Miķelis Bukšs

QUO USQUE TANDEM?

Cik ilgi tas tā turpināsies? (Iesākums no Cicerona runas pret Katilinu.)

 

Redakcijas piezīme: Oriģinālraksts publicēts latgaļu nedēļas laikraksta Latgolas Bolss 948 numurā (27. 11. 1976). Latgalisko tekstu latviešu rakstu valodā pārlicis Jezups Rudovičs. Raksts nedaudz īsināts.

 

 

Daži atzinumi par A. Šildes darbu Latvijas vēsture 1914-1940, Daugavas izd. Stokholmā 1976. g. 782 lp.

 

Vispirms dažas ziņas par autoru. Ādolfs Šilde ir dz. 1907. g. 21. maijā Rīgā kā tirgotāja dēls. 1936. g. beidzis Latvijas universitātē juridisko fakultāti, bijis Rīgas pilsētās valdes dienestā, bijis Latviešu nacionālās jaunatnes ģenerālsekretārs, piedalījies Pērkoņkrusta kustībā, vācu okupācijas laikā bijis Tautas palīdzības un Sarkanā krusta ierēdnis. No 1944. g. trimdā Vācijā, kur ņem dalību sabiedriskajā dzīvē un raksta presē. Pašlaik ir Latv. centrālās padomes priekšsēdis Vācijā. (1976. g. Red.) Interesēdamies par tautas dzīvi dzimtenē, viņš ir izstrādājis 2 grāmatas: Važu rāvēji 1959. un Bez tiesībām un brīvības 1965. g. Tagad tām pievienojas šis lielais Latvijas vēstures sējums.

Ā. Šilde ir jurists, ne vēsturnieks. Juristu profesija parasti ir tāda, ka tie stāv vienā pusē un arī aizstāv tikai vienas puses intereses. Vai rakstīdams vēsturi, kuŗai dotajā laiku sprīdī ir divi puses, Šilde būs varējis stāvēt pāri savai pusei? Diemžēl, ne. Šī vienpusība atkārtojas daudzās vietās, bet nepiedodami izceļas jautājumā pie Latvijas apvienošanas, kur par partneriem no vienas puses bija Baltijas latvieši (tanī laikā sauca vienkārši par baltiešiem), bet no otras – latgaļi. Te viņš konsekventi ir aizstāvējis Baltijas latviešu intereses un viedokļus, pilnīgi noklusēdams latgaļu atmodas vēsturi, latgaļu viedokļus un latgaļu polītikas būtību. Skopais faktu krājums, kas autoram ir bijis attiecībā uz šo periodu, ir izcelts ar aizspriedumainu izlasi, aizstāvot tikai Rīgas Latviešu biedrības viedokli, ka ne latgaļu rakstniecībai, ne valodai nebūs būt, pie tam viņš to ir nostādījis kā izejošu no pašiem latgaļiem, kas tad arī it kā būtu pašu „atmodas būtība”. Ka ar vadošajiem latgaļu atmodas viedokļiem tam nav nekāda sakara, to redzēsim tālākā analizē.

Šilde no latgaļu vēstures pamatlīnijām neparāda nekā. Vai nu tās nav pētījis, nav sapratis vai arī par tām nekā nav gribējis zināt? Daudz aplamību var ierakstīt nezinot. Bet vēl vairāk var, lietas apzinīgi sagrozot, lai izceltu vienas puses intereses un viedokļus, otru pavisam ignorējot un noklusējot. Lai nu kā, latgaļu vēstures šinī sējumā nav. Un tās pašas druskas, kas tanī ir, ir sagrozītas tā, ka tās ilgi maldinās lasītājus, līdz radīsies jauni Latvijas vēstures rakstītāji, kas būs brīvi no vecajiem aizspriedumiem un brīvi no koloniālajām idejām, kas visu laiku ir prasījušas: latgaļiem nebūs būt.

