Uz Eglīti otrā izdevumā, t.i., Viktora Eglīša dēla
manuskriptiem redaktori sākumā raudzījušies aizdomīgi, lai
gan Edv. Virza jau 1925. g. iespiedis Brīvajā Zemē
viņa pirmo dzejoli. Vispār A.E. izdevis 2 dzejoļu grāmatas:
vienu paša − Vientulis un dzīrotājs 1938. g. un otru
Mijkrēslis kopā ar Andreju Johansonu 1942. g. 1932. gadā
parādījās viņa groteskais tēlojums Maestro par gleznotāju
Samuelu Samu, kuŗa prototipu saistīja ar gleznotāju Romānu
Sutu. Žurnāls Daugava iespieda vēl dažus stāstus un
noveles par zīmīgiem mākslinieku dzīves notikumiem, līdz
1939. g. Atpūtā kā krāsaina raķete uzliesmo romāns
Līgavu mednieki ar ārkārtīgi asu kritisku skatu uztverto
toreizējās pilsoniskās Rīgas dzīvi ar tās aizkulisēm,
mākslinieku un studentu izdarību kūleņiem un veiklo sižeta
savijumu. Par to kritiķi min, ka A.E. gājis anglosakšu
grāmatnieku skolā. Kuŗš censonis neskolojas, līdz ātri dabas
dotais talants pāraug piesavināto un izveido individuāli
raksturīgo dzīves uztveri. Tai laikā A.E. nāk klajā arī ar
komēdijām Kosma konfirmācija un Par purna tiesu,
tāpat vairākām novelēm, kas vēlāk iznāca krājumā
Pēdējais mohikānis.
Par pašu romāna uzrakstīšanas procesu Eglītis teicis vēl
pirms divdesmit gadiem:
Mums tagad ir labi jauni dzejnieki, bet maz prozistu.
Latviešiem vienmēr bijis vairāk liriķu. Labu dzeju var
uzrakstīt laimīgā pusstundā, kamēr proza prasa nedēļas,
mēnešus un lielās formas pat visu rakstītāja laiku, un
sistemātiskā rakstīšana ļoti grūti savienojama ar kādu citu
profesiju. Tikai ārkārtīgi disciplinēti un fiziski izturīgi
autori to reizēm spējuši.
(2)
HOMO NOVUS
Latiņu vārdu nozīme būtu − jaunais cilvēks, ne jauns gados,
bet neredzēts, pārjaunots. Saturs īsumā šāds. Rīgas
galvenajā stacijā iebrauc divi vilcieni: viens no Parīzes
atved eleganto švītu, miljonu mantinieku Eiženu Zibeiku,
otrs no Cesvaines − paunām apkrāvušos jaunu gleznotāju Juri
Upenāju, kas atbraucis iekaŗot Rīgu, kā to zīmīgi nosaka
mākslas kritiķis Kurcums. Viņš Upenāju ņem it kā sava
aizbildniecībā, bet īstenībā virza cauri visādām dēkām
dažādos Rīgas pilsonības slāņos, īpaši Rīgas mākslinieku
pasaulē. Romāns beidzas atkal ar divu vilcienu izbraukšanu
no Rīgas: viens aizved Rīgas dzīvē caurkritušo Eiženu uz
lauku mājām Cesvainē, otrs − godalgu ieguvušo Upenāju
studiju ceļojumā uz Parīzi, kur viņš satiks tēlnieci
Ciemaldu.
Kā Čaks dzejā, tā Eglītis prozā ir mūsu pirmie tīrie
urbānisti, kas parāda latvieti pilsētā, t.i., Rīgā. Ka
latvietis saimnieciskajā un gara dzīvē var tikt pilsētas
apstākļos uz augšu, to mums sāka rādīt Andrievs Niedra
Līduma dūmos un Zemnieka dēlā. Pilsētas postu un
negatīvās parādības pirmais risina Plūdoņa Atraitnes dēls
un brāļu Kaudzīšu Švauksts ar kompāniju Mērnieku
laikos. Bet atstāsim kultūrvēsturi.
Jautāsim, ar ko brīvvalsts laikā Eglīša latvietis pilsētā
tiek uz augšu? Kurcums raksta Upenājam: Rikšojiet bez bažām
nākotnē, tā piederēs Jums. Jūs esat par daudz zemnieks, lai
panīktu pilsētnieku netikumos, un par daudz pilsētnieks, lai
kļūtu vientiesis zemnieku tikumos. (335. lp.). Upeniekam,
gan idealizētam, uzvaru dod viņa lauku svaigums, tiešums,
skaidrums, viņš ir it kā no Poruka sirdsšķīstiem ļaudīm
modernā, darbīgā (ne sapņotāju) versijā. Tāpat mērķtiecība,
darba mīlestība, un izturība, kam ātrā laikā pilsētā
pieslīpējas asa uztvere, bezbailība, izdarību vijīgums,
fantāzija un vēriens. Visas šīs gan stipri izceltās,
pozitīvās īpašības top dažādi locītas pilsētas raibumos, ar
ko ne vienmēr domāts ļaunums, viltus muļķība un tradīcijas.
