LIDOJOŠAIS

Tu, lidojošais, kā Tu mums pretī traucies!

Kādā milzu ātrumā traucies!

Tādā ātrumā traucies, ka pamet pats sevi aiz sevis – jā, Tu maucies,

Tu lidodams no sevis ārā maucies.

Un, tikko izmaucies, jau atkal maucies

un maucoties tālāk traucies.

It kā Tu būtu no sevis bēgoša vīzija –

jeb varbūt raida Tevi mums pretī no debesskrāpjiem televīzija?

Tad esi klāt un –

                          jau garām...

Atskatāmies: apvārsnī zūdi, par sīku punktu raucies.

Mēs saucam: – Uzmanies – ka nepazūdi! Ar bezgalību ka nesajaucies!

Un tad tu atsaucies, pār plecu mums atsasaucies:

– Es pats sev ķeŗams,

sev vienā ķeršana ķeŗams ,

sev vienā ķeršanā ķeŗams, ķeŗams, ķeŗams.

un nenoķeŗams...

Tā Tu mums atsasaucies,

par sīku, nē, jau nesaredzamu punktu apvārsnī raucies.

Bet, līdzko atgriežamies pret debesskrāpjiem, jau atkal mums pretī traucies

un traucoties no sevis ārā maucies, –

no sevis – no bezgalības krāsains ārā maucies. Kā saucies.

gaisā parautais, lidojošais, kā Tu saucies?

Visu dienu klīdu pa ielu.

gaŗu. īsu, kalnainu, plakanu

Pilsētas pieteicās pazuda, pieteicās pazuda

Visu dienu man sekoja suns –

tāds, kājām kā kokiem, kalnainu muguru

Izraudātās acis zvēroja kā tuksneši

Uz vaigiem divi sarkani asaru ceļi

Un kamēr mēs tā klīdām,

suns kļuva plānāks un plānāks

Beidzot kā avīžu papīrs, un čaukstēja arī

Tad pretim nāca lapsādas dāma:

– Vai kāds skaists afgānis, vai tas jūsu?

Jums nu gan to vajadzēja labāk kopt! –

Un es gāju un gāju un man sekoja suns,

un pilsētas pieteicās pazuda, pieteicās pazuda...

Un es pagriezos –

suns bija pilnīgi caurspīdīgs,

neviens to vairs neredzēja

Es vienmēr atdzimstu, –

teica kosma putns. No pirmmiglu masām

šķeļas vēl neiedomājamas

kosmiskas formas.

Es izmēģinu visas kustības,

visus veidolus, visas pārvērtības.

Es paveŗos, izplūstu, sabiezēju –

un atkal

no jauna rodos.

Ak, Lielā Kosma Māte,

kad tu negantās dusmās

ar viena raga triecienu

sašķelsi zemeslodi. –

Es būšu ar tevi

Neviens nepazīst apakšzemes avota

lielo iecirtību, viņa urdzīgo dziņu,

savu ceļu laužot –

Tāpat arī es, zemzemē urbjoties,

meklēju veidu, kā tavās dzīlēs ieplūst.

Kāds ar vītola klūgu

ūdens dzīslu uzgāja –

Lūk, te ir apakšzemes avots,

viņš sauca, bet it neviens

viņam lāgā neticēja.

Tad no klinšainas kraujas

izlauzās ūdens, apšļāca pļavas,

padzirdināja dzīvo radību,

aiztecēja līdz jūŗai,

kur kaismā dzimumaktā

Vai tu man tici, vai ne,

tik sirdī man lūdzu netēmē,

Es gribu vienā mierā

manu viru izstrēbt.

Vecās drānas, kā pienākas,

uz knaģa pakārt.

Un visā uzticībā –

Es hazarda spēlēs nepiedalos,

melnajā tirgū preces nepārdodu.

Mans vienīgais noziegums –

ziepju burbuļus pūšot

mīlu pa auklu žonglēt

un dažreiz –

kā Čaplins,

spieķīti gaisā vicinot,

Hē, hē, –

viņi grib pasaulei masku noraut

zvaigžņu zvanus sazvalstīt –

zvaigžņu zvanus sazvalstīt –

lai miglājus kliedē.

