LIELISKA DZEJAS MĀKSLA

Andrejs G. Irbe, Bez gulbjiem un bez sniega. Sundbyberg 1979. 80 lp. Autora apgāds. Ildzes Irbes vāku zīmējumi. $7.-

 

Maz daudzināta, lasītājam secen paiet taisās viena no vislabākajām pēdējo gadu dzejoļu grāmatām. Nupat lietātais vērtētājs atribūts, proti, pienākas Andreja Gunara Irbes grāmatai Bez gulbjiem un bez sniega, kas autora apgādā iznāk 1979. gadā un pirkšanai dabūjama jau Visbijas dziesmu svētku laikā. Grāmatas dzejoļi sacerēti laikā no 1969. g. līdz 1979. g., un to vidū ir divdesmit viens oriģināldzejolis un (nodaļā "Kaimiņu pagalmos pacelti"), kopā ar Māru Kaugaru atdzejoti septiņpadsmit Zviedrijas un Islandes dzejnieku darbi. Tiklab šie, kā arī A. Irbes oriģināldzejoļi bieži ir organizēti atsevišķās temata nodaļās, tā ka rezultātā var runāt par seriju dzejoļiem.

Runājot par A. Irbes dzejoļu formas organizāciju, jānorāda, ka viņš, izņemot retas vietas, raksta pēc brīvās dzejas principiem, kuŗas vārsmās, kā zināms, nav pēdu un sistēmatiska akcentu skaita, un līdz ar to viņa dzejoļos nav meklējama panta un atskaņu sistēma. Retie izņēmumi ir atrodami dzejoļos "Himna", "Skumju noskaņu dziesma, veltīta strazdam, kuŗš nevar padziedāt", dažās vietās dzejolī "Gar govīm kāds staigā, un mēness spīd" un vienā vienīgā vārdkopā prozas dzejolī "Miniminiatūras" ("lai pa ledu skrietu uz vietu", 51. lp.). Te no grāmatas kopējās brīvās dzejas lokani izvijas dažas kvartas (tā dzejolī "Skumju noskaņu dziesma, veltīta strazdam, kuŗš nevar padziedāt") ar atskaņām saistītu otru un ceturto rindu. Teiktais attiecas arī uz brīvajā dzejā rakstīto dzejoli "Gar govīm kāds staigā, un mēness spīd", kuŗā dzejnieks iekaisījis septiņas šādas kvartas un nobeiguma kvintu, izdevīgi kāpinādams dzejas vārda dinamiku. Dzejolī "Himna" Irbe tradicionālo kvartu ar vienādu akcentu skaitu vārsmā interesanti izdala tā, ka no vienas kvartas iznāk divas ar nerēgulāru akcentu skaita, tā ka saskaņotas ir tikai pēdējās rindas, ko veido viens vienīgs vārds vai arī vārda gala zilbe.

Grāmatā tīkama ir brīvās dzejas struktūra, jo Irbe zina likt lietā dabīgas nesaistītas valodas ritmu. Izkārtodams šādas valodas vārdkopas kā izteiksmīgas vienības par dzejoļa rindām, Irbe panāk saistītas valodas ritma illūziju. No šāda izkārtojuma principa viņš atkāpjas dzejojumu serijā "Miniminiatūras", kā arī nobeiguma dzejojumā "Pārnācējs", kur teikumi seko tūlīt cits aiz cita prozā ierastajos posmos. Ar šo teikumu izkārtojumu Irbe apzināti izbeidz illūziju par saistītu valodu un ļauj dominēt prozas dzejai, kuŗas katēgorijā visā pilnībā iekļaujas "Pārnācējs".

Laba veiksme Irbem ir arī tur, kur viņš lauž vārdkopas un pat vārda vienību, izolēdams vārdu par dzejoļa rindu vai arī attiecīgajā funkcijā iedalīdams vārda zilbi. Sevišķi iespaidīgu efektu dzejnieks ar šādu metodi panāk dzejoļu serijas "Mēs dzīvojam ziemeļos" pirmajā posmā, kur lasāms:

No aiŗiem, kas izvilkti no ūdens, pil
caur
spī
dī
gas
ūdens
lāses (7. lp.).

