KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

BALTIEŠU KULTŪRA ŽURNĀLĀ ARTES

Sestajā starptautiskajā BALTIJAS studiju konferencē Stokholmā svinīgajā atklāšanas aktā runu teica rakstnieks ESTENS ŠĒSTRANDS (Sjöstrand) Zviedru Akadēmijas loceklis:

Jūsu Ekselence, priekšsēdētāja kungs, godātie dalībnieki un viesi!

Pirms diviem gadiem, kad Baltijas Institūts šeit Zviedru Akadēmijas Lielajā Zālē atklāja savu Piekto Starptautisko Konferenci, mani lūdza teikt dažus vārdus par Akadēmiju. Es sacīju − un vēlos to šeit īsumā atkārtot − ka Akadēmija dibināta 1786. gadā un tās dibinātājs ir Karalis Gustavs Trešais. Sekojot franču paraugam, Akadēmijai uzticēja pienākumu rūpēties par zviedru valodu, kas, starp citu, nozīmēja sastādīt vārdnīcu. Akadēmija piešķir prēmijas literātūrā, kultūras vēsturē, valodniecībā un teātŗa mākslā. Es pasvītroju faktu − kas pēc manām domām ir atkārtošanas vērts − ka mēs nepiešķiram Nobeļa miera prēmiju, kas ir Norvēģijas Parlamenta ziņā. Mūsu lielais un gandrīz neiespējamais uzdevums ir piešķirt Nobeļa prēmiju literātūrā.

Pirms diviem gadiem es arī runāju par žurnālu ARTES, ko kopīgi publicē un atbalsta Zviedru Akadēmija, Karaliskā Zviedru Mūzikas Akadēmija un Mākslas Akadēmija. Šis izdevums, kuŗa galvenais redaktors esmu es, lielā mērā veltīts ne tikai zviedru, bet vispār skandināvu publikas iepazīstināšanai ar svešzemju literātūru, mākslu un mūziku, gan moderno, gan agrāko laiku. Es ievēroju Jūsu interesi par kādu mūsu izdevuma principu, proti, ne tikai sekot lielo dominējošo kultūru attīstībai pašreiz, bet arī veltīt uzmanību mazāku tautu kultūrām. Tas, starp citu, pilnīgi saskan ar Zviedru Akadēmijas vispārējiem mērķiem un uzdevumiem. Es domāju ir vērts atzīmēt, ka lielas nācijas iedzīvotāju milzīgais skaits automātiski negarantē arī lielu skaitu nozīmīgu kultūras sniegumu. Pastāv pieaugoša, savstarpēja interese sniegt ieskatu par tautām, kas atrodas nomaļus vai ārpus plašajām daudznāciju zemēm. Ir daudz labi informētu cilvēku, kas izvirzījuši jautājumu, vai daži visievērojamākie mākslas darbi nav parādījušies tieši mazāku tautu kultūrās.

Tā kā es pats esmu daudz domājis par šo jautājumu, Jūsu Piektajā Konferencē izteicu vēlēšanos kādu no nākamajiem ARTES numuriem veltīt Baltijas tautu kultūrām. Esmu priecīgs, ka šodien varu Jums sniegt ARTES izdevumu, kas viss, no pirmās līdz pēdējai lappusei, veltīts Jūsu kultūrām.

Gribētos pasvītrot, ka šis numurs tiešām sagādāja milzu darbu. Gan Baltijā, gan Rietumos bija daudzi, kas pašaizliedzīgi, nenogurstoši palīdzēja man nodibināt sakarus ar rakstniekiem, kritiķiem, universitāšu profesoriem, māksliniekiem, muzikologiem un tulkotājiem, ar kuŗiem mēs vēlējāmies sadarboties šai izdevumā.

Šeit būtu jāmin daudzi, bet vēlos īpaši pateikties latviešu dzejniekam un tulkotājam Jurim Kronbergam.

Tā kā Jūs esat speciālisti Baltijas kultūras dažādos laukos, Jums noteikti būs interese par šī ARTES numura saturu.

Vispirms, igauņu dzejnieks Pauls-Ēriks Rummo ir devis apceri par moderno igauņu dzeju ar provokatīvo virsrakstu „Japāna ir tālu prom”. Šī virsraksta izejas punkts ir kāda Juhana Vīdinga (Viiding) haika:

Japāna tālu

Igaunija vēl tālāk,

vēji tā vēsti.

