ZIEMEĻZIEDS, MŪKSALAS STUDIJA UN MŪKSALAS MĀKSLINIEKU BIEDRĪBA

 

1926. gadā lielais vētras laiks jaunās Latvijas valsts mākslas dzīvē ir pieklusis. Kopš Rīgas grupas pirmās izstādes un Jēkaba Kazaka nāves apritējuši jau 6 gadi. Pieklusušas asās modernistu un tradicionālistu cīņas („bumbisma” izstāde un sarīkojums „Kā Rīgas grupa taisa gleznas” Māmuļā 1920. gadā), un Mākslas Akadēmijas darbs kopš tā atsākšanas 1921. gadā ievirzījies stabilā miera laiku dzīves plūdumā. Kopš 1925. gada Akadēmijā par mācībspēkiem sākuši strādāt kādreizējie modernisti: Konrāds Ubāns, Ģederts Eliass un Valdemārs Tone. Tone ieguvis lielu cieņu un popularitāti daudzos Akadēmijas studentos. Dažā ziņā tas it kā uzurda vecās pretišķības. Roberts Tilbergs piktojas, ka Ubāns, Eliass un Tone esot vēl sliktāki par Sutu, jo šie lūk mēģinot Akadēmiju un tur pastāvošo mūžveco akadēmisko kārtību graut no iekšpuses, kamēr Suta to darot no ārpuses. Akadēmijas audzēkņu grupa ar kopējām interesēm mākslā, literātūrā un mūzikā sāk pulcēties kopējās sanāksmēs un vakaros.

1926. gads iezīmē iesākumu šīs Akadēmijas studentu grupas kopējām gaitām. Grupā, kas nav un nekad nekļūst par statūtu izveidotu organizāciju, kopā sanāk 15 studenti − Ansis Artums, Oļģerts Saldavs, Arturs Jūrasteteris (Jēgers), Oskars Kalējs, Oskars Norītis, Arnolds Nulītis, Jūlijs Jēgers, Arvīds Egle, Fricis Ešmits, Pauls Puzinas, Vilis Linga, Kārlis Neilis, Eduards Melbārdis, Voldemārs Jēkabsons un Jānis Zvirbulis.

Lielais katalists un kopāturētājs šiem jauniešiem ir dziļas simpātijas un apbrīna pret Valdemāru Toni. Dažā ziņā arī nepatika pret sausu, izteikti akadēmisku pieeju mākslai un respekts iepretī Rīgas grupas māksliniekiem un viņu brīvākajam piegājienam mākslā. Kopējās sanāksmēs debatē par mākslu, kā arī par literātūru un mūziku. Noorganizē ekskursiju uz Kauņu, lai apmeklētu lietuviešu mūzeju. Tad vēl iepazīšanās ar nozīmīgām Rīgas mākslas kollekcijām, piemēram, ar profesora Sniķeŗa un Spriča Paegles kollekcijām.

1927. gadā mazsalacietis Fricis Ešmits beidz prof. Rončevska tēlniecības meistardarbnīcu. Ešmita tēvs ir turīgs vīrs, ķieģeļcepļa īpašnieks, un jaunais tēlnieks pēc Akadēmijas beigšanas var atļauties braukt studiju ceļojumā uz Itāliju. Akadēmijas draugu grupa sarīko Ešmitam atvadīšanās vakaru. Jautrajā jauniešu sabiedrībā kāds izsaucas, lai, aizbraucis uz dienvidiem, Ešmits neaizmirstot ziedu, kas atstāts ziemeļos. Cits pārķer domu un izsaucas − Ziemeļzieds! Ziemeļzieds! Ziemeļzieds − atbalso pārējie un akadēmijas audzēkņu grupa ir ieguvusi savu vārdu.

