Jaunā Gaita nr. 136, 1981. g. 5. numurs

 

KUĢI ZEM ASFALTA

Aina Zemdega. Zem akmeņa zaļa zāle. Dzejoļi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1980. 126 lp.

 

Nereti gadījies lasīt vai dzirdēt sūkstīšanos, ka pārāk daudzas recenzijas sastāvot galvenokārt no aplūkojamās grāmatas satura atstāstījuma un "labas pamācīšanas" attieksmē uz valodas kļūdām. Domāju, ka mani šai ziņā nevar pamatoti uzskatīt par vienu no lielākajiem grēciniekiem. Grāmatas saturu detalizētā veidā atstāstīt esmu ar mieru vienīgi tad, ja šāds atstāstījums šķiet nepieciešams autora māksliniecisko paņēmienu un varbūt šad tad arī ideju raksturošanai; citādi šī nodarbība man liekas neciešami gaŗlaicīga - ne tikvien kā recenzentam, bet arī kā recenziju lasītājam. Īpašu pretīgumu var radīt pagātnes izteiksmē un ar žēlabainu vai morālizējošu piekrāsu "atgremots" saturs ("Jānis tomēr neprata dzīvot. Viņš turpināja žūpot un dzērumā piekaut savu sievu."), kas liek iztēloties latviešu ģimnazijas pirmās klases domrakstu necilā līmenī. Apmēram tikpat pretīgas man allaž likušās recenzijas, kuŗās samērā daudz telpas atvēlēts pedantiskām valodas kļūdu medībām. Var jau aizrādīt, ka autors, teiksim, nespēj atšķirt imperātīvu no indikātīva; bet visumā par valodas kļūdām jāizsakās filologiem speciālos rakstos. Šoreiz būšu vēl drusku "skopāks" nekā citkārt un teikšu, ka satura ziņā šai grāmatā atrodami gan individuāli, gan vairāk sabiedriski pārdzīvojumi un ka autores izteiksme ir rūpīgi kopta. Manuprāt, nepieciešams vēl piebilst, ka autores domas, jūtas, atceres un iztēle skaŗ gan viņu pašu un viņas tuviniekus, gan latviešu tautu vispār un šad tad arī nelatviešus. Tas pats attiecas uz Zemdegas pieeju ģeografiskajai videi (dzimtās mājas; Latvija; mītnes zeme Kanada; ceļojumi pa Meksiku, Spāniju etc.).

Mākslas vērtības ziņā šim krājumam raksturīgs augsts līmenis, Taču - pat visizcilākie liriķi neraksta vienīgi "perfektus" dzejoļus. Kvalitātes svārstības var samanīt ikviena dzejnieka produkcijā. Bez tam - nozīmīgu atšķirību netrūkst arī dzejas vērtējumos - Jēcis neatzīst to, kas Pēcim šķiet varen labs, tādēļ bieži rodas ķīviņi un reizēm pat fiziska cīņa (kā tas gadījies veco, labo laiku Rīgā sakarā ar domstarpībām par Anšlava Eglīša romānu Līgavu mednieki ...). Gribētos atklāti pateikt, ka drusku "problēmatiska" ir Ainas Zemdegas slieksme uz aizplīvurotu, hermetisku izteiksmi, piemēram:

zeme pieņem tumsu un apklušanu
bet ūdens kuļ putās to
kas nolemts mieram

lāstekām pirkstos
sniegu uz plakstiem
caur kupenām brienu
uz vētrā dārdošu krastu (35. lp.)

