SVEŠINIEKS CIEMOJAS ZIEMĀ

... šī zeme savādā un mežonīgā,

šī zeme melancholiskā, kur izskan

pat marši minorā.*) Kur ļaudis smaida

kā slepu sāpi slēpjot. Bet kad tā,

you know when that’s suppressed they all will sleep,

and God oh God! what oaths these people keep

Te bērzu zari tušā iezīmēti

pret kaili spalgām rieta debesīm,

bet brūnpelēkā kūlā pāris putnu,

kas nesteidzīgā izmisumā knābā

pēc sēkliņām, pat cerība ko neredz, –

lūk, ikona, pie kā šie ļaudis lūdzas,

lai nāk tiem Sniega Miers, kas tomēr augstāks

you know when that’s suppressed they all will sleep,

and God oh God! what hope these people keep

I’ll never understand, nē, tiešām nesaprotu

kā iemīlēt var aiznaglotus logus,

zem kuŗiem salauzts koka sols tik vecs,

kā piemineklis melns pie aizaugušās takas,

kas galu galā neaizved nekur,

vien kādā vēlāk aplam celtā žogā,

aiz kura skumju kompostkaudzi redz,

kas, gadus desmit velti trūdējusi,

tik zema jau kā aizmirsts kaps, – bez gala

jau gaŗš un smags šis nebeidzamais teikums

you know when that’s suppressed we all will sleep,

and God oh God! how will these people keep.

I want to learn, jā, gribu uzzināt,

kā ziemu izdzīvo ar slepu smaidu,

ar sēkliņām, ko nevar saskatīt,

ar aklu logu, taku, prātu... Baismas,

cik maz šais dienās acīs iepil gaismas. –

Kā viņi izdzīvo? Vai ziema palīdz?

Šis sniegs, kas kritīs rīt? Vai tā tas notiek?

This snow beneath which every one shall sleep,

sweet God, that is their refuge and their keep.

(... un meitene stāsta tālāk: „... viņš iziet

laukā – un snieg! un viņš ir tāds

maziņš maziņš, nu kucentiņš taču, un viņš

lec un ķer tās lielās pārslas ar ķepām

un rauš čupiņā un atkal lec un ķer, nē,

tik jauks...” Viņa stāstot smaida un

staro, un mēs tomēr esam vienas mātes bērni.)

Dubultos 1981. gada novembrī

*) pēc P. 0. Enkvista

DELFU UZVARAS

RATU BRAUCĒJS

Pēc divtūkstoš gadiem

tavs tērps vēl trīs,

un tavas dzīslas dzirkst

no lielā skrējiena vēja –

tu esi uzvara, tu esi spēks,

un tomēr šinī brīdī uzvarēts:

     man gribas skart tavu roku.

Tavas acis vēl kavējas otrā pusē,

bet tavas pusvērtās lūpas klusē.

Caur acu tūkstošiem,

kas tevi taustījuši,

tavas acis skata

spožākās gaismas serdē

blīvāko tumsu:

tu esi aizsteidzies, kur gaisma

un tumsa ir viens –

un liels ir tavs izbrīniens.

Mūžmūžam tavas acis

skatīsies tā,

kā tās skatījās sākumā,

mūžmūžam būs čukstam

pusvērtās tavas lūpas:

Tu biji uzvara, tu biji spēks –

nu stāvi mūsu priekšā uzvarēts,

no visiem izvēlēts un vienmēr viens –

un liels ir tavu acu izbrīniens.

Ir jāpabeidz,

kas kādreiz sākts

un malā bīdīts,

kādreiz steigts

un vākts,

un sijāts,

vētīts,

mīdīts.

Ir jāpabeidz,

jo stundas rit,

jo dienas zūd,

jo vārti veŗas ciet –

–  varbūt jau rīt.

Ir jāpabeidz,

kas pabeigts nav –

– j o laika maz.

Un kas ir „maz”,

un kas ir „daudz”,

un kas ir „jāpabeidz”?

Bet stundas rit,

un stundas zib,

un cilvēks grib!