Mēnesi būrī ieslodzīt – uz palodzēm

kanariņu vietā turēt,

lai mēnesnīcas naktīs

nepietrūktu.

Bet paši par nakts taureņiem pārvērsties,

ziedputekšņiem līdz ausīm aplipt.

Dogmatiķiem ragus uzlikt,

politiķiem, pēc vajadzības nagus

apgriezt.

Poēzijas krāsainās zivtiņas

zivju farmās audzēt –

lai vispasaules tirgos

piedāvātu.

Dažs vētrainās naktīs, jūŗas putas uzlasa

liek pagalvī –

lai mīkstāka gulēšana.

Cits kā varenu sārtu

sevi aizdedzina.

Un atkal kāds –

vienā vienīgā ieskrējienā

līdz vistālākam planētām uzplīvo,

kur staru kumšķu atzveltnē

vairākas esmes

Smiekli, kas nekad netika smieti –

klaunīgā grimasē sašķobīta seja.

Uztveres kārbā iesētas vērmeles

sazeļ –

sašķiebj vāku

Starp divām rīta stundām,

zem sabrukuša kāršu namiņa

guļ senas vasaras putekļos sabirusi

spāre.

Krustām, šķērsām

bezcerības rūdainais traktors

cieto klienu

izvago –

kā brontozaurs lavā

atstāj neizdzēšamas pēdas.

Disko tango

Disko tango, Disko tango.

Disko tan–go, –

Vēl daži soļi, vēl viena smeldze

šīs dejas taktī.

Bet kaut kur tuksneša malā

šai naktī,

dziest kādas pilsētas

dzīvības dakts.

Vai tu, kas šonakt tango ritmos

griezies,

vai tu, kas uz laktas savas miedzies,

vai tu atskārsti, vai tu saproti,

kādu bojā ejas paktu dievaiņu mīlulis –

kā kādreiz teica,

ar visu pazemju Mefisto ir slēdzis?

Degoša eļļa saulei acis pievemj,

skaidrības ūdeņus piesārņo.

Uz kādām šausmu orģijām, kādu bakchanālu

ložmetēju rībienu taktī

Lielais viltnieks, Pazemes janičars

tevi šonakt vedīs?

To saki man – homo prudens, –

it kā nekas nebūtu noticis

it kā viņi negribētu tam ticēt

jeb vai viņu iztēles spēja sniedzas

atpakaļ līdz izsapņotiem sapņiem

jo tālāk projām

dzīti

seja slēpta aiz rokām

nekā vairs neredzēt

nekādus soļus dzirdēt

nekādu ceļu

iet

nekas

nekas

it kā nekas nebūtu noticis

un tomēr

pāri klusumam

pāri pašu klusumam

mēģina vārdi vērt kādu aizkaru

kas slēgts ir slēgts ir slēgts

nekāds

caurums skatīšanai

ne gaidu pilna murdoņa

tas neveŗas neveŗas neveŗas

jo laiks

kad tam vajadzēja atvērties

pagājis

aizvērts visiem laikiem

viens vakars priekš daudziem

nedaudziem paveŗas seja

tukša telpa

vienīgā seja

nevarīga

krunkās sasprēgājusi

pa krunkām sūcas vārdi

sūcas

un aizsūcas

it kā nekas nebūtu noticis

par izmaināmo

runājām, un teicām stundas

un domājām sevi. ne katrs sevi.

neviens neizbeidza būt

šinī mirklī.

mēs gājām tālāk.

mēs nācām tik tālu

katrs no sevis.

mēs raudzījāmies lejup gar sevi

redzējām savas acis

otra acīs atspoguļotas.

redzējām savas nojautas

negribējām nekā redzēt nedz dzirdēt

un tomēr redzējām un dzirdējām sevi

otrā

iegājām viņa acīs ar neērtības sajūtu

tad arvien drošāki

sagūstīti acu plakstos

priekšstatam vairs neatbilzdami

un kamēr mēs klusējām

uz atvadām gaidīdami

mūsu elpas pāršķēla telpu.