Kā zināms, valodas vārda galvenajai funkcijai ir jābūt satura atklāsmei, un tai kā pakārtots izteiksmes līdzeklis nāk klāt skaņas kvalitāte. Sadalīdams dzejoļa rindu tā, kā vērojams šai piemērā, Irbe sava vēstījuma izteikšanai pie valodas faktoŗiem pieņem klāt optiski tveŗamus grafiskus faktorus, kuŗos še (arī dzejoļa ceturtajā daļā) taču vēl izdevīgi dominē satura vēstītājs vārds. Par labu poēzijai Irbe no tā neatkāpjas, un tā ar vārda un vārdkopu paturēto nozīmi, tanīs iestarpinātajām pauzēm un optisko sadalījumu Irbe rada optimālu priekšstatu par īsu percepcijas mirkļu ritēšanu, arī par pārdzīvojuma saskaldītajiem mirkļiem (tā dzejoļa ceturtajā daļā) un par sudraba naudas biršanu (dzejolī "Par sidraba birzīm"). Šādas grafikas optiskajai percepcijai nākas izcelt dzejas pārdzīvojumu arī dzejolī "Gramatiska parinde", taču grafiskais eksperiments te liekas spēcīgāks par dzeju.

Reizēm Irbem tīkas sadalīt stabilas vārdkopas locekļus tā, ka tie lasāmi katrs citā rindā, piekļauti pie citām vārdkopām. Dzejnieka eksperimentālais nodoms izdodas arī šeit, jo Irbe šķirto vārdkopu gramatiskās attieksmes māk paturēt neiznīcinātas un pie tam ar šķirtajiem vārdkopu locekļiem rada jaunu gramatisku attieksmju illūziju un līdz ar to kompleksu nozīmju nianses (piemēram, dzejoļos "Varianti", "Klarnetes dziesma" un "Pagaļu variācija").

Par spīti modes uzskatiem dzeja pagaist, ja autors zaudē vai arī ar nodomu pamet kontaktu ar vārda nozīmi. Pie šādas situācijas Irbe tik lēti nepienāk, lai arī tās tuvumā viņš retumis ir. Tā ar ierobežojumiem var runāt par dzejoļiem, kuŗos Irbe lielus posmus veido no sakārtotu vārdu resp. sakārtotu vārdkopu blīvējumiem (galvenokārt dzejolī "Runā"). Te viņš vienu aiz otra nosauc daudzus lietvārdus, kuŗu apzīmētā lieta, dabas objekts, dabas parādība vai dzīvas būtnes runā, un vietām daudzās rindās saliek kopā iztēlotās runas verbu sinonimus.

Lai arī dzejnieks atsevišķos vārdus grafiski izolē, to satura uztvere blīvējuma dēļ kļūst problēmatiska - sāk zust vārda vērtība. Par laimi Irbe ir īsts, nopietns dzejnieks, un viņam pie tik primitīviem izteiksmes līdzekļiem kā pie vārda, kam nozīme reducēta, vai pat pie vārda, kam nozīme galīgi atņemta un atstāta tikai tukša skaņas vienība, kavēties nav vajadzīgs.

Tā kā Irbe pazīst vārda vērtība un zina to likt lietā, jādomā, ka vārda nozīmes reducēšāna te iekļaujas viņa poētiskajā nodomā. Uzskaitīto priekšstatu kopums ar savu reducēto nozīmes asumu, proti, ierosina domu par runātājas pasaules vienību, kam pretim dzejnieks kā vienīgo klusētāju noliek lauku kapsētiņu. Pretstats ir jo lielāks tādēļ, ka kapsētas vārds nav iekļauts priekšstatu uzskaites grupā.