Laika tecējumā Ziemeļziedam izveidojas zināmas tradīcijas un goda biedru institūts. Ziemeļziedam nav statūtu, netiek vēlēta valde, nedz rakstīti protokoli par sanāksmju norisēm. Jauni biedri tiek uzņemti tikai ar visu locekļu nedalītu atbalstu. Ziemeļzieda goda biedri ir: mākslinieki Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone un Teodors Zaļkalns; literāti Valdemārs Dambergs, Viktors Eglītis un Eduards Virza; mūziķi Jūlijs Sproģis un Valdemārs Reiznieks. (1)

Kā ļoti humānu personību Arnolds Nulītis atceras Valdemāru Dambergu. Ar jaunajiem Dambergs vienmēr runājis kā ar pilnīgi sev līdzvērtīgiem, un viņa sejā vienmēr bijis smaids. Eduards Virza fascinējis ar savu apbrīnojamo atmiņu. Savas un citu dzejnieku vārsmas jauno mākslinieku vakaros Virza ritmiski skandējis patiesi stundām. Jūlijs Sproģis tā laika latviešu mūzikas dzīvē bija pazīstams kā visai kontroversa personība.

Kopējās garīgās intereses, studijas, jaunības meklējošais nemiers un draudzība ir Ziemeļzieda neformālās atmosfairas stiprās saistvielas. Izvirzās biedri ar zināmām vadības spējām − galvenokārt Arturs Jūrasteteris un Oskars Kalējs. (3) Notiek zināma, kaut maiga, polarizēšanās it kā ap šim divām personībām. Oskars Kalējs ir iekšupvērsta personība ar interesi par latviešu, etnografiju un mūziku (pats spēlē kokli). Arturs Jūrasteteris ir kustīgs, sabiedrisks un labi orientējas tā laika Rīgas kultūras darbinieku sabiedrībā un bohēmā.

Oskars Norītis mūksaliešu pēdēja izstādē Rīgas pilsētas mākslas muzejā pie V. Jēkabsona skulptūras.

Prof. Jankovska (4) dēli ir Jūrastetera bērnības draugi. Dzelzs tilta galā, Pārdaugavas pusē starp Daugavu un kanāli, Mūksalas ielā Jankovska atraitnei ir īpašums − dzeltens divstāvu nams ar četriem dzīvokļiem un paplašu dārzu. Arturs Jūrasteteris pierunā īpašnieci uzcelt sētas māju (5), kur Valdemāra Tones vadībā strādās grupiņa jauno mākslinieku. Tā būs Mūksalas mākslinieku studija. Pirmā stāva dzīvokli īrē Valdemārs Tone, bet otra stāva trīsistabu dzīvoklī ievācas Jūrasteteris, Arnolds Nulītis un Vilis Linga. Jūrasteteris un Oskars Norītis 1931. gada sākumā izstājas no Akadēmijas, lai varētu strādāt Mūksalas studijā. Arnolds Nulītis tolaik jau beidzis Tilberga figūrālo meistardarbnīcu (diplomdarbs − Mākslinieka darbnīcā), bet Linga turpina strādāt V. Purvīša dabasskatu meistardarbnīcā. Mūksalas studijā ar 1931. gada sākumu tad nu regulāri sāk strādāt Arturs Jūrasteteris, Oskars Norītis, Arnolds Nulītis un Alberts Silzemnieks. Silzemnieks nav bijis Akadēmijas students, bet jau ilgāku laiku mācījies gleznošanu pie Tones. Bez šiem regulārajiem Tones mācekļiem studijā sporādiski uz īsāku laiku strādā arī vēl citi Tonem simpatizējoši jauni mākslinieki. (6)

Mūksalas mākslinieku studijā bijis iecerēts radīt it kā renesanses laika mākslinieka darbnīcas gaisotni. Mācekļi strādātu un mācītos pašu izvēlētā meistara vadībā. Darbnīcas kollektīvs strādātu pie saņemtiem pasūtinājumiem. Katrs loceklis piedalītos kopējā darbā savu spēju robežās un pēc meistara norādījumiem. Pasūtinājumi bija iecerēti galvenokārt monumentālās glezniecības jomā. Valdemārs Tone kā darbnīcas meistars garantētu darbu kvalitāti. Arturs Jūrasteteris rakstītu periodikā. Tai laikā Jūrasteterim jau bijusi zināma pieredze kā mākslas kritiķim labā spārna laikrakstā Brīvā zeme. Reālā īstenība tomēr bijusi citādāka un skarbāka. Nekādi pasūtinājumi darbnīcai no darbības aizsākšanas 1931. gada janvārī līdz pat izbeigšanai tā paša gada jūnija otrā pusē nav ienākuši.