Bet stundas rit,

un stundas zib.

Un beigās pabeigtais

būs tomēr nepabeigts,

jo stundas ritēs,

stundas zibēs

un prāts

un sirds

vēl daudz ko gribēs.

Bet kādreiz sāktais,

malā bīdīts,

netiks zīdīts,

netiks dīdīts,

netiks rīdīts.

Jo beigās –

pašās beigās –

–  viss vienalga –

mūža alga.

Ne bēgt, ne traukt,

jā, neizbēgt,

ne tev,

ne man,

ne mums

no rītdienas,

no beigu algas.

Ja vispār

aiziešanu var

par algu saukt.

Kad piesauksi mani kā raganu,

tad atceries, esmu tā palsā –

kas birzī starp māsām paslēpjas

un pazib tev tāsī balta.

Kad sapnī tev trejkārt pieskaršos

ar mulsiem pirkstgaliem pierei,

tad mētras un kazeņu ķekari

lai ziemu un nīcību biedē.

Ja rīt vēl būšu tev ragana,

tad atceries ūdeņus tālus:

nāks velētājas ar palagiem,

un iesmels mūs madrigālos.

un atkal, kā toreiz

upes ir aizsalušas,

sarāvušās čokurā, bet ezeri

pagriezuši pakaušus, sapņo –

*

dažreiz ziema izstiepjas tik gaŗa

kā vecu laužu atmiņas, sakaŗot

tīmekļos ugunsbrīžus un vārdus,

kas drīz sijāsies lejup kā sniegi –

*

es jau zinu: tu būsi, es būšu –

mēs jau drīz būsim tikpat balti

un viegli,

bālas kodaļas izšķetināti –

(1980)

Plūdu vēj, piesaucu tevi deviņiem vārdiem

kā piesauc miegu un miglu

tai brīdī, kad klūpot pār ēnām

ir pamazām jāiestieg smiltīs.

Nāc, izdzēs un apber

pēdas un balsis. Arī tās

kas vēl svīrēm spārngalos laistās –

Nekad, nekad neesmu bijusi tur,

kur tu –

Kad jūŗas uzplūdos, pakavu mēnešiem zibot

tu joņosi tuvāk,

gatavs ieart kāpās uz mūžmūžiem,

visu.

Pelēkās ēnas atkal siros pār aku grodiem

un sīkās balsīs liecinās putni:

Nekad, nekad neesmu tuvojusies vēl tā,

kā tu –

Labā migla. Tik bieza un balta

kā spārni. Ne pacelt, ne sadzirdēt krastu

un nejust vairāk,

kā aizsērē upes uz mūžu –

Tik to vien zinu,

ka nirstot

bez sēkļa

bez baiļu

bez pamatiem,

caur putna plakstiem var vēlreiz saredzēt

visu

Vēlreiz

un gaišzaļā gaismā

1979. g. beigas sondāžas rāda, ka Ziemeļamerikā

arvien vairāk ļaudis pērk un pielieto brūnas un rūsganas

krāsas. Psichologi secina, ka ‘publiskā doma’ ir

pesimisma un atturības piesātināta...

Tikai saasināti

     elposim krāsas

spilgtumā brienot pazīsim

     brāļus un māsas

Tikai atjaucot sevi

     primārās dziņās

atsevišķi primitīvās –

     kaulos un zvīņās

Tikai paleti pārvaldot

     pašportretu triepsim

katrā zili zaļā brūcē

     dzīvosim, mirsim

Pa reizei

pērkons met saulei

lietus vainagus –

zem mūsu

garīgiem lietussargiem mēs

esam liecinieki

bildinājumam dabā:

vai Tu mani aizskalosi,

vai man vakarveldzi dosi?

Vai lai pikts un mircis božos?

Vai lai rasu raudu rozēm?

Vai lai atveŗos pret zilgmi,

vai lai slīkstu notekilgās?

Vai lai slēdzos saules spēkā,

vai lai ceļu patvertņēku?

Izšķiries reiz – sirds mana skābā:

augt un zelt – vai glābt un glabāt...

