Jaunā Gaita nr. 137, 1982. g. 1. numurs
Lidija Dombrovska
PAKLĀJS
Autores zīmējums
Vai tu zini seno Iru teiku par Lochu Džīru? Tas ir apburts ezers. Aizmugurē, ciktāl vien acis sniedz, zaļoksnāju pauguru kumbri, apsūbējušas pils drupas, sumpurņu viepļiem saķēdēti akmens apļi.
Stāsta, ka ezers sevī glabājot zelta pilsētu. Katru septīto gadu ūdens saplok, viļņi nogulstas, un ezera vidū sazaļo varens koks. Zem koka sēž sieva, auž brīnumainu paklāju Brejta Vejne. Kad paklājs noausts un vēja mute to noskūpstījusi sausu, viļņi atkāpjas, atklāj iz dzelmes iznirušas pilsētas laistīgos torņus. Kādreiz, kad ezers vasarā izžuva, pār pakalniem atjoņoja kāds jātnieks. Piedrāzās pie koka, sagrāba paklāju un grasījās doties atpakaļ, bet audēja to pamanot sākusi kliegt: Chughat, Chughat a bhuaine bhalbh... Mostieties, mostieties, ezera viļņi. No mirušo sievu zemes ir atjājis vīrs, nozaga paklāju un grib ar to pazust. Tad viļņi sacēla muguras, sabangoja ūdens spoguli, applūdināja krastus. Jātnieks izglābās, bet nodzīto zirgu ierāva dzelmē ar visu paklāju. Tādā veidā izdevās paklāju izglābt. Bet vai tu zini, kādēļ es tev to stāstu? Taisnību sakot, tā ir tāda kā lielīšanās. Ne jau par to teiku. Katrai tautai ir savi nostāsti, savi mūžsenie ticējumi. Un mums ir savējie. Man vienkārši gribas par vecāsmātes paklāju pastāstīt. Jo arī man pūra dibenā ir saglabājies tāds ziedošiem rakstiem izausts paaudžu vienotājs - paklājs, kas līdzīgi dāmām un dziesmām sirdis spēj saaust. Te kā dainā: zied krustiņi, līkumiņi, sila spārni, vanadziņi. Sūnaini zaļais audums ar krāšņo rakstu virknējumu izstīgo kādreiz izjusto labestību. No sirmiem aizmūžiem iegūtu dzīves ziņu. Te kā putns lizdā, tautas dvēsele vīd. Dažādas tautiskas sedziņas būs arī citiem. Mūsu folklorā nav nemaz tik pārāk ilgi jāmeklē, lai izcilu formas un kolorīta izjūtu atklātu. Tas katram būs saprotams. Taču mans paklāja mets nav nekāds atdarinājums, bet emocionāli iedarbīga radošas fantāzijas izpausme. Vienreizēja, ūnika.
Nu es to pateicu, un uzreiz kļuva tā kā vieglāk.
Uz rīta sliekšņa stāv pavasaris dubļainām kājām. Gaisma, tāpat kā pirmie ziedi, tiepjas saziedēt. Vēl īsti neatguvusies, mazliet smagnējām rokām, paveru laikrakstu. Ikdienas rokraksts par pasaules gaitu, ko grūti nobremzēt. No iespiedeļļas blēdīgi ieziesta sleja. Es nokratu avīzei pielipušu rozā ziedlapu. Un piepeši jūtos atkal tik bezbēdīga kā līdz mākoņvāliem uzspurdzis putns.
Tātad tiktāl viss būtu kārtībā, bet par to paklāju man tomēr tev vēl ir jāpastāsta. Jo, redzi, vienalga cik uzskaņota, vai nobažījusies es arī būtu, tiklīdz to saudzīgi paņemu rokās, man šķiet, ka svešuma šaurums sarūk. Esmu papīra lapa, kuŗā paklāja ornaments savu vēsti skicē. Kā priecīga zivtiņa iznirstu gadiem cauri, it kā nekas nebūtu noticis, it kā vecāsmātes mezglainās rokas to nupat būtu noaudušas. Taisni brīnums kādu dzenuli šī ieskaņa spēj radīt. Uzreiz gribas sasparoties, ar pašas rokām kaut ko radīt. Kādu glezniņu uzziest, mālā veidot un visu pasauli krāsainām, lāsmainām vāpēm apvāpēt. Tāda iedirbe ir manam paklājam. Kā Aladins varu uz tā uzsēsties un dažos mirkļos pār plašo jūŗu uz mājām. Patiesībā es bez tā paklāja nemaz vairs nespēju iztikt. Ne-spē-ju. Vai tu dzirdi?
Ārā skraidelē putns. Tārpeļus meklējot kārpās. Tā tas ir. Lai kaut ko atrastu ir vienmēr jākārpās. Ja grib, lai augsne būtu audzelīga, tā krietni jāuzrušina. Pērnā gada sačervelējušās lapiņas zemē jāieecē. Kad satrunēs, leknā zeme dos krāšņāku ziedēšanu.
