JG137 CEĻOJUMI-DIENASGRĀMATA

23.

Kādiem vajadzētu būt preses uzdevumiem?

Patlaban neatradīsim labāka formulējuma par konferences „Brīvības Balsis” Taluāres (Talloires) deklarāciju:

„Mēs, žurnālisti, no visām pasaules malām: reportieŗi, redaktori, fotografi, izdevēji, pārraidītāji, vienoti savstarpējā uzticībā par brīvu presi –

Sanākuši kopā Taluārē, Francijā, no 1981. g. 15. līdz 17. maijam, lai apsvērtu veidus, kā varētu stiprināt brīvu informācijas plūsmu pasaulē un lai pieteiktu mūsu apņēmību pretoties jebkādai šīs brīvās plūsmas ierobežošanai –

Nolēmuši atbalstīt Vispārējās Cilvēku Tiesības Deklarācijas mērķus un tās 19. pantu, kuŗā teikts: ‘Katram cilvēkam ir tiesības brīvi rast un izteikt savus uzskatus; šīs tiesības ietveŗ uzskatu paturēšanu bez traucējumiem un brīvu informācijas un ideju meklēšanu, uztveršanu un tālāk nodošanu ar visādu saziņavotu starpniecību – pāri robežām’ –

Ievērojot Apvienoto Nāciju Izglītības, Zinātnes un Kultūras (UNESCO) organizācijas konstitūcijas solījumu ‘sekmēt ideju brīvu plūsmu vārdos un attēlos’ –

Saprotot arī, ka dalāmies – Apvienoto Nāciju chartas vārdos – kopējā bijībā pret ‘katra cilvēka īpatvērtībām, pret vienlīdzīgām vīriešu un sieviešu, lielu un mazu valstu tiesībām’ –

Turklāt atgādinot, ka 1975. g. Eiropas Drošības un Sadarbības konferences „Nobeiguma akta” parakstītāji Helsinkos, Somijā, solīja sekmēt ‘brīvāku un plašāku visādas informācijas plūsmu un izplatīšanu, veicināt sadarbību informācijas laukā un informācijas izmaiņā ar citām zemēm, uzlabot apstākļus, kuŗos žurnālisti no vienas valsts izpilda savu profesiju citā’, un izteica apņēmību it īpaši atbalstīt ‘stiprinātu informācijas apgrozību, apmaiņu un pieejamību’ –

Deklarējam:

1. Mēs apstiprinām pieķeršanos šiem principiem un uzaicinām visas valstis un starptautiskas organizācijas tos rūpīgi ievērot.

2. Mēs ticam, ka brīva ideju un informācijas plūsma ir nepieciešama savstarpējai saticībai un pasaules mieram. Mēs uzskatām, ka ierobežojumi ziņu un informācijas apgrozībai ir pretēji starptautiskas saprašanās interesēm, Vispārējās Cilvēku Tiesības Deklarācijas, UNESCO konstitūcijas, Eiropas Drošības un Sadarbības konferences „Nobeiguma akta” pārkāpšana un nav savienojami ar Apvienoto Nāciju chartu.

3. Mēs atbalstām cilvēku pamattiesību –būt pilnīgi informētiem. Tā prasa brīvu ideju un informācijas apgrozību. Mēs stingri pretojamies jebkādiem traucējumiem, kas varētu šo pamattiesību ietekmēt.

4. Mēs pastāvam uz to, ka jānodrošina un jānostiprina brīva cilvēku un preses pieeja informācijas avotiem – oficiāliem un neoficiāliem. Preses brīvības noliegšana ir indivīda brīvības noliegšana.

5. Mēs zinām, ka valdības kā attīstītās; tā uzplaukstošās zemēs bieži vien ierobežo un citādi noslāpē to ziņu izplatīšanu, kas, liekas, būtu nelabvēlīgas vai apkaunojošas – un, ka valdības parasti to dara „nacionālu interešu” vārdā. Toties mēs ticam, ka cilvēku – un tāpat valsts – interesēm labāk kalpotu brīva un atklāta ziņošana. No dzīvām un publiskām debatēm izriet labāka to problēmu saprašana, kas stāv valstij un tās ļaudīm pa ceļam; no saprašanas – labākas izredzes uz atrisinājumiem.

6. Mēs ticam, ka jebkuŗā sabiedrībā publikas interesēm visefektīvāk kalpo labs vairums neatkarīgu ziņu avotu. Bieži dzird iebildumus, ka dažas valstis nespēj uzturēt lielu skaitu žurnālu, radio un televīzijas raidītāju – it kā trūkstot „ekonomiskās bazes”. Kur tāda neatkarīga izvēle nav pieejama vienalga kādu iemeslu dēļ, pastāvošiem saziņavotiem jāatspoguļo visi atšķirīgie sabiedrības domu strāvojumi.

7. Mēs atzīstam, ka sludinājumi ir svarīgi kā pakalpojums noņēmējiem un kā saimniecisks balsts stiprai un neatkarīgai presei. Bez financiālas neatkarības prese nevar būt neatkarīga. Mēs apstiprinām principu, ka sludinājumu spiediens nedrīkst ietekmēt redakcijas lēmumus. Bet mēs arī uztveram sludinājumus kā svarīgu informācijas un ideju avotu.