 

Latvijas apvienošanas baze

Vēsturnieks Dr. St. Škutāns savā laikā rakstīja: „Jau tas vien apstāklis, ka latgaļu atmoda norisinājās daudz vēlāk kā latviešu atmoda Baltijas provincēs, liecina, ka jaunlaiku vēsture latgaļiem ir citāda kā pārējo latviešu vēsture. Latgaļu vēsture ir bijusi parādība par sevi, ir bijusi izsaukta no saviem speciālajiem priekšnosacījumiem un sakarā ar to arī citāda kā pārējā Latvijā.”

Tagadējā Latvijas vēsture nevar būt bez Latgales vēstures. Bet Latvijas vēsturi arvien vēl raksta bez Latgales. Kādreiz vācieši iesāka ar Baltijas provinču vēsturi bez Latgales, un tā tā tradicija iet arvien tālāk. Par cik Latgali piesaista klāt, tad tikai kā koloniālu apgabalu, kam ar pamatzemi ir tikai tik daudz sakara, cik to šīs zemes vēstures rakstītāji grib redzēt. Ka visa tā rezultātā tā nav tās Latvijas vēsture, ko cēla un izkaroja kopā latgaļi un Baltijas latvieši, par to nav un nevar būt šaubu. Tā Latvija, ko apvienoja uz latgaļu iniciatīvas pamata un kuŗā latgaļi iegāja ne tikai ar saviem kaŗavīriem un valsts dzīvei nepieciešamajām darba rokām, bet arī ar savu vēsturi, kultūru, etnografiju un valodu, tā Latvija ir kopējā Latvija. Tās vēsturi nedrīkst rakstīt bez latgaļiem, bez viņu idejām un bez viņu pagātnes.

Kādu vēsturi tad ir pasniedzis Šilde? Vai lasītājs tur redz, kāda loma latgaļiem bija pie Latvijas apvienošanas, kādi bija apvienošanas nosacījumi? Nekā tamlīdzīga. Šilde ir, tā sacīt, apgriezis latgaļu vēsturi ar kājām gaisā. Ir parādījis, ka latgaļi ir cīnījušies ne par savām idejām, bet par tām, ko pauda Rīgas latviešu b-bas aprindas un proti, ka ne latgaļu valodai, ne rakstniecībai nebūs būt. Dryvā esot izdebatēts un Trasuns 1916. g. cēlis priekšā, ka „Rakstu valodai jābūt tikai vienai, tai, kuŗu tauta jau pa ilgiem gadiem ir izstrādājusi un daiļojusi” (20. lp.). Un turpat piemetinājums, ka „izloksnēm vietām stipri samaitāta valoda”. Šilde šādus latgaļu viedokļus ir ņēmis no 1916. g. iznākušā Līduma. „Trasuna domas” te nav citētas, bet atstāstītas. Jautājums ir, vai uz šīs Līduma vietas vispār var ko būvēt?

1916. g. prof. P. Šmits gan Līdumā, gan Dryvā rakstīja, ka tagadējie latgaļi neesot seno latgaļu pēcteči, ka tagadējo latgaļu valoda esot „samaitāta valoda”, kāpēc arī neesot jēgas tās kopšanai un lietošanai. Šodien laikam neatrast neviena nopietna zinātnieka, kas apgalvos vai, pareizāk sakot, ņemsies pierādīt, ka tagadējie latgaļi nav seno latgaļu pēcteči un ka viņu valoda nav seno latgaļu valoda. Bet Šmita indoktrinējums, atkārtots neskaitāmās versijās, dzīvo tālāk. Trasuns turpretim no tā bija atkratījies jau pirms Latvijas nodibināšanas un aizstāvēja pavisam citādus ieskatus.

Ir tiesa, ka Trasuns kādu laiku maldījās un neatzina ne latgaļu valodas, ne rakstu vajadzības. Tas bija pirms 1905. g. revolūcijas (Sal. RK 40, 301. lp.). Tad viņš kādu laiku izdeva savu katoļu kalendāru baltiski. Bet arī šinī laikā nevarētu sacīt, ka viņš būtu bijis pilnīgs savas valodas noliedzējs. Tam pretim runā fakti: 1) Pēterpils katoļu garīgajā seminārā viņš cīnījās par Inflantijas latviešu valodas tiesībām un semināristus mācīja latgaliski; 2) kad viņš izdeva savu kalendāru baltiski, vēl bija iespiedumu aizlieguma laiki un latgaliski viņš izdot nekā nevarēja. Tāpēc viņš meklēja dabīgo izeju, cerēdams, ka valodas grūtības tautai nebūs lielas. Bet tomēr izrādījās par lielām, un mūža beigās viņš atzina, ka šim viņa mēģinājumam nekādas praktiskas nozīmes nav bijis; 3) 1903. g. dibināto Pēterpils latgaļu b-bu viņš stūrēja pilnīgi latgaliskā garā un virzienā, un tālāk vairs nav redzams, ka viņš būtu bijis savas valodas noliedzējs.