sakapātas

rīta un vakara stundas

pa kreisi un labi

patvaļīgi

uzskaitāmas

ar sākumu un beigām

kad nedz sākums nedz beigas saredzamas

un stundas cita pāri citai sitas

un kūko

un modina

līdz visi pulksteņi apstājas

un nav vairs

nekā tveŗama un skaitāma

tik atbalss

es ievācu balsis

balsis zem kāpnēm viegli aizsmakušas

pārklātas ar manu gadu putekļu kārtu

pārvarētas

tā domāju

bet tās gulēja tepat zem paklāja

pie durvīm

tikai mans svars

tās piespieda pie grīdas

mani piespieda pie margām

kad izgāju pa durvīm

neatlaidīgi klusēdama

tās atbalsojās mēmi

kāpņu telpā

kā varu savu zemi

savu zemi

kur

viss tikai sākums

un reizē beigas

meklēšanai

rakstīšanai

ar pirkstu izsekot rindām

taustīt šurp un turp

it kā ko meklētu

teiktu rindās

izrunātas rindas

rindu atbalss

kas neparko negrib skanēt

es kliedzu un izkliedzos

tukšas lapas lēkā acu priekšā

tā tikai liekas

lapas bez dzīvības

& neizrunātas

& izstumtas no apziņas

& ja varbūt ir par vēlu

& ja tā tomēr ir patiesība

ja ir par vēlu/vēl liekas laiks

ja kaut kas vēl kustas

bet nekas vairs nav tveŗams

bet meklēšanu neizbeigt

atkal starp rindām ar plakanu pirkstu

no šejienes pirmo soli

bet kurp

KURP

ja lapa šeit beidzas

Mani mati staipās

gar afrikāņu sviedrainiem pleciem,

saules, karsētām miesām.

Indiešu bungas man dvēseli

izplēš no ķermeņa

un dzen pa koku mizām

zilzilā austrumu debesī,

pie zaļzaļiem dieviņiem,

ziloņkaulu būtnēm.

Ātrāk, ātrāk, ātrāk

tiecies saulei līdzi,

lai dvēsele deg,

lai liesma ceļas,

un miesa lai kvēlo

mūzikas trakumā,

mūzikas garīgā ugunī.

Kā miesas vienojas,

tā gars ar skaņām

lai skūpstās, sadzeļot prātu.

Visi, visi

lai veŗas uz to pusi,

kur sauc saules gaŗā mēle,

mūzikas kvēle.

Vai Lāčplēsis ir bijis –

kas to lai sazina?

Varbūt tik Pumpurs sasapņojis

zem cara varas mundieŗa?

Sāk' lielā krievu lāču māte.

ar latvju līdumnieku mīlējusies

un dzemdējusi Lāčausīti – Lāčplēsīti.

Varbūt aiz Lāčplēša ir cita reālība.

kas skaisti aizslēpj kalpības

un svešu dievu melotības?

Ko glābis Lāčplēsis, es nezinu,

bet kangarība klaudz jau tūkstoš gadus.

Tā klanās gan uz austrumiem.

Tā klanās gan uz rietumiem,

tā klanās kungiem pāri okeāniem.

Pusbrāli – indiāni, kur tavs vectēvs?

Kur tava vecmāmiņa?

Kam tavas kājiņas zvārguļo?

– Vectēvu nokāva bālģīmis Bifeļu Bils.,

vecmāmiņu izvaroja bālģīmis Kusters...

Es tikai pusē vairs adžibvejs,

otrā pusē pusbālģīmis.

Nu manu kājiņu zvārguļi,

zvārguļo bālģīmju dolariem,

zvārguļo adžibveju nāvei;

skaniet zvārguļi,

riņķojiet paaudžu apļi –

melīgie zvārguļi

skumīgie apļi.

Lielajiem prezidentiem

vienmēr jāuzspodrina kaŗi

kristiānisma sūtībai,

jāvisma vadībai –

no Kolumba buriniekiem,

līdz Hirošimas atombumbām.

Viss ir likumsakarīgi,

demokrātiski – dolarīgi,

svinīgi pielūdzot:

svēts, svēts, svēts,

krusts, nāve, progress!

Grēcīgie afrikāņi,

melnie pagāni –

pagānējušies mūžību ilgi.

Jēzulīgi gaišie eiropieši,

gaišinājuši Āfriku

seši simti gadus.

