Jaunā Gaita nr. 135, 1981. g. 4.
numurs
Edīte Zuzena
IZĢĒRBIES, TAD TEV TAPS SILTI
Sarma Muižniece. Izģērbies. Ann Arborā, MI:
Ceļinieks, 1980. 112 lp. $5.00.
| Sarma ar vecmāmiņu
Rutu Skujiņu un māti Lalitu Muižnieci 1961. gadā |
Sarma Muižniece 1981. gadā |
Jau sākumā pasūtināju divas Sarmas Muižnieces dzejas
grāmatas. Nepievīlos. Otru tūlīt uzdāvināju jaunajiem. Der arī vecāko
gadu gājumam. Lai atceras. Tas dažkārt grūti.
Grāmatas virsraksts ir izaicinošais Izģērbies!
Tā ir pavēle vienskaitļa otrā personā, pavēle tev, tieši tev,
lasītāj. Anglijas un Amerikas jaunieši kundzi un kungu Jūs. vietā
bieži pārsteidz uzrunā ar sirsnīgo - Tu. You ir you.
"Izģērbies! Nomet liekās drānas: ārišķības panckas, godkārības spožās
pogas, aizdomības stāvās apkakles, liekulības kruzuļus, aizspriedumu
jostas, pašapmierinātības kažokus, mietpilsonības siltos zābaciņus...
"lzģērbies, un tad ķeries pie manas grāmatas lasīšanas," saka autore.
"Ar atkailinātās ādas virsmu tu būsi jūtīgāks, atraisīsies gars un
sajūtu skāla paplašināsies dzīves smalkumiem. Izģērbies, un es tevi
apģērbšu par jaunu ar savu dzīvības pilno, būtisko dzīvi!"
Arī pati autore izģērbjas dzejoļu krājuma sākumā. Ar
lielu drosmi viņa izklāsta sava pirmā lolojuma publicēšanas fiasko. Ne
katrs varēs tik brīvi un spoži atzīties savās neveiksmēs.
Sarmas ģimenē dzejošana kustinājusi jau trīs paaudzes
trīs dažādos laikmetos: Rūtu Skujiņu, Lalitu un Sarmu Muižnieces.
Salīdzināsim visas trīs no diezgan vienādas temas
viedokļiem. Pirmā tema: divi tuvi, bet atšķirti cilvēki. Rūtas
gadījumā tos izškīrusi laikmeta traģēdija. Tomēr sāpīgā šķiršanās uz
mūžu attēlota ar Rūtai Skujiņai piemītošā gaišā prāta vieglumu:
DIVI ZARI
(1) (1964)
Mēs reizē
lūzām no koka...
Mēs lūzām kā
divi zari.
Divi ziedoši
pavasaŗi.
lekritām
upē, un vilnis mūs kļāva.
Brīdi
apskauties ļāva.
Tad projām
rāva
katru gar
savu krastu.
Tad laiks
ilgum ilgs gāja,
kad zars par
zaru vairs nezināja.
Domāja
reizēm viens:
otrs ir kādā
attakā rauts,
pie kalmēm
un niedrām kļauts.
Ziedi
notraukti. Kad?
Pirms desmit
gadu? Aizpērngad?
Kad?
Bet lapas
vēl tveŗas pie zara.
Tās pašas
lapas.
No tā paša
pavasaŗa.
Vairs nav
tālu jūras ritmiskā duna.
Jau dzirdu,
kā vilnis ar vilni runā:
Atpakaļ!
Atpakaļ! Atpakaļ!
Apsolu tev
(vai vari to solīt man arī?):
Kuŗš grīvai
būs gaŗām un pāri,
kuŗš
Pirmmātes - jūŗas šūpulī kļausies,
pirmais un
ieaijāt ļausies,
Pametīs
skūpstu putu magonēm baltām.
Pamās ar
roku degošu gundegu svelmē,
Pirms
ieaijās dzelmē.
Ja?
Aija - ja.
Dzejolis beidzas ar optimistisko jautājumu -
aicinājumu - Ja? un mākslinieciski trauslo - Aija - ja.
Lalitai šī šķīrēja problēma ir tikai ķilda, otra
cilvēka patvarība, kas draudīgi aizkārusi īpašuma un daiļuma jūtas.
Atbilde gan var būt abējāda,. bet pats jautājums dod izlīguma
izredzes. (2). Sarmai attiecības ir daudz šķautnainākas. Šķiršanās jau
notikusi un sajaukusi dzīves iekšējo un ārējo norisi (86.lp.), kā:
mums starpā
sejas rūgtas
sejas tukšas
sēklas
neiesētas
siltums
nesalabots (..)
dzejoļi
neuzrakstīti
dzejoļi
neizlasīti
vārdi
neizrunāti
domas
nenoskūpstītas (..)
negatavotas
vakariņas
izdegušas
sveces
brokastis
vienatnē (..)
balss lūzums
balss zudums
klusums
Beigās uzmesta
tikai varbūtība izlīgumam:
vienīgi
durvis
durvis vēl
neaizslēgtas
Nākamajā dzejolī sapnis izveido misēkli gluži spurainu
un beidzas ar izaicinātāju jautājumu: Kā tu mani tagad iznīcināsi?