Tone studijā nācis apmēram pāris reizes nedēļā vai vēl biežāk. Galvenokārt stāstījis saviem jaunajiem draugiem par teorētiskiem konceptiem. Stāstījis, cik svarīgi ir sabalansēt darbā gleznieciskās masas, lai radītu harmonisku kompozīciju. Uzsvēris figūrālās kompozicijas organiskas viengabalainības nepieciešamību. Mācījis par dabīga nostādījuma pareizību un vērsies pret visu pozēto. Reiz kritizējis Nulīša darbu, kas citādi korrekti uzgleznots, tādēļ, ka roka „pozē”. Tāpat skaidrojis savus ieskatus par dažādo mākslu sintezi, it sevišķi par mūzikas un glezniecības kopsakarībām. Tone ir ieskatījis, ka māksla ir ne tikai atbildīgs darbs, bet arī grūta un nebeidzama cīņa. Ja kāds ir izvēlējies šo grūto mākslas ceļu, tad tas ir kā kaŗavīrs, no kā sagaida, ka viņš paliks savā sargvietā līdz galam.

Ļoti daudz Mūksalas studijas locekļi tās īsajā pastāvēšanas laikā guvuši savstarpējās debatēs, pārrunās un, varbūt visnozīmīgāk, kopējā praktiskajā gleznošanas pieredzē. Darbs studijā bijis spraigs. Valdījusi savstarpēja cieņa, uzticība un draudzība. Aukstajā ziemā Jūrasteteris pats savā iniciatīvā ikrītus no tuvējām kokzāģētavām ar ragaviņām atvilcis maisus ar zāģu skaidām darbnīcas apkurināšanai.

Svētdienas pārrunās kāds pieminējis faktu, ka Ziemeļzieds nu jau vairākus gadus it kā pilnīgā bezdarbībā. Jūrasteteris domājis, ka Ziemeļzieda darbību vajadzētu atjaunot. Viņa iniciatīvā Mūksalas dzīvoklī tad arī sasaukta ziemļziediešu sapulce, lai pārrunātu par darbības atjaunošanu. Sapulcē uz Jūrastetera aicinājumu piedalījušies arī Silzemnieks un Anšlavs Eglītis, kas agrāk nav bijuši Ziemeļzieda biedri. Pēc sapulces izteikts uzskats, ka tā bijusi nelegāla, jo piedalījušies divi ārpusnieki. Tad arī lemts sasaukt jaunu sapulci tēlnieka Ešmita dzīvoklī. Pirms šīs sapulces, Nulīša pārliecināts, Jūrasteteris uzrakstījis deklarāciju, ka, sekojot pastāvošiem organizāciju sociālās evolūcijas nolikumiem (7), Ziemeļzieds pēc savas darbības brieduma sasniegšanas ir dabīgi miris un bijušajiem biedriem atliek tikai šo faktu konstatēt. Tad nu vieglam sniedziņam sniegot, Jūrasteteris, Linga un Nulītis soļo pāri dzelzs tiltam, lai šo deklarāciju celtu priekšā Ešmita dzīvoklī sanākušajiem ziemeļziediešiem. Sanāksmei sākoties, Oskars Kalējs proponē ievēlēt sapulces vadītāju. Par vadītāju ievēl Jūliju Jēgeŗu, bet par protokolētāju Oskaru Kalēju. Šī tad nu ir pirmā un arī vienīgā Ziemeļzieda sanāksme ar oficiāli ievēlētu vadību. Arturs Jūrasteteris nolasa Mūksalas ielas dzīvoklī iepriekš sastādīto deklarāciju ar konstatējumu, ka Ziemeļzieds ir miris un pēc tam ar Nulīti, Lingu un vēl kādiem trim domu biedriem (8) atstāj Ešmita dzīvokli un Ziemeļziedu. Oskars Norītis, lai gan bijis viens no deklarācijas iniciatoriem, sapulci nav atstājis un vēlāk izskaidrojis, ka palicis, lai uzzinātu par sapulces tālāko gaitu. Sapulce pēc tam nolēmusi Ziemeļzieda darbību atjaunot, bet nekāda tālāka darbība nav sekojusi. Tā 1931. gada ziemā jaunā tēlnieka Friča Ešmita dzīvoklī savu darbību izbeidza Akadēmijas studentu organizācija Ziemeļzieds.

