KOMMENTĀRI ● PIEZĪMES ● AKTUĀLITĀTES ● REPLIKAS ● ĪSRECENZIJAS

RAKSTNIEKI DZIESMU SVĒTKOS

Desmitās Anglijas latviešu Dziesmu dienas ilga no 24. līdz 26. jūlijam Lesterā. Rakstnieku cēliens notika sestdienas pēcpusdienā, 25. jūlijā un tajā piedalījās astoņi autori no trīs dažādām Eiropas valstīm. Programmu vadīja Jānis Andrups. Parasti rakstnieku cēlieni mēdz izvērsties stipri gaŗi – tie kļuvuši gandrīz vai par lasītā vārda maratoniem. Tā tas bija Ceturtos Eiropas latviešu dziesmu svētkos Londonā, tā tas bija šīs vasaras Vācijas latviešu Dziesmu dienās un pamatīgs skatītāju pacietības pārbaudījums notika arī 7. latviešu dziesmu svētkos šajā vasarā Toronto.* Lesteras dziesmu dienu rakstnieku cēliens ilga nepilnas pusotras stundas un radīja dziļu iespaidu ar savu kodolīgumu un raitumu.

Klausītājiem bija izdevība dzirdēt un redzēt Irmu Bērziņu un Margaritu Ausalu no Vācijas, kaut arī pēdējā daudzus gadus dzīvojusi Anglijā un Martu Landmani, Veltu Sniķeri, Gunaru Janovski un Eduardu Salnu no Anglijas. Zeltīte Avotiņa no Vācijas un Lidija Dombrovska no Dānijas nebija varējušas ierasties, bet viņu dzejoļus lasīja Jānis Andrups un Daina Rusova.

Zīmīgus ievadvārdus teica Jānis Andrups, uzsvērdams, ka daiļliterātūra ir tautas dzīvot gribas apliecinājums. Reiz jau, iznīcības draudus pārdzīvodama, tā radījusi tautas dziesmu bagātību un arī tagad, neskatoties uz sterilajiem gadiem Latvijā tūlīt pēc okupācijas, tās rakstu pasaulē ienākusi jauna paaudze ar jaunām domām, ar svaigu stilu, ar drosmi pateikt pašai savus vārdus nevis partijas diktētas frazes. Ir zīmīgi, ka tajā pašā laikā arī trimdas rakstos ienāk jauna paaudze ar jaunām dzejas vērtībām. „Tas ir brīnumains mūsu jaunākās rakstniecības vēstures notikums”, teica runātājs, „ – Šī divu paaudžu garīgā saskaņa – viena okupētā tēvzemē, otra svešumā, kas abas šķirtas ne tikai ar dzelzs aizkaru vien.” Tālāk Jānis Andrups pakavējās pie tiem apstākļiem, kas šķir trimdas un dzimtenes rakstnieku paaudzes, un tomēr, neskatoties uz drūmajām ainām visapkārt „ir pienākusi vēstures stunda, kuŗā latviešiem tiklab tēvzemē, kā trimdā jāapliecina sava nacionālā rakstura cietums, jāpierāda spēja pārspēt likteni.” Nobeigumā runātājs minēja dažas gaišas iezīmes 80. gadu rakstos: jauni darbi, jauni dzejnieki un drosmes pilni apliecinājumi, kas notiek saderībā starp trimdu un tēvzemi un stāv pāri Latvijas okupantu machinācijām.

Rakstnieku pēcpusdienai nebija izvēlēta kāda kopīga tema, bet ir zīmīgi, ka cauri dažādo autoru sniegumam kā dzidrs akords vijās atmiņu smeldze, rezignācija un svešuma un urbanizācijas skaudrums. Autori nāca no dažādām Eiropas zemēm ar atšķirīgu garīgo gaisotni: vismaz piecas no dzejniecēm tik tālu iejutušās savas patvēruma zemes valodā, ka spēj dzejot divās valodās: savā un piesavinātā, un tomēr bija gandarījums izjust, ka ir kas stiprāks nekā patvēruma zemes, talanta un temperamenta radītās atšķirības. Visi astoņi autori dzimuši laikā īsi pirms un pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, auguši un vismaz daļēji skolojušies brīvā Latvijā – tātad rakstnieku paaudze, kuŗas garīgās pasaules pamati veidojušies Latvijas brīvības gados.

Mēģinājumu vai citu iemeslu dēļ starp klausītājiem bija maz trimdā dzimušās paaudzes pārstāvju, un tas ir žēl. Mūsu apstākļos termini: šodienīgs, vecmodīgs, atmiņās tīts, nākotnē vērsts nav īpaši svarīgi, ja rodas iespēja baudīt latvisko vārdu tādā dziļumā un smalkumā, kādā to skandē dzejnieks. Klausītāji ilgi sumināja savus rakstniekus un Jāni Andrupu par zīmīgajiem beigu vārdiem – vēlējumu – ar taisnu muguru iet taisnu ceļu.

Dzidra Purmale

 

Jānis Kalniņš

STUDENTU DZIESMU UN DEJU ZIEDS RĪGĀ UN AP RĪGU

„Pats labākais laiks cilvēka dzīvē – studiju gadi! Labākais gadalaiks – kad zied ievas un jāņuzāles. Vislabākā cilvēka jūtu izpausme – dziesma. Un, ja tiekas studenti, pavasaris un dziesma, tad rodas Studentu dziesmu svētki.”