Šī eksotiskā pasaule parādīta ar Jāna Kaplinska, Paula-Ērika Rummo, Ilmāra Lābāna un Ivara Ivaska dzejoļiem. Profesors Stens Karlings, kas visu mūžu interesējies par igauņu mākslu, un Jānis Borgs − kritiķis žurnālam „Māksla” Rīgā, sniedz plašu pārskatu par mākslu. Vēlos aizrādīt, ka bez melni baltām ilustrācijām četras lieliskas krāsu reprodukcijas jau pelnīti guvušas atzinīgas atsauksmes zviedru mākslas kritiķu aprindās.

Rakstnieks K. Sīverts Lindbergs aplūko četrus mākslas darbus, kuŗus devis Laris Strunke, kas dzimis Rīgā un jau ilgus gadus dzīvo Zviedrijā: „Atgriešanās mājā trimdā” ir kāds nozīmīgs viņa mākslas darba nosaukums. Juris Kronbergs sniedz apskatu par moderno latviešu dzeju, un viņa rakstu papildina piecu izcilu latviešu dzejnieku: Imanta Ziedoņa, Knuta Skujenieka, Gunara Saliņa, Astrīdes Ivaskas un Vizmas Belševicas dzejoļu tulkojumi. Astrīde Ivaska raksta par Saliņa dzeju. Norvēģu valodnieks Helge Rinholms devis apceri par Modri Tenisonu un viņa pantomīmas teātri, kas, kā liekas, ir pilnīgi nepazīstams ārpus Baltijas zemēm. Daudzi izceļ kā īpaši svarīgu komponenti Baltijas zemju kultūrās folkloras nozīmi. Starptautiski pazīstamā profesore Velta Rūke-Draviņa sīki iztirzā šo folkloras elementu lomu baltiešu dzejnieku, piemēram, Imanta Ziedoņa un Janīnas Degutītes darbos. Janīnu Degutīti un citus lietuviešu dzejniekus vēl aplūkojuši Rimvīds Šilbajoris, Juozs Lingis un Helge Rinholms. Pieci lietuviešu dzejnieki pārstāvēti ar tulkojumiem: bez Janīnas Degutītes arī Henriks Radausks, Marcēlis Martinaitis, Sigits Geda un Toms Venclova.

Kā redzat, šinī numurā esam apzinīgi izcēluši dzeju un mākslu. Bet vēlos jūs darīt uzmanīgus arī uz pārskatiem par mūsdienu baltiešu mūziku, kuŗu autors ir Karaliskās Mūzikas Akadēmijas sekretārs Hans Ostrands, kas ir arī ARTES redakcijas loceklis.

Galvenā tema atkārtojas divos sacerējumos, ko devuši Jāns Kaplinskis un Imants Ziedonis. Tajos viņi apskata dažas izšķirošas problēmas modernajā dzejā. Jūs atradīsiet arī Zviedrijas Televīzijas producenta Larsa Helandera atskati uz savu tikšanos ar Vizmu Belševicu. Šī tikšanās notika Helanderam apceļojot Baltijas zemes un filmā dokumentējot turienes kultūras dzīvi. Visu kopā saņemot, Jūs iegūsiet tādu kā nelielu enciklopēdiju par baltiešu kultūru. Un kāpēc gan lai tā nebūtu? Šis numurs ir viens no visievērojamākiem pārskatiem, kāds parādījies Skandināvijā, un, pēc manām domām, arī viens no visplašākajiem visā Rietumu pasaulē. 

Česlavs Milošs, pagājušā gada Nobeļa prēmijas laureāts, šinī izdevumā devis plašu aprakstu par savu jaunības laiku Viļņā, ko viņa laikā sauca par Wilno. Česlavs Milošs nesen, runādams par poļu literātūru un poļu valodu, sacījis šādus vārdus: „literātūra ir tikai viena, lai kur tā sacerēta”. Šis viedoklis man šķiet dziļi nozīmīgs. Daudz kas atšķirīgs piemīt tiem, kas dzīvo Baltijas republikās, un tiem, kas ārpus tām − galvenais manā uztverē tomēr paliek katras kultūras pašas identitāte un būtība. Neredzu iemesla kļūdaini celt mākslīgas barjeras. Tik tiešām, man jāatzīst, ka atklāt plašo daudzveidību un bagātību igauņu, latviešu un lietuviešu kultūrā man personiski nozīmēja gūt bagātīgi atlīdzinātu pārdzīvojumu.