Tā paša gada jūnija mēnesī, tā ap Jāņiem, darbību izbeidz arī Mūksalas mākslas studija. Studijas locekļi Linga un Nulītis aizbrauc uz dzimto Bausku, lai sāktu tur zīmēšanas skolotāju gaitas (Nulītis ģimnāzijā un Linga pamatskolā). Mūksalas studija pastāvēja tikai nepilnu pusgadu, šai laikā studija nesaņēma neviena no sākotnēji iecerētiem pasūtinājumiem. Tātad nespēja radīt vajadzīgo komerciālo bazi vai līdzekļu trūkums bija būtiskais iemesls studijas likvidācijai.
 

Studijas pastāvēšanas laikā tās dalībnieki bija iesaistīti intensīvā mākslinieciskā darbībā Valdemāra Tones vadībā. Šķiet, ka daļa no pirmajā Mūksalas Mākslinieku Biedrības izstādē (1933. gadā) eksponētiem Jūrastetera, Nulīša, Norīša un Silzemnieka darbiem gleznoti Mūksalas studijā. (9) Zināma nozīme Mūksalas studijai latviešu mākslas vēsturē ir tādēļ, ka šeit pirmo reizi latviešu mākslinieki savā iniciatīvā organizēja vidi un radīja apstākļus, lai varētu izvērst pilnvērtīgu māksliniecisku darbību pašu izvēlēta meistara vadībā. Mākslinieku kolonijas ideja, par ko bija sapņojuši Teodors Ūders un Jāzeps Grosvalds, tika pārvērsta par īstenību Mūksalas ielas dārza mājas darbnīcā.

1932. gadā pēc atkārtotiem mēģinājumiem un zināmu grūtību pārvarēšanas nodibina Mūksalas Mākslinieku Biedrību, kuŗas dibinātāju kodolu veido bijušie ziemeļziedieši. Šai gadā daļa no domubiedriem pēc Akadēmijas beigšanas ir aizbraukuši darbā ārpus Rīgas. Egle ir Rēzeknē, Kalējs Daugavpilī, Artums Jelgavā, Neilis Tukumā un Linga un Nulītis Bauskā. Ir noteikta vēlēšanās nodibināt mākslinieku biedrību un rīkot kopējas izstādes, lai rādītu mākslas publikai savus sasniegumus. Uz pirmo dibināšanas sapulci iebrauc daļa provinciešu, bet pastāv uzskatu atšķirība attiecībā uz vārda izvēli jaundibināmai organizācijai. Arturs Jūrasteteris iesaka nosaukumu Mūksalas Mākslinieku Biedrība. Šis nosaukums daļai nepatīk. Viskrasāk šim vārdam ir pretī gleznotājs Edvards Melbārdis, tad arī vēl daļa bijušo Purvīša meistarklases audzēkņu. Sapulci pārtrauc pēc pusnakts bez vienošanās par nosaukumu. Nākamajā rītā to turpina gan jau krietni sarukušā sastāvā (māksliniekiem, kas dzīvo ārpus Rīgas, ir jāatgriežas mājās). Šai rīta sanāksmē vienojas par vārdu Jauno Mākslinieku Biedrība. Ar šo nosaukumu nav apmierināti vairāki no tiem, kas nevarēja rīta sapulcē piedalīties. Nulīša un Jūrastetera iniciatīvā izdodas noorganizēt jaunu dibināšanas sapulci, kas notiek Anšlava Eglīša dzīvoklī. No provinces šajā sanāksmē nav varējuši ierasties Artums, Neilis un Linga. Pēc ilgākām pārrunām nevar vienoties par to pašu nelaimīgo organizācijas nosaukumu, un sanākušie izklīst, mākslinieku biedrību nenodibinājuši. Jūrasteteris, Norītis un Nulītis ir dziļi satriekti, ka atkal nav izdevies nodibināt jauno mākslinieku biedrību, pēc kā visi izjūt tik lielu vajadzību. Draugus pārņem gandrīz vai izmisums domājot, ka pienācis šķiršanās brīdis. Te it kā dzirkstelīte iesprakšķas Jūrastetera priekšlikums ar visām bēdām pirms šķiršanās iegriezties pie Valdemāra Damberga. Dambergs noskumušos māksliniekus saņem ar savu vienmēr optimistisko smaidu: „Ja nevarat nodibināt savu, stājieties mūsu biedrībā Kamols.”