Atrauties un aizsist logus,

senās dziesmās krāsot krogus –

Jo šī diena ir – mūža pirmā

ir zem saules, ir zem lietus –

nokrati jel matus sirmos

izsēj gaudus cietos:

Dzersim vētras derībsvētkus

mēs – tās bāŗubērni –

lai reiz jaunos saules lēktos

sirds ieietu – lēni ...

Es ticu, ka aizgājušie mūsu darbus vērtē

un mēs to saucam: sirdsapziņa.

Kā citādi izskaidrošu pienākuma izsitumus

manā pilsētnieka čugunādā?

Vai tās ir rentgenacis, vai aizmūža upes elpa

kas ērtības aizsargčaulā ielaužas?

Galvenais – ar mums runā nepabeigtais, nesasniegtais

un lēni vārās asins ausīs ...

Tā var būt zvaigzne, vai baltā strīpa šosejā

kas mani velk un vada – nesaudzīgi:

bet zinu – senas pēdas jāiziet līdz galam...

pirms savu pirmo nemirstības soli speršu...

Un tas būs tas, kas manus bērnus vedīs tālāk –

savienojums nesaraujams, auglīgs ...

Es ticu dzīvai siržu – pelnu bezgalības ķēdei.

Mēs esam reizē kalēji un kalpi.

1977.

No Tavām vārdu šķiltavām es Tevi pazīšu

no siltuma un liesmas

no dzirkstīm vēl un vēl reiz tumsā iemestām

no ielenkuma vietas

no domas kramā atkārtoti griezta gribas zoba

no vientulības bailēm

no izsaucienu daudzkrāsainām pusnakts raķetēm

no degļa izturības

no degvielu smelšanas iz sūras smeldzes dzelmes

no spītēšanas vējiem

no rāmas, neatlaidīgas, klusas degšanas

no tumsas atkāpes –

Es Tevi pazīšu

Kad Tu man acīs skaties

–  es nevaru melot

es nevaru dusmas izvilkt

es nevaru ļaunoties

Ne Tu, ne es – mēs

neesam dievi

un lai no tā Dievs

pasarga

Ne Tu, ne es – mēs

neesam perfekti

un lai no tā dzīve

pasarga...

Bet mēs esam grēcinieki

grēku pilnā pasaulē.

Mēs esam ceļinieki

no šīs saules – viņsaulē.

Un ceļiniekam piederas

tā mīļā saderēšana

ceļš ir gaŗš

laiks ir īss. –

stāsti man kā ej, draugs

un ne – kurp ej

Kad Tu man acīs skaties

– es nevaru melot

es nevaru dusmas izvilkt

es nevaru ļaunoties –

Jo mēs kopā ejam, ejam ...

sen viss krāsās

bet nav-kā-nav prieka

kas vainīgs

vēl pasaule akla

skaļas bez samaņas dažādas skaņas

cik negribi raibi rindojas trokšņi

tikai mūzikas pietrūkst

trūkst kas piedotu toni

svētām smaržām piesātināti koki

bet pa ziedošajiem zariem

dzīvība lēkā vēl plika

nav kas runātos ar Dievu

tad

kādam iekrita prātā pustoņi

neskaldījās melns no balta

no tumšpelēka pelēkajam pāri

neskaitītām niansēm cauri

ceļi uz gaišāki pelēku bruģējās

prāts nokrita uz ceļiem un skūpstīja

sīku niansīti

VIENS DIVI

Es to spēju. Dažreiz es to gribu.

Es izkāpju no sevis.

Un tad otrs skatās uz pirmo.

Tad es divi.

Bet tu’ tu viss esi viens?

Viens un tas pats. Vienmēr tas pats. Lai kā mainies. Neizmainies.

Re’, es no tevis. Un es tomēr divi!

Vai divi nav vairāk?

Un ne tikai divi!

Izkāpju no otra. Tad trešais skatās uz otro.

Acu kaktiņiem šķielējot redz pirmo arī.

Ceturtais taisni tāpat.

