Hēra Zaļinska

MANTOJUMS

 

Vilnis sapņo. Rudens vētrā, tumsas dzīlē. Vilnis dzimst. Atspēries pret brāļa skaustu. Divkaujā. Uzvarā rēkdams, viņš traucas pirmais pret pasaules aukām.

Tai rītā vectēvs pie tecilas trina cirvi. „Vecumdienas,” viņš ņurdēja, „pavadīšu mierā, pie zirgiem.” Nogrimis raizēs, viņš līkņāja stallī. Viņš bradāja pagalma dubļos.

Vētrā iešķīlās zibens. Tērauda asmens vectēva plaukstās pievilka strāvu. Viņš pakrita. Nesamaņā. Degošās skaidās.

Viņi piedzima šausmās. Pakavu dārdos. Dzimtsēru liesmām uz lūpām.

Nelaimes ziņa sarāva stīgas jaunā tēva prātā. Viņš atstāja koncertus, un, nošu pārpildīto mugursomu pārmetis pār plecu, steidzās uz staciju, lai ar nakts vilcienu atgrieztos mājās.

Sārņus rīdams, viņš apstaigāja staļļa izdedžus. Kūpošos šķūņa pelnos viņš uzgāja vainīgā cirvja asmeni. Ilgi viņš kvernēja. Apjucis. Mokpilnā namā. Viņš auklēja Vilni, pirmdzimto dēlu, kas brēca bez mitas. Viņš gaidīja Vari, jaunāko dvīni, kas dzima smagi un lēni. Viņš piesauca, viņš lādēja tēva nāvi. Un gaidot viņš pārvērtās.

Bēru dienā viņš izdāvāja ciema ubagiem visu, ko tēvs pa gadiem bija savilcis sava kambaŗa migā. Ēveles, āmurus, iemauktus, sakas. Paturēdams tikai apsūnojušu, tēva pagultē atrastu dziesmu grāmatu.

Kvēli viņš nolādēja miesas kāri. Dedzīgi viņš mācījās lūgsnas no vecās grāmatas. Svīzdams viņš balsināja tēva atstātā kambara sienas. Viņš uzara ugunsgrēka pelnus. To vietā viņš ieraka narcises, stādīja mirtes. Bet nekādi viņš nespēja izdzēst degošo zirgu brēcienus un tēva vaimanas it dzīvi sasaucamies aiz viņa sadrūmušās pieres.

Bēgdams no šīm balsīm, viņš iesāka klejot. Skaļi klāstīdams vecās lūgsnas. Pa ceļam svētīdams visu. Zvirgzdus, pūpēžus, vaboles, aitas, pretimnācējus.

„Pīšļu priesteris,” ļaudis kratīja galvas. „Velna apsēsts,” noteica ciema mācītājs, aizcirzdams logu, pie kuŗa viņa saime aizgrābti vēroja sajukušā tēva izdarības.

Cilts lāsta vērmelēs jaunās mātes piens palika rūgts. Rītos, izkāmējusi un vārga, viņa zīdīja dēlus, un gausi vēroja vīru pieliekam mugursomu ar maizi, aizdaru un ūdens krūku. Pieļāvīgi viņa sasprādzēja viņa somu.

Zinādama vīru negaidīt līdz tumsai, tā lasīja mīlestības augus, ko vakarā paslepus iemaisīt viņa dzirā. Viņa izvilka veco vijoli, ko bēŗu dienā viņš bija aizgrūdis aiz sijām, un ilgi to glāstīja. Viņa auklēja dēlus un gaidīja vīru pārnākam mājās.

Viņš atgriezās vakariņu laikā. Reti viņš atgriezās viens. It bieži viņš pārnāca mājās ar izsalkušu, ceļmalās salasītu draudzi.

Viņa sieva vārīja putru, klausījās vīra pātaros un pievilka ciemiņiem krūzi ar ogu vīnu. Viņa ieaijāja dēlus miegā un izslīdēja rudens miglā. Viņa saprata, ka viņas vīra pirksti nekad vairs nespēs pārvilkt lociņu pār stīgām, un viņa zināja ka pat zvaigžņu tekas jaunākā dēla acīs nespēs zēnu pasargāt no daimonu viepļiem tēva izmocītā balsī.

Vilnis sapņo.

Viņa māte gaida. Ticībā uz mazmeitas možumu. Paļāvībā uz viņu norunu, tā neiet meiteni modināt. Viņa vāra pienu rītišķim, un, gatavodamas apkopt meitenes matus, kausē sviestu un mazgā saru sukas. Vecā paveŗas laukā. Mēness rieta elpā nakts redzami dilst. Viņa kļūst nemierīga. Klusi, uz pirkstgaliem, viņa tuvojas Maritas istabai. Vēl klusāk, tā piespiež ausi pie durvīm un klausās.

Marita murgo. Marita ceļo nežēlīgā purvā. Viņas sapnis ir precinieks. Rijīgs vanags. Milzīgs putns ar biezām spalvām. Viņa atdodas. Drebēdama. Izbaiļu valgos. Līdzvainīgi gremodama, kāri trīcēdama mežoņa nagos, tā pielaulājas viņa maltītei.

Vecās ziņkārais sauciens pāršķeļ plēsoņa knābi. Virpuļacs izbrīnā viņš noraugās Maritā. Tad redzes tīkleni iespiezdams tās plaukstā, viņš izgaist agra pavasara ausmā.

