Šogad Rīgā Liesmas apgādā iznākusi Gunas Golubas grāmata Vīgneru Ernests. Grāmatā Oļģerta Grāvīša ievads, kuŗā viņš norāda uz kupli sazarojušo Vīgneru ģimenes mūzikas dārzu. Tā pieminēts Vīgneru Ernesta dēls − Leonīds Vīgners (dz. 1906.) kuŗam nupat pagāja 75 gadu jubileja, tālāk mazdēls − pazīstamais estrādes orķestra diriģents, komponists un pianists Ivars Vīgners. Tas vēl nav viss, jo arī mazmazdēls Pauls sācis spert pirmos soļus mūzikas laukā. Pati grāmata sniedz visai labu ieskatu Vīgneru Ernesta bērnības un jaunības gados. Kaut kā mazāk informācijas ir par Vīgnera mūža otru pusi, kas vairāk pārklāta ar fonoloģijas institūta darbību. Viss vairums latviešu komponistu ir izglītojušies Pēterpils konservātorijā, bet izņēmums izrādās Vīgneru Ernests, kas apmeklēja Maskavas konservatoriju, mācīdamies pat pie paša Čaikovska. Izrādās, ka jaunais latvietis ir bijis visai nesekmīgs un pēc pāris gadiem, sakarā ar neapmierinošas atzīmes saņemšanu pie Taņejeva, konservatorijas paidagogu padome Vīgneru Ernestu izslēdz no studentu saimes. Neskatoties uz šīm neveiksmēm, Vīgneru Ernests tomēr enerģiski darbojas gan Maskavas latviešu sabiedrībā un muzikālā dzīvē, gan arī Rīgas Latviešu biedrības kultūras un mākslas norisēs. Tā, piem., Jāzeps Vītols savā rakstā Jaunākās Ziņās (1933.g. 29. maijā) piemin, ka
... Viss Vīgnera personībā imponēja. Sākot ar viņa neparasti laimīgo ārieni: par galvu lielāks par saviem kolēģiem. Turpinot ar viņa ugunīgo drosmi uzstājoties, it kā ikkatra pretošanās viņa domām, viņa darbiem būtu negudra bijusi, ar savu uzsvērto prioritāti viņš noklusināja visus savus pretiniekus.
Citi laikabiedri atzīmē, ka mūziķis bija piķa melniem matiem, pelēkām acīm, bālu seju, ar dēmonisku skatu un Mefistofeļa smaidu, viņam raksturīgi valdnieka žesti un spēka pilna apziņa. Vīgneru Ernesta lielākais triumfs bija 3. visp. dziesmu svētki 1888. g., kad atskanēja viņa Trimpula (Auseklis), kas vismaz tanī brīdī pilnīgi aizēnoja Baumaņu Kārļa Trimpulu. Turpretī 4. visp. dziesmu svētkos daudz kas jau ir mainījies. Jāzeps Vītols te saka;
... 4. svētkos Jelgavā jau satikām zināmu pretošanos Vīgnera hipnotiskajam diriģenta spēkam. Viņš savā pašapzinībā rīkojās ar dziedātājiem jau gandrīz despotiski, sekas − koŗa protesti, nesaskaņas...
Arī Vīgneru Ernesta pirmā dzīves biedre Malvīne Vīgnere-Grīnberga (slavena latviešu dziedātāja, it sevišķi tautasdziesmu žanrā) liecināja: Ģimenes dzīvei Vīgners nederēja. Viņa straujais raksturs bija grūti panesams.
1920. g. Vīgneru Ernests atgriežas Latvijā, kur nodibina fonoloģijas institūtu un darbojas kā tā direktors. Viņš piedalījās kā diriģents, 1923. g. I dziesmu svētku atskaņu koncertā. Koŗa priekšā nostājās septiņdesmit trīs gadus vecs sirms virs ar dzīves smaguma noliektiem pleciem... 6. visp. dz. sv. Rīgā 1926. G. Vīgneru Ernests ir goda virsdiriģents, un te lasām dienas preses atsauksmi mūzikas kritiķa Jāņa Cīruļa rindās:
Nevienos svētkos nekad visā Latvijas pastāvēšanas laikā mūsu himna nebija skanējusi tādā spēkā un pacilātībā kā vakar. Seši tūkstots lielais koris... tricināja sirmo Rīgu, un vecā Vīgnera tēva roka droši un noteikti deva mājienu pēc mājiena.
Pēc tam Vīgneru Ernests nogrimst vienīgi sava fonoloģijas institūta darbā. Kas šī fonoloģija īsti bija, par to dažiem cilvēkiem lielas skaidrības nav. Arī šo rindu autors pieder pie pēdējiem. Jāzeps Vītols vienmēr uzsvēra absolūtās dzirdes nevajadzību mūzikas rakstīšanā vai izpildīšanā. Taču esmu mācījies arī P. Barisona klasē, kas absolūtai dzirdei piešķīra lielu nozīmi, pats būdams fonoloģijas institūta skolotājs. Barisons par Vīgneru Ernestu izteicās šādi:
Vīgneru Ernests ir visnozīmīgākais mans labvēlis. Viņš man pirmais sniedza roku, mākslas takas uzsākot, kas daudz necēla, bet arī nepēla, tikai ievadīja stingra, neatlaidīga darba gultnē, deva pamatus turpmākajai gaitai.