Tā ir dzīve Rīgā, Vācijā, Amerikā vai vēsturiskajā pagātnē,
ko E. mums rāda savos darbos, mums tuvā dzīve, ko ieraugām,
tikko paveŗam savu māju durvis un kur redzam šos tipiski
eglītiskos Upenājus, Ciemaldas un Kurcumus. A.E. romānos
tēlotais personāžs uzskatāmi ir paša autora ideju un vērtību
paudēji; un gandrīz viss, par ko savos tālākajos darbos stāv
Eglītis pats, parādās jau šeit Upenājā, Kurcumā un Ciemaldā.
Ciemalda ir visu A.E. pozitīvo sieviešu prototips, tāpēc
apskatīsim viņu plašāk, vispusīgāk, lai vēlāk varētu uz viņu
atsaukties. Ragnija Ciemalda ir atzīta, darbīga tēlniece, it
kā dendija Eižena saderinātā. (81. lp.) īpatnējā skatījumā
tēlots viņas izskats:
Slaida, loti taisniem, vīrišķiem pleciem un samērā mazu
galvu. Vīna izturējās rātni, runāja maz un vienmēr tikai ar
vienu cilvēku. Viņas pareizos vaibstos varēja saskatīt
zināmu divkosību. Reizē sievišķu maigumu un gandrīz
augstprātīgu stingrību, ja pavēsās, pelēkās acis iemirdzējās
bikli, tūdaļ lūpās iestinga salta, nicīga līnija, ja uzacis
savilkās pētoši, asi, to skarbumu tūdaļ mīkstināja meitenīgi
mīlīgs smaids.
(22. lp.)
Tā pati divkosība ir Ciemaldas raksturā. Viņa aukstasinīgi
un lietpratīgi pārvalda jebkuŗu situāciju: mākslinieku barā
viņa skaļu strīdu novērš ar vienu no temata atšķirīgu
jautājumu. (23. lp.) Viņa atraida Kurcuma bildinājumu ar
izskaidrojumu, kas
nemaz neapvaino bildinātāju. (308. lp.) E. viņu tēlojis
tomēr tīri cilvēcisku, reizēm vājuma lenktu: par Eiženu
runājot, − nevis spožais dēkainis bija tas, kas saistīja
Ciemaldu pie viņa, bet uzslavas izsalkušais bērns, kas
paspīdēja caur blazēta džentlemeņa fraku. Savāda smeldzīte
pēkšņi C. sagrāba. Viņa palūkojās laukā. Eižens šķērsoja
pagalmu kā cilvēks, kas zina, kurp steigties (t.i. precēt
bagāto Astrīdi). Tas Ciemaldai vairs nepatika. (310., 311.
lp.) Te Ciemaldas prāts valda pār jūtām. Bet jau pirmoreiz
tiekoties: Ciemalda pavērās Upenājā gandrīz mātišķi maigi.
(24. lp.) Te ir E. sieviešu īstais sievišķīgums, kā C. saka
tālāk Upenājam: Jūs izskatījāties tāds, kam vērts
palīdzēt. (215. lp.) Kad C. veido Upenāja galvas attēlu,
viņa saka: Nav nemaz svarīgi, vai jūs patiesībā esat tāds,
kā domāju. Es neveidoju jūs, bet savu iedomu. (214. lp.)
Šis teiciens radniecisks Romēna Rolāna atziņai, ka mīlestība
ir tajā, kas mīl, nevis tajā, ko mīl.
Ir divas lietas, ko nevar sameklēt A.E. darbos: erotiku un
sentimentalitāti. Par pēdējo, rakstot sirsnīgo atmiņu
grāmatu Pansija pilī, E. teicis: Pirmie atmiņu brīži
arvien ir sērīgi, bet es taču arvien esmu nīdis un pulgojis
klīrīgu sentimentu.(3)
Un, liekas, pret erotiku vienmēr ir sacēlusies A.E.
aistētiski augsti kultivētā gaume kā pret kaut ko
pazemojošu, īstā mākslā neiederīgu temu.