Bet melnajiem pazemē,

melns radības Velns –

melnojās mūžīgās dzemdībās,

visām Āfrikas esmēm.

C’EL’ĪS, MUNA MUOMUL’EŅA ...

KAS TIE TĀDI, KAS DZIEDĀJA,

BEZ SAULĪTES VAKARĀ? –

Tur dzied bāri lāča rijā,

Jauno sauli piesaucot,

Bāŗu svešai mātei,

Sīvai lāča mātei,

Rīkšu sauja ķetnā smagā.

Triec tā dūri skarbo.

Nagus mugurā laiž niknus.

Cirvja cirtiens

Pāršķeļ bērza miesas,

Dzīvā spēka koka šķeltē.

Lēnām ieliets svins.

Triec tā dūri...

Smagā lietuvēna slogā,

Smok jau gaismas elpa.

TEKU, TEKU – nepanāku,

Jaunā saule neatsaucas.

SAUCU, SAUCU – nesasauc!

Jauno sauli nevar sasaukt.

Tā celsies tad, kad saaugsim.

Kad dvingu miglu nopūtis.

Kad melnā rasa nokritīs,

Kad izsirgta būs nakts,

Kad lāča māte aizžūžota

Viņsaules smilšu kalna asos graudus

Sērdiene pārber no saujas saujā,

Sīko graudu straumē meklē savas

Mātes balto vaigu, un taujā

Sīkiem kauliem, baltiem oļiem.

Vai tie raudzījuši viņas ēnu?

Citsaules tuksnesī sērdiene brien

Pār kāpu kuprainām mugurām.

Ausīs griežas saules dzeloņzaimi.

Un saules nesaudzīgās rīkstes

Šausta tās noliektos plecus,

Bet viņa jūt vēl senos baltos glāstus.

Viņsaules smilšu mūžībā guļ aprakts mirklis.

Tas smilšu grauds, ko sērdiene tvers.

Viens vienīgs grauds, kas atvērsies kā zieds.

Un raugoties tajā kā spoguļa skaidā,

Sērdiene skatīs savas īstās mātes vaigu.

Es tevi mīlu.

Mīlu, jo atdziedi ziedoni

Brūni sulīgā zemes balsī,

Kamēr mēs vēl pērnās vasaras sauli minam.

Mīlu,

Jo tu jauno sauli gribi tvert

pirms uzaususi,

ar kailām rokām ņemt

kā sniega piku,

lai liesmas nolaizītu.

Mīlu,

Tavu neprātību,

tu saules skabarga sakņojies zemē.

KAM, SAULĪTE, VĒLU LĒCI –

KAM TIK ILGI KA VĒJIES?

*

Miniatūras un šķembas

izrietot no caurām naktīm

un vēlām ēnām.

Kad saule iespīd tev acīs

Tavi meli apžilbst,

Tie kūst un kļūst

Tik viegli caurspīdīgi,

Ja pieliktu lūpas, tos varētu aizpūst,

Kā pieneņu pūkas no tavām dzeltenām acīm.

Tad kā kaķis tu uzmet kūkumu,

Izlaid nagus,

Nolaid acis.

Vai ir jau cauri?

Mēs tikko iesākām.

Vai beigas klāt?

Mēs tālu netikām.

Vai tiešām viss?

Tik daudz mēs apslēpām.

Tu taisies iet?

Tik maz mēs atklājām.

Kāpēc tev jāsteidz?

Vai tas nav tik untums.

Vai gļēvums, vai žēlums?

Vai vakara vēlums?

No kā tev tā jābēg?

Vai pašam no sevis,

No dzīves, no kvēles.

No ļaunas mēles?

Un pat ja būtu vēl ko teikt.

Tu negribētu kavēties.

Reiz gandrīz visi lieliski solījāmies:

„ V i s u  p a r   L a t v i j u !”

Vai, vārdu turot, esam vēl tādi, kādi tad bijām –

kaili un liesi?

Redzam:

ģērbjamies grezni, treknu ēdam, dzeŗam pieklājīgi,

guļam zem sava jumta un nosisties varam paši ar savu auto.

Pareģot viegli:

Latvija dzīvos, kamēr Latvijā latvieši dzīvos,

bet mēs – svešumā mirdami – mirsim.