Es esmu vesela rinda. Es ar saviem pulkiem es garā rindā. Taisna līnija.

Gandrīz kā stars.

Gandrīz gaišs. Gandrīz gaišs es. Es bākas lineārais stars.

Taustu diezgan neatlaidīgi. Ieraudzīt. Pamērīt. Tavas pulkās dimensijas.

Vismaz vienā punktā savu staru tev iedurt. Kādā tumšā dimensijā. Vienā.

Bet nevar iedurt un vilkt lai tumsu pušu plēš. Kā pats griežas. Kad griežas.

To nevar.

Ne jau nedrīkst. Vienkārši nevar.

Vienalga vai tev vienalga vai tu negribi: es to nevaru. Es līneārs.

Bet tu? kāds tu esi? vienmēr teikts tu viengabalains.

Tu neesi rinda. Nē, kur nu rinda! Tu esi viss viens vesels.

Tu esi viengabala staru kūlis. Viens nesaskatāms patumšs staru kūlis.

Tāds kā čemurs staru kūļu. Viens un nesaskaitāms. Pašgājēju odziņu čemurs.

Ņipras odziņas! Katrai odziņai iekšdedzes motors.

Cita citai virsū, apkārt, čemurā, iekšā, un cauri, sitas kā negudras, kā sekas,

                                                            cēloņi, un tāpat vien, kā pagadās, bet

                        čemurs aug, aug un aug, vienmēr, bieži,

                        dažreiz, un pēc tam čemurs rūk, citu reiz

                        aug un sarūk reizē, ja pagadās.

Kā nu kuŗa odziņas sarūk.

Pa kādai pazūd. Pavisam. Pa kārtai.

Bet čemurs nepazūd. Pavisam nepazūd. Aug atkal nez’ kāpēc.

Bet patumšs čemurs. Neatlaidīgi patumšs.

Es arī neatlaidīgi. Iedurt tev atkal ar savu lineāro.

Varbūt izdodas starp diviem dūrumiem izmērīt.

Varbūt dziļumu. Kādu dziļumu. Kaut ko.

Mērīt vajag.

Bet secināt ne.

Tad tavas dīvainās dimensijas skrien virsū. Griezdamās.

Un salauž lineālu.

Re’, cik daudz es par tevi zinu!

Un tu par sevi? – un par mani?

Tātad.

Viens ir, un otrs zina.

Tātad mēs esam divi? – vai viens – – un tas pats?

Raķetes, zvaigznes un maldugunis

Sadevās zeltstaru rokās

Vasaras naktī – –

Ceturtā jūlija naktī.

Ziedēja Amerika

Zvaigznēs un strīpās,

Ziliem, baltiem, sarkaniem ziediem

Pār manu galvu

Grieztu Latvijai pretim.

* * *

Piektā jūlija rītā

Sarkani stiebriņi

Kas gribēja būt zvaigznes

Gulēja zālē

Es braucu satikties ar vizbulītēm

Vai varbūt pirmām vijolītēm,

Bet ievu krūms man ceļā nostājās.

Es viņam pieskāros

Un apreibu

Un aizmirsu kādēļ es šurpu atbraucu.

Nav viegli turēt pasauli

Uz kailiem pleciem

Un mūžam sajust

Gadsimteņu smagumu.

Tu, augsti celtais Rīgas atlants,

Tā stāvi smagi liekts

Jau gaŗus gadu simteņus.

Tu mēmi skaties, kā pa šaurām ielām

Klīst ļaužu pūļi

Nepārtrauktā ikdienības ritmā.

Tev vienaldzīgas viņu sejas

Kam laiks, kā tev,

Iet pāri smagiem soļiem.

Tu zini, ka nekas nav

Pastāvīgs šais ielās:

Tu esi redzējis, kā varas nāk un iet.

Bet visos gadu simteņos

Tik viens nav mainījies:

Tās dzīves ritms,

Kas pulsē latvju tautā.

Kas iet par spīti visam mainīgam;

Tas pulsē nepartrauktā asins straumē.

Tas Rīgā dimd un dimd un dimd.

1977.