Esmu pārliecināts, ka arī citi ar lielu interesi sekos notikumiem šajās mākslas sasniegumu jomās nākotnē.

Man ir bijis liels pagodinājums runāt Jūsu atklāšanas sesijā sakarā ar šo nozīmīgo Sesto Baltijas Studiju Konferenci Skandināvijā.

 

 

LATVIJAS PLAKĀTISTU IZSTĀDE SIDNEJA

Šodienas mākslas institūta galerijā Sidnejā no 22. sept. līdz 10. oktobrim bija skatāma latviešu teātŗa plakāta izstāde no Rīgas. Pārstāvēti bija 7 mākslinieki (Argalis, Blumbergs, Dimiters, Kirke, Šēnbergs, Vārdaunis un Zemgals) ar 33 darbiem.

Skates noorganizēšanas galvenais dzinējspēks bija Sidnejas latviešu mākslinieks Haralds Norītis.

Par izstādi plašāku rakstu ar izteikti pozitīvu latviešu mākslinieku darbu vērtējumu, Austrāliešu Mākslinieku Apvienības žurnālā publicējis Pauls Makgiliks (Paul McGillick). Turpat arī divu izstādīto plakātu krāsu reprodukcijas (Argaļa un Dimitera).

B.

 

 

 

RAIMONDS PAULS TORONTO

Raimonds Pauls ieradās, un saule vairs nenorietēja: arktiskā gaisma, kas Kanadas vairogam (Canadian Shield ir ģeoloģisks fainomens − pasaules vecāko kalnu kapsētas, jo paši kalni gadu miljardos ir nobrukuši) lēja pāri savu saules enerģiju, un ziemeļblāzmā, atmirgoti ar Čaka veco ormani, atbrauca divi: Raimonds, Imants un mugurā paslēpies jūrnieks − tātad patiesībā trīs.

 

*

Paula ģenialitāte slēpjas viņa paplašinājumā, neierobežojamībā. Viņš paijā, kož, pasmaida un ļauj pirkstiem vaļu pāri taustiņiem.

Melodiju sataustījis, viņš to ceļ kā mušu zirnekļa tīklā un tad slūžas rauj vaļā.

Viens pats Pauls ir kļuvis par orķestri. Raimondam Dunkanam Parīzē bez Aijas bija senā Grieķija. Raimondam Paulam bez pasaules ir arī vēl Latvija: divas dzimtenes un abas meitenes.

Ja Pauls ir saule, Imants Skrastiņš ir mēness. Zilā krāsa esot dzejai, un to viņš tulko cauri jaunavas klēpim ar Čaku.

Arī Čaks te uzradās kā trešais un arī tika pieteikts. Bet kamēr Čaks rakstīja, Skrastiņš skandēja caur samtu. Visas meičas viņā iemīlējās jau ar mirkļa acīm, sekoja daudzas.

Rēc Čaka nāca kamolā tinēja, kaut ko radīja no nebijuša ziedoņa, Imanta nevaid miris! Nekad nebūs, zudīs, bet man tikai šūposies kā dzīvītē. Velti to man saprast ar loģiku.

 

*

Glens Millers pazuda vējā bez vēsts, un tikai viņa mūzika palika. Divi skeptiķi reizē iesāka ar Millera opusu „Sunrise Serenade”. Viens no tiem, Raimonds Pauls, jau tūlīt harmonijas klasē ieguva piecarkrustu: do-re-mi-fa-sol-la-na! Baltezers sniegā ar pīlādžu ogām abos krastos ir karogaina doma! Kaŗos gaisušai zemei negaiss pāri nāca, un koki neatauga Tīreļpurvā. Kāpēc gan te neviens nemeklēja Glenu Milleru, kaŗā pazudušo?

 

*

Raimonds mūsos atgrieza bērnu ar tām sīkajām, skaidrajām un iejūtīgajām dvēselītēm, kas dzied dziesmas tautai un, rau, tie taču ir jau Rīgas Vīnes koŗa zēni, kas pasaules vilcienā „Rīga-Vīne” ieraudzīja Poruku. Nākotne mums būs spoža un par to paldies Paulam, Peteram un Porukam. Kas gan būtu dziesma bez dzejas!