77 gadu vecumā Vīgneru Ernests dodas savā trešajā laulībā, šoreiz ar apm. 50 gadu jaunāku skolnieci Helēnu Ateri. Daudzi nostājās pret šīm laulībām, arī bērni. Kad 1929. g. piedzima Vīgneru dēls Astrīds, atkal mietpilsoņi tenkoja, bet, redzot jaunās sievas nopietnību, viņas sirsnīgo attieksmi pret sirmo mūziķi, pamazām nomierinājās. Helēna Vīgnere izrādījās lieliska viņa darba turpinātāja un pēc Vīgneru Ernesta nāves (1933. g.) arī vadītāja. Fonoloģijas institūtā mācījušies redzami mākslinieki: Anna Ludiņa, Jānis Dūmiņš, Haralds Mednis u.c. Visievērojamākais tomēr palika paša Vīgneru Ernesta dēls Leonīds. Šo rindu autoram laimējās personīgi iepazīties, kā arī dziedāt kāda gadījuma dēļ vīru korī Dziedonis. Atmiņā arī diriģenta Leonīda Vīgnera temperamentīgie lielie žesti, kuŗus atdarinot varēja izmežģīt roku. Trīsdesmito gadu sākumā Reiters atļāva Leonīdam izmēģināt roku operas diriģēšanā, jo visa Rīgas sabiedrība kliedza pēc jauniem diriģentiem. Diemžēl, Reiters neatļāva neviena kārtīga orķestra mēģinājuma. Leonīds, jautāts, kuŗu operu viņš zina, atbildēja: Visas! Viņam piešķīra Borisu Godunovu, ar kuŗu nav nekādi joki. Vīgneram neveicās, bet publikai Reiters parādīja − tādi ir tie jaunie! Lieta tomēr bija pārāk atklāta un skaidra − un noteikti Vīgneram par labu. Katrā ziņā Vīgnera laiks vēl bija nākotnē, un tas nāca tikai 1944. g. Pēc tam sekoja viņa pelnītā, meteoram līdzīgā diriģenta karjera kā orķestŗa, tā koŗa mūzikā. Taču jādomā, ka sava daļa Leonīda diriģēšanas mākslā būs nākusi arī no viņa tēva − pirmā latviešu konservātorista Vīgneru Ernesta, kuŗa šūpulis bija meklējams vēl latviešu klaušu laikos.
*
Pārlasot Karoga 1981. g. 9. numuru, paspīd daudzas jubilejas. Te varoņtenora Rūdolfa Bērziņa simtgade. Latvijas sākuma gados viņš bija ļoti ievērojams operdziedonis, galvenokārt Vāgnera operās. Diemžēl, viņa karjeru izmaitāja lielais resnums un spontānā iemešana. Neaizmirstamu tēlu viņš radīja arī Garozas lomā Viļa Lapenieka filmā Zvejnieka dēls ar populāro Jāņa Mediņa dziesmu:
Laša kundze bola acis,
menca pilnā rīklē sauc u.t.t.Sekoja slavenais piedziedājums:
Jūra krāc, un vēji pūš,
priekos, bēdās paiet mūžs.Sava teikšana viņam bija arī Ulmaņa gados, kur viņš darbojās mūzikas padomdevējos kopā ar Cimmermani − Rudumu, Bištēviņu, Vanadziņu u.c.
*
Šogad mūžībā aizgājusi mūzikas rakstniece Milda Zālīte. Viņai kompetentu un iejūtīgu nekrologu Karoga 9. numurā veltījis Marģers Zariņš. Nekrologā pieminēts arī jaunā Jēruma vārds. Divdesmitos un trīsdesmitos gados Rīgas komponistu un mūzikas kritiķu sabiedrībā bija ieviesies paradums pasēdēt vai nīkt. kādā restorānā pēc noklausītā koncerta. Parasti tajos piedalījies arī komponists Jānis Zālītis. Vizbulītes Bērziņas grāmatā Jānis Zālītis, komponista dzīves biedre pati izsakās:
... Gara spēks Jānī Zālītī apvienojās ar fizisku trauslumu. Jaunībā jau sabeigtajai veselībai par labu nenāca paradums pēc koncerta satikties ar māksliniekiem un kritiķiem Vērmanītī vai vēlāk Romas pagrabā, jo recenzenta darbs lika rītos agri celties. Tādēļ pamazām, ar labu, no nakts negulēšanas atradināju, Romai atstājot dažu labu dienas stundu...
Viņa bija tātad ne vien laba komponista dzīves biedre, bet arī dzīva atmiņu enciklopēdija, jo nebija gandrīz neviena viņas dzīves laikā notikuša mūzikas vēstures fakta, ko Milda Zālīte nespētu tēlaini kommentēt. Viņa aizgāja 78 gadu vecumā, bet drīz 1984. g. svinēsim Jāņa Zālīša simtgadi.