Šī slieksme gan neparādās visos aplūkojamā krājuma dzejoļos - Zemdega ir spējīga arī uz diezgan tiešu un dažviet gandrīz žurnālistiski lietisku izteiksmi -, bet autore nereti izsakās mīklaināk nekā viņa to mēdza darīt savos agrīnajos sacerējumos. Dažu lasītāju šādi izteiksmes paņēmieni var atbaidīt, šad tad varbūt ne bez pietiekama iemesla. Jāievēro tomēr, ka ir citi dzejas un vispār mākslas cienītāji, kuŗus mīklaina, "enigmatiska" izteiksme nevis kaitina, bet gan valdzina - ja vien mākslinieks nav šai ziņā pārcenties. Mūzika - sevišķi jau instrumentālā mūzika - vienmēr ir vairāk vai mazāk "enigmatiska"; piemēram, ko īsti pauž kāds Mocarta koncerts klavierēm un orķestrim - kaut vai šī skaņdarba otrā daļā (second movement)? Radio pieteicējs runā par tender lyricism; bet - uz kādām dzīves norisēm šis "maigi liriskais" kopiespaids attiecas? - Uz šo jautājumu izsmeļošas atbildes nav un nebūs; Mocarta mūzika jāizjūt tieši un intuitīvi, nerūpējoties par komponista biografiju vai kādu augsti filozofisku izskaidrojumu. - Glezniecība ir jau vairāk "taustāms" mākslas paveids nekā mūzika, bet arī glezniecībā netrūkst mīklu, jo īsta māksla allaž norāda uz to, ko nevar tieši pateikt. Ļoti "enigmatiska" taču ir Leonardo da Vinči slavenā "Monas Līzas" ģīmetne-" Tāpat ļoti spilgtu "mīklainas izteiksmes" piemēru netrūkst sirreālistu darbos. Nekad neesmu diezkā apjūsmojis plaši pazīstamās Salvadora Dali gleznas, kas likušās palēti teātrālas; toties mani allaž fascinējuši Džordžo de Čiriko (Giorgio de Chirico) dīvainiem sapņiem līdzīgie agrīnie un vidus posma darbi. (Laikam zīmīgi, ka Čiriko ir pavīdējis arī Zemdegas vārsmās.) Tāpat "nopietnu" iespaidu uz mani atstājušas vairākas Delvo (Paul Delvaux) gleznas. Piemērs: kādā ceļojošā izstādē redzētā "Sieviete alā". - Šā vai tā, glezna ir "magnētiska". Varētu minēt vēl daždažādus piemērus, bet pietiks, jo recenzijas lasītājs (ja nav pārāk dogmatisks) tālāk prātos un atcerēsies arī bez manas palīdzības. No savas puses tikai gribētu aizrādīt uz "pietiekamiem" vai "nepietiekamiem" izteiksmes līdzekļiem šādu darbu veidošanā. Ja mākslinieks noliek taisnā rindā 30 ķieģeļus un uzskata šo darinājumu par nozīmīgu paudumu (significant statement), tad es par viņa rīcību un viedokli tikai nožāvājos vai pasmīnu: tik minimāla izteiksme - kas nav jāsajauc ar ļoti koncentrētu, asociācijām bagātu izteiksmi (kaut vai pazīstamajā Ungareti rītausmas dzejolītī) - ir vienkārši trūcīga un līdz ar to nemākslinieciska, Turpretī Leonardo, Džordžones, Čiriko, Delvo gleznās izteiksme - lai cik mīklaina - ir "pietiekama", jo spēj piesaistīt jūtīga un neaizspriedumaina skatītāja uzmanību, ietekmēt viņa psīches dziļslāņus, rosināt viņa iztēli un jūtas (līdzīgi mūzikai koncertā). Uz robežas starp "pietiekamo" un "nepietiekamo" izteiksmi palaikam svārstās Paula Cēlāna dzeja, visumā nosveŗoties uz "pietiekamo". Kaut kas no šādas svārstīšanās reizēm pavīd arī Zemdegas dzejā; tomēr jāpiebilst, ka Zemdega parasti ir vieglāk saprotama, krietni vien "normālāka" (šad tad diemžēl arī necilāka) par Cēlānu. Labs mīklainas, bet "pietiekamas" izteiksmes piemērs ir kaut vai šādas rindas nodaļā "Sveicini Rīgu! Sveicini Daugavu!":

ar lēnu smilšu graudu slīdēšanu
sīku smilšu graudu ritēšanu
sīkiem oļu atsitieniem
kalns aprok pilsētu
no sliekšņa uz slieksni
ielaužas namos
aizklāj logus
gultām un galdiem
pārsedz tumsu

smiltis pāri pierēm
acīs

palīdzi!
palīdzi kalnu
apturēt! (16. lp.)

Fascinējoša, minētajiem sirreālistiem (Čiriko, Delvo) savā ziņā radnieciska izteiksme zaigo, piemēram, šādās rindās:

Tuksnesi, ko Tu aiz sevis atstāji,
vēl vienmēr nespēj aizsegt ne
portorikāņu parādes, ne Tamajo izstāde,
ne aizaugt jumtu dārzu vīnāji.
Tavs nams vēl vienmēr tik tukšs,
ka tam cauri var redzēt,
kāpnes tik caurspīdīgas,
ka jākāpj stāvus gaisā.

Tā arī darām -

gaisa autobusos sakāpuši laižamies ielām pāri
Tevi meklēdami,
ar rozi pie krūtīm, kumelītēm rokā.
Bet drīz vien attopamies -

ja ielām nosaukumi jau aizmiglojušies
un viens otru tik tikko spējam saūjināt,
kā gan mēs Tevi, caurspīdīgo,
atradīsim pilsētas tukšumā,
kur Tavi kuģi tagad kuģo
zem asfalta?

Tad pēkšņi - TU PARĀDIES!
Mūs glābt, pats bojā gājis?

Gandrīz jau paši caurspīdīgi
Tevi atkal ieraugām.

Tavā dārzā ir dedzis -

nokvēpis, dūmu sūrumu drēbēs
tu ver man vārtus.

'Skaties! pelnos tās aug vēl trakāk,
bet smaržo savādāk.'

Vīna kausiem rokās
ieejam tumšzaļā naktī,
tumšzaļi tagad arī paši.

Izdedžos vai varbūt dobēs iekāpuši
saucam tos mūžīgos, nemainīgos sev blakus,
bet skaņu vairs ne mūsu
ne viņu balsīs,

vien vīna kausos un mūsu miesās,
tumšzaļām oglēm līdzīgās. (125.-126. lp.)

Jāatzīst, ka šis ir viens no trimdas nozīmīgākajiem lirikas krājumiem, kas pie tam izdots glītāk un rūpīgāk nekā daža cita grāmata. Varbūt derētu lasītājus informēt, ka nosaukums vispirms izniris nevis autores sirreālistiski iekrāsotajā fantazijā, bet gan kādā tautasdziesmā:

Kādus ērmus es redzēju,
Svešu zemi staigādams:
Zem akmeņa zaļa zāle,
Uz akmeņa sakņu gali. (X sēj. 348. lp.)

Šķiet, ka arī mūsu seno, anonimo dzejnieku iztēle nav allaž vairījusies no svešādā, modernajam sirreālismam tuva (neesmu cītīgs folkloras lasītājs, bet pat manā atmiņā spokojas priekšstats par dažu izteiksmes ziņā visai "dīvainu" tautasdziesmu).

 

Gundars Pļavkalns