21. AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU TEĀTŖU FESTIVĀLS, 1981. GADĀ ADELAIDĒ

Mūsu ikgadējos festivālos piedalījušies trīs līdz pieci ansambļi. Rotācijas secībā to rīkošanā iesaistījušies: Sidnejas latviešu teātris, Adelaides latviešu teātŗa ansamblis un Austrālijas latviešu teātris (Melburnā).

Atskatīsimies, kas gūts un kas zaudēts, pilngadību sasniedzot.

Pirmajos gados redzējām arī Brisbenas DV drāmatisko kopu (1961., 1969.), Melburnas latviešu teātri (1964., 1965. un 1971.) un Adelaides latviešu drāmas studiju (1973., 1974. un 1975.) Žēl minēto triju ansambļu nepiedalīšanās pēdējos gados. Toties ar prieku esam sagaidījuši, ka sākot ar 1975. gadu aktīva kļuvusi Pertas latviešu drāmatiskā kopa, kas 1978. gadā pat sarīkoja festivālu savā galvas pilsētā, kur bez pašmāju ansambļa ieradās: Adelaides latviešu teātŗa ansamblis, Austrālijas latviešu teātris (Melburnā) un Sidnejas latviešu teātris, pēdējam veicot 8000 km. garu lidojumu. Ir jāatzīst, ka pertieši „iepumpēja” festivāliem „jaunas asinis”. Aktieŗos radās dzirkstīgāks spēles prieks, bet skatītājos lielāka interese. Varbūt 21 gada laikā bijām mazliet paguruši, redzot sacenšamies gandrīz aizvien vienus un tos pašus režisorus ar samērā mazo aktieŗu maiņu, jo ikviens teātris gribēja festivālos rādīt no labākā to labāko. Tāpēc daži ansambļi neuzdrošinājās savām izrādēm piesaistīt nedz jaunus aktieŗus, nedz arī mazāk pieredzējušus režisorus. Pertieši nu kļuva tas lielais nezināmais. Bija jāmin, cik spēcīgs būs viņu ansamblis, ko rādīs režisors, dekorators u.t.t. Jo sevišķi liels bija skatītāju pārsteigums, kad 1980. gada žūriju komisija atzina Pertas latviešu drāmatiskās kopas sniegumu par labāko festivāla izrādi. Nenoliedzami pertiešu režisoram Arvīdam Zīlem ir sava īpatnēja pieeja inscenējumam. Tā tas bija pagājušā gadā ar Anšlava Eglīša fantastisko spēli Ferdinands un Sibila, un tā to varēja vērot arī šā gada M. Bumbieŗa komēdijā Un laime bija tik tuvu. Kaut gan 1980. gada lugas izvēle bija laimīgāka, jo Ferdinands un Sibila ir, ja ne pati labākā, tad viena no vislabākām Anšlava Eglīša lugām, kamēr par M. Bumbieŗa komēdiju to nevarētu gluži sacīt. Toties šoreiz režisors Zīle ar autora atļauju bija mainījis ne tikai lugas nosaukumu, kas tagad bija Portreti un pašportrets, bet Bumbieŗa reālās vides vietā izrāde norisinājās fantāzijas un sapņu pasaulē. Ar to Zīle apliecināja mūsdienu režisora lielo nozīmi skatuves darba līdzradīšanā, kur režisoram nav vairs jāsamierinās tikai ar autora dotā teksta ielikšanu aktieŗa mutē. Par īpatnējāko Zīles režijā gribētos minēt viņa rūpīgi izstrādātos vizuālos elementus, tā ir režisora gleznieciskā acs. Krāsu un līniju saskaņotība, kas liecina par režisora, dekoratora − Adalberts Rudzītis − un gaismotāja − Edvīns Rasiņš − lielisku sadarbošanos. Šā gada izrādē Zīlem bija mazāk veicies ar spēles stila tīrību. Pirmās ainas lieliskai vizuālai saskaņai neatbilda režijas tālākais risinājums, kas no liriskās noskaņas iekrita farsā ar noslieci pat uz burlesku, jo ziņģes un dejas, kas būdami izrādes svešelementi, palika arī ārpus labas gaumes robežām. Tā, protams, ir viegli novēršama kļūme, lugas inscenētājam iepazīstoties rūpīgāk ar dažādiem spēles stiliem. Piemēram, ekspresionistiskajā izrādē mūzika kļūst par inscenējuma sastāvdaļu, ja tā iekļauta izrādes stilā. Vispār jāatzīst, ka Pertas latviešu drāmatiskai kopai ir liels tēlošanas potenciāls, spēles prieks un šķiet arī lieliska ansambļa sadarbība.