*
60 mūža gadi apritēja brāļiem Kokariem. Kā Imants, tā Gido jau ieguvuši arī Eiropas slavu, pie kam Imants koncertējis arī Japānā un Filipīnās. Saprotams, ka par Kokariem varētu rakstīt daudz lappuses, bet labāk gaidīsim jauno monografiju iz Kokaru dzīves. Tā būs milzīgu apmēru grāmata Brāļi Kokari, kuŗai materiālus jau sakopojis abu diriģentu līdzgaitnieka un laikabiedrs muzikologs Arturs Verners.
*
Šogad nelaikā mirušam gleznotājam Kārlim Padegam būtu tikai 70 gadi. Viņš mira 29 gadu vecumā 1940. g. Viņam krita melnā loze − tuberkuloze. Tā mēs tajos laikos dziedājām. Vēl viņu satiku dažas dienas pirms viņa nāves Zālamana restorānā Iekšrīgā, tā sauktā vannā. Viņš staigāja ar spieķi, bet joprojām spilgti izcēlās viņa krāsainā platmale un puķainais kaklauts. Viņš varēja iedzert vienīgi groku (t.i., karsta tēja ar araku, nedaudz sarkanvīnu, ar spirtu pēc vajadzības), kurpretī mēs, konsevātoristi, rijām pīlādžu šņabi. Man jāpievienojas Skulmes vārdiem, ko viņš savā laikā rakstīja par K. Padegu: Viņš savu staigājamo ceļu ir nogājis patstāvīgi un vientuļi. Pat Vilhelms Purvītis teicis: Kārlis Padegs vienmēr ir bijis gatavs mākslinieks!
Es atvainojos kollēgām-gleznotājiem par iejaukšanos viņu kompetencē. Bet es viņu patiešām ļoti cienīju.
*
Latvijas ārsti palaikam bijuši lieli mūzikas vai literātūras cienītāji. Viens no tiem Latvijā ir Jānis Liepiņš, kuŗa rakstus atkārtoti pamanām dažādos literāros izdevumos. Karoga 9. numurā redzams viņa raksts Vienas sezonas prieki un bēdas. Te daži izvilkumi:
Karsts jau bija arī, kad spēlēja Arturs Ozoliņš, brīžam gluži elpa rāvās ciet, un to vēl īpaši striedzināja fakts, ka daudzi redzami mūzikas speciālisti sēdēja uz kāpnēm, kamēr tādi, kas koncertā ierodas tikai elitārisma demonstrēšanai, zvilnēja snobiski krēslos, citkārt uz koncertiem nepielūdzami, neatsaucami, ne ar Dārziņa dziesmu, kur šie vārdi citā formā skan, ne ar Mocarta cīrulisko dzīparu saturami...
... Un varbūt es gauži greizi tveŗu, bet man mocartiska noskaņa radās Volfganga Dārziņa kamermūzikas vakarā, lai gan tur nebija neviena mājiena uz dižā austrieša pusi. Gan mazās svītas, gan drāmatiskā 2. sonāte, gan it sevišķi tautasdziesmu apdares lika turēties pie mūzikas kā pie dzīvības nepārtrauktības simbola un, iespējams, šai apstāklī arī izpaudās tas mocartiskums, ko speciālists noraidīs griezīgā neapmierinātībā.
Redzam, ka Volfgangs Dārziņš atguvis pilsoņa tiesības resp. rehabilitēts, kaut arī turpat 20 gadus pēc komponista nāves. Katrā ziņā Jāņa Liepiņa secinājumi interesanti, rada pārdomas.
*
Londonas Avīzes 7. augusta numurā redzam rakstu Dziesmās skan Latvijas nākotnes balss. Kā jau visās latviešu avīzēs, arī šis raksts ir anonīms. Autors neapmierināts ar Anšlava Eglīša lugu Karmen, Karmen. Viņš raksta:
... Luga rāda trimdas sabiedrisko darbinieku, kas traucas uz augšu pa karjēras kāpnēm ar tik milzīgu steigu un apņēmību, ka beidzot paskrien latviešiem un pats sev gaŗām − kļūst par Kongresa vēlēšanu kandidātu. Nav šaubu, ka mūsu vidū ir daži šādi sabiedriskā cirka mākslinieki. Bet lugas tēlu var arī vispārināt kā jebkuŗu sabiedriskā darbinieka karikatūru. Tad nu jājautā, vai bez šiem vietā un nevietā kritizētajiem, augstprātībā apsmejamiem sabiedriskajiem darbiniekiem būtu dziesmu svētki, vai vispār vēl pastāvētu organizēta trimdas sabiedrība un vai Anšlava Eglīša grāmatām būtu lasītāji?
Jautāt var un var arī atbildēt. Bez sabiedriskiem darbiniekiem noteikti būtu dziesmu svētki. Dziesmu svētkos sabiedriski darbinieki ir pilnīgi nevajadzīgi. Par organizēto trimdas sabiedrību nezinu teikt, bet Anšlava Eglīša grāmatām būs lasītāji vienmēr.
Imants Sakss