Pēc 1905. g. revolūcijas Trasuns ir stāvējis latgaļu atmodas centrā, ir izdevis savu avīzi Auseklis latgaliski, ir piedalījies 1907. g. 17. augusta latgaļu konferencē Pēterpilī, kur nolēma „atzīt Latgalijas izloksni par rakstu valodu un izdot tanī avīzes un grāmatas”. Pēc šīs konferences Antons Skrinda izdeva savu gramatiku Latgaļskago narečija, jo latgaļu valodu tad mācīja Pēterpils garīgajā seminārā, kur viņa brālis bija inspektors.

Valodnieciskā terminoloģija visā priekškaŗa laikā nebija nokārtota. Visi zināja, ka baltiešiem ir sava valoda un latgaļiem sava. Abas sauca par latviešu valodām, kas negribēja spert radikāla soļa un turējās pie vecās terminoloģijas, runāja par vienu latviešu valodu, bet ar divām līdzvērtīgām un līdztiesīgām izloksnēm. Citi turpretim runāja vienkārši par latgaļu valodu. Tā kā Rīgas latviešu b-bas aprindas turējās pie ieskata, ka ne latgaļu valodai, ne literātūrai nebūs būt, bet latgaļi turējās pie sava, tad kopējās polītiskās valodas meklēšanai bija vieglāka definīcija – ar vienu valodu, bet divām līdzvērtīgām izloksnēm. Par šīm divām līdzvērtīgām izloksnēm latgaļi turējās no sienas līdz sienai, turpretim pārējos apgabalos tikai reti to atzina par pareizu un pieņemamu. Viss vairums, kuŗa ieskatus aizstāv Šilde, domāja, ka jābūt tikai vienai rakstu valodai bez kaut kādām līdzvērtīgām „izloksnēm”. Te ir divi dažādi viedokļi. Vēsturei jāpazīst abi, un tas nav ne korrekti, ne godīgi, ka Šilde baltiešu viedokli ir ienesis kā pašu latgaļu viedokli. Ja tāds būtu bijis pašu latgaļu viedoklis, tad taču latgaļiem nebūtu bijis vajadzības 1917. g. kongresos tik daudz runāt un lemt par savas valodas tiesībām!

Trasuns bija liela mēroga personība un ap ikdienas lietām neplēsās. Tāpat arī K. Skrinda, kas 1916. g. deva visiem saprotamu lozungu: „Kopā un sev.” Tātad tā nebija vis tā apvienošanās baze, par kuŗu runā Ā.Š.

Attiecībā uz 1917. g. maija kongresu Rēzeknē savas atmiņas ir rakstījuši Valerija Seile, Jons Rubulis un Jezups Rancāns. Visi viņi sevi ir izcēluši par lieliem varoņiem, kas „ar pārcilvēcisku spēku un varonību panākuši Latvijas apvienošanu”. Tas sasodītais Kemps aizdrāzies no kongresa jau pēc pirmā dienas kārtības punkta, kad neticis ievēlēts par kongresa vadītāju. Aiziedams tikai nokliedzis: „Moji za mnoj!” Bet viss tas ir leģendas. Kongresu apsargāja strēlnieki un strēlnieku avīzes pārstāvis piedalījās kongresā, un viņam ne kādu briesmu, ne varonības nebija ko raportēt. Viņš tikai atzīmēja (veries Brīhwais Strehlneeks 1917. Nr. 20), ka galvenie runātāji kongresā esot bijuši Francis Trasuns un Francis Kemps un ka Kemps atstājis kongresu pirms piektā punkta nobalsošanas (jo tur bija runa par apvienošanos, bet bez garantijām, ka latgaļu nosacījumus pildīs). Kā ar to krievu frazi ir bijis, par to stāsta tikai viņa pretinieku leģenda. Bet Šilde šo leģendu ir izmantojis jaunai leģendai, ka starp Kempa piekritējiem esot bijuši krievi. Pretinieku insinuācijas nes augļus pat pēc 60 gadiem! Bet vai latviešu virsnieki tādēļ būtu saucami par krieviem, ka viņi vēl I pasaules kaŗa laikā savā starpā sarunājās krieviski (to kādā rakstā ir apliecinājis Plensners)? Kemps bija tautisks patriots līdz matu galiem, un šādi nomelnojumi ir Latvijas vēstures necienīgi.