8. Mēs saprotam, ka jaunas technoloģijas ir veicinājušas starptautisku informācijas plūsmu – un tomēr, ka ziņu avoti daudzās valstīs nav spējuši šo progresu pilnīgi izmantot. Mēs atbalstām visus starptautisku, publisku un privātu organizāciju centienus šo nesamēru izlabot, – lai varētu šīs technoloģijas saistīt vispārējā preses, saziņavotu un žurnālisma profesijas augšupejā.

9. Mēs ticam, ka ir pienācis laiks likt UNESCO un citas starptautiskas debates par ziņām un informāciju modernā sabiedrībā pie pozitīviem mērķiem. No jauna apstiprinām mūsu pārliecību dažos specifiskos jautājumos, kas izcelti debašu kārtā – esam pārliecināti, ka:

* Jālikvidē cenzūra un citas patvaļīgas ideju un informācijas kontroles – cilvēku tiesības uztvert ziņas un informāciju nedrīkst ierobežot.

* Žurnālistu pieejai dažādiem informācijas un uzskatu avotiem, oficiāliem un neoficiāliem, nedrīkst būt robežas. Žurnālistu pieeju nevar atšķelt no cilvēku pieejas.

* Nevar būt viena starptautiska žurnālistikas ētikas norma, jo uzskatu daudzveidība to padara par neiespējamu pasākumu. Žurnālistikas normas, ja tādas valstī pieņem iekšēji, jāizstrādā presei pašai un tām jābūt brīvprātīgām. Tās nedrīkst izstrādāt, uzspiest vai izmantot valdības, jo tad tās kļūst par oficiālu preses kontroles instrumentu un noliedz preses brīvību.

* Preses darbiniekiem jābauda pilnīga nacionālu un starptautisku likumu aizsardzība. Mēs nemeklējam nekāda speciāla patvēruma, nedz speciāla statusa un pretojamies priekšlikumiem, kas kontrolētu žurnālistus viņu aizstāvēšanas vārdā.

* Nedrīkst ierobežot atsevišķu individu brīvu izvēli strādāt žurnālistikas laukā. Žurnālisti var brīvi organizēties, lai aizstāvētu savas profesionālās intereses.

* Nedrīkst pieņemt nacionālu vai starptautisku „atļauju” izsniegšanu žurnālistiem, nedz speciālu prasību uztiepšanu „atļaujās” vietā. Tādi gājieni uzveļ žurnālistiem kontroles un spiedienus, kas ir nesavienojami ar brīvas preses jēdzienu.

* Preses profesionālais uzdevums ir patiesības meklēšana. Ar likumu vai citādu prasību starpniecību tai uzdot atsevišķus, atšķirīgus mērķus – ir preses neatkarības iznīcināšana. Brīva ideju izmaiņa ir stiprākā žurnālistikas atbildības garantija.

* Žurnālistikas brīvība vienādi attiecas uz iespieduma un pārraides avotiem. Tādēļ ka pārraides avoti daudzās zemēs ir primārie ziņu un informācijas nesēji, jāuzsveŗ nepieciešamība tajos paturēt brīvu ideju un uzskatu izmaiņu.

10. Mēs apsolām līdzdalību visos pasākumos, kas patiesi grib paplašināt informācijas plūsmu pasaulē. Mēs ticam, ka ir pie nācis laiks UNESCO un citām starptautiskām organizācijām atmest mēģinājumus ierobežot ziņu saturu un ieviest visādus preses noteikumus. Drīzāk jāmeklē praktiski atrisinājumi problēmām, piemēram, technoloģijas progresa uzlabošanā, profesionālu izmaiņu un ierīču piegādes pastiprināšanā, saziņtīklu likmju pazemināšanā, lētāka avīžu papīra ražošanā un citu to barjeru pārvarēšanā, kas kaitē saziņavotu spēju attīstībai.

Kā preses pārstāvjiem no attīstītām vai uzplaukstošām zemēm mums ir kopējas intereses. Mūs vieno nodošanās brīvākai, precīzākai un objektīvākai informācijai, ko mūsu profesionālās spējas var sagādāt un izplatīt. Mēs noraidām to preses teorētiķu un nacionālu vai starptautisku ierēdņu uzskatus, kas pretendē uz to, ka dažās zemēs cilvēki ir gatavi baudīt brīvu presi, kamēr citās viņi nav pietiekami attīstījušies, lai iemantotu tādu uzticību.

Mēs esam noraizējušies par augošu tendenci daudzās valstīs un starptautiskos forumos – turēt valdības intereses augstāk par individa, it īpaši informācijas jautājumos. Mēs ticam, ka valsts pastāv individam par labu un ka valstij ir pienākums uzturēt individa tiesības. Mēs ticam, ka galējā brīvās preses jēga sakņojas atsevišķu žurnālistu profesionālismā, enerģijā un drosmē, nevis valdību un starptautisku organizāciju akcijās.

Preses brīvība ir cilvēciska pamattiesība. Mēs apsolām saliedētu darbu šīs pamattiesības aizstāvēšanai.”

Tas nu tā – visādu šīs puses un viņpuses „noteicēju” zināšanai. Turpmāk apskatīsim ideālus – praksē.

Juris Mazutis