Gunārs Jakobsons

KAD RĪGĀ ATMIRDZ OLIMPISKAIS ZELTS...

 

Klasisko sporta veidu attīstība Dzintarjūras krastos sākās jau pagājušā gadsimta otrajā pusē. Tad Latvijā dibināja pirmās sporta organizācijas, kā, piemēram, airēšanas, vingrošanas, jāšanas, riteņbraukšanas, vieglatlētikas u.c. sporta biedrības un klubus, īpašu interesi tā laika progresīvajā sabiedrībā izraisīja Starptautiskās olimpiskās komitejas radīšana 1894. gadā un mūsdienu pirmās olimpiskās spēles 1896. gadā Atēnās. Avīzes „Mājas Viesis” literārajā pielikumā tika visai sīki komentēta Atēnu olimpisko spēļu norise. Laikraksti „Dienas Lapa”, „Tēvija” u.c. sistemātiski sniedza informāciju par fiziskās audzināšanas nozīmi, kā arī publicēja padomus skolēniem fiziskās audzināšanas jautājumos.

Piektās Olimpiskās spēles, kas 1912. gadā notika Stokholmā, saistīja sevišķu uzmanību, jo tajās pirmo reizi Krievijas komandas sastāvā piedalījās arī 18 sportisti no Latvijas. Turklāt rīdzinieks H. Blanss ieguva bronzas medaļu māla baložu šaušanā.

No vēlāko gadu panākumiem Olimpiskajās spēlēs atzīmējami: latviešu šahistu H. Matisona un F. Apšenieka uzvaras Parīzes olimpiādē 1924. gadā, kādreizējā pasaules un Eiropas rekordista J. Dāliņa izcīnītā otrā vieta 50 km soļojumā 1932. gada Olimpiskajās spēlēs Losandželosā, Eiropas čempiona klasiskajā cīņā E. Bietaga sudraba medaļa un soļotāja A. Bubenko bronzas godalga XI Spēlēs Berlīnē, kā arī citi veikumi. Bet sports Latvijā tolaik vēl nebija masveidīgs un līdz pirmajām olimpiskajām zelta medaļām nācās gaidīt ilgi ilgi...

Aizgranda kara dārdi, fiziskā kultūra un sports jo gadus jo guva aizvien vairāk pielūdzēju, īpaši tādos sporta veidos kā basketbols, riteņbraukšana, vieglatlētika, Tāpēc nav nejaušība, ka Padomju Savienības izlases komandas sastāvā, kas startēja Helsinku olimpiskajās spēlēs 1952. gadā, bija arī seši mūsu republikas pārstāvji – vieglatlēti E. Pīlāgs un P. Zeltiņš, riteņbraucēji A. Džarcāns un H. Japiņš, paukotājs S. Habarovs un basketbolists M. Valdmanis.

Pēc četriem gadiem Melburnā olimpisko rekordu sarakstos pirmo reizi tika ierakstīts latviešu sportistes Ineses Jaunzemes vārds. Uz Dzintarjūras krastiem ceļoja olimpiskā zelta medaļa! Kā gūts šis izcilais panākums, par to mūsu pirmā Olimpisko spēļu čempione stāsta: „Līdz startam tikai 10 minūtes. Visi izmēģina ieskrējiena atzīmes, izvēlas šķēpus. Ņemu vistievāko – tā numurs ir 17. Tad mēģinājumi tiek pārtraukti, sākas priekšsacīkstes. Metu sestā pēc kārtas. Bet vispirms jāiemet acis trenera līdzi dotajās piezīmēs, kur minēti trīs noteikumi. Svarīgākais – neapstāties pirms metiena. Turklāt pirmais metiens – izšķirošais, ar 50 metru raidījumu jāiegūst autoritāte pārējo sportistu vidū.

Sākas sacensības. Tiesneši strādā „olimpiskā mierā”. Ja par ātru noģērbjas sacīkšu tērpā, tad pagūst krietni atdzist. Mest drīkst tikai tad, kad uz rezultātu dēļa parādās dalībnieka numurs.

Beidzot mana kārta! Metiens, Urā! Uzdevums veikts – 51 metrs. Bet sevišķi nav ko priecāties, jo sacīkstes tikko kā sākušās.

Atpūta siltajā segā, atkal iesildīšanās un atkal metieni. Līdz finālam ar šo rezultātu esmu vēl pirmā.

Finālmetienos intervāls ir tikai 5 minūtes. Mans pirmais metiens – 53,46 m. Pārējās dalībnieces met tuvāk par 50 metriem. Šķiet, ka labāk mest vairs nav iespējams. Bet pēc trešā un pēdējā fināla metiena tiesnesis rausta mani aiz piedurknes – uz rezultātu dēļa izlikts 53 metri 86 cm. Tā es kļūstu par „Golden Girl”.