Dzejā man tuvi ļaudis,
dziesmiņā māmuliņa;
dzejā eimu, ganos gāju,
Dziesmā tautas dvēselīte.

(Jauna tdz.)

Raimonds Pauls ir muzikāla enerģija, kas nākusi no saules un apspīd arī mēnesi.

Jo tu vairāk enerģiju patērē, jo tā vairāk rodas. Toronto koncerta zāle slija augstspriegumā:

I + P² = enerģija

(I = Imants, P = Pauls kvadrātā)

 

*

Toronto konservatorijas zāle 29. septembŗa vakarā bija pilna. Katrs Imanta Skrastiņa žests savienoja šī aktieŗa pirkstgalu un muti ar publiku un ar mikrofona grožiem rokā Skrastiņš sēdēja uz bukas un ausī tam ko čakli čukstēja Pauls − mirāža bija pilnīga un brauca abos virzienos vienlaicīgi...

Šī telpa kļuva par laiku, Latvijas laiku, kas mums Kanadai ir priekšā vismaz kādas astoņas stundas (trešā daļa no ikdienas!). Mūs iecēla saulītē, mūs, svešu zemju bāra bērnus!

*

Caur zāli izgāja Raimonds, bet mēs vēl spriežam par dziesmu!

*

Un mēs piecēlāmies kājās, Tevi godinājām un sasitām plaukstas lauskās, kamēr meitenes jums abiem nesa puķes... Tā brīnumjaukā puķe, kas plauka dzestrumā, tā mūsu sirdīs šautru ar loku iešāva.

*

Loks ir noslēdzies un arī mēs: to dziju, ko jūs mums nesāt, mēs tīsim kamolā (Kanadā).

*

Zemi teksti, zila zāle, gaisos laidās lakstīgala. Lai aug dziesma, lai rit dzija, lai dzied mūsu māmulīte, kamoliņa tinējiņa. (Nepareiza tdz.)

*

Imantam un Paulam: tālas mājās pārbraukuši, to zemīti sveiciniet!

Tālivaldis Ķiķauka

 

 

„DARU TO, KAS ŠODIEN VISVAIRĀK VAJADZĪGS.”

JG saruna ar komponistu Raimondu Paulu Toronto

 

„Pāri polītikas purviem skan Raimonda Paula mūzika − tik tuva latvieša sirdij. Varas un polītiķi zudīs kā peli vējā, bet Paula mūzika dzīvos tautā.” Ar šiem vārdiem Ziemeļkalifornijas Apskats sagaidīja Raimondu Paulu un aktieri Imantu Skrastiņu 1981. g. septembrī Ziemeļamerikā.

Pēc pirmās Toronto uzstāšanās − A. Čaka, F. Bārdas, Ē. Adāmsona un šodienas dzejnieku dzejas uzveduma − I. Skrastiņš nonāca meiteņu un sievu ielenkumā, bet R. Pauls, trīs paaudžu pasniegtos ziedus nodevis aktrisei Almai Mačai, bija ar mieru sarunai par savu darbu.

Jaunā Gaitā: Lai gan kāds jauns cilvēks šovakar pie durvīm izdalīja lapiņas... nebija barjēras starp Jums un publiku. Tieši otrādi. Un pēc uzveduma visa publika spontāni cēlās kājās, izteicot atzinību ar vētrainiem aplausiem. Kāpēc? Vai Raimonds Pauls ir šāsdienas cilvēka dvēseles tulks?

R. Pauls: Savādarbībā, estrādes mūzikā katrā programmā cenšos atrast kaut ko jaunu. Jaunus vārdus, jaunus paņēmienus, jaunas sejas. Tā reiz uz estrādes uzliku veselu pūtēju orķestri ar latviešu strēlnieku cepurēm. Daudzi dziedātāji sākuši savas karjeras, izejot cauri manai virtuvei. Daudzi profesionāļi, tāpat pašdarbinieki ietveŗ manus darbus savās programmās.

JG: Kā panācāt tik veiksmīgu sadarbību ar aktieŗiem?