Dzejoļi, kas darināti no gaŗām gramatiski līdzvērtīgu vārda grupām resp. no gaŗas priekšstatu uzskaites, nav nekas jauns, Latviešu literātūrā tam pazīstamākais piemērs ir P. Ermaņa 1920. g. izdotais dzejoļu krājums Es sludinu. Svarīgi ir zināt, ka abi dzejnieki - Pēteris Ērmanis un Andrejs Irbe - ar šo aplam vienmuļo "uzskaites metodi" tiek galā ar lielu veiksmi, jo viņiem katram ar savu personību izdodas tās izkārtot tā, ka dzejoļa kopumā runāt sāk īsta dzeja.

Savu skaistāko dzeju A. Irbe smeļ no dabas skaidrajiem avotiem. Tieši dabas daiļuma percepcijas svaigums un māksla šīs percepcijas motīvus iestrādāt dzejoļa kopējā domā ir dominētāji faktori, kas vispirms valdzina lasītāju, pirmreiz lasot cauri Irbes dzejoļus. Efekts ir jo lielāks tādēļ, ka Irbe ar grezno dabas poēziju nešķiežas, bez mēra apkraudams ar to dzejoļa saturu līdz pat barokālai nastai, bet māk gudri izolēt kādu no šīs poēzijas motīviem par dzejoļa saturam nozīmīgu momentu. Reizēm tam ir pavadītāja funkcija dzejoļa vēstījumā, bet biežāk no tā izrisinās daļa no dzejoļa filozofiskās vai sabiedriski deskriptīvās resp. kritizētājas domas. Teiktā illustrācijai ir sevišķi izdevīgi norādīt, piemēram, uz dzejoli "Zinģīte". No Raiņa lauzto priežu simbola iziedams, Irbe te paliek kavējamies pie pāri palikušajām sīkajām priedītēm un izstrādā tās par citu aktuālu latviešu simbolu. Lūzdamas tās lauzīs līdz citas, līdz paliks līdums. Te Irbe iesaista skaistu poētisku gleznu:

Un līdumā (...)
sarkanas zemenes,
sarkanas avenes,
sarkanas vēja kaņepes
līgojas

aiz kuŗas, ja grib, sarkanās krāsas un tukšuma dēļ var noģist komūnisma draudus. Un beigās šīs sarkanās gleznas motīvs izraisa jaunu asociāciju par citu tautas postu - alkoholismu (dzejoļa pēdējā rinda: "Esiet sveicinātas, / Sarkangalvītes, / Pudelītes!", 19. lp.).

Kā rāda jau šis dzejolis, sabiedriskas un polītiskas atziņas un vērojumi ir galvenie temati, kas Irbes dzejoļu grāmatā izaug no grezniem dabas poēzijas motīviem vai arī kas ar šo motīvu līdzekļiem veidojas. Izraugot citu piemēru, šai sakarā kā sevišķi pazīmīgs izceļams dzejoļa "Mēs dzīvojam ziemeļos" otrs posms, ko Irbe, dabas poēzijas atdzīvinātu, ievada ar sarkanā maija karogiem. Bet tad viņa dzejas glezna sāk mirdzēt aiz zeltainiem gaiļpiešiem, divi rindas tālāk aiz zilajiem vizbuļiem, pēc tam ar raibu dabas ziedu un augu greznumu, un dzejoļa posma beigās Sarkano un Zilo Maiju nomaina dabas un pasaules triumfs: "MAIJS BIJA ZAĻŠ!" (9. lp.).

Bez polītiskās domas dzejolis vēl bagātīgi atklāj citas Irbes dzejas mākslas pazīmes. Te, proti, ir vietas, kur atkal lietā likti poētiski simboli. Piemēram, rindās:

Ap piecpadsmito (maiju)
ābelēm visos zaros bija mazi sarkani ziedu purniņi,
kas sūkstījās uz sarkanas saules pusi,
kad tā grima aiz ezeriem ziliem dūmiem līdzīgos mežu lokos. (8. lp.).