Tolaik Inesei Jāunzemei bija 25 gadi, un viņa mācījās Rīgas Medicīnas institūtā. 1960. gadā Inese absolvēja institūtu un kopš tā laika ir zinātniskā līdzstrādniece Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskajā institūtā. Pieckārtīgā Latvijas rekordiste šķēpa mešanā veikusi nozīmīgus medicīniskus atklājumus, par ko viņai, medicīnas zinātņu kandidātei, piešķirta republikas Valsts prēmija. Taču arī sports nav pamests novārtā. Olimpiskā čempione veic Sporta kino federācijas prezidija priekšsēdētājas pienākumus, bet viņas trīs meitas nodarbojas ar Latvijā ļoti populāro kamaniņ–braukšanu.

Taču Ineses Jaunzemes olimpiskā godalga nebija vienīgā, kas pirms 24 gadiem atceļoja uz Rīgu. Ar sudraba medaļām dzimtenē atgriezās arī basketbolisti M. Valdmanis, J. Krūmiņš, V. Muižnieks un svarcēlājs V. Stepanovs. Interesanti atzīmēt, ka Maigonis Valdmanis, savā laikā viens no tehniskākajiem basketbolistiem pasaulē, ilggadīgs PSRS izlases komandas kapteinis, vairākkārtīgs Eiropas čempions un kontinenta kausa ieguvējs, guvis atzīstamas sekmes arī jauno sportistu audzināšanā. Drīz pēc Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūta Treneru skolas beigšanas viņš sāka strādāt par Rīgas ASK meistarkomandas treneri, bet nu jau ilgāku laiku kopā ar savu kolēģi Armandu Krauliņu vada patlaban labāko vīriešu basketbola komandu Latvijā – VEF-u. Piebildīšu, ka M. Valdmanis strādājis arī par treneri-konsultantu Zviedrijā. (VEF-as spēlētāju Valteru prese pēc 1981. g. Eiropas meistarsacīkstēm ievēlēja par labāko Eiropas basketbolistu. – Red.)

Ilgus gadus kopā ar Maigoni spēlēja ne mazāk populārais latviešu basketbolists Valdis Muižnieks. Kaut arī viņš ir diplomēts jurists – beidzis Latvijas Valsts Universitāti, tomēr no sporta nav spējis šķirties. Strādājis republikas Fiziskās kultūras un sporta komitejā, bet tagad veic ASK basketbola komandas vadītāja pienākumus.

Sakiet ko gribat, bet, manuprāt, par mūsu viscildenāko basketbolistu tomēr uzskatāms Jānis Krūmiņš. Par šo 2 metrus 18 cm garo milzi, kurš 1980. g. sākumā savā savrupmājā Mežaparkā ģimenes un draugu pulkā atzīmēja 50. dzimšanas dienu, kādreiz jūsmoja it visos kontinentos. Ne velti kāds ievērojams amerikāņu zinātnieks, kurš nesen apmeklēja Latviju, apvaicājās: – Ko patlaban dara Jānis Krūmiņš? – Bet mūsu „lielais Jānis” nu jau ilgus gadus ir Mākslinieciskās noformēšanas kantora mākslinieks-izpildītājs, un basketbola zālēs viņu mana vairs tikai īpaši svinīgu mirkļu reizēs.

Aizritēja atkal četri gadi, līdz olimpiskā uguns iegailējās „mūžības pilsētā” Romā. Arī šais olimpiskajās spēlēs sekmes guva Latvijas sportisti: jau mums labi pazīstamie basketbolisti Maigonis Valdmanis, Valdis Muižnieks, Jānis Krūmiņš un Cēzars Ozers (tagad mācību spēks Rīgas Polītehniskajā institūtā). Spēlējot Padomju Savienības izlases komandas sastāvā, izcīnīja sudraba medaļas, bet toreizējais pasaules čempions paukošanā Bruno Habarovs kā pirmais un pagaidām vienīgais [Raksts saņemts 1980. g. jūnijā. Red.] latviešu sportists atgriezās no Spēlēm ar divām godalgām – bronzas medaļām par panākumiem individuālajās un komandu sacensībās paukošanā ar špagu.

Sevišķi izcils notikums mūsu republikas sportistiem bija 1964. gada XVIII Olimpiskās spēles Tokijā. No 30 olimpiskās izlases kandidātiem 15 aizbrauca uz Japānas galvas pilsētu, un 10 no viņiem atbrauca mājup kā olimpisko spēļu laureāti. Ar tik lielu medaļu skaitu nevarēja lepoties pat tādas sportiskas valstis kā Zviedrija, Somija, Holande, Kanāda, Dānija, Austrija, Meksika un daudzas citas ...

