Jaunā Gaita nr. 136, 1981. g. 5. numurs

 

 

DRAUDZĪGAIS LATVIJAS VĒROTĀJS

Bernhards Lamejs, Rīgas kaķu ķēniņš un citas kāda ārzemju korespondenta atmiņas. Grāmatu Draugs, 1979. 184 lp. $8.50

 

Pēc grāmatas nosaukuma varētu domāt, ka tā ir viegla lektīra, anekdošu virknējums. Patiesībā tā nav. Bernharda Lameja "korespondenta atmiņas" ir lielāko tiesu ļoti nopietns darbs, kas pieskaŗas Latvijas un pasaules svarīgiem notikumiem un problēmām, kā arī personībām, ar ko autoram nācies kādreiz sastapties vai sadarboties.

Citiem vārdiem, grāmata runā par lietām, ar ko tā dēvētajam Rīgas "kaķu ķēniņam" nav nekāda sakara. Amizantais "kaķu ķēniņa" epizods parādās tikai pāris lappusēs.

Kas ir Brnhards Lamejs un ko viņa vāciski rakstītā grāmata (Ritas Liepas visumā teicami pārtulkota) dod mums?

Lamejs ir vācu žurnālists, kas gandrīz visu Latvijas neatkarības laiku nodzīvojis Rīgā un iemācījies arī latviski. Viņš vispirmām kārtām strādāja Ulšteina apgāda izdotajā liberālajā Berlīnes avīzē Vossische Zeitung (līdz 1933. gadam, kad Hitlera režīms pārtrauca viņa darbu Vācijas izdevumos), vēlāk citu preses iestādījumu informācijas dienestā, ieskaitot Latvijas telegrafa aģentūru LETA un Rīgas radiofonu.

Vēl labāk nekā darba vietas Lameja personību raksturo viņa grāmatā paustie uzskati, ko īsi izteic formula "kosmopolītiska brīvdomība... gan uz nacionālas patstāvības pamatiem." (162) Citā vietā Lamejs pasvītro, ka viņš dzimis un audzis Vācijas dienvidrietumu līksmajā nepiespiestajā gaisotnē (20), nācis no Bādenes - liberālisma, tolerances un demokratijas klasiskās zemes... no bērnu dienām audzināts demokratiskā garā (58).

Latvijā Lamejs bija valdes loceklis grāfa Kūdenhova-Kalergija vadītajā Paneiropas kustībā (162) un tādā dziļākā ideoloģiskā nozīmē sauca sevi par eiropieti.

Izceļot savas draudzīgās jūtas pret latviešiem, Lamejs cildina latviešu tautas sparu, patiesu jūsmu, neiedragātu dzīvotprieku un Rietumu orientāciju. Un izsaka domu, ka laba tiesa laipnās pretimnākšanas, ko viņš Rīgā pieredzējis jau no pirmā acumirkļa, bijusi veltīta tieši viņa Eiropas Rietumu kultūras iezīmētajai izcelsmei un raksturam (106-107).

Uz šī pamata nodibinājās laba saprašanās. Lamejs savos rakstos akceptēja un atbalstīja latviešu centienus izveidot savu patstāvīgo valsti saimniecības un kultūras ziņā taisnīgu, stabilu, priekšzīmīgu, ar labiem starptautiskiem sakariem. Viens no pierādījumiem šai Lameja nostājai bija arī viņa Rīgā nodibinātais grāmatu apgāds (Bernhard Lamey Verlag). Starp citu šai laikmetā, kad baltvācieši bija gaužām neapmierināti ar Latvijas agrāro reformu, kas atņēma muižniekiem zemi, Lamejs izdeva vācu valodā tiesību vēsturnieka Arveda Švābes plašo grāmatu Grundriss der Agrargeschichte Lettlands (1928), kas apgaismoja latviešu tautas un vācu muižnieku attiecības gadu simtu vēstures perspektīvā.

Lameja paša grāmatā tagad atkārtoti apliecināts autora pozitīvais vērtējums gan par Latviju un latviešu tautu, gan par tās atsevišķām personībām. Tā par Raini: "Rainis man bija spožs piemērs tam, ka cilvēks var reizē būt īsts patriots un tomēr arī pasaules pilsonis," (117) Par Ulmani: "Diženais valsts dibinātājs."(48) Par Meierovicu: "Visspožākā un valdzinošākā personība Latvijas polītiskajā skatuvē," (47).

Grāmata ir interesanta lasāmviela, tā patīkamā stilā tēlo gan Latvijas dabu un cilvēkus, Rīgu un Rīgas Jūrmalu, gan pievilcīgo kultūrālo gaisotni neatkarīgajā Latvijā, gan arī ārpolītiskos apstākļus, kas nebija izdevīgi un beigās noveda līdz bēdīgam finālam.

Nevar paiet gaŗām dažām kļūdām grāmatas tekstā. Nav pareizi, ka Baltijas valstu ārlietu ministri tika izsaukti uz Maskavu 1939. gada 5. oktobrī. Igaunijas Selters, izaicināts uz Maskavu 22. septembrī, Latvijas Munters - 2. oktobrī. (177) Meierovica vizītei pie Anglijas ārlietu ministra Balfūra (1918. g. 23. okt.) nesekoja Latvijas de jure, bet gan tikai de facto atzīšana (49). Ringolds Kalnings nebija Latvijas pirmais finanču ministrs, bet gan Kārlis Puriņš. "Sāremas sala" ir Sāmu sala (83). Freiburgas "Ministers" patiesībā ir Freiburgas katedrāle (20).

 

Benno Ābers