(87. lp.). Atbilde paliek lielais nezināmais.
Otra kopēja tema varētu būt daudzās Latvijas (46. lp.)
Sarmai vai kā Lalitai - balta sagša starp nokvēpušajiem
debesskrāpjiem. Latvija viņā un šajā pusē. Kā uz to raugās trīs
paaudzes dažādos laikos? Rūtai daudz smeldzīgu atminu un ilgu, bet
cerības un pozitīvais mierinājums mātei vēstulē:
Tālums, kas
tagad mūs šķiŗ,
nava vairs
tāls.
Klusais
okeans šalc
kā tavas
bērnības sils.
Viršos tas
ziedēja zils,
kad brauci
caur to uz Rīgu.
Es laižos ar
džetu
kā ar dunošu
sudraba stīgu. (..)
Un varbūt,
kad es saukšu,
tu ciemos
pie manis brauksi.
Nevis ar
bēri caur Pabažu silu,
bet pa gaisu
ar džetu zilu. (..)
(3).
Mēs vēl ticējām 50.-60. gados, ka tā viss nepaliks.
Lalitai sāp pārdalītā Latvija, piem., dzejoļos "Tikšanās" (4) un
"Siena" (5).
Kuŗš no mums
ir slims?
Mūsu starpā
kā bērnu
slimnīcas
lipīgo
slimību telpā
stikla siena
--
Redzam
cauri.
Izstiepjam
rokas, lai saskartos
pirkstus
saldē stikls.
No manas
puses skatoties,
tava atviz
sārtā gaismā
it kā
rietošas saules
vai uguns
vai asins
atspīdums
tavā un
tavējo sejās iezīdies būtu
citreiz
zaļganā bālumā
liekas, tu
trīsi... ----
No tavas
puses
stikla siena
kā spoguļi
Minchenes Oktobŗa svētkos:
mēs - īsi un
plati,
strupiem
kakliem
un plakanām
galvām
kā
pārēdušies bez sāta
vai
tievi un
kaulaini
iedobtām
acīm
un drebošiem
mantraušu pirkstiem...
- - - - - -
- - - -
Pasaules
ārsts
aizbraucis,
laikam, zvejot...
Mēs neviens
neesam slimi -
mēs gaidām,
lai atbīda stiklu,
vai mēs to
reiz sasitīsim.
Sai brīnum dzejiskajai reālitātei kommentāri lieki.
Sarma bijusi abās pusēs. Viņā pusē tik īsu brīdi, bet vina tik patiesi
izjūt to, ka diemžēl gadiem ilgi uzkrājusies nedzīvo, izolējošo
putekļu kārta rada atsvešināšanos un pārpratumus (33., 44. lp.). To
gan pārvar neizmērojamā sirsnība tur, kas sasilda un paliek kvēlojot,
bet kurai tomēr trūkst apziņas, jēgas, ko izdzēsis laiks, kas tur
apturēts starp I un II pasaules kaŗu. 33. lappusē Sarma saka: "Rīga,
...Tev ugunīgus ziedus zogu, / bet / tumsā / tu domā, ka tev sarkanus
dodu - / un Tu nepieņem. / Un, kad visi dejot sāk,/ tu domā, ka tik
moderno protu / un, pagnezusies pret sienu, / neredzi, / ka lecu
polku! / ...agrā rīta stundā / tu ej viena pie jūŗas smiltīs gulēt /
un nemaz neievēro, pie viesnīcas durvīm stāvot, / mani / - ar
guļammaisu rokā." Sarma taču vēlas Tev gulēt līdzās! Sarma redz
nelaimi - dzīvais iznīkst kā Kalniņa, Krūmiņa vai Kocina sakņu dārzs
ar viltus attaisnojumu (36. lp.), redz nežēlīgās pārestības radīto
jaunieša izmisuma soli (38. lp.), naidu un liekulību (41. lp.),
laipošanu (36. lp. nobeigums). Bet Sarma ar Rūtas radniecības acīm
redz arī cerību - Saules puķi (37. lp.). Paraudzīsimies, kā Sarma
skata problēmas mūsu pusē, kur: "14-0 Spēles punkts!'"
Latviešu
tauta stāv uz voleja laukuma,
sit apkārt
valodu,
gremdē to
viens otram uz galvas
- ceļ atkal
gaisā
Mēs neesam
profesionāļi,
nespēlējam
lielos stadionos,
tikai mazos
sporta laukumos,
kur
ik pa laikam
kāds gaŗāmgājējs
piestāj,
pavēro
drusku -
ja labā omā,
uzsauc vēl kādu jestru saukli
un tad
aiziet,
prātodams,
ko dot savam
sunim vakariņās.
(42. lp.).