RP: Man patīk strādāt un sadarboties ar cilvēkiem, kas mākslā uz skatuves atdod sevi visu, kā, piemēram, Imants Skrastiņš. Es jutu, ka manās attiecībās ar publiku sāka trūkt kontakta un dvēseles siltuma. Pienācu pie aktieŗiem un sāku sadarboties. Ar Edgaru Liepiņu vispirms. Ar humora un satiras palīdzību veidojām programmas. Piedalījāmies tikai divi vien. Varbūt tas bija mazs protests pret moderno dzeju, kuŗai bieži pietrūkst dvēseles siltuma. Sāku komponēt dziesmas ar Friča Bārdas vārdiem, kad viņam bija lielie svētki 1980. gadā.

JG: Vai Jums tiešām atliek laika dzejai un dzejniekiem?

RP: Jāatrod laiks. Strādājot ar latviešu publiku, es jūtu, ka nepieciešami pareizie vārdi, kas vajadzīgi latviešu tautai.

JG: Kā radās godalgotā dziesma „Kamolā tinēja”?

RP: Vizma pati iedeva. Dzejolis stāvēja uz klavierēm, gaidīja. Vizma Belševica ir noteikti Eiropas līmeni. Un ar šo dziesmu sākās Imanta Skrastiņa lielā popularitāte. Es jau teicu, vajadzīgs dvēseles siltums.

JG: Kur ir Jūsu ģimenes šūpulis un saknes?

RP: Aleksandra Čaka apdziedātajā Iļģuciemā, Rīgas priekšpilsētā.

JG: Poēmā par pienu Imants Ziedonis žēlojās, ka meitas vairs nedziedot tautasdziesmas. Kas notiek? Vai amerikānizēšanās?

RP: Ir jau visādi iespaidi, bet pēdējo gadu laikā latviešu attiecības ar savām tautasdziesmām uzlabojušās, pateicoties gan lieliem vīriem kā Kokariem, Gailim un daudziem citiem, gan arī meiteņu koklētāju ansamblim „Spārīte”, etnografiskam ansamblim „Skandinieki” un viņu sekotājiem, arī suitu sievām 

JG: Un ko Jūs pats esat darījis lietas labā?

RP: Ar tautasdziesmām nodarbojos jau 60.-to gadu beigās. Uzliku uz skatuves „Cīruli, cīruli”, bija vētrainas debates. Rezultātā dziesma iekļuva tautas deju repertuārā, uz tās pamata tika veidota deja. Cita dziesma – „Maza, maza istabiņa”, rakstīta uz tautasdziesmu intonācijām, tika pārņemta Itālijā un, mazliet pārveidota, kļuva par grāvēju. Tagad es rakstu apdares Emīla Dārziņa skolas zēniem, kas arī izraisīja reakciju. Ilgi meklēju, šaubījos, vai ņemt nepazīstamas tautasdziesmas, bet izšķīros pret to. Lai panāktu efektu, lai mūsu tautasdziesmas ieviestu plašākā kultūras lokā, atlasīju tās dziesmas, kas ir jau populāras, piemēram, „Skaisti dziedi, lakstīgala”. Mēģināju paturēt tās tīras ar nelieliem harmoniskiem pielikumiem.

JG: Lasīju, ka Jums pārmetot chromatismu?

RP: Tieši tā, tāpat kā Jāzepam Vītolam. Bet pēc pāris koncertiem viena kritizētā dziesma jau bija citu koŗu repertuārā. Es daru to, kas pašlaik visvairāk vajadzīgs.

JG: Kādu vietu Jūs ierādījāt tautasdziesmu apdarēm savā nesenajā 30 gadu darbības jubilejā?

RP: Veselu koncertu Dārziņpuikām, Ērenštreita (koŗa diriģents. Red.) puikām.

JG: Vai nākotnē iespējams šī Rīgas zēnu koŗa viesošanās ārzemēs?

RP: Jā, bet jūs jau te tādu 40-80 lielu nebēdņu baru nespētu uzņemt. Plāns ir panākt, lai 1982. g. pavasarī varētu koncertēt Maskavā. Ielūgsim tad cilvēkus, kas rīko koncertus ārzemēs. Mums ir tikai jāstrādā, lai zēni būtu „Ave sol” koŗa līmenī. Pirmā zēnu plate būs gatava vēl šogad. Cenšos pievērst viņu uzmanību un radīt mīlestību pret tautasdziesmu. No tās nevienam korim nevajadzētu attālināties.

