Jaunā Gaita nr. 136, 1981. g. 5. numurs

 

 

SKAISTA, NOZĪMĪGA DĀVANA

Antons Austriņš, Saules grieži. "Liesma", Rīgā, 1979. g. 151 lp.

 

Pēc 19 gadu gaidīšanas dzimtenē beidzot ir iznākusi Antona Austriņa darbu izlase. (Stāstu krājums Sirmā stunda izdots 1960. g., bet Puiškans 1959. g.). Šī ir pirmā Austriņa dzejoļu izlase, kas izdota Latvijā pēc II pasaules kaŗa. Ka tauta 1934. gadā mirušo dzejnieku nav aizmirsusi, liecina fakts, ka izlases 24,000 eksemplāru metiens Rīgā izpirkts vienā dienā!

Krājums sadalīts piecās nevienādās nodaļās, no kuŗām gaŗākās un dzejoļiem bagātākās ir pirmā un trešā: "Sveicieni Piebalgai" un "Sakasnis". Titulnodaļai veltīts tikai 15 lappušu un 16 dzejoļu. Seko "1905. gads", bet krājumu nobeidz "Mākoņu gaita".

Sastādītājs Ojārs Zanders lasītāju iepazīstina ar īsu A. Austriņa dzīves gaitas aprakstu un viņa darbu vērtējumu, citējot (bet ne dokumentējot) A. Čaka 30.tajos gados rakstītu recenziju par krājumu Aizsaule. Izdoto dzejoļu krājumu uzskaite ir nepilnīga: nav pieminēts krājums Klusuma gaviles (1921. g.).

Krājumā ievietotajiem dzejoļiem nekur nav uzrādīta informācija par to pirmiespieduma datumu, periodisko izdevumu vai krājumu.

Pēc satura varētu spriest, ka nodaļā. "Saules grieži" ievietoti dzejoļi no 1923. g. izdotā krājuma ar šo pašu nosaukumu. Bet kā ir ar nodaļām "Mākoņu gaita" un "Sakasnis"? Vai tajās ir tikai 1909. un 1924. gadā izdotajos attiecīgajos krājumos atrodamie dzejoļi? Pirmajā ir veltījumi (pieminot tikai dažus) Emīlim Dārziņam, Rainim un Janševskim, kas nekādā gadījumā nevarēja būt rakstīti pirms 1909. gada. Tāpat "Sakasnī" daži no tik ļoti pazīstamajiem darbiem ("Sals uz Daugavas", "Mudītes kariete", un "Rīta vējiņš un ziemelis") ir nenoliedzami rakstīti pēc 1924. gada.

Krājumā vājākā nodaļa ir "1905. gads". Vispirms nodaļa lāga neiederas tai gaisotnē, ko kopēji radījušas pārējās nodaļas. Otrkārt, ja jau reglamentā šāda nodaļa paredzēta, tad sastādītāja pienākums būtu bijis izvēlēties izcilākos Austriņa dzejoļus, kas rakstīti šai laikā un par šo laika posmu. Tos bez īpašām pūlēm varēja sameklēt jau Zandera nepieminētajā krājumā Klusuma gaviles, kā arī tā laika periodiskajos izdevumos Kāvi un Dzelme.

Par spīti šiem trūkumiem ir tomēr paveikts kaut kas vienreizēji skaists un nozīmīgs: latviešu tautai ir atdāvināta Antona Austriņa latviskākā dzejas daļa. Un tas ir daudz.

 

Nora Kūla