Viņa dodas ar vaicājumiem pie "otras paaudzes dīpīša"
(34. lp.) un te būtu jāpieskaita arī dzejolis 55. lp par vīru 18.
novembŗa aktā, kas, klanīdamies tukšām vietām, nodrāzis savu gaŗo
degunu, krata rokas slotas kātiem, skūpsta putekļu lupatas un ar kādu
sajūsminātu sūkli aiziet uzkost vakarinas. Vidū paliek apskats par
gaŗu procesu "Balāde par indīgiem dubļiem" (45. lp.), "Uz fotografijas
aizmugures, ko sūtiju uz Latviju" (98. lp.) un 43. lp. ir dzejolis,
kur līdzās nostatāmas Māras Zālītes rindas. (6).
Sarma:
Ka gribu būt
tā,
kas, gar
Daugavu staigājot,
skaita soļus
līdz ostai
un, tiekot
tur,
prāto par
kādreiz braukšanu projām -
aizmirstot,
ka nevar,
bet arī
negribot...
Māra:
Kad salnas
sesks nokož puķes gravā,
Es dzērve
nebūšu, kas ceļa somu kravā,
Kad tēvu
zemi ziema piemeklē.
Varbūt tas
spēks un nevis vājums!
Ne gļēvums,
bet gan griba cieta,
Lai visu
pamestu un projām ietu!
Tik ne šai
brīdī
Un nekad šo
vietu.
Cik līdzīgas šīs gleznas!
Rīgas nodaļas nobeigumā ir dzejolis "Rakstu Dievam
protesta vēstuli" -, kas pilns tik spilgtu, plašu simbolu, ka spiež
lasītāju domāt: liec tajos iekšā, ko tik gribi! Pārējais grāmatas
saturs - pati dzīve. Lasiet paši par šo dzīvi., kas tā ir jaunai
meitenei ar platām acīm. Ir latviskais tuvums dabai. Ir meitenīgas
iemīlēšanās kāpnes; divtuvības, savstarpējās iztaustīšanās pakāpieni
un arī "atmīlēšanās" nobraucieni. Kur jaunie dzejnieki riņko ap sevi,
Sarma no sevis atkāpjas, paraugās uz sevi no augsas, bieži smējējas
acīm, un ar to kļūst dabīgāka, bez pozes, bez izpatikt gribēšanas sev
un citiem. Tas nav viegli izdarāms. Viņas tēli brīžam krīt pār tevi kā
mirgojošs ūdens kritums (16., 20., 62., 80., 86. lp.), savukārt reizēm
aužas vissmalkākās niansēs (21., 26., 61., 89., 99. lp.). Un visa
Sarmas dzīvošana vārdos uzvarēs tevi ar savu īstenumu, tiešumu un
intensitāti. Īpaši ar pēdējo! Tā ir kūleņošanas dzeja, bet nekad tukša
klaunošana.
LABĀK STAIGĀ
BASĀM KĀJĀM
Neizbēgamas
tavas koka
kurpes.
Neizbēgami
es bēgu.
Neizbēgami
tu mani
samin.
Neizbēgami
tu aizbēdz.
Neizbēgami
es dziedēju
brūces,
ko tu manī
iemini
un
neizbēgami
nevaru
aizbēgt.
(88. lp.)
Sīka Sarmas dzejas formas analīze apslāpētu šo apceri.
Ir vienalga, vai Sarmas garšīgais dzejaspadzēriens ieliets stikla,
māla, alumīnija, koka vai plastmasas traukā - tas veldzē. Piemērs,
izbrīns Sarmai ir - "tu paliec ar muti valā" (34. lp.). Stilam
raksturīgs milzīgais darbības vārdu birums. Valoda koši latviska. Maza
piebikste: Bet jaunkundze nokaunējusies zem dvieļa palien (80. lp.);
kaut visa pasaule / pelēkumā, badā, dusmās / un rūgtumā slepjas.(100.
lp.). Latviskā teikumā izteicēja vieta ir aiz teikuma priekšmeta.
Patīkams grāmatas iekārtojums: sākumā - veltījums
brālim un jau minētais Sarmas ievadījums; beigās - biografiskas,
ietekmju un izdarību ziņas. Sarmas attēls sliežu tekas horizonta
virzījumā saskaņojas ar cilvēka.attēlu perspektīvā grāmatas vāka
virspusē. Krājumu idejiskā un techniskā veiksmē illustrējis Balvis
Rubess.
Novēlējums Sarmai tālākajā ceļā lai izskan ar
vecmāmiņas - Rūtas Skujiņas dzejoli
SAVA DZIESMA
Ey nevaru
dziedāt kā tu.
Man pašai ir
savas dziesmas
kā ūdens
sēklī ap laivu.
Bet tas ir
mans sēklis
un mana
laiva.
Es tajā sēdu
un dziedu
savas
dziesmas.
Savu sirdi.
Tāpat kā tu
-
savas.
Tikai savas.
(7).
NORĀDES
1. JG 47:19;
2. JG 69:33;
3. Dzejas un
sejas sak. T. Zeltiņš, Grām. Draugs, 151. lp.;
4. JG 75:27;
5. JG 69:34;
6. JG 13 1:65;
7. JG 36:98.
Balvis Rubess. Illustrācija S. Muižnieces grāmatai
Izģērbies.