NESAVIENOJAMAS

LĪNIJAS

Man rokās vizītkartītes no draugiem Rīgā

Ar tām es sarunājos jūŗas vidū

                                    nakts vidū

                                         vientulības vidū

                                             Amerikas vidū.

Ar sīkiem cipariem rakstīti

Labajā stūrī telefonu numuri,

bet mani pirksti ir mēmi it kā nolauztiem nagiem.

Es vēlos griezt visus telefonus,

     bet man tirpst rokas.

Es baidos –– līnijas sakrustotas ––

                               numuri nepareizi

                                      nezinu ne kodus ne laikus ––

(Cik tagad pulkstenis Latvijā? Vai laiks iet uz priekšu

                                                         vai atpakaļ?)

Es zinu Rīgā zvana zvani ––

       dzīvokļos zvana, viesnīcās zvana, birojos zvana,

Un cilvēki atbild un sarunā ––

       Nu labi! Satiksimies!

                             Satiksimies pie operas nama tulpēm.

                             Satiksimies pie ceriņu pumpuriem.

                             Satiksimies pie neaizmirstulēm.

                             Satiksimies pie Kārļa . . .

Man galva džingst, un es uzgriežu nulli

       un saku sava brāļa numuru

              un kaut kur krustojas stieples. Zvana

                                                  nepārtrauktas sirēnas.

„Sorry, I can’t make the connection . . .”

„No, of course not.”

„I tried.”

„Yes, we all tried.”

                                                            ––Klik––

Un es sakārtoju vizītkartītes alfabētiskā kārtībā

       un noglabāju tās miniatūrā pūra lādē vēl no

                                                     nometnes laikiem

                               plaukta vidū

                                      vientulības vidū

                                              Amerikas vidū.––

(Būs kādreiz jāaizraksta. . . )

Vitauts Ļudēns

Es apzagu savu valodu –

vai vakar vai šodien tas bija

es valodai nozagu vārdus,

kuri kā lietus lija.

Es apzagu savu valodu,

nu, sakiet, kur tāds lai es deru

es valodai nozagu vārdus,

kuŗi kā zibens spēra.

Un visus nozagtos vārdus

savā sētmalē sviedu,

un mierīgs aizgāju tālāk

uz saules lēktu un rietu.

Un mana mēle to pieļāva,

un manas ausis to cieta,

un neiegruva zem manis

šī iela, šī taka, šī vieta.

Es apzagu citu valodu,

ne manīja kāds, ne rājās,

es citas valodas vārdus

sev piesavinājos.

Un tā nu tālāk es eju,

vārdus raibā virtenē vīdams,

ne savu, ne citu valodu

pa īstam necienīdams.

Vien reizēm atlido dzeņi

un manu balsi kaļ,

tie vārdi, tie vārdi, tie vārdi –

grib mutē atpakaļ.

Pār arāja arumu

skan cīrulbalss, pār

kuģa arumu skan kaijas

balss, bet nezin

balsis tās, ka kopā

sasietas tās vienā

mezglā –

latvieti.

Literatūra un Māksla, 20.11–81.

SVIEDIENS GAISMĀ

Balti miglas aizkari šalc ap manu kailo ķermeni, un baltās zvaigznes mirdz izplatījumā, melnā kā nāve. Esmu te gulējusi desmit tūkstošus gadus. Esmu pārveidojusies desmit tūkstoš reizes, bet nu līksmības brīdis ir pienācis.

Šajā stundā es kļūstu viena ar zemi, viena ar tās mierīgās miesas, asini, kas zem manis guļ un šūpo manu bērna sirdi un dzied dziesmas zvaigznēm.

Mēs griežamies izplatījumā...laika skrējiens ir auksts vējš pret manu seju...Zemes dzīslas, pukstēdamas ar māla asinīm, uguns asinīm, iesakņojas manā miesā, manos kaulos. Zvaigznes, vientuļas astrālo plākšņu iedzīvotājas, pagriež pret mani savas bālās acis un atbalso savu ledaino dzeju kā materiālā skaistuma pēdējo atgādinājumu.