Lasot par sarkano pumpuru simbolu un sarkano sauli ap piecpadsmito maiju, atkal prātā šaujas doma par komūnisma draudiem brīvajai Latvijai. Paslēpts pumpuru simbolā ir arī kāds cits no Irbes dzejai svarīgākajiem tropiem - personifikācija, kas jau nākamajās rindās parādās visā greznībā. Tā ir gaiļpiešu nodoms sazināties ar sauli un zilo vizbuļu demonstrācija, prasot, lai maijs būtu Zilais Maijs.

Viens no grāmatas skaistākajiem dzejoļiem ir piecos posmos sadalītais dzejolis. "Gar govīm kāds staigā, un mēness spīd". Dzejoļa saturu Irbe organizē no divi parallēliem vēstījuma pavedieniem. No tiem viens - plašāk izvērstais - ir irracionāls, pilns mēnešainas nakts mistikas, otrs turpretim atbilst vēsturiskas reālitātes varbūtībai, tātad ir uzskatāms par reālu. Irracionālais dzejoļa temats vēstī par dievieti Laimu, kas, savu tautu un zemi sargādama, mēness naktī staigā gar govīm, un šai tematā liktenīgi iejaucas reālās norises pavediens, kas tikai fragmentāri iekaisīts irracionālajā vēstījumā. Šīs norises pavedienu dzejnieks atvedina no vēstures ziņām par svešu tautu iespiešanos latviešu senču zemē 12. g.s. beigās un 13. g.s. sākumā un tikai no dažām vēsturiskām norādēm un skopiem epizodiem māk pavērt skatam plašu vēsturiskās nelaimes ainu, kas kāpinās līdz pat makabriem momentiem (tā rindās: "Pa Daugavu peld bīskaps / ar pušu grieztu rīkli", 43. lp.). Līdz ar reālās norises pieaugšanu ļaunumā intensīvāka kļūst irracionālās norises mistika, un abu norišu saskarsmes rezultāts ir tautas dzīvības spēka defensīvā atvilkšanās dabā un tās objektos, pie kam Laimai šai dzīvības spēka kompleksā ir metonimiska simbola uzdevums:

Paliksim pirtsslotā,
Visu gaŗu ilgu ziemu
vien tā bērza elpa būs,
no tās slotas piles pilēs,
no tām pilēm pazīs mūs
(...)
Bet pirts stāv upes malā,
un mēness spīd,
gar govīm staigā kāds,
pa staru slīd
un ieslīd bērza elpā (44. un 45. lp.).

Šādā veidā analizēts, Irbes dzejolis atbilst konstrukcijas principiem, kādus balādes teorētiķis Kārlis Ābele prasa, darinot īstu balādi. Irbe tikai apgriež otrādi Ābeles postulētās norišu attieksmes: Irbem reālā norise ar baigu liktenību ietekmē irracionālo norisi. Šis dzejolis tātad ir uzlūkojams par balādi, un līdz ar to Irbe vērojams kā balādes meistars.

Tā ir lieliska dzejas māksla, kas ar šo darbu atklājas lasītājam. Dažādo ritmu maiņa te pastiprina baigas nojautas un tumšu nemieru, pie kam saistītā valodā rakstītās vārsmas skan kā maģiski vārdi; un svaigā dabas poēzija satrauc ar mērķtiecīgi kāpinātu mistiku un izceļ nenovēršamo liktenību. Vēstījuma galvenais saturs un poētiskā greznība te viens otram ir būtiski faktori, tā ka var runāt par abu faktoru mijiedirbi.

Savas dzejas balsij sekodams, Irbe ar grāmatas darbiem liek atvērt acis dabas poēzijas priekšā un māca, kā dabas daiļuma moments var būt gan par cēloni, gan par līdzekli vēsturisku un aktuālu problēmu interpretācijā.

Recenzenta vēlēšanās ir, lai Irbe turpmāk būtu produktīvāks savā dzejnieka darbā un lai vēl atgrieztos pie balādes mākslas.

 

Alfrēds Gāters