Eglīša vīrieša un sievietes attiecību veidojumos ir ļoti
daudz no malas vērošanas, abpusējas izpētīšanas, ētiskās
izsvēršanas cilvēkam pret cilvēku. Tādēļ, kā vēlāk redzēsim,
arī laulības partneri Eglītim ir divi cilvēki, ko dzīve
savienojusi uz dažādiem − mīlestības, darba vai uzskatu
pamatiem. Viņu vienotība ieilgst uz cilvēciskas cieņas
pamata, ne vīrieša un sievietes atšķirīgām, dažkārt pretējām
prasībām, pienākumiem un tradīcijām. Šo pašu līniju tagadnes
rakstniecībā cenšas izgaismot un parādīt Indra Gubiņa savos
darbos.
Bijušiem rīdziniekiem Homo novus tēlotie Rīgas
literāti, skolotāji, rūpnieki un to ģimenes, bet īpaši
tēlotāji mākslinieki ar Salutauru priekšgalā − ir
medusmaize. Par tiem vēl varētu daudz parunāties. Oļģerts
Liepiņš zīlē, ka Salutaura prototipam noderējis ne tikai
gleznotājs Jānis Tīdemanis, bet arī augumā un temperamentā
varenais dzejnieks Jānis Medenis. Tēlotie Melmeņi pilnīgi
sedzas ar Jaunāko Ziņu izdevējiem Benjamiņiem. Romānā
Piecas dienas viņi jau saukti īstā vārdā.
Aiz rīdzinieku gaisa jaucēja Kurcuma daļēji slēpjas pats
A.E. Pilnīgi autobiografiski tēlota Kurcuma bērnība.
Latviešu zēna, kas bija pirmais skolnieks klasē, izkaušanās
ar krievu puiku baru cara Krievijā. Tāpat aizrautīgā grāmatu
lasīšana un brīžam pat saltā objektīvā apkārtnes vērošana,
īpaši studiju biedru pulkā. Kurcums sevi sauc par mākslas
teorētiķi un viszini, bet neskaitāmie ienaidnieki dēvē viņu
par gudreli un ņirgoņu. (12. lp.) Viņš ir mefistofelisks
divdabis. Kurcums, piem., palīdz Upenājam tikt pie
panākumiem, bet to nolūks ir sariebt citiem māksliniekiem.
No romāna sākuma līdz galam viss Homo novus
piebārstīts notikumiem, kuŗu norisi izprātojis un
iekustinājis Kurcums, un to viņš dara ar izsmalcināta
gardēža baudu, kā Upenājs saka: Viņš izdarījās ar mani pēc
patikas, nostādīja mani visnelāgākos apstākļos, lai
priecātos, kas iznāks, kā es izkulšos. (165. lp.) Ar savu
milzīgo atmiņu, apķērību, godkāri, cilvēku pazīšanu, sekmju
mechanisma izpratni, Kurcums pats sev tomēr nebija ieguvis
nekā, tikai skauģus un mūžīgā nemierā sabojātu veselību, ko
uzturēja ar visādu zāļu palīdzību. Līdz pēdējam sīkumam
tēlota K. sagatavošanās pašnāvības mēģinājumam. Bet viņu
vairākkārt izglābis tas, ka pēdējā momentā galvā iešaujas
doma, kā varētu atkal kādu paziņu iznest cauri − un tādēļ
vien vērts dzīvot. Ar Kurcuma muti A.E. izteic savus paša
uzskatus gluži vai aforismu veidā par dzīvi un mākslu. Kaut
gan savā autobiografijā
(4)
A.E. saka: Toreiz es jutos ļoti gudrs un tūlīt varēju
pateikt, kā un ne citādi ir pareizi jāraksta un jāglezno.
Vēlākie gadi iesita manā gudrībā dažu labu robu, un ja
tagad man kāds vaicā pēc drošiem un pastāvīgiem likumiem, Kā
darināt mākslu, tad man godīgi jāatzīstas, ka tādu
nepārkāpjamu likumu es vairs nezinu.
Vēlāk A.E. vijīgos uzskatus pauž gleznošanas apsēstais
Stagars romānā Omartija kundze: Ja patīk, tad
ņem gleznu par velti. To, cik tā man pašam ir vērta, tikpat
tu nevari samaksāt; bet cik esmu izdevis par krāsām un
audeklu, to nav vērts rēķināt. Olivers: Es no gleznošanas
nekā nesaprotu. Stagars: Kuŗš tad īsti saprot? Ne jau tie,
kas gudri runā. (166. lp.)
Nozīmīgas ir Kurcuma prātulas, kas sakņojas A.E. personīgos
uzskatos un nāk līdz kā vadmotīvi visos viņa turpmākos
romānos. Ar to taču cilvēks atšķiras no lopa, ka viņš var
pateikt to, ko zina. (23. lp.) Vai: Asprāts un sprieduma
elegance attīstās tikai uz pārliecības un ticības rēķina.