Gluži tāpat ar kultūrslāņiem - liesā zemē nekas labi neaug. Bet tiklīdz tu savu līdumu sāc līst, mēslot un urdīt, tad kaut kas ir padarīts. Tikai jācer, lai tā varēšanas apziņa neapsīktu, vēlme kaut ko iespēt, par kaut ko cīnīties. Un ja mūsu centieni nes augļus, kā tos vislabāk varētu saglabāt? Es tikai jautāju. - Par to vēl ir jāpadomā.
Vairākums jauno rakstnieku ataino ikdienas notikumus. Nemoralizē, neaizrāda. Lasītāju, tā sacīt, pie rīkles negrābj. Ļauj lai katrs pats sev piemērotas kurpes apauj - kāds grib lakenēs, cits stulmeņos staigāt. Un ja tu vēlies kādu piesaukt, tad jārunā caur saknēm, caur zariem, caur zāli. Neuzkrītoši, neuzbāzīgi.
Bet ja nu... Ja nu mēs katrs savā pūrlādē ielīduši caur biezajiem vākiem nekā vairs nesadzirdam? Ko tad? Vai tad kādam kas savu vāku vēl nav pilnīgi aizcirtis nebūtu no sava sprosta jāatbrīvojas un visos vējos jāsauc: - Nāc palīgā, nāc palīdzi arī citu vākus pavērt. Kopīgiem spēkiem viens otra vākus atvērsim. Bet vēl labāk - ja kāda labvēlīga milža pēda iespiestos zemē tik dziji, ka arī mums rastos tāds ezers kā Lochs Džīrs. Un ja mums būtu tādas audējas, kas prastu burvju vārdus un mācētu izaust tādus paklājus kā Brejta Vejne. Tad ne kaŗi, nedz izkliede, ne nīcība nenieka neiespētu. Lai kāda tiem vara.
Tādos miklos rītos visur zirnekļtīkli. Te pat tāds aiz loga starp diviem aprasotiem stiebriem mirguļo. Vienā malā tup glūnīgais savdabis, velk savu pavedienu. Lipina, lipina. Kas tādā tik lielisku samēru izjūtu ir ieprogrammējis? Uzreiz redz, ka tam ir tīri meistarisks paņēmiens.
Dažkārt zirnekļus mēdz nosaukt par arachīdiem. Arachne dzīvoja senajā Grieķijā, auda nepārspējami krāšņas segas, ko visi apbrīnoja. Kādreiz lielā pārgalvībā Arachne izaicināja pašu dievieti Atēnu. Abas sacentās izaust gleznāko segu. Kad Arachnes sega izrādījās pārāka, Atēna to dusmās saplēsa tūkstoš gabalos. Arachne kļuva tik izmisusi, ka nevēlējās vairs dzīvot. Tad Atēna viņu nobūra zirneklī, kas nu augu dienu auž smalkākos zīda audumus. Bet arī zirnekļiem ir savas bēdas un nedienas. Tīkli ir trausli, tos var viegli pārraut, sabojāt. To saprazdama, Atēna zirneklim piedeva vērtīgo īpašību, ko sauc par - pārdzīvošanas dziņu, vēlmi rosīties.
Mūsdienās neviens vairs Atēnai netic. Ne Zevam, ne Atēnai, ne burvjiem, nedz nelabiem gariem. Un bieži vien mēs pat paši sev vairs neticam. Vēl mazāk viens otram. Bet ja neticam, kāds tad vispār iemesls iztēles tramīgos kumeļus laist krāsmatās ganīties? - Varbūt vienīgi tādēļ, ka tie ir grūti noturami un, krēpēs ieķeroties, vieglāk var doties uz priekšu.