Šos vārdus teica slavenais igauņu diriģents Gustavs Ernesakss, kad viņš 1974. gadā bija „Gaudeamuss – VI” goda diriģents Igaunijā.

„Gaudeamuss” – tie ir Latvijas, Igaunijas un Lietuvas studentu dziesmu un deju svētki, kas savas košās un skanīgās gaitas pa triju tautu Dzintarzemi sāka no Igaunijas pirms divdesmit pieciem gadiem. Pirms ceturtdaļgadsimta. Dzintarzemes ziemeļu pusē notika vēl arī trešie un sestie šādi svētki. Lietuva uzņēma ceturtos un septītos. Latvijā norisinājās otrie, piektie un tagad 1981. gada vasarā – jau astotie vispār. 1956. gada jūlijā Tartū, agrākajā Tērbatā, bija sapulcējušies divi tūkstoši dziedātāju, dejotāju un mūziķu. 1981. g. jūlijā Rīgā sabrauca jau 6000 dalībnieku.

Kā allaž Rīgā un citur Latvijā, lielās kopdziedāšanas un kopdejošanas dienas sākās ar grandiozu visu dalībnieku kopgājienu pa Rīgas centra ielām. Visās varavīksnes krāsās ņirbēja Latvijas, Igaunijas un Lietuvas visu novadu tautastērpi, cits par citu košāki, cits par citu krāšņāki.

Latviju Baltijas republiku studentu dziesmu un deju svētkos pārstāvēja deviņas augstskolas no desmit. Pamatsastāvu veidoja trīs lielākās – Universitāte, Politehniskais institūts un Lauksaimniecības akadēmija, no tām nāca visvairāk dalībnieku. Arī populārākie un slavenākie kolektīvi. Universitātes jauktais koris „Juventus”, sieviešu koris „Minjona”, tautas deju ansamblis „Dancis”, Politehniskā institūta vīru koris „Gaudeamuss”, tautas deju ansamblis „Vektors”, Lauksaimniecības akadēmijas sieviešu koris „Liepa”, vīru koris „Ozols”, tautas deju ansamblis „Kalve”. Pilnīgāku priekšstatu gūšanai pārlaposim kopīgi „Gaudeamuss-VIII” noslēguma –12. jūlija koncerta programmu. Koncerta atklāšana – ar kopkoŗu uzstāšanos. Skan latviešu, lietuviešu, igauņu dziesmas: Māsa – zilā Vilija, lietuviešu dziesma. Diriģēja Daumants Gailis un virsdiriģenti no Baltkrievijas, Krievijas un Lietuvas. Sekoja Igaunijas kolektīvu atsevišķa uzstāšanās ar dziedāšanu, dejošanu un muzicēšanu. Viņu programmā igauņu, krievu un ungāru (radniecīgā somu ugru grupas valoda!) dziesmas, kā arī populārais „Tuljaks”, ko spēlēja, dziedāja un dejoja. Pēc apvienoto pūtēju orķestru trīskāršas muzicēšanas Mežaparka Lielo estrādi piepildīja „laukuma saimnieki” – Latvijas studentu mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi. Jauktie koŗi. Strēlnieku dzīvība sarkanā (O. Grāvīša mūzika un J. Petera vārdi) un Mūsu zeme (R. Kalsona mūzika un I. Auziņa vārdi). Apvienotie kori, pūtēju orķestri un deju kolektīvi. Zeme rīb, tautas jāj (G. Ordelovska mūzika, tautasdziesmas vārdi, U. Žagatas horeogrāfija). Pūtēju orķestri vieni paši. Bundzinieks (R. Paula mūzika). Apvienotie kori un koklētāju ansamblis. Līgo saule vakarā – latviešu tautas dziesmas E. Vīgnera un P. Jurjāna apdarē (J. Rijnieka instrumentālā apdare). Apvienotie kori, pūtēju orķestri un deju kolektīvi. Sanāciet, sadziediet, sadancojiet (R. Paula mūzika, J. Petera vārdi, I. Magones horeogrāfija). Apvienotie kori un pūtēju orķestri. Esam tavi mēs, Dzimtene (R. Paula mūzika un J. Brežģa vārdi). Svētku lielo koncertu noslēdza apvienoto koru, pūtēju orķestru un deju kolektīvu uzstāšanās ar Audēju dziesmu (E. Ojas mūzika, igauņu tautas dziesmas vārdi), Mūsu Gaudeamus (V. Kaminska mūzika, O. Vācieša vārdi), Sudmaliņām (tautas mūzika un vārdi, U. Šteina, „Vektora” mākslinieciskā vadītāja iestudējums)... Un tad pāri Mežaparka priedēm gaisā cēlās himniskā Manai Dzimtenei (R. Paula mūzika, J. Petera vārdi). Diriģēja Latvijas patlaban vispopulārākais diriģents Imants Kokars. Tas bija kulminācijas brīdis. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas studenti un viņu viesi itkā vēlreiz apliecināja publikai – lūk, kā esam sadziedājuši. Neizpalika arī „Pūt, vējiņi!”. Tie „Gaudeamus” dziesmu un deju kuģi aizpūtīs uz Igauniju.