JG: Latviešu jaunieši Anglijā nesen debatēja par rokmūziku kā nozīmīgu mākslas formu. Tās trūkums esot viens no iemesliem, kas atturot daudzus piedalīties latviešu kultūras dzīvē. Jūsu kommentāri?

RP: Jauniešiem vajadzīga mūzika, kas viņiem patīk. Es esmu 45 gadus vecs un nevaru vairs lēkāt pa skatuvi. Žēl, ka tad, kad es biju labā formā un varēju spēlēt, džezs nebija vajadzīgs − tad bija ‘bīteļi’... Jauniešiem pašiem jāmācās spēlēt, bez darba jau neko nesasniegt. Manuprāt, grupa „Credo” Liepājā ir atradusi pareizo pieeju šāsdienas publikai.

JG: Daudzi pazīstami latvieši, dzīvo un strādā Maskavā un Ļeņingradā. Jums arī tur bijuši lieli panākumi. Kur ved Jūsu ceļš?

RP: Panākumi jau bijuši, bet es varu dzīvot un strādāt vienīgi Latvijā. Taču nepārmetu citiem. Daži no viņiem Latvijā nekad nebūtu attīstījuši savas spējas.

JG: Dzirdēta doma, ka Jūsu publikas raibums Jūs gribot negribot nostādot daudzu kungu kalpa lomā. Jūsu kommentāri? Kam kalpo Raimonds Pauls?

RP: Kalpoju tikai vienam kungam − savam klausītājam.

JG: jūsu nākamie pasākumi?

RP: Skatuves mūzika mūsu teātŗa tēva A. Alunāna lugai Džons Neilands Halles teātrī. Tad darbs sakarā ar lielām jubilejām Porukam, Barontēvam u.c. Gribu arī popularizēt mūsu dzejniekus − klasiķus, daži no viņiem aizmirsti un noklusēti.

JG: Kā ar koŗa dziesmu komponēšanu, ievērojot, piemēram, dziesmas: „Manai dzimtenei” lielo popularitāti?

RP: Nedomāju. Tā dziesma arī bija rakstīta manam ansamblim, bet koŗi to paņēma... Varbūt būtu vērts reiz salikt kopā zēnu un vīru balsis. Tam būtu jāskan sevišķi interesanti.

JG: Jūs esat daudz koncertējis Latvijas mazpilsētās (6000 klausītājiem!) un ciemos? Kādi izskatās Latvijas lauki šodien?

RP: Tukši, Latvijas lauki paliek tukši, jo jaunie grib dzīvot pilsētās...

JG: ... lai ietu uz diskotēkām, klausītos amerikāņu mūziku?

RP: Arī to. Bet vecie cilvēki laukos ir stipri un sīksti.

JG: Ko Jūs vēl gribētu pateikt vai vēlēt JG lasītājiem?

RP: Ko varu vēlēt − cienīt savu dzimto pagastu! Latvija ir maziņa un viena.

Raimondu Paulu intervēja Laimonis Zandbergs.

 

 

 

R. Paula paļaušanās uz I.Skrastiņa un citu aktieŗu spēju izdziedāt dzeju nesusi bagātīgus augļus.

 

Imants Skrastiņš dz. 1941. gadā, Rīgas radio un televīzijas aktieris. Pēc teātŗa fakultātes beigšanas 1963. gadā sāka strādāt Latvijas jaunatnes teātrī. Viņa mūzikālā karjera sākās pēc Aleksandra Čaka darbiem veidotā dzejas uzveduma Spēlē, Spēlmani (pāri par 300 izrādes). I. Skrastiņš saka: „Tas, ko Raimonds Pauls izdarījis latviešu estrādes mūzikā, ir vērtību vērtība. Ne tikai viņa dziesmu dēļ. Es dziļi cienu viņa ieinteresētību gan latviešu kultūras vēsturē, gan šodienas cilvēka dvēseles stāvoklī.”

 

Raimonds Pauls dzimis 1936. gadā Rīgā. 1958. gadā beidzis Latvijas Valsts konservatorijas klavieŗu klasi. Vēlāk mācījies kompozīcijas klasē. Piedalās Rīgas estrādes orķestra veidošanā. Bez populārās mūzikas darbiem Pauls komponējis baleta mūziku, klavieŗu variācijas, koŗa dziesmas, skatuves mūziku u.c. Strādā arī par paidagogu.