Skatītājus šoreiz pievīla Austrālijas latviešu teātŗa ansamblis (Melburnā), kas ar labiem aktieŗiem sniedza samērā vāju Gunāra Griezes komēdiju Klematupes Elmers. Šķiet, ka Gunai Kūlniecei, kas pati ir lieliska aktrise, kā režisorei trūkst īsti nospraustas inscenējuma vadlīnijas, kurp izrādi virzīt. Liekas pat, ka jaunajai režisorei nav skaidra priekšstata par komēdiju vispār. Komēdija nav farss, kas balstās uz aktieŗa fizisku humoru, krišanu, skriešanu, mēbeļu gāšanu, trauku vai olu plēšanu u.t.t., jo komiskos elementus jau izteicis autors pats gan raksturos, situācijās, bet jo sevišķi replikās. Kūlnieces režijai ir tieksme visu pārspīlēt, kariķēt. Tāpēc gadījās, ka labi aktieŗi spēlēja viens otram gaŗām, jo viņi bija atstāti bez krasākām rakstura iezīmēm. Esmu dzirdējusi Kūlnieci sakām: „Es jau neesmu nekāda režisore, ko lai dara, mums režisoru nav!” Kas vainīgs, ja tik liels un labs ansamblis divdesmit piecu gadu laikā nav padomājis par sava teātŗa nākotni? Katram ansamblim nepieciešama sava kultūrpolītika. Pagaidām Austrālijas latviešu teātrim ir viens labs režisors − Gustavs Grauds un tikai viena nākotnes cerība −1979. gada festivālā V. Nollendorfa lugas Variācijas par Antiņa temu inscenētāja Ieva Kalna. Žēl, ka nebija izdevības š.g. DV globālajās dienās Melburnā redzēt viņas režisēto A. Dziļuma drāmu Izdotie. Diemžēl divu režisoru ir par maz, lai ansamblis spētu dzīvot. Varbūt Austrālijas latviešu teātris vienkārši par maz strādā? 1979. un 1980. gadā, šķiet, ir inscenētas tikai divas izrādes − festivāla un tā saucamais Zobgalis, kas darbojas uz pavisam citiem drāmas principiem kā lugas izrāde. Praktiski melburnieši sagatavo vienu izrādi, lai varētu piedalīties festivālā. Kā gan tādos apstākļos lai izaugtu jauni tēlotāji, nebūt jau nerunājot par režisoriem?

Vēl bēdīgākā situācijā atrodas Adelaides latviešu teātŗa ansamblis, kur pēdējos desmit gados festivālu izrādes režisējis viens režisors Miervaldis Bumbieris, kaut gan sākot ar 1965. gadu ansambli darbojušies 7 režisori, bet neviens šodien nav jaunāks par 50 gadiem. Kā tas iespējams, ka tik darbīgs ansamblis aizmirsis domāt par sava teātŗa nākotni? Pēdējā laikā gan kā režisore manīta Hermīne Valtere. Diemžēl nav bijusi izdevība nevienu viņas inscenējumu redzēt, bet arī šai gadījumā nozīmīgākais būtu kāda jaunās paaudzes pārstāvja piesaistīšana par asistentu, kas savukārt ieinteresētu arī gados jaunos tēlotājus. Vienīgais, kas ar labiem panākumiem kādreiz audzināja jaunos aktieŗus, bija nelaiķis Visvaldis Dulpiņš Adelaides latviešu drāmas studijā, kas diemžēl savu darbību izbeidza 1974. gadā. No tiem laikiem palikuši atmiņā tādi vārdi: Kronīte, Krūmiņa, Matisoni, Zaķis u.c. Varbūt režisorei M. Dulpiņai, iesaistot Anšl. Eglīša Kosma konfirmācijā 33 personu lielu ansambli, būs izdevies teātrim iegūt kādu jaunu aktieri vai pat režisoru, kas būtu daudz nozīmīgāki par „paijām”, jo radītu ticību Adelaides latviešu teātŗa ansambļa nākotnei.