Dambergs iesaka draugiem pārņemt jau labi sen nodibināto radošo darbinieku organizāciju Kamols. Dambergs izskaidro, ka Kamols ir reģistrēts izglītības ministrijā, bet pēc Zaļās Vārnas atdalīšanās ir pilnīgi neaktīvs. Jūrasteteris, Norītis un Nulītis tiek uzņemti Kamolā un konstruē tā jauno valdi. Pēc tam Kamolu pārdēvē par Mūksalas Mākslinieku Biedrību, un pretestība jaunajam vārdam izkūst ka sniegs pavasara saulē. Anšlavs Eglītis tiek izraudzīts par biedrības priekšnieku. Mūksalas Mākslinieku Biedrības dibinātāji, kas piedalās biedrības pirmajā izstādē (no 1933. g. 22. janvāra līdz 5. februārim Rīgas Pilsētas mākslas muzejā) ir: Ansis Artums, Arvīds Egle, Anšlavs Eglītis, Arturs Jūrasteteris (Jēgers), Vilis Linga, Bernards Mednītis, Arnolds Nulītis, Kārlis Neilis, Oskars Norītis un Alberts Silzemnieks. (9a) Šie 10 Mūksalas Mākslinieku Biedrības dibinātāji izstādē piedalās kopā ar 80 darbiem. Izstādes plakātu linolejā griezis O. Norītis. Pirmās izstādes kataloga ievadā paskaidrots, ka jaunie Mūksalas mākslinieki ir iecerējuši izveidot savu savdabīgo mākslas skatījumu, balstoties uz latviešu mākslas jau nodibinātām tradicijām („savus uzdevumus ir guvuši atskatoties pagātnē”). Šīs latviešu mākslas tradicijas līnijas iesākums kataloga ievadā identificēts ar Ādama Alkšņa un Teodora Ūdera daiļradi, bet turpinājums ar Voldemāru Matveju, Jāzepu Grosvaldu un Jēkabu Kazaku. No tā laika aktīvajiem māksliniekiem kā šīs tradīcijas pārstāvji uzskatīti Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns un Teodors Zaļkalns. Mūksalas dibinātāji uzskatījuši savu jauno biedrību kā Rīgas grupas jaunāko māsu. Uz simpātijām Rīgas grupas locekļu mākslinieciskiem centieniem tāpat norāda pirmajā katalogā minētie latviešu mākslas tradīcijas līnijas aizsācēji. Vajadzība pēc savas organizācijas dibināšanas tad vismaz daļēji izrietēja no apstākļa, ka Rīgas grupa jaunus locekļus neuzņēma. Visumā deklarētā mūksaliešu mākslinieciskā līnija ir visai rātna, lai arī tā nesaskanētu vai arī būtu opozīcijā izteikti konservatīvajiem akadēmiskās tradicijas bezkompromisa balstītājiem (Tilberga, Zarriņa līnija). Tāda stabila, rātna tai laikā bija kļuvusi arī vairuma Rīgas grupas locekļu daiļrade. (10) It īpaši to varētu teikt par Valdemāra Tones glezniecību, kuŗas fokusā trīsdesmitajos gados bija iekšupvērsts, vispārināts, klusinātu noskanu apdvests sievietes tēls. V. Tone savukārt bija meistars ar vislielāko ietekmi uz daudziem no jaunajiem mūksaliešiem. Šī visai drošā mākslinieciskā nostāja, kur mākslinieks ir progresīvs, bet tikai par tik, cik to atļauj pastāvošā tradīcija, tad arī ir iezīmīga Mūksalas biedru daiļradei no biedrības dibināšanai līdz tās likvidācijai pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā. Ainavu glezniecība, portrets un klusā daba ir žanri, kas dominē visās sekojošās gadskārtējās mūksaliešu izstādēs toreizējā Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1934. gadā mūksaliešu izstāde Jelgavas ģimnāzijas aulā). 