Kā zināms, pirmo reizi šais olimpiskajās spēlēs tika iekļauts volejbols, un pirmo reizi laureātu pulkā bija arī trīs Latvijas sportisti. Astra Biltauere-Rubene, kura, starp citu, joprojām nav šķīrusies no volejbola, PSRS izlases komandas sastāvā kļuva par Spēļu vicečempioni, bet Staņislavs Lugailo (tagad strādā par treneri Ukrainā) un Ivans Bugajenkovs, kurš ir fiziskās audzināšanas katedras vadītājs Rīgas Civīlās aviācijas inženieru institūtā, saņēma olimpiskās zelta medaļas. Tradicionālās sudraba godalgas tika latviešu basketbola lielmeistariem Jānim Krūmiņam, Valdim Muižniekam un Jurim Kalniņam (Rīgas Politehniskā institūta pasniedzējam), kā arī pazīstamā mākslinieka Džema Bodnieka dēlam, riteņbraucējam (tagad Rīgas Armijas sporta kluba trenerim) Imantam Bodniekam un stenda šāvējam Pāvelam Seničevam, kas nu jau vairākus gadus savā pieredzē un meistarībā dalās ar igauņu jaunajiem sportistiem. Bronzas medaļnieki – Eiropas čempions džudo cīņā Arons Bogoļubovs un Latvijas rekordists šķēpa mešanā Jānis Lūsis. Tokijas Olimpiskajās spēles uzskatāmas par šī latvju visu laiku izcilākā atlēta tramplīnu lēcienam pretī visaugstākās klases sasniegumiem.

„Lai startētu Romā, viņš vēl bija pārāk jauns Tokijā ieguva tikai trešo vietu. Vai tiešām laime viņam tā arī neuzsmaidīs? Nē, taisnībai ir jāuzvar!” tā pēc Eiropas meistarsacīkstēm, kas notika 1966. gadā Budapeštā, par J. Lūša uzvaru šķēpa mešanā rakstīja populārais franču sporta laikraksts „l’Equipe.” Toreiz gan Jānis vēl nebija pasaules rekordists, bet divu Eiropas čempionātu zelta medaļu īpašnieks gan. Uz Mehiko spēlēm J. Lūsis posās jau kā vienīgais sportists pasaulē, kura mestais šķēps vairākkārt bija pārlidojis pāri 90 metriem.

Drīz pēc ierašanās sacensību vietā kādās treniņnodarbībās Jāņa šķēps pārlidoja pāri visam laukumam un sašķīda pret klinti.

„Lūsis cērt savu vārdu klintī!” „Jānis Lūsis – favorītu favorīts!” – tā klaigāja vietējās meksikāņu avīzes. Un Eiropas čempions kļuva gandrīz vai par leģendāru varoni. Taču šī kņada mierīgajam, nosvērtajam Kurzemes puisim bija slikts sabiedrotais. Pirmie metieni nekādi nepadevās. Un viss izšķīrās pašā pēdējā mēģinājumā. 90 m 10 cm! Tā bija skaista, grūtā cīņā rūdīta uzvara. „Lūsis, Lūsis, Lūsis!” pēc uzvaras metiena skandēja viss olimpiskais stadions, „Viņš meta kā seno acteku varonis”, izsaucās kāds meksikāņu kinooperators. Tas bija sevišķs pagodinājums, jo meksikāņi ar saviem varonīgajiem senčiem salīdzina tikai pašu skaistāko, kas viņus saviļņo līdz sirds dziļumiem.

Tikpat dārgu kaluma medaļu kā Jānis Lūsis no Mehiko pārveda arī divi volejbolisti –Olimpisko spēļu debitante Tatjana Veinberga-Bahno un Ivans Bugajenkovs, līdz ar to kļūdams divkārtējs Olimpisko spēļu čempions. Starp citu, viņš ir pagaidām vienīgais Latvijas sportists, kurš guvis šādu panākumu!

Tātad XIX Olimpiskajās spēlēs – trīs zelta godalgas! Bet pavisam Mehiko startēja 12 Latvijas pārstāvji. Sāpīgas neveiksmes, izņemot Jāni Lūsi, piedzīvoja trīs citi vieglatlēti. Piemēram, republikas rekordistei tāllēkšanā Helēnai Ringai sakarā ar asām sāpēm celī nepadevās neviens lēciens kvalifikācijas sacensībās. Padomju Savienības vicečempionu, Latvijas rekordistu desmitcīņā, tagadējo vieglatlētikas katedras vadītāju Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā Jāni Lanku, kurš pēc pirmās sacīkšu dienas bija līderu grupā un uzrādīja labāko rezultātu diska mešanā, savukārt pievīla pēdējā disciplīna – 1500 metru skrējiens. Līdz olimpiskajam diplomam bija palikuši vairs tikai kādi pāris simti metru, bet pēkšņi kājās iemetās smeldzošas sāpes un nācās noiet malā... Skaists bija šarmantās gaišmates Ingrīdas Vērbeles-Barkānes solis 400 m distancē, tomēr tālāk par pusfinālu arī viņa netika. Kāda meksikāņu avīze, piedēvēdama republikas rekordistes titulu „Miss Olympiada”, piebilda, ka jaunajai simpātiskajai sportistei neesot ko baidīties par neveiksmi: viņa taču skrējusi ļoti skaisti...