Es jūtu savus matus čirkstam, savu ķermeni slīkstam caur zvaigznāja degošiem skūpstiem. Mēs dejojam, zeme un es, satrauktu Šopēna valsi, un es jūtu, kā meži un šļūdoņi sūcas manā ādā – tagad tik caurspīdīgs šķidrauts, caurspīdīgums kas vizuļo un zaigo un gavilē vienā balsī ar patiesību pašu.

No iekšpuses un ārpuses esmu tikusi berzta un tīrīta, un esmu ieaugusi kalnā. Slīpens ķermenis...ar izciļņiem un ieplakām...Gurni tīri mitrā zaļumā un niedrēs, kas atbalso tūkstošu jūŗu nopūtas. Manas krūtis atslābst, bet es izdodu dzīvību, es izdodu kaislīgu skaistumu un mīlestību, un ūdenskritums plaukst no mutes...no dziļumiem dvēsele dzied.

Es esmu zeme, es esmu zemes dvēsele, es esmu beidzot vienota ar to vielu no kuŗas tiku dzemdēta, slapja, vārga un dreboša, un ar visu aptverošo garu, kas vada visas radības, visas zemes, visas dvēseles līdz ekstāzes momentam.

Margita Gūtmane

SITUĀCIJA

tikai vilcienā, tikai kad ainavas slīd gaŗām netveŗamas, tikai kad teikumi kļūst nevajadzīgi, jo lieki, un domas ieguļas ceļa pagriezienos, rīb gaŗām lauku mājām un bērniem, kuŗu mājiens sastingst vienā kustībā – paceltā rokā; kad vilciena svārstīšanā pazaudēt balstu un sarunas pavedienu, kad domājām, ka tas ir mērķis, ģeogrāfisks un arī citādi, uz kuŗu tiecāmies – bet pēkšņi bez atbalsta gaitenī, atspiedusies pret logu dienu un nakti, kad lēnām no krēslas iznirst galvas kontūra vispirms, tad izlobās sejas vaibsti un arvien skaidrāk raugās pretī, un mute un acis uzsāk sarunu, čukstus, protams, vispārējo klusumu netraucējot, nē, tieši to pastiprinot klausītājā, kad ikviena čukstēšana dod pilnīgu vientulības sajūtu, kas pat nav nepatīkama

tad pašas sejā nespēja runāt, vai – kā to apzīmējām – tādēļ ka pārsteidzīgi ātri lietojām un pacēlām pāri valodai: klusums, kuŗu domājām izmetam pa atvērto logu un liecoties pakaļ redzējām to ceļa vējā atsitamies pret zemi, divas, trīs reizes lēkājam nopakaļ un paliekam guļot uz dzelzceļa uzbēruma, tā domājām, bet kā muša kupejā tas bija vienmēr ap mums vilciena svārstīšanā un vibrācijā, bija sejas logā, kuŗām izbrauca vientuļas uguntiņas cauri, sajauca apveidus un žilbināja uz bridi, bet neaizkavēja nekā izšķirīga, jo nekas nenotika, kas pārmainītos, tā domājām, jo sejas nāca un gāja un bija logā, kamēr krēsla un tumsa brauca līdz, atgāžoties atpakaļ uz bridi izņemta skatam, bet paliecoties uz priekšu sastingstot kustībā un atspoguļojumā

visā nogurumā, atgaiņājošā rokas kustībā, sejā, kuŗa pašreiz bija novērsusies, gandrīz draudzīgā klusēšanā, kuŗai draudēja pārrāviens, kad sagadīšanās kļūst par lēnu pazīšanos, tad no vēršanās un piecelties un pārkāpt izstieptām kājām, izlauzties cauri situācijai un izpostīts pasākums, kas patlaban pats gatavojās izpostīt

mērķis acu priekšā, un kamēr skatāmies pulkstenī un redzam un sataustām minūtes tumsā joņojam pretī pieturai, lai tur neapstātos

mēs tomēr zinājām, ka šis bija pats mērķis – seja vilciena logā gaidīdama