Jaunā Gaita nr. 135, 1981. g. 4. numurs

 

SPRAIGS VĒSTĪJUMS, PATĒTISKAS AINAS

Kārlis Ķezbers. Alkazars. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1979. 213 lp. $9.50.

 

Ielenkuma cīņas ap Toledas cietoksni Alkazaru bija savā laikā bieži pieminēts notikums Spānijas pilsoņu kaŗā. Latviešu leģiona kaŗavīri Otrā pasaules kaŗā Volchovas frontē par Alkazaru iesauca kādu klosteri un baznīcu, ko drupās pārvērta kaujas 1943. g. septembrī. Kārlis Ķezbers savā romānā Alkazars ar spāņu cietoksni salīdzina vēl vienu kaŗa lauku - ielenkto Kurzemi 1944. - 45. gadā.

Romāna galvenā persona Jānis Džons Zebrenieks studenta gados aiz sagadīšanās iekuļas Spānijas kaŗā nacionālistu pusē. Vēlāk viņš kā Leģiona virsnieks piedalās Volchovas un Kurzemes cīņās, pēdējā brīdī izglābdamies ārā no Liepājas. Vecuma dienas Zebrenieks vada Amerikā, tuvinieku vidū, bet tomēr garīgā atšķirtībā. Pēckaŗa gadi viņam ir paslīdējuši gaŗām. Viņa domas ir palikušas Kurzemē, viņa dzīve ir it kā apstājusies kapitulācijas dienā.

Zebrenieka traumatiski skartā dzīves izjūta grāmatā ir attēlota pārliecinoši. Kaŗa piedzīvojumu un dzimtenes zaudējuma iespaidoto, dažam labam vecākās paaudzes trimdiniekam raksturīgo psīchisko stāvokli lasītājs uztveŗ kā dabisku parādību, kā pārdzīvotā pašsaprotamās sekas. Zebrenieks ir skarts, bet ne iedragāts. Viņš dzīvo atmiņās, ir mēģinājis tās pierakstīt, brīžiem gan vairs lāga neatšķirot, ko pats pieredzējis, ko citi stāstījuši, kas laikrakstos un grāmatās lasīts.

Slīdēšana starp autentisko, saklausīto un sacerēto ir arī Kārļa Ķezbera darba metode Alkazarā. Izejas punkts ir šodiena, Zebrenieka kavēšanās atmiņās un sarunas par viņām dienām ar Leonu Stiebru, pretinieku Spānijas kaŗā un līdzgaitnieku Leģionā. Īsos šodienas posmus pārtrauc un savieno pagātnes ainas, kas sazaro uz daudzām pusēm, epizodiski darbībā iesaistot tik samērā maza apmēra romānam (213 lp.) neparasti daudz notikumu un cilvēku, daļēji iztēlē radītus, daļēji no vēstures ņemtus.

Viss šis raibais birums veido diezgan vaļīgu, vietām žurnālistiski vērotu laikmeta mozaīku bez stingrākas romāna būves groduma.

Atmiņu rakstītājs Jānis Džons Zebrenieks kādā vietā ironiski pavīpsnā par gludi nostrādātiem romāniem, kas pēc viņa domām neder mūsu gadsimta sajukušās dzīves attēlošanai. Lai nu kā ar gludumu, bez rūpīgas nostrādāšanas iztikt ir pagrūtāk. Šo patiesību Kārlis Ķezbers tīšām vai netīšām daudz vērā nav ņēmis. Paviršība, nesaskanība un neprecīzitātes arī attiecībā uz vēsturiskām personām un ar tām saistītiem notikumiem Alkazara lasītājam jāsastop vairumā. Autors kā nelabu jauzdams liek savam varonim teikt, ka "ej nu sazini, vai visu būsi ievērojis, bet ja neesi bijis klāt un rakstītais ir pēc nostāstiem - vienmēr atradīsies kāds, kas apstrīdēs, apgalvos pretējo." Iespējams, taču šoreiz ne jau strīdus prieka dēļ, bet kārtības labad, kam romānā jābūt, pat ja dzīvē tās nav.

Lai būtu minēti daži piemēri. - Alkazarā darbojas vairākas vēsturiski slavenas personas, kas pats par sevi ir tīri interesants ķēriens. Bet ja liek Zebreniekam - paskaties tikai - būt labos draugos ar lielo spāņu dzejnieku Federiko Garsiju Lorku, tad nepiederas konsekventi kļūdaini rakstīt dzejnieka vārdu. (Ko dara apgāda redaktors?) - Cilvēka augumam ir sava nozīme. Tāpēc nav labi romāna galveno personu kādā vietā apzīmēt par "sīka auguma" un citur par "pagaŗa auguma" vīru. -

Alkazara darbībā ir vairāki notikumi, kam, nudien, pagrūti noticēt. Autors to ir paredzējis un lasītājam aizrāda, ka uz zemes lodes viss var atgadīties. Šī pamācība lieti noder, lasot par negribīgo kaŗotāju Aldoni Ezeru, kas vāciešu ienākšanas dienā Rīgā iet pa Blaumaņa ielu un tur ierauga trīs vīrus pie platiem galdiem uz ielas, pārdodot maizi. Pāris lappuses tālāk, proti, izrādās, ka viens no šiem vīriem ir Aldonis Ezers pats.

Kārlis Ķezbers ir daudz piedzīvojis un daudz ievērojis. Pieredzēto un savākto viņš ar devīgu un drusku bezrūpīgu roku izbārsta sava romāna lappusēs. Vielas bagātība, kaut arī vietām nesakārtota, dara stāstījumu interesantu un pārnes pāri vienam otram banālāk attēlotam epizodam. Īpatnēji, ka Ķezbera darbā pārmaiņus izpaužas pretējas ievirzes - nolietoti patētiskas ainas mainās ar nesentimentālu, kodolīgu, spraigu vēstījumu, kam reizēm ir tīri suģestīvs spēks.

Viens no grāmatas motīviem ir latviešu kalpošana svešām varām. Alkazarā sastopam padomju ģenerāli Jāni Bērziņu, kas bija iejaukts Spānijas pilsoņu kaŗā. Zebrenieks un viņa vēlākais draugs Stiebrs šinī kaŗā ir katrs savā pusē, spāņu traģēdijas ietvarā simbolizējot arī latviešiem neaiztaupīto likteni stāvēt brālim pret brāli. Otrs pasaules kaŗš te dotu smagākus piemērus, bet par šo laiku stāstot Kārlis Ķezbers līdzīgi daudziem citiem sašaurina redzes loku. Gan ne visur. Zebrenieka sarunā kaŗa pēdējā rudenī ar veco Klapkalna tēvu, kam viens dēls aizskrējis līdz krieviem, otru vācietis paņēmis, trešais bez vēsts pazudis, pēkšņi izlaužas cauri latviešu tautas nelaime visā tās rūgtumā.

 

Mārtiņš Lasmanis