Rīgu pārstāvēja Mehiko arī trīs riteņbraucēji – pasaules čempions Dzintars Lācis, olimpiskais vicečempions Imants Bodnieks un PSRS čempions Valerijs Jardi. Pirmie divi startēja olimpiskajā velotrekā, pēdējais šosejā.

Olimpiskajā gadā PSRS izlase 4 km iedzīšanas braucienā (tajā bija arī Dz. Lācis) zaudējumus nepazina. Bet šoreiz nācās smagi vilties. Lūk, kā to grāmatā „Grenoble-Mehiko 1968” izskaidro pasaules čempions:

„Tā nebija mūsu pirmā iepazīšanās ar Mehiko. Jau pirms gada olimpiskās nedēļas sacensībās mēs uzzinājām, kāda nozīme ir aklimatizācijai kalnos. Kļuva skaidrs, ka pēc zināma laika tādā augstumā sākas atslābums, pasliktinās sportiskā forma. Šis laiks paiet, un sportiskā forma atkal atjaunojas. Bija svarīgi neiekrist šādā „tukšumā”. Diemžēl mūsu treneri šo mācību nebija ņēmuši vērā, un mēs visi reizē ieradāmies Mehiko. Pirms atbildīgajiem startiem olimpiskajās spēlēs jutāmies lieliski, pārbaudes sacensībās mūsu rezultāti viesa vislabākās cerības. Bet, turpinoties olimpiskajām sacensībām, mēs sevi vairs nepazinām. Šķita, ka esam saslimuši ar gripu. Tā piedzīvojām pirmo zaudējumu pēdējo divu gadu laikā.” Zaudējums nozīmēja 4. vietu un tātad olimpisko diplomu.

Gatavojoties 1968. gada Spēlēm, treneri ilgi nevarēja izlemt, kāds būs tandēma sastāvs. Un tikai īsi pirms izbraukšanas kļuva zināms, ka Imants Bodnieks brauks kopā ar Igoru Celovaļņikovu. Bet, lai sakausētu pāri, laika izrādījās pārāk maz, tāpēc duets nokļuva tikai līdz ceturtdaļfinālam.

Rīgas velosportista Valerija Jardi vārds kļuva pazīstams 1967. gada republikas spartakiādē, kad viņš pārsteidza ar uzvaru individuālajā šosejas braucienā Siguldas apkaimē. Drīz vien jaunais riteņbraucējs kļuva arī PSRS čempions, turklāt sacensības notika kalnos. Mehiko Valerijs piedalījās gan individuālajā, gan komandu braucienā šosejā. Padomju kvartets palika desmitais. Individuālajā braucienā startēja 150 sportistu no 37 valstīm, un Valerijs Jardi kā labākais no PSRS riteņbraucējiem finišēja septiņpadsmitais. Vai, citiem vārdiem sakot, ne vienmēr māte raušus cep...

Pirmo reizi kopš ilgāka laika Padomju Savienības olimpiskajā basketbola komandā nebija neviena latviešu sportista, taču Olimpiskajās spēlēs debitēja trīs Rīgas airētāji E. Rubīns, V. Barkāns un G. Niedra. Viņi kopā ar ļeņingradieti P. Iļjinski startēja bez stūrmaņa četriniekā. Taču, neraugoties uz rožainajām prognozēm, puišiem nepaveicās – gandarījuma brauciena laikā bezsamaņā laivā sabruka P. Iļjinskis, bet V. Barkāns pēc finiša atmodās slimnīcā ar skābekļa masku.

1972. gada Olimpiskās spēles risinājās Bavārijas galvaspilsētā Minhenē. Šīs bija pirmās Olimpiskās spēles, kurās piedalījās Rīgas peldētājs, Armijas Sporta kluba sportists Georgijs Kuļikovs. Treneri rīdzinieku pieteica trijos individuālajos peldējumos un abās brīvā stila stafetēs. 100 m un 200 m brīvā stila distancēs viņš bija vienpadsmitais, bet, startējot 4x200 m stafetē, kļuva par bronzas medaļas īpašnieku.

Vieglatlēts Juris Silovs, piedaloties 4x100 m stafetes skrējienā, savukārt kļuva par Olimpisko spēļu vicečempionu, un arī šķēpmetējs Jānis Lūsis, atguvis savu pasaules rekordu – 93,80 m, savā trešajā