Pēc pirmās izstādes Mūksalas Mākslinieku Biedrībai vēl pievienojās: tēlnieks Valdemārs Jēkabsons un gleznotāji Anna Dārziņa (Ozoliņa), Veronika Janelsiņa, Jānis Kalmīte, Arnolds Mazītis, Edvards Melbārdis, Jūlijs Viļumamis un Jānis Zvirbulis.

Šīs piezīmes ir rakstītas, balstoties galvenokārt uz Mūksalas Mākslinieku Biedrības dibinātāja Arnolda Nulīša atmiņām. Ar nedaudziem papildinājumiem šis tad visumā ir Arnolda Nulīša atmiņu stāsts. Nulītis, kam šogad apritēs 85 gadi, dzīvo Kanadā, Toronto pilsētā, un vēl joprojām kalpo glezniecības mūzai. No biedrības dibinātājiem šo atmiņu stāstu šobrīd vēl varētu papildināt Ansis Artums Tukumā, Anšlavs Eglītis Losandželosā un Kārlis Neilis Austrijā, Zalcburgas pilsētā. Tad vēl no mūksaliešiem ASV dzīvo un glezno abas dāmas: Veronika Janelsiņa un Anna Dārziņa (Ozoliņa), kā arī Jānis Kalmīte, bet Londonā Arnolds Mazītis. Rīgā, saprotams, ir pieejama šo tālo trīsdesmito gadu periodika un cita archīvu dokumentācija. Cik jauki un vērtīgi būtu lasīt nopietnu, archīva materiālos balstītu, apcerējumu par šo interesanto fainomenu latviešu mākslas vēsturē. (11) Mūksalas Mākslinieku Biedrība „jau kopš tāliem gadiem ir daudz slavēta, gan arī pelta, bet nenoliedzams, ka latviešu mākslā tā atstājusi savas pēdas.” (12)

 

Arnolda Nulīša atmiņas pierakstījis Nikolajs Bulmanis jun.

 

 

V Ē R E S

1. Šo goda biedru grupu savukārt pārņem 1932. gadā nodibinātā Mūksalas Mākslinieku Biedrība. Anšlavs Eglītis savā Valdemāra Tones monografijā (Valdemārs Tone, Latvju Grāmata, Rīgā 1944. g. 46. lp.) par mūksaliešu goda biedru min arī Ernestu Brastiņu.