(157. lp.) Un: Cilvēks, kas nedomā, nav nemaz cienīgs
saukties par cilvēku. (335. lp.) Skaidra, loģiska domāšana
un ar tādu apveltīti cilvēki atkārtoti izceļas A.E. darbos.
Kurcuma personīgā nelaime ir tā, ka viņš ir negatīvais
sabiedrības jaucējs, nav konstruktīvs. Viņš prāto par sava
uzvārda nozīmi: apsviedīgais vai sanācis par īsu (zu
kurz kommen), budēlis, nerrs. Raksturotājs uzvārds ir
arī mākslas mecenātam Pušmucovam, kas parasti iedzīvojās
pusē no mākslinieku izstāžu peļņas, bet Eižena zaudējumā
cieš pusi šmuces. Zīmīgi uzvārdi ir arī citu romānu
raksturiem, piem., hipijs Dancis Basenieks romānā Cilvēks
mežā.
Stils Līgavu medniekos un Homo novus ir tīši
grezni izvīts un ķekatains, īpaši cilvēku un notikumu
raksturošanai humoristiskā ironijā pārspīlēts, bet nekur ne
rūgts, ne apvainojošs. (57., 167.-169. lp.) Spilgts piemērs
ir Salutaura Parīzes un Rīgas ormaņu braucieni (116.-125.
lp.; 236.-239. lp.) Dažkārt romāna Homo novus vietu
un lietu apraksti un tā saucamie monologi ir drusku
izstiepti, līdzīgi daudziem pārgaŗiem zinātniskiem
iztirzājumiem romānā Pēdējais raidījums, kam tas
līdzinās arī notikumu apsviedības ziņā. Romāns Homo novus
tikai vairāk redzes gleznu piesātināts. Arī valoda
retumis vēl samāksloti manierīga, kā: dusminošs ziņojums,
(249. lp.) pielidmašīnotas debesis un piekuģota jūŗa (253.
lp.), augšuptiece un pilnīgošanās, (323. lp.) zīdotā
Astrīde. (344. lp.)
OMARTIJA KUNDZE
Romāna rakstīšanas laikā A.E. pats dzīvoja Pacifika
Palisādēs, kas sīki attēlotas romānā kā Okeana Palisādes.
Romāns uzrakstīts 1958. gadā, t.i., 15 gadu pēc Homo
novus. Pastarpām A.E. iznākuši vēl 3 romāni: Laimīgie
1952., Cilvēks no mēness 1954. g. un Misters
Sorrijs 1956. g., vairākas noveles, satīrisks cikls un
Amerikas tēlojumu grāmata Neierastā Amerika un
Karuselis.
Omartija kundzes
saturs: Pēc apprecēšanās ar iebraucēju Aleksandru Lielmežu,
tā saucamais veclatvietis Klaivs Omartijs nodod savu
nekustamo īpašumu − māklera firmu sievas rokās, kas ar
apskaužamu enerģiju, neraugoties uz lielu risku, uzcīna
uzņēmumu galotnē. Romāna darbība risinās ap piemirsta
Aleksandras Rīgas drauga Bernharda Vilka dēla Olivera
apmešanos Kalifornijā, piedalīšanos uzņēmumā un abu Omartiju
dzīvē. Šis ir tipisks personu romāns: darbību izraisa
personāža īpatnējās rakstura īpašības, kas parādītas jau
pirmajā nodaļā: Aleksandras arrogance un vēlāk pielaidīgums;
Olivera šarms, viņa mūžīgā atvainošanās un meli; un vecā
Omartija gaišais skats, tiešums un dzīves ziņa. Laika
vienība pa posmiem sajaukta 3 daļās: abu Omartiju dzīves
posms dzimtenē, sākuma periods pēc iebraukšanas Amerikā, kas
abu gadu starpības dēļ (Omartijam ap 70, Aleksandrai 36) ir
stipri atšķirīgs, un tagadne, ar ko stāstījums iesākas.
Romāna pamatdoma ir: parādīt, kā cilvēks savā mūžā
pārveidojas un kas ir šīs pārveidošanās pamatā.
