DAŽOS VĀRDOS

 

Archibīskapa A. Lūša 70. gadskārtā iznācis Ceļinieks (Toronto: Astra, 1978. 92 lp.), kur iekļauti 55 dzejoļi, kas radušies laika posmā no 1934. līdz 1978. g.

Autora "atkāpes filozofija", kas raksturīga visam krājumam, izteikta dzejoli "Vientiesīgā mūka atzīšanās": "Šo dzīvi gribu nodzīvot, Kā augli baudot to ar sātu, No visa sirdi atraisot."

Par spīti romantiskajai pamata noskaņai, Dieva kalpu bieži pārņem eksistenciālas bailes ("Es satveŗu aiŗus Un bēgu uz krastu") un iznīcības sajūta ("Es izeju laukā Un jūtos kā kapsētā").

SI

 

 

Marijas Andžānes apjomīgais, glīti noformētais dzejoļu krājums Caur dvēseles prizmu (Minchenē.: Latgaļu izdevnīceiba, 1977. 250 lp. $10.00) patiks tiem, kas pietiekami orientējas latgaļu dialektā, jūt un domā līdzīgi autorei - un nav sevišķi prasīgi attieksmē uz sacerējumu tīri māksliniecisko vērtību.

Autorei piemīt iezīmīgākas veidošanas spējas nekā "caurmēra pilsonim", bet viņas psīche, atklāti sakot, ir diezgan nonivelēta, bez spilgtas īpatnības, krietni vien ordinārāka nekā, piem, Jānim Klīdzējam vai Jānim Gorsvānam. Vārsmas, kas pauž Andžānes visai ordināro skatījumu, ir godīgas, atklātas, izjustas, bet mākslinieciski necilas. Šad tad jau pagadās daža spožāka rinda, taču ar to nepietiek, lai rastos kvalitātes ziņā ievērojams dzejdarbs. (Ja autorei šis atturīgais viedoklis nepatīk, tad varbūt derētu aizrādīt, ka ļaunprātīgāks recenzents viņas krājumu bez sevišķām grūtībām izkritizētu "no panckām ārā"...)

Autores izmantotā viela aptveŗ reliģiskus pārdzīvojumus katoliskā skatījumā, dabas apjūsmošanu, diezgan konservātīvus prātojumus par mūsdienu dzīvi, puslīdz ideālizētas, "caur dvēseles prizmu" gājušas (t.i., ar dzejnieces subjektīvitāti piesātinātas) atceres par dzimteni.

Gundars Pļavkalns