Bet iesim vēl tālāk! Savas pāris leģendas par šo kongresu ir iztaisījis ari sūtnis Alfrēds Bīlmanis. Viņš ir izgudrojis un savā vēsturē publicējis (par to jau vairākkārt rakstīts), ka 1917. g. maija kongress Rēzeknē iecēlis Jezupu Rancānu par kaut kādu Latgales gubernatoru. Skaists tituls. Rancāns to nekad neatsauca, bet diemžēl tas bija no gaisa grābts bez kaut kāda vēsturiska pamatojuma. Otru leģendu Bīlmanis radīja, no apvienošanās nosacījumiem izlaizdams vārdus, kas attiecas uz valodas tiesībām. Amerikāņu vēsturnieks Peidžs gāja pa Bīlmaņa sliedēm un valodai rezervēto tiesību neatrada. Šilde attiecībā uz kongresa lēmumiem nav grēkojis (nebija jau vajadzības Bīlmaņa anglisko tekstu lietot), bet pret valodas tiesībām kā apvienošanās bazi, kā redzējām, ari Šilde nav bijis objektīvs. Valoda ir vissīkstākā lieta, kas pastāv gadu simtiem un tūkstošiem, tādēļ arī pret valodas tiesībām ir bijis tik daudz nelabvēlības, kas nav beigusies vēl 60 gadu pēc 1917. gada kongresiem vai 75 gadus pēc aktīvās latgaļu atmodas sākumiem.

360. lp. Ā.Š. ir minējis, ka Satversmes sapulce nokārtojusi latgaļu dialekta tiesības. Tas ir pavisam aplami. Tā ir leģenda, kuŗai nav nekāda sakara ar īstenību, īstenība bija tāda, ka latgaļu bloks Franča Trasuna un Franča Kempa vadībā Satversmes sapulcē cīnījās par tādu latgaļu valodas tiesību nodrošināšanu, kādas bija paredzētas 1917. g. Latvijas apvienošanas kongresu lēmumos. Tādēļ viņi iesniedza priekšlikumu, ka „latgaļu izloksne Latgalē bauda valsts valodas tiesības”. Šo priekšlikumu Satversmes sapulce noraidīja. Satversmes sapulce lauza visus 1917. g. kongresu lēmumus. Tā laika valdība pret Latgali iesāka koloniālo polītiku, kā to ne vienreiz vien Trasuns daudzināja, un latgaļu valodas tiesības sāka ierobežot. Lai šāda polītika neizskatītos tik acīs krītoša un neradītu nemierus, tad ministru kabinets, ko vadīja Meierovics, 1922. g. apstiprināja dažas tiesības „latgaļu izloksnei”, bet Satversmes sapulce visus latgaļu priekšlikumus noraidīja un pārejas formulā uzdeva valdībai nokārtot latgaļu pareizrakstības jautājumu. Visi taču zināja: kad valodas pamati būs izjaukti, tad arī pareizrakstībai nebūs nekādas sevišķas nozīmes. Bet latgaļu neatlaidības dēļ pareizrakstībai tomēr bija sava nozīme. Vienīgā nelaime, ka valodas lietošanas pamati bija izjaukti. Es domāju, ka Ā. Šilde šo apstākli zina tikpat labi kā citi, tāpēc ir nekorrekti tiesību samazināšanu pasniegt kā latgaļu dialekta tiesību nokārtošanu. Nokārtots gan tika, bet ne par labu latgaļiem. Ievadot jaunu iespieduma aizliegumu latgaļiem, boļševiki vēl tagad ir pateicīgi Satversmes sapulcei, ka tā latgaļu valodai devusi tikai „izloksnes statusu” bez tiesībām uz oficiālo lietošanu.