Zirnekli vērojot, es kā mušiņa sapņa tīklā sprūku. Bet es netieku paralizēta, nāves bailēs nesaļimstu, gluži pretēji - pa trīcošu sudraba diedziņu; priecīgi dzindzinājot, ielaižos silā. Esmu atkal maza knīpa laimīgā saskaņā ar dabu un cilvēkiem. Brienu mīkstajā sūneklī, rokā ķerbelīte ar mellenēm. Kāda šmauga vāverīte, no koka uz koku lecot, sašūpo zarus. Koku atstarpēs skalojas saules stari, kāds putns sasit spārnus, es atliecu galvu, mazliet atkāpjos un, kādam ķērpainam cinim uzgrūžoties un - mellenes izbeŗot, sasmērēju kleitu. Prāvs zibenskokam līdzīgs violets traips pašā priekšā. Kādēļ tieši visdāsnākajos mirkļos tik nepatīkamas lietas pagadās? Kaut kur aiz puduriem, brikšņos, kaut kas nočab un pēkšņi liekas, ka kāds mani brīdinātu. Bet varbūt, esmu par daudz par visādiem pesteļiem, jodiem un vadātājiem saklausījusies. Tā būs kaimiņu Sproģenes vaina, kas tādām parādībām tic, kas pat visnenozīmīgākajos atgadījumos kādas cēloņsakarības saskata. Toruden, kad es gar purvmalu staigājot dumbrāju dūkstīs iestigu, tumsā lēkāja maldugunis. Bet nekas ļauns man taču neatgadījās. - E, kas tādai pūšļotājai ticēs. Vāvuļo vien. Tā traipa dēļ es bēdās krist netīkoju. Un vispār- kamēr vārpas zied un cīruļi pļavas piedzied, kas par kādiem tur nākošiem kaŗiem un piepveidīgu bumbu izvirdumiem tik daudz prātos. Būšot pat zemē jārokas kā zvēriņiem alās. Pēc trešā pasaules grautiņa labi, ja kāda dzīvībiņa kaut kur izkūņošoties. Un divkājainie - tie, kuŗus sauc par homo ludens, būšot vēl daudz retāka parādība nekā pēc Lielā Ziemeļu kara un mēru laikiem. Cik labi, ka esmu vēl savas apkārtnes pasargāta, zālāju elpā ievīstīta, tik brīnumaini cieši savā augsnē iesakņojusies. - Labi, ka vēl esmu bezrūpīgs sienāzītis. Šodien atmiņās ievērpta, nemaz nespēju atskārst, kā tā Sproģene zināja, ka tāda bumba tiešām tiks izgudrota. Kas viņai silos staigājot to ausī būtu iečukstējis? Vai tu to zini?
Nupat pārstāja līņāt. Pasaule vēl joprojām ap savu asi griežas. No bērnības siliem atgriezusies, jūtos tik tvirta kā strauta ūdenī skalojusies It kā es pati būtu iz dzelmes iznirusi. Tāda svētsvinīga neikdienišķība. Tā tas ir katru reizi, kad mani sapņi aptekā. Patlaban tāda spalga sajūta, - tas, kas manā paklājā ieausts, tam neizzust. Vai tu tici, ka mūsu tautas mīti vēl ir dzīvi? Vai tu tici, ka mēs reiz Daugavā grimušo Burtnieka pili iz dzelmes izcelt spēsim? - Jāiespēj, vienkārši jāiespēj. Iz tās pašas pelēkās augsnes, iz tiem pašiem kviešu tīrumiem un madarotajām pļavām mēs savus spēkus sūcam. Ja mēs savu liepu šalkšanā neieklausīsimies, savu kļavu, ošu, ozolu, priežu, jā, it visu mūsu stalto garu saucējbalsis nesadzirdēsim, tad var gadīties, ka dziļsaldētās mūmijās pārtopam. Un tad vairs nekas mums nelīdzētu. Kamēr vēl dzirdīgi esam, varam būt droši, ka mūsu dziesmas nepārtrūks.
Tikko pienāca pasts. Kāda atklātne no Venēcijas. Karpačio slavenais miera monuments. Divas slaidas kolonnas - kreisajā pusē spārnots lauva ar uzrakstu: Pax tibi, Marce (miers ar tevi Markus). Uz otra pīlāra Sv. Georgs ar pūķi. Pie kājām guļ uzvarētais nezvērs ar lauvas ķermeni, sakļautiem spārniem, ķirzakas asti un suņa galvu. Pacelt dzīvās leģendas lauvu vienā augstumā ar baziliska nāvētāju, tas tiešām ir ģeniāli. Karpačio vēsts: ar gara ieročiem cīnīties ir tik pat nozīmīgi kā fiziska spēkošanās. Bet zināmos apstākļos, kā mēs zinām, tā ir vienīgā pozitīvā varbūtība.
Tieši tagad, lai bezcerībā negrimtu, ikkatra dzīvinoša dzirkstelīte ir jāuzkrāj. Jo vairāk dzirksteļu, jo spēcīgāk, kvēlāk degs ugunskurs. Jo skaitliski mazāka tauta, jo lielākai jābūt gara degsmei, jo vērīgāk jāuzmana lai liesmas nenoslāptu.
Bet pašreiz man gribas visos vējos saukt: Cik paklāju tu esi noaudusi? - Atnes šurp it visus. Tie mums ir vajadzīgi. Savirknēsim, sarullēsim. Apburta ezera dzelmē noglabāsim. Mūsu pašu Lochā Džīrā. Kad tā diena ausīs, kad tā diena ausīs... ar raibu paklāju zvaigžņotiem rakstiem izklāsim ceļu. To sapņos iecerēto, raupjiem zvirgzdiem piebērto ceļu uz mūszemīti. Kam, saulīte, vēlu lēci, kur tik ilgi kavējies?