Kad grāmata iznāca, lasītāji izteikušies, ka tāds auksts
prāta cilvēks kā Omartija kundze dzīvei un citiem cilvēkiem
nekā pozitīva nedodot. Bet Aleksandras tēlu lasītājs bauda
kā dzīvē noskatītu, vienreizīgu; un parādīta taču top šīs
ārēji noslēgtās, vēsā prāta sievietes motivētā lēnā
pārvēršanās. Aleksandras iedzimtā, pasvītrotā lietišķība,
nesatricināmā stāja un aprēķinātājas gars pamatots ar to, ka
viņa ir ģenerāla meita un tiesību zinību doktore, kas
vadījusi nodaļu Latvijas Tieslietu ministrijā. Tādēļ viņa,
kaut arī sieviete būdama, tirdzniecībā ir pat spējīgāka kā
dažs vīrietis. Gan vecais Omartijs saka: Ja viņai kaut
reizi būtu kārtīgi nokļūmejies, viņa liktos man daudz
cilvēcīgāka. (302. lp.) Uz to viņa tomēr virzās visā
saskarē ar Oliveru. Vai pašpaļāvīgā Aleksandra nelokās zem
pašas pakārtās jautājuma zīmes: vai es rīkojos pareizi savās
attiecībās pret Oliveru? Pamazām viņas iežēlināto sirdi
kustina vēl kas vairāk kā mātes jūtas. Uzpeld dzeltenā
peldkostīma rēgs neuzbūvētā peldbaseina malā. Nāk viņas jūtu
sprieguma atslābums un vaļība (baltajā kailplecainajā
viesību tērpā), no kā stiprā Aleksandra klusībā baidās, kam
viņa ļaujas uz laiciņu, bet ko tomēr beigās pārvar.
Olivers Vilks ir tipisks mūslaiku jaunietis: jauks, spējīgs,
apķērīgs, techniski apdāvināts ratu labošanā. Oliveram ir
vēriens, dārgo žaketi un Stagaram krāsas pērkot. Viņš
pieķeras katrai pelnīšanas iespējai, lai gan saka: Kas no
darba ko patikt? (74. lp.) Tomēr viņš vēl negrib kaut ko
par neko, kā tas redzams pašlaik un Bezkaunīgos večos,
kad Indulis no darba jau vairās. Olivers arī meklē
labākus dzīves apstākļus, kā to savā laikā darījis Klāvs
Omartijs, bet Olivera dzīves mērķi ir neskaidri. Kur viņš
arī skaidrus ņemtu? Uz to viņu ne tēvs, ne vide nav
rosinājuši. Pats viņš neizšķirīgs, kaut ari impulsīvs. (74.
lp.) Oliveram trūkst Klāva Omartija laika jauniešu sīkstuma,
izturības un pamatīguma. Brīnumaini koši tēloti Olivera
fantastiskie izlocīšanās meli, ko viņš bārsta gan sevis
izcelšanai, gan izķibelējoties no sprukām. Pamatos Olivers
ir godīgs, uz to norāda piecnieka atlikšana (53. lp.) un
atteikšanās no nenopelnītā
$300.- čeka. (400. lp.) Meistarisks romāna kalngals ir
firmas viesības un no tām izrietošie notikumi. Tie kā
starmeša krustugunīs ļoti niansēti tēlotajās mainīgās
izjūtās parāda, kā Olivers, pats to neapzinādamies, pārvērš
Aleksandru no rēķinmašīnas dzīvā cilvēkā. (340. lp.) Arī
vēsās atturības cilvēkā iekšēji ilgi krātais spriegums reiz
izsprāgst. Pārtapusi, mainījusies uz cilvēciskuma pusi,
Aleksandra ir laipna pret darbiniekiem, sagādā
nepateicīgajiem Ločiem aizdevumu (379. lp.), bet biroja
darbinieku dēļ viņai Olivers no firmas darba jāatlaiž. (399.
lp.) Pārvēršoties, Aleksandra vispirms atmet domu par
romantiku. Vēl viņa pieķeras tezei, ka Oliveru saistījusi
viņas personība. (340. lp.) Bet kā Oliveru var saistīt tas,
par ko viņš savos gados maz vēl zina un kam tad viņa acīs
nav nekādas vērtības?
Aleksandras personības vērtību gan uzreiz uztvēra
piedzīvojušais Klāvs, kad viņa ieradās darbu meklēt. Spriegi
aprakstīta šī Aleksandras un Klāva savstarpējā
iztaustīšanās, īpaši Aleksandru pārsteidz Klāva vērīgums un
dzīves ziņa: Drānas jau netaisa cilvēku. (111. lp.)
Tirgošanās ir spēle. Spēles nekad nav godīgas. Bez
viltībām,
trikiem spēle vairs nebūtu spēle. (108. lp.) Jo cilvēks
bagātāks, jo mazāk prot priecāties. (343. lp.)