Kāda cita leģenda ir par latgaļu studentu atbalstīšanu no Kultūras fonda. Šī leģenda ir redzēta kādā Latv. Nacionālā fonda izdevumā. Tad tā tika kritizēta, bet tā dzīvo tālāk. A. Šilde 376. lp. ir atzīmējis, ka Kultūras fonds ar stipendijām būtu „sevišķi atbalstījis Latgales trūcīgos studentus”.

Ar gadiem labvēlība pret latgaļu studentiem ir izaugusi arvien lielāka. Reiz Londonā, kur arī es esmu bijis vairākas reizes pētniecības nolūkos, kāds paziņa man apgalvoja, ka „Vadonis lutinājis Latgales studentus”. Es tad viņam apvaicājos, vai viņš kaut ko zina sīkāk par to, kādā veidā „Vadonis” lutināja latg. studentus. Faktu nebija. Tad es cēlu priekšā citu faktu, kas diemžēl ir fakts, ne leģenda, ka Vadonis 1938. g. aplaupīja Latgales studentus, atņemdams no Latgales studentu fonda 9000 latu. (Skaties Acta Latgalica 6, 1976. 169. lp.).

Ir iespējams, ka kaut kad Latvijas sākumā kāds laicīgais students bija dabūjis kādu mazu stipendiju no Kultūras fonda, jo nav likumu bez izņēmuma. Bet es gan nekad un nekā tamlīdzīga netiku dzirdējis. Dažiem garīdzniekiem garīgā vadība bija izkārtojusi kādas stipendijas ārzemju studijām, bet par laicīgo studentu eksistenci un ārzemju papildinājumiem nerūpējās neviens. Tikai Br. Spūlis 1929. g. nodibināja b-bu „Latgales studentu fonds”, ko atbalstīja dažas Latgales pašvaldības un privātpersonas, bet nekādu valsts līdzekļu arī tam nebija. Augšminētie 9000 lati bija ienākuši no Latgales apdrošināšanas savienības, bet Vadonis tos labāk gribēja redzēt savā kā Latgales studentu kasē.

Bet nu lai pietiek par leģendām.

 

Pašķībā īstenība

Ir visiem pazīstama patiesība, ka melot var arī ar statistiku. Un kā var statistikas datus lietot insinuācijām, tāpat arī vēsturiskus datus var lietot aizdomu mešanai.

Neviena Latvijas vēsture nepalaiž secen faktu, ka Kemps 1917. g. pavasarī prasījis Latgalei autonomiju neatkarīgi no pārējās Latvijas. To min arī Ā.Š. Citi te ir gājuši vēl tālāk un ir apgalvojuši, ka Kemps šādu nolūku esot noliedzis. Te nav jāprasa ne Kempa atsaukums, ne apstiprinājums: viņš prasīja autonomiju autonomiju laikā, bet kad sākās republiku dibināšana, Kemps bija kluss. Loģika prasa nerunāt par darbību, kas nav notikusi. Bet katra loģika no Latvijas vēsturēm prasa, kādu apstākļu dēļ Kemps prasīja Latgalei autonomiju 1917. gadā! Lūk, par šiem iemesliem ne viena Latvijas vēsture nav runājusi. Bet tie ir šādi:

1) Kā Trasuns savās parlamenta runās ir apliecinājis, tad latgaļi jau no 1906. līdz 1916. gadam ir runājuši par apvienošanos un nav dabūjuši atbildes ne jā, ne nē. Tikai 1916. un 1917. gadā, kad uzstādījuši ultimātu, vai apvienošanās būs vai nebūs un ja nebūs, ka tad latgaļi ies savus ceļus, tikai tad dabūjuši kaut kādu skaidrību. Kemps te negribēja lūgties tā, kā to darīja Trasuns.