DRUPATU

Kopš iemācījies dalīšanu,

cilvēks ir nodarbojies ar sadalīšanu.

Veselo šķēlis pusēs,

puses sasmalcinājis jaunās, mazākās pusēs.

Klintis samalis smiltīs.

Okeānus izlaistījis peļķēs.

Upes attecinājis atpakaļ strautiņos.

Debess un zeme kļuvušas sīkas,

saujās pabārstāmas

drupatu drumstalas.

Kaut kā no sākuma paša,

kaut kā no pirmā gala apmaldījies,

apmaldos un, šķiet, apmaldīšos līdz pēdējam galam,

līdz beigām.

Gājis dzintaru meklēt, kas sargātu sirdi no ļauna,

lāču un dzērvju sūnu bagātā purvā

nonīkstu augu dienu ar tukšām rokām,

bet ja kaut ko skābu alkst sirds, veltīgi jūrmalas smiltīs

raugos, kur lāsos kāds sarkans dzērveņu cinis.

Un sirds, neguvusi ko vēlas, nesargājas no ļauna.

Biju lasījis, dzirdējis tiku – „Topiet kā bērni!”

Mēģināju.

Pasniegtai sviestmaizei apēdis tikai pusi, teicu, ko jutu:

„Negribu vairāk.”

Nepiedeva neviens. Sacīja: „Kaunies!

Tavā vecumā to nu tev vajadzēja gan zināt:

PASAULĒ PIEKLĀJĪBA PACEĻAS PĀRI PATIESĪBAI !”

Kaunējos. Netapu bērns, un – debesu valstību neieguvu.

Bet zemes valstībā

CILVĒKS CILVĒKU MEKLĒ, LAI BŪTU KAM RĀDĪTIES MASKĀ.

„No visām iespejamībām

„Es esmu VISLIELĀKĀ IESPĒJAMĪBA.

„No visām neizzināmībām

„Es esmu VISNEIZZINĀMĀKĀ NEIZZINĀMĪBA.

„Un no nenovēršamībām,

„no visām nenovēršamībām

„ES esmu VISNENOVĒRŠAMĀKĀ NENOVĒRŠAMĪBA

Tādā trīsvienībā

manā degošā ērkšķu krūmā

ar mani runā mans Dievs.

SARAKSTU

Atkal augšā

sajukuši saraksti

tik daudz lapu

nezināmas krīt

it kā visus

mūsu draudzes kritušos

vajadzētu šoziem sasildīt:

lielos varoņus

un tos – ko nejauši

ne jau miroņos

bet nezināmajos

nu ik rudens

nāk ar savu grāmatu

kuŗai miljons lapu izplēstu

un ik ziema

nāk ar savu puteni

lai no jauna

vārdus izdzēstu

tāpēc sēžu

rudens viesulī

un uz katras lapas parakstos

es par tiem

kas nezināmi krituši:

nepārtraukti jāatjauno saraksti

(HARONAM)

Kur tu ņēmi

tik daudz nāvju

pasaulīt

maza silta dzīvībiņa

tev no rokām slīd

vai tu negribi

vai nevari

viņu paturēt

vai tev bail

ka atkal piedzims

nāvi sēt

daudz vēl

izkapšu tev jātrin

pasaulīt

veļu laiva smagi krautā

tumsā slīd

biezi ūdeņi uz nekurieni plūst

kā tev Haron

rokas nepiekūst

vienu dzīvu brūnu zīli

ozols tavā dārzā nomet

lai tu zinātu kā jāmīl

bet tās atlikušās zīles

sakrīt visos citos dārzos

lai jūs zinātu kā mīlēt

pirms vēl dzīve pārzied

vienu dzīvu brūnu zīli

ozols trāpa sirdī

bet šo kluso čukstu: mīliet

nesadzirdam

sveiks brāli Ūsiņ

ienāc manā mājā

te dievs un bezdievis

ir visu piestaigājis

viss krustu šķērsu

piepēdots

un katram gājējam

ir dots un dots

kas Ūsiņ

atdos devējam

kas atdos sējējam!

ko tērējam?

nekā

zaļš klusums

tikko izaugušos lakstos

es laikam nepareizi

lasu Rakstos

Literatūra un Māksla, 1981 (28.num.)