Par Mūksalas Mākslinieku Biedrības goda biedriem S. Cielava raksta: „Taču arī šīs biedrības darbā nebija konsekvences. Kā savas mākslinieciskās darbības patroni par goda biedriem bija uzņemti V. Tone, K. Ubāns un T. Zaļkalns un tajā pašā laikā arī nacionālisma ideologi − V. Dambergs, V. Eglītis, E. Virza, E. Brastiņš, V. Reiznieks, kuŗi izplatīja šeit arī savu ietekmi.” (Dzimtenes Balss, 1979. 39. num.) Šāda latviešu gara darbinieku šķirošana progresīvos māksliniekos un nacionālisma ideologos divdesmitajos un trīsdesmitajos gados nebija nedz pazīstama, nedz iedomājama, un tālab noraidāma kā nezinātnisks un vēstures faktiem neatbilstošs izdomājums.

2. Izteikti negatīvu liecību par Sproģi atstājis Jānis Mediņš (Toņi un pustoņi, Daugava, Stokholmā 1964).

3. Dzimis 1902. gadā. 1931. gadā beidzis LMA-s V. Purvīša dabasskatu meistardarbnīcu. Daugavpils mūzeja pārzinis. Etnografs. Latgales senmantu krājējs. Kopā ar E. Melngaili vācis Latgales tautas meldijas. Savācis vislielāko Lubānas akmens laikmeta senlietu kollekciju.

4. Jānis Jankovskis 1876-1925, ārsts, strēlnieku lazaretes vadītājs, Latvijas Universitātes profesors.

5. Tones monografijā A. Eglītis norāda, ka studija bijusi prāvā noliktavā blakus Jankovska īpašumam. (46. lp.)

6. A. Eglītis regulāro studijas studentu grupā vēl ieskaita gleznotāju Ed. Melbārdi − (ibid).

7. A. Nulītis atceras, ka V. Dambergam bijusi teorija, ka organizācijas gluži tāpat kā dzīvā radība pēc zināma vecuma sasniegšanas nomirst dabīgā nāvē.

8. Viens no šiem domu biedriem ir bijis Arvīds Egle. Pēc dzīvokļa atstāšanas Egle izrādījis neslēptu sajūsmu par deklarācijas konsekvento nostāju un tās atbalstītāju drošo izturēšanos.

9. Spriežot pēc darbu nosaukumiem izstādes katalogā un pēc pieejamo darbu fotografijām (piemēram, tas pats modelis Norīša un Nulīša portretam).

9a. Latviešu konversācijas vārdnīcas 15. sējumā (grāmatu apgāds A. Gulbis, 1936. g.) 28124. lappusē šķirklī „Mūksalas mākslinieku, biedrība” par pirmajiem biedriem vēl minēti V. Valdmanis un pianists A. Stalbovs, bet kā vēlāk iestājies vēl minēts A. Spertāls. Turpat kā pirmais biedrības priekšnieks (līdz 1935. g. 22. septembrim) minēts A. Jūrasteteris, bet pēc tam A. Eglītis.

10. Lielās pārmaiņas Rīgas grupas locekļu mākslā it īpaši divdesmitajos gados ir ar lielu nozīmību latviešu mākslas vēsturē un nenoliedzami pelnī mākslas vēsturnieku visrūpīgāko izpēti. Līdz šim Rīgā publicētajos rakstos visumā tiek atkārtota populārā, šķietami maldīgā koncepcija, ka pēc īslaicīgas flirtēšanas ar modernās Rietumu mākslas ekstrēmiem Rīgas grupas mākslinieku daiļrade atgriezās stabilajā reālās mākslas gultnē. Šī populārā, iekšēju pretrunu saturošā koncepcija tika noformulēta pēckaŗa gados, jo ērti iederējās toreizējā Staļina kulta laika vulgārajā sociālistiskā reālisma definīcijā.

11. Līdz šim parādījušās visai paviršas, lai neteiktu kļūdainas, norādes. Piemēram, − „Mūksalas mākslinieku apvienība noorganizēta 1932. gadā, tās biedri bija V. Tone un viņa skolnieki.” A. Nodieva − Konrāds Ubāns, Rīgā 1974 − 106. lp.

12. Romis Bēms „Gleznotāja Anša Artuma darbu izstādē.” − Latviešu tēlotāja māksla, Rīgā, 1958.