2) Pie Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas nepieaicināja nevienu latgali. Nevienu strēlnieku bataljonu, ne pulku nenosauca ne Latgales, ne kādas Latgales pilsētas vārdā. Kemps to uztvēra kā neuzticību un nelabvēlību pret latgaļiem. (Šī neuzticība pret latgaļiem turpinājās arī pēc Latvijas nodibināšanas. Latgales apgabala pārvalde taču tika veidota pilnīgi bez latgaļu līdzdalības. Latvijas vēsturēm nevajadzētu aizmirst Andreja Bērziņa laiku Latgalē, kas ieveda pilnīgi koloniālu polītiku pret latgaļiem).

3) 1916. gadā Baltijas domnieki pieprasīja Latvijas autonomiju bez Latgales. Vai tad Latgalei bija jāpaliek bez savas galvas un iniciatīvas? Latgaļu polītiskā atmoda prasīja rīkoties arī polītiski. Baltiešu polītiķu kļūdas nav jākrauj virsū Kempam ar insinuācijām. Vēsture ir jārāda tāda, kāda tā ir bijusi.

Kāda cita interesanta detaļa nav minēta pie 218. lp., kur ir runa par LPNP sēdi 18. g. 30. janv., kad pieņēma svarīgu rezolūciju. Pirms šīs rezolūcijas pieņemšanas Trasuns kā pirmais bija aizstāvējis viedokli: „Mūsu mērķis ir neatkarīga Latvijas valsts”. (Ā.Š. tā nemin.) Domnieks Zālītis par šo rezolūciju nebalsoja. Trasuns arvien ir bijis savam laikam priekšā, bet Latvijas vēsturē viņš ir viens no pēdējiem. Ā.Š. nav padomājis, ka Trasuna attēls Latvijas vēsturē būtu bijis vairāk kā pelnīts. Bet viņš laikam bija par daudz latgalisks un kontroversāls valodas jautājumā, lai uz viņu varētu raudzīties bez pazemojuma un nicināšanas. Pret Trasunu atklātas nicināšanas nav kā pret Kempu, bet goda viņam arī neparāda.

Tas sasodītais valodas jautājums, no kuŗa Rīgas latviešu b-bas tradicija nekā nevar tikt vaļā, arvien ir maisījies pa kājām. Attiecībā uz Stučkas laiku, Šilde tam ir vienkārši pārlēcis pāri. (295. lp. bija jābūt atzīmei par to.). Kā zināms, Stučka latgaļu „izloksnei” bija devis valodas statusu! Viņa valdība to bija oficiāli izsludinājusi par valodu un piešķīrusi tai visas publiskās lietošanas tiesības. (Sal. viņa valdības Ziņotāju 1919:21.).

Pašķībs apgaismojums ir par grāmatu izņemšanu no publiskajām bibliotēkām Ulmaņa diktatūras laikā. Pēc Ā.Š. ziņām iznāk, ka grāmatu izņemšana, un pirmā kārtā skolu grāmatu likvidēšana, ir notikusi visā Latvijā vienādi. Un tomēr tā nav. Es savā laikā pētīju grāmatu skaita pārmaiņas pēc valsts statistikas gada grāmatām. Pārējās Latvijas bibliotēkās es tāda kritiena neatradu kā Latgales bibliotēkās. Ņemot vērā jaunpienākušo grāmatu skaitu pa valodām, kā arī nolietoto grāmatu skaitu pa valodām, varēja konstatēt, ka šinī periodā pret latgaļu grāmatām ir izvērsts īsts genocids: no Latgales bibliotēkām bija izņemtas 23 465 latgaļu grāmatas. Zīmīgi, ka Ulmaņa „nacionālās” valdības laikā latviešu grāmatu skaits kritās, bet cittautiešu pieauga! (Sal. Dzeive 1950:24, 19.-20. lp.).

 

Terminoloģija

Vēsturei visumā būtu jāturas pie sava laika terminoloģijas. Citādi rodas pārpratumi. Neskaidrības, piem., ir ar vārdu „izloksne”. Cara laikos visas mazās valodas apzīmēja par izloksnēm. Tagad Latvijā vien ir saskaitītas ap 640 izloksnes! Bet tanī pašā laikā runā arī par „latgaļu izloksni”. Latgaļi tā tad ir 640. daļa no Latvijas iedzīvotājiem!

