Jaunā Gaita nr. 136, 1981. g. 5. numurs

 

 

DZEJKRĀJUMS AR "SAVU VARĒŠANU"

Vija Gune. Atbalsis, Rīgā: Liesma, 1979. 106 lp. 30 kap.

 

No mūsu ievērojamākajiem tēlniekiem dzejas mūzas pavadā gājuši 0. Rodēna un E. Burdela skolnieki Gustavs Šķilters un Teodors Zaļkalns. 1975. g. viņiem pievienojās Vija Mikāne, publicēdama dzejoļu krājumu Bruņurupuči ar pseudonimu Vija Gune. Par tēlnieces savīšanos vienā personā ar dzejnieci liecina arī viņas otrs krājums Atbalsis. Rokas Gunes dzejcilvēkam ir asinīs no akmeņcietiem māliem, "māls elpodams raida notverta putna pulsu" un

Viela kā noreibis augums
Guļ rokās
Smaga un padevīga.
Sirds ielec pirkstu galos
Trīsēdama kā stīga (15)

Simpatiska ir Gunes apņemšanās nodoties dzejnieces misijai ar dziļu nopietnību un atbildības sajūtu:

Top irdenais vārdu birums,
Tiešs - kā akmenī cirsts,
Kad jūta sen nomirusi,
Vārds paliek un nenomirst (17).

Bet nemirstīgi var kļūt tikai patiesi, sirdī izsāpēti vārdi:

Ar svētajiem vari dziedāt,
Ar sātanu sadzert ik pārdien,
Ja vien ikreiz tu no sirds,
Ja nezūd svars taviem vārdiem.

Pretējā gadījumā iznāk tikai tāda nevienam nevajadzīgu vārdu bārstīšana riekšavām pa visu pasauli. Un rezultāts: "... tavs nopēlums - smieklam / un tava uzslava - bleķis" (29-30).

Gunes brīvā panta plūdums rit raiti, kaut arī brīžiem to mazliet traucē pārāk blīvētie tēli un jēdzieni ar mītoloģisku asociāciju iekrāsojumu.

Īsti radoša personība cilvēks Gunes uzskatā var būt tikai tad, ja viņš spēj rast savu, nevienam citam neatdarināmu, neatkārtojamu jautājumu par dzīves nozīmību un jēgu, izstrādāt un modelēt savu dzīves vērtību sistēmu, spraust sev par mērķi "savu varēšanu / Un spēku briedēt, / Robežas izaicinot," Vislabāk jau būtu, ja varētu nelikties zinot par dažnedažādām robežām. Bet pašreizējos apstākļos tas nav iespējams. Neraugoties uz to, jācenšas robežas izaicināt. Dzejniece pati to dara, sludinot un atbalstot nemitīgu attīstīšanu un pieprasot individa brīvību, visvairāk kā māksliniece un arī sieviete.

Starp sterīlām, koši krāsotām plaknēm,
Spožiem roktuŗiem, lakotām stenderēm
Sievietes augums - pulsējoša nepilnība,
Pilnīgā, pabeigtā, nobeigtā sprostā
Neaprēķināma iespējamība (64)

Intimām pieredzēm veltītajā nodaļā Gunes apdziedāta sieviete negaužas par dažādām likstām un likstiņām mīlestības jomā, bet ir spītīgi lepna par savu lomu un vietu pasaulē, būtne, kam mīlestība, arī fiziska, erotiska nepieciešama dvēseles bagātināšanai. Pie sava mīļotā cilvēka viņa griežas šādiem vārdiem:

Kod ābolā, kod!
Sula atveldzēs tavu muti,
Lāses rasos pār zodu
Un spēcīgo kaklu,
Es tās rausīšu tev no krūtīm
Ar bizi, ar siltu sauli (50)

Daļa no robežu izaicināšanas ir mēģināt atbrīvot radošo procesu no visādu dogmu un direktīvu hēgemonijas, pakļauties tikai paša mākslas uztverei un ticamībai, paša domu patstāvībai, jo

No citiem salasītas domas
Neauglīgas - savas
Kā bites nobeigušās
Izpostītā dravā (28)

Pret bailīgajiem dzejniece vēršas ar šādu oponējošu, rētorisku jautājumu:

Ko tu tik nīgri un bailīgi
Vārtus uz citu pasauli ver?
------------------
Nikns, ka ērtie un ievalkātie
Priekšstati šoreiz nenoder? (92)

Virknē vārsmu izskan rūgtas domas, dažviet pārāk katēgoriskā toni, par "laikmeta ritmu," par steiglaikmetu, par alkatīgo, narkotisko, trokšņaino gadsimtu, par, kā teica Rainis, padošanos laika seklībai. Dvēseles vienīgo glābiņu, cerību viņa saredz klusumā, tīrā un starojošā, bezgala dziļā un auglīgā klusumā, kas ļauj saklausīt nedzirdētas domas, neredzētas krāsas. "Brīdi apklustiet, apturiet mašīnas - / Tikai bērni drīkst priecīgi kliegt / (...) Brīdi sviniet, pirms steigai un mašīnām / Melnā putrā to savandīt" (33), izsaucas dzejniece.

Tāpat kā Ļūdēns, Auziņš, Peters un citi dzejnieki mūsdienu Latvijā, arī Gune dziļi izjūt iepriekšējo gadsimtu pieredzes, vēsturisko kultūras slānu nozīmi šodienas jautājumu risināšanā. Viņas ētiskās saknes dziļi ieaugušas pasaules un, protams, savas tautas kultūrā, "Dažādās zemēs un gadsimtos, / Smilšu apraktā templī, / Akmenī, papirusos" (35) un arī Latvijas Jāņunaktī, kad ,Ugunis pakalnos uzskrien, / Saplīvojas, pulcējas bariem," kad "Sejās dziļas, tumšzaļas/ Ēnas met / Kroņi no ozolu zariem" (80). Par savu tautu, tās vitālitāti Vija Gune runā dzejoļu grāmatiņas Atbalsis pēdējā dzejolī:

Tā spītsgriba manā tautā
Kā pati pasaule veca,
Jo atvēziens platāks,
Jo skaudrāks Atsitiens plecā.

Jo smaga roka,
jo vieglāka,
Kuŗot uguni strautā, -
Tas lepnais vieglums
Pie grūta darba
Arī ir manā tautā.

Pirms aizšalc vilnis,
Pirms klājas migla,
Pirms zeme ņem savu tiesu
Nes ūdens uguni
Novadiem cauri -
Tautas dziesmu (101).

 

Rolfs Ekmanis