Abu laulība pilnīgi atgādina līgumu, ko slēdz divi cilvēki
vaļā acīm, skaidrām galvām, paredzot katrs savu ieguvuma
daļu. Bet kā rādīts tālāk viņu dzīvē, viņu labā saskaņa
pamatojas mākā vienam otru ārējās dzīves sīkumos paciest un
visur būt atklātam, kas ir likums divu precētu cilvēku
attiecībās. Tādēļ Aleksandra pēkšņi jūt, ka pasaule top
necerīga, salta, viltīgas nejūtības pilna, (410. lp.), kad
Snovdens atriebībā atklāj, ka Klāvam Bostonā slepens,
neaizkaŗams konts. Lai gan Klāvs to turējis labam nolūkam,
ja Aleksandra toreiz lielajā riskā visu zaudētu, aizdomu ēna
viņai paliek.
Tā kā man ir bijusi laime dzīvot veclatviešu vidū, varu
apliecināt, ka Klaivs Omartijs alias Klāvs Saliņš nav
caurmēra, bet summa summarum latviešu seno iebraucēju
tips. Klāvs izbraucis ar cerību pārtikušam atgriezties
droškā, kuŗas pietrūcis jaunībā. Eglītis uzskatāmi rāda, kā
laikiem līdz mainās vērtības: pat vienkāršo ēdienu
gatavošana un baudīšana neizdodas, un Klāvs rezignēti
atzīst: Nevar jau Kalifornijā ietaisīt gabalu no Latvijas.
To var tikai domās. (470. lp.)
Nākošais izšķiŗošais Aleksandras solis ir pamatots Omartija
vēstulē, kur viņš dod viņai šķiršanos ar visu viņas
nopelnīto bagātību. (472. lp.) Abu Vilku vidū viņš esot
liekais. Bet aizplīvurotā veidā Klāvs, abus Vilkus
paslavēdams, Aleksandrā rada tādu riebumu, ka viņai pēkšņi
uzliesmo atziņa, ka vienīgi Klāvs ir viņas īstā izvēle.
Savādi, var nodzīvot ar cilvēku 9 gadus un domāt, ka viņš
ir aprobežots un vientiesīgs. Un piepeši atklājas, ka viņam
ir pavisam gaiša galva. (472. lp.) Un gribētos piebilst −
smalkjūtīga, plaša sirds, uz kā turpmāk balstīsies viņu
laulība. Tai brīdī Aleksandra apzinās savu vietu blakus
Klāvam, lai kopīgi darītu to, ko viņa pati bija ieteikusi
Snovdenam: Kad gara dzīve vēl priekšā, var atļauties
rotaļāties ar jūtām. Pusmūžā precas, lai saglabātu vēl kaut
ko no atlikušās dzīves. Lai tuvumā būtu kāds cilvēks, uz ko
varētu paļauties. Arī tās galu galā ir jūtas. (416. lp.)
Prātīgā Aleksandra tagad runā par jūtām! Tērzējot par laika
kavēkļiem, Klāvs bija sacījis: Kad cilvēks jau ir tik vecs
kā es, viņam vairs nav laika ko kavēt. Tad viņam gribas vēl
ko saprātīgu patapt un pagūt. (403. lp.) Tā viņi abi kopā
to darīs. Gotlande ir vieta vistuvāk dzimtenei, no kurienes
abi norunā atgriezties Kalifornijā, kur studē Olivers.
Blakus personas, kas cieši ieaustas romāna darbībā, zīmētas
groteskākas, lai uz viņām reljefāki izceltos pamatraksturi.
Nevar nepieminēt vienreizējo, sīkmanīgo, sīksto Lauču pāri,
kas pārstāv tipisko latviešu skaudību un ar to, kā redzams,
spēj kalnus pārcelt.
Visi Anšlava Eglīša tēlotie raksturi ir kā suleņi (grapefruit)
− tiešām sulīgi, bet ar mazu ironijas − rūgtuma
piegaršu.
PIECAS DIENAS (1976)
Dzīve aiz dzelzs aizkara iepriekš tēlota romānos Vai te
var dabūt alu? un Ilze. Ilze ir pasmaga rakstura
māmuļa, kam grūti satikt ar vedeklām Amerikā. Viņa atskatās
uz notikumiem Rīgā pēckara posmā. Dēku romānu Pēdējais
raidījums par krievu spiegu jaukšanos Amerikas
zinātnieku − izplatījuma pētnieku − darbā un amerikāņu
īsredzību un naīvitāti apskatīsim tikai salīdzinājumā ar
Piecām dienām, ar ko to saista uzvārdu spēle −
komūnistos Guziks un Gnēze un galvenajos
varoņos Kornēlijs Veids un Klaudijs
Velks. Vēl var norādīt, ka Pēdējā raidījuma
varones Katrīna Blūra un Terēze Bišofa ir Ciemaldas tipa
profesiju sievietes. Tām pretī sulīgā, uzpūstā Brigita
Stebinsa ir izveidojums no Pļavāres (Homo novus) un
Omartija kundzē iekrāsotās Šarlēnes Grēberes, šīs
jutekliskās, vieglprātīgās, savu sievišķību pasaulē
iznēsājošās fantastes (Om. kdze, 308. lp.).