Pārpratumus rada arī termins „Latgales latvieši”. Latgales atmodas laikā un vēlāk neatkarīgās Latvijas laikā latgaļi sevi sauca par latgaļiem vai arī latviešiem. Jēdzienu „Latgales latvieši” ieviesa no pārējās Latvijas ieceļojušie latvieši un to arī lietoja savās vēlēšanu listēs. Tautas uztverē „Latgales latvieši” nozīmēja „baltieši”.

Tāpat neskaidrs jēdziens ir arī „autoritārais režims”. Kas tas īsti ir: demokrātija vai diktatūra? Tā kā nekādas „autoritārās demokrātijas” nav, tad atliek tikai diktatūra. Kāpēc diktatūru nesauc īstā vārdā?

 

Avotu jautājums

Rakstīdams savu plašo darbu, Ā.Š. ir lietojis daudz un dažādus materiālus. Bet, raugoties no latgaļu vēstures viedokļa, ir jāsaka, ka primāro avotu ir ļoti maz. Autors nav pazinis tā laika latgaļu preses, maz lasījis latgaļu darbus. Piem., Kempa darbi, kaut arī rakstīti lejas latv. valodā, nav ne citēti, ne uzņemti literātūras sarakstā. Nav arī monografiju ne par Kempu (1969), ne arī Nikodēmu Rancānu (1938, 1971), starp avotiem nav Acta Latgalica, nav jauno pētījumu, kas ir Baltic History (1974), kur ir atrodama viena plaša un uz avotiem pamatota apcere par Latvijas apvienošanu. Tā varēja Šildem dot ierosinājumus un pareizu fonu.

Ja tik nozīmīgs notikums kā 1917. gada Rēzeknes kongress jāskaidro pēc t.s. „Bloka biļetena”, kas 1954. g. ar pāris numuriem parādījās Stokholmā un kam nekādu zinātnisku interešu nebija, tad nekādas vispusības, ne pareiza apgaismojuma nevar sagaidīt.

Jubileju runas un slavējošas apceres ir grūti pieskaitāmas pie vēstures avotiem. Tās vairāk noder leģendu taisīšanai kā patiesības atklāšanai. Izmantodams šādus avotus, Šilde ir būvējis uz smiltīm un bēdas neizbēgamas. Tā, piem., 117. lp. Š. citē J. Rubuļa rakstiņu, ko viņš ir devis vecumā, kad atmiņa vairs nebija svaiga, un ir atzīmējis, ka Latviešu strēlnieku pulkos bijis tikai 5000 latgaļu! Fatāla kļūda! Tas pats Jons Rubulis 1917. g. kongresā ziņoja, ka Latviešu strēlnieku pulkos latgaļu esot 10 līdz 12 tūkstošu. (Sal. Sējējs 193 6:6, 657, kā arī Latgolas pagaidu zemes padomes biļetenu.).

Kā jau minēts, kongresu apsargāja strēlnieki, strēlnieku pārstāvji bija kongresā, un tur bija arī viņu avīzes pārstāvji, un J. Rubulis kā latgaliešu sekcijas pārstāvis, jādomā, ka zināja, ko runāja. Viņa uzdotais skaitlis par 10000-12000 cilvēku nav neloģisks. Jāievēro, ka kaŗš jau vilkās ceturto gadu, mobilizācija bija plaša, un kaŗā bija iesaukti ne tikai tie laukstrādnieki, kas katru gadu (ap 40000 cilvēku) devās darbos uz pārējiem apgabaliem (saprotams gados jaunākie), bet bija iesaukti arī tie, kas negāja par laukstrādniekiem. Tāpēc Ā.Š., izmantodams sekundārus avotus, ir sagrozījis faktus un sagrozījis par sliktu latgaļiem: lūk, viņu esot bijis maz, no kā secinājums, ka viņiem nepienācās ne savi pulki, ne to vadība, ne arī viņiem ir kādi nopelni pie Latvijas brīvības cīņām.