Marita uzmostas savilktām dūrēm. Viņa pamostas rītputnu ķildā, linsēklu smaržā, saltumā. Viņas acis ceļo apmierināti pār gleznu pieblīvētām sienām. Bet sasniegdamas skraju ar nepabeigto Vara līdzību, tās izbailēs sastingst.

Varis izplēn. Rītstaru plūdos viņš izblāv pelēkās slīkoņa krāsās.

Glābējas trakumā Marita izlec no gultas. Viņa iešļāc plaukstās terpentīnu un vēl plēsīgā sapņa varā dod rokām vaļu. Viņa apšļāc tēvoci mirdzošām krāsām. Iezēģelēdama vanaga tīkleni viņa gurnos, tā iedveš viņā krāšņumu. Liegi. Kā ziedu. Miesas un skuju krāsās.

Puskaila Marita ietenterē virtuvē. Vecā viņai pasniedz piena krūzi un, pamādama galda virzienā, noliek sviesta kausu blakām sarindotām sukām. Siltā piena ietekmē Maritas locekļi patīkami atkūst. Viņa tīksmi ieritinās virtuves tvaikos.

Vecā saziež Maritas galvu un iesāk rītējo matu kopšanu. Izjuzdama Vecās cietos pirkstus darbojamies ap viņas plānajiem matiem, Marita sapīkst. Vecā neliekas zinis par mazmeitas īgnumu. Šķirdama celiņu, dalīdama pīnes, viņa klusi pie sevis dudina.

Maritu sagrābj šermuļi. Siltsviesta skavās viņa izjūt biedru tēmētos zaimus un oļu birumu uz savas spīdīgi izkārstās galvas. Viņa dzird izsmieklus, redz zobgaļu smīnus un vienmēr kādu, kas no viņas aizgriežas projām. Marita ienīst šo pļāpu. Šo māņticīgo veceni kas katru ritu tik neatlaidīgi viņu moka.

Bet vecās rokas ir gudras. Maigi tās uzgulstas Maritas pleciem. Viņu pieskārienā meitenes asinis ietrīsas. Viņa atceras norunu un iekūsājas priekā.

Mēs iesim uz mežu. Mēs peldēsim avotā. Kailas. Saullēkta gaismā. Šogad būšu stirna. Staigra un stalta ar sarkanu spalvu. Ziedošu mēnesim vītnes. Smaržīgus vainagus. Saulstaros, bērzlapās vītus.

Vecā ietin Maritu raupjā villainē. Roku rokā, uz pirkstgaliem viņas zagšus atstāj māju.

Slēdzenes aizkrišana pārāk skaļi atbalsojas mājas mierā. Vilnis uzmostas. Sprauslodams viņš apskauj miegacaini − satrūkušos sievu. „Runāsim vēlāk, lai viņas iet,” viņš lēzeni murmina, „atļauj viņām šo pēdējo reizi.”

Slaiko locekļu gūstā Vilnis nopūšas. Viņš sūrojas par spaidiem un lēmumu sekām. Viņš bēdājas par neatliekamo. Viņš norūcas ilgās aiztrenkt māti tālu prom. Sēkdams noziedzīgā dēlbalsī. Priecādamies zēnbalsī. Viņš sniedzas pretim oāzei, kas mitri izplaukst aiz sievas saprātīgi ērkšķainās elpas.

Lejā pie avota Vecā skalo Maritu rītsalnas vēsmās. Niedrēs pērdamās, tīdamās kalmēs, viņas apkampjas. Viņas pakrīt. Smieklu šaltīs un sūnās.

Kā rūnu pravietes viņas iekuŗ uguni. Viņas sakuŗ uguni svētpraulu vītnē.

Marita ieziež vecās kājas ar ūdensaugu sulu. Vecā dūc. Dziļi, ritmiskā balsī.

„Kā tēls augšāmcēlies no glūdas, lai Varis stāv tev klāt. Tava gleznotā līdzība, lai būtu lieciniece viņa blāzmai.

Viņš nebija vientuļš. Viņš iemīlējās zemē. Viņš atdevās papuvēm, mālam un rūdai. Viņš atrada līgavu tēlnieka kramā.

Radības apsēsts. Badā noliesējis. Viņš atgrūda maizi. Kā burvju putns viņš pārtika no ēnu sēklām un saules.

Viņš krita kā upuris apslēptām varmāku balsīm. Nomaldījies. Pekles rīklē. Viņš palika akls.

Mēs skalojām viņa plakstus lietū. Mēs viņu slacījām rīta rasā un mētrās. Žēlodamies. Patmīlas skumjās. Mēs atplēsām briesmu sēklu.

Mēs viņu atradām. Mēs viņu uzgājām pirms astoņpadsmit gadiem. Sastingušu. Un pie viņa sāniem vecais revolveris skalojās asiņu jūŗā.

Viņš nozuda pirmatnes alā. Viņš izdzisa sakņu lizdā aiz saules.

„Sūtīsim viņam ugunsziedus. Slavēsim atmiņas. Cildināsim likteņa mēli. Ai, mazā, dejosim.”

Niedrēs tērpušās, izplestām rokām, viņas gavilē. Viņas dejo kā sildievu dzērves.