Romāns Piecas dienas sastāv no 2 stāstījumiem: 1.
Velka kladē aprakstītās norises un piedzīvojumi krievu un
vācu okupāciju laikos līdz dienai, kad 1974. gadā Rīgā
iebrauc sens Velka draugs, Armands Pols; 2. viņa un dažu
citu tūristu gaitas tagadnes Rīgas apciemojuma laikā. Romāna
beigas abus stāstījumus apvieno. Daudz nekavēsimies pie
blakus personām, izņemot tūristus − mācītāju Kociņu un
Velmanes kundzi. Ākstīgās Velmanes izbrauciens pie māsas
putnu fermā groteskuma ziņā stādāms blakus Kaudzīšu
Mērnieku laiku dažam vides tēlojumam, un abu māsu
sastapšanās ir parallēle Ķenča traģikomiskajai lūgšanai
pārdzīvojuma sekluma ziņā. Meistariski Eglītis notēlojis
daudzās tūristu greizās redzēšanas, arī labu domājot:
piem., Armanda Pola sūtījumi tēvocim Drēviņam.
Ironisks mācītāja Kociņa teicamais: Kristus arī bija
ideālkomūnists − stāvēja par proletariātu, neraizējās par
privātīpašumu. (42. lp.) Vēlākās sarunās Velkam ar Polu
izkristallizējas uzskats par reliģiju un baznīcu, ka burts
nokauj, gars dara dzīvu.
Šo sarunu turpinājumā tad abi spriež par latviešu
gleznotājiem dažādos laikos, un nemainīgs ir uzskats par
Purvīti romānā Homo novus un šeit. (317. lp.)
Piecas dienas parāda, ka autors izracies cauri visai
okupētās Latvijas mākslas produkcijai, īpaši pievērsdamies
literatūrai un tēlotājām mākslām. Neatsveŗama vērtība ir
viņa paša saskares tēlojumiem (Velka personā) − pirmajā
krievu un vācu okupācijā ar tādiem kultūras darbiniekiem kā:
Čaku, Plaudi, Sudrabkalnu, abiem Lāčiem, Laicenu, aktieŗiem
un neskaitāmiem citiem.
Armands Pols, ar ko Velks 4 gadus draudzējies augstskolā,
pārstāv klaidas latviešus un ir Rīgas braucienam ideālais
tūrists: viņš ir ļoti redzīgs, bet skaļi nebrīnās par
pārvērtībām un krieviskumu. Viņš vienmēr apzinās, ka Velks
te vēl dzīvos, bet viņš paraustīs plecus un aizbrauks
atpakaļ uz Ameriku. (85. lp.) Armands smalkjūtīgi liekas
neredzam asās attiecības seno draugu Orleānu un Velka starpā
un viņu notes melus. Viņš diezgan necerīgi cenšas draugus
samierināt. Ar spējīgo Ingrīdu, kas modelēta pēc Eglīša vēsā
prāta sieviešu kategorijas, pēc daudzu gadu neizskaidrošanās
un atturības uz aizdomu pamata, Velks vēl varbūt runāšot.
(449. lp.) Bet ar Aleksi viņa nenormālā, iestingušā naida
dēļ tas nav iespējams. (450. lp.) Neskatoties uz labu nodomu
jaucēja lomu, būdams slogs tuviniekiem ar savām slimīgām
dīvainībām, Aleksis − ir pozitīvs tēls. Kā tāds viņš nes
autora itin visu romānu pamatni. Eglītis saka:
Viņš ir domājošs cilvēks. Domāt ir grūti, pat mokoši.
Domāšana ir viena no visgrūtākām lietām pasaule.
Ļaudis pa laikam vairās no
domāšanas un ar prieku pieņem jau gatavus ieskatus. Bet gara
kūtrībā, negribā domāt slēpjas visas pasaules nelaimes. Ja
ļaudis tikai mazdrusciņ domātu patstāvīgi, sabruktu visas
despotijas kā fiziskās, tā garīgās.
(43. lp.)
Te A.E. ir amerikāņu rakstnieces Rendas (Ayn Rand) −
filozofijas līdzgaitnieks, kas parāda objektivisma teoriju.
Kur A.E. runā par aplamo marksistu nepakalpinātības domu,
illustrējot to ar kazu, tur Renda tā paša uzskata izklāstā
runā par graudiem. (109. lp.) Ja Eglītis Piecās dienās
uzsveŗ domāšanas asumu, tad romānā Vai zini zemi
citronas kur zied viņš rāda domāšanas plašumu, ne
ierobežotību. Dānijā gaŗākā politiskā spriedelēšanā Turaids
saka diviem trimdas jauniešiem: Jūsu abu nelaime ir tā, ka
jūs nemaz nemēģināt kaut ko vērtēt vai vispār domāt. Domāt,
saprotams, ir grūti. Tur vajag galvas un arī tad vēl smagi
jāpiepūlas.
Autora nolūks romāna Piecas dienas ir atkal parādīt,
kā dzīve pārveido cilvēku − mainās kā labais individuālists
Velks, tā ļaunais, stumjamais masas pārstāvis Gnēze.
Piecās dienās Gnēze un Pēdējā raidījumā Guziks ir
komūnisma iekārtas pārstāvji. Guziks ir izglītots,
apsviedīgs, paņēmienos trenēts; Gnēze neizglītots, stulbs,
vāju atmiņu, lopiski truls un slinks. Guzikam vēl ir centība
iegūt konkrētu zinātnisku atklājumu savai valstij. Gnēzem
centības vietā ir tikai rupjā dūre un mērķis − kailas
personīgās varas paplašināšana. Abi komūnisti grib
bezkaunīgi ašā ņēmienā nogrābt jau gatavus, krietnu domātāju
daudzu gadu pūliņu augļus. Gatavais KGB produkts. − Guziks,
tāpat kūtrais Gnēze vienmēr strādā ar palīgiem, ķēdē.
Individuālisti Veids un Velks cīnās vieni. Bet kā Guziku, tā
Gnēzi pieveic pašu muļķīgā ziņkāre: Guziku − pieskaršanās
radioaktīvajam plutonijam, Gnēzi − uztraukums, lasot
piesavināto Velka piezīmju kladi. Pozitīvo īpašību ziņā
Kornēlijs Veids Pēdējā raidījumā ir līdzinieks
Klaudijam Velkam − abi apdāvināti un vispusīgi spējīgi.
Veidam gan jācīnās tikai ar technikā pamatotam, ārējām
briesmām; Velkam ik dienas jācīnās par pastāvēšanu darbā,
par totālo eksistenci − kailo dzīvību. No malas raugoties,
Veids liekas veiksmīgāks izšķiršanās ziņā, saprāta laukā.
Velks rādās svārstīgāks, neizšķirīgāks. Bet viņa izšķiršanās
prasa dziļāku apsvērumu − cilvēcīgā, hamletiskā nozīmē: uz
svariem nav tikai ienaidnieku uzbrukumu atvairīšana, bet arī
viņš pats, cīņa par savu iekšējo cilvēku, sevis
respektēšanu, viņa attiecības pret draugiem un rūpnīcas
strādniekiem.
Nobeidzot gribu piezīmēt, ka vēlākos A.E. romānos valodā
vairs nevirknējas eksplozīvi vārdi ārējā greznībā kā, piem.,
romānā Homo novus, bet vienkāršu vārdu zīmīgais
nostatījums rada lasītājā attiecīgu noskaņu.
Uz Anšlava Eglīša darbiem vai attiecināt franču matemātiķa
Anri Puankarē (Henri Poincaré) vārdus: Domas nekad nedrīkst
pakļauties ne dogmām, ne kaislībām, bet gan tikai pašiem
faktiem, jo citam kā faktiem pakļauta doma vairs nebūtu
domas vārda cienīga.
Atzīdams domāšanas spēku, kas atstāts novārtā mūsu tagadējās
jaunatnes izglītošanā, Anšlavs Eglītis liek arī mums,
lasītājiem, domāt, un tas prasa viņa darbu atkārtotu
pārlasīšanu.
NORĀDES
1. Anšl. Eglītis Laikmetīgais romāns, Latviešu preses
biedrības gada grāmata 1953.
2. Laiks, 1962. g.
3. B. Ķīseļa recenzija Panzija pilī, Laikā,
1962. g.
4. Pašportreti, 96. lp.
Andrejs Johansons par Anšlavu Eglīti saka: Epikā jau ar
pirmo stāstu grāmatu
Maestro (1936) un romānu Līgavu mednieki (1940)
plašu ievērību modināja Anšlavs Eglītis (dz. 1906), ass
vērotājs, atjautīgs satiriķis un krietns stilists, kas
zīmīgi portretējis Rīgas dendijus un zelta jaunatni un
ļaudis, kuŗi grib būt kaut kas, bet aiz iekšējas
nedrošības nokļūst groteskās situācijās vai aklā strupceļā.
Teiktais attiecas arī uz novelēm Nestundas (1940) un
romānu Homo novus (1943/47), bet vēlāk Eglīša motīvu
loks paplašinājās.
(Latviešu literātūra, 1953)