Nedz jaunajiem tēlotājiem, nedz režisoriem jau tūlīt nebūtu jāpiedalās teātŗu festivālos, jo mums taču ir Jaunatnes dienas, dažādi skolu un citi jaunatnes organizāciju sarīkojumi, tajos ir lielas iespējas augt un veidoties jaunai teātŗa saimei. Tā to sen praktizējusi Sidneja, kur skolēnu uzvedumus loti bieži iestudējis režisors Kārlis Gulbergs, kas ar savu redzīgo aci tādās reizēs noskatījis, kuŗu no jauniešiem varēs vēlāk mēģināt piesaistīt teātrim. Tādā ceļā esam ieguvuši: Jāni Čečiņu, Lindu Ozeri, Māru Rozīti, Egīlu Ķipsti, Amandu Zvirbuli u.c. Bez tam Sidnejā notiek jauniešu izrādes, ko režisē kāds no piedzīvojušiem režisoriem vai aktieŗiem. Tādas Gulberga režijā bijušas E. Jonesko Plikgalvainā primadonna, Aspazijas Sidraba šķidrauts u.c. L. Veikinas režijā − R. Fosteres Šis nams ir pārdodams, J. Ķauķa režijā − Anšl. Eglīša Kosma konfirmācija, Piecu pirkstu vingrinājums, bet. M. Eichmanes (Rozītes) − Rīgas ragana.

Ievērojot augšā teikto, nav jābrīnās, ka Sidnejas latviešu teātris izvērties par vissekmīgāko ansambli Austrālijā. Sākot ar 1965. gadu, festivālos notika labākā ansambļa izraudzīšana. Gadu gājumos Sidnejas latviešu teātŗa sniegums par labāko atzīts vienpadsmit reižu, Austrālijas latviešu teātris (Melburnā) − trīs reizes, Adelaides latviešu teātris − divas reizes un Pertas latviešu drāmatiskā kopa − vienu reizi. Kur slēpjas Sidnejas latviešu teātŗa lielie panākumi? Veselīgā teātŗa kultūrpolītikā. Tas nozīmē nepārtrauktā jauno aktieŗu un režisoru audzināšanā. No 1965.-1981. gadam ansamblī darbojušies 14 režisori, no kuŗiem 7 ir jaunāki par 50 gadiem. Ansamblis vēl joprojām sniedz četras līdz sešas izrādes gadā dažādu režisoru vadībā. Tādējādi notiek ne tikai aktieŗu, bet arī pašmāju režisoru savstarpējā sacensība, jo no 14 režisoriem pieciem ir uzticētas festivālu izrādes, to vidū vismaz trīs ir jaunāki par 50 gadiem. Bez tam Sidnejas latviešu teātŗa literārā sekcija rīko desmit literāros vakarus gadā, kuŗos illustrātīvo materiālu: dzejas un prozas lasījumus, skečus sagatavo mūsu teātŗa aktieŗi.

No sacītā izriet, ka, salīdzinot ar citiem ansambļiem, Sidnejas latviešu teātris strādā daudz intensīvāk par pārējiem latviešu teātŗiem Austrālijā, aizvien domādams par sava ansambļa nākotnes izredzēm.

Ņina Luce