Nobeidzot šo apceri, ir jāsaka, ka pie tās lielās Latvijas vēstures sērijas, ko ir laidis klajā Daugavas apgāds Stokholmā, varētu dabīgi vēlēties un sagaidīt, ka Latvijas pagātne te būs objektīvi, vispusīgi un taisnīgi apgaismota. Latgale ir Latvijas daļa, un arī latgaļu atmodai un rakstniecībai te vajadzēja būt pareizi apgaismotai un pareizi novērtētai. Nav šaubu, ka lasītājs, kas vēl mazāk zinās Latgales pagātni, visu te sacīto uztvers arī kā īstu patiesu vēsturi. Bet kā redzējām, no pa tiesas vēstures vēl esam ļoti tālu. Tādu vēsturi varbūt sagaidīsim no nākošajām paaudzēm, kas būs brīvas no aizspriedumiem un būs izaugušas līdz lielākai tolerancei pret visu latgalisko, kā tas ir bijis ar līdzšinējām paaudzēm.

Pie līdzšinējām Latvijas vēsturēm latgaļu atmoda un visa latgaļu polītiskā darbība ir bijusi tikai viens difūzs jēdziens „separātisms”, Latgaļu atmodas darbinieki –„separātisti” un visi kopā viņi nav bijuši vērts neviena attēla, nerunājot nemaz par kaut kādu iedziļināšanos viņu darbībā vai arī pēc kaut kādas jēgas meklēšanas, kādēļ viņi darīja tā un ne citādi. Kas nepatīk, to noklusē, kas patīk, to pieraksta klāt un Latgales vēsture gatava. Patiesībā ne vēsture, bet piedevas pie citas vēstures. Latgales jautājumi ir apskatīti, par cik tie skarti, pēc koloniālo vēstuŗu rakstīšanas principiem: kas koloniālajai varai labs, tam vieta vēsturē, kas nav patīkams, par to nav runas. Bet kā ir ar tautu un tās centieniem? Kā ir ar tautas vajadzībām, par to koloniālā vara parasti neinteresējas. Un šādu dezinteresi par latgaļiem uzrāda arī Latvijas vēsture.

Latgaļi apvienoja Latviju, bet tā kā viņi palika par latgaļiem arī uz priekšu, viņus nosauca par „separātistiem”. Latgaļi paši ar saviem spēkiem tika uz kājām, pateicoties savai atmodas kustībai un saviem nesavtīgajiem darbiniekiem. Latgaļu mātes ar savu skolu pie ratiņa izglāba lielu nācijas daļu no pārkrievošanas, Latgaļu atmoda izaudzināja tautas daļu, kas varēja apvienot valsti, kad radās izdevība paveikt. Latgaļi ar savu vitālo spēku deva kaŗavīrus un strādniekus, kas iznesa valsts jauncelsmes grūtības, kamēr labāk izglītotie Baltijas tautieši viņus atspieda no visām pozicijām valsts dzīvē un sagrāva valodas tiesības. Un beidzot viņiem nav vietas pat Latvijas vēsturē.

Quo usque tandem?

 

 

Miķelis Bukšs dzimis 1912. g. 1. jūnijā Abrenes apr. Šķilbānu pag. Plešovas ciemā. Latvijas universitāti beidzis ar maģistra gradu filoloģijā. Bija vidusskolas skolotājs Aglonā, Daugavpilī un Rēzeknē, vēlāk Rēzeknes valsts ģimnāzijas direktors. Trimdā Zviedrijā pārskolojās un strādāja par bibliotekāru un archīvāru.

Rakstīja par Latgali un latgaļu jautājumiem dažādos, bet vairāk latgaļu izdevumos. Bija žurnāla Dzeive galvenais redaktors, redaktors rakstu krājumam Acta Latgalica 1-6. Sarakstīja 16 grāmatu. Pirmā izdota 1939., beidzamā 1976. gadā. M. Bukša sarakstītās Latgaļu literātūras vēsture (1957), Latgaļu volūdas gramatika (1973) un Latgaļu atmūda (1976) ir plašākās savā nozarē. Grāmatā Atmiņas un atziņas pastāsta par sevi. Miris Zviedrijā 1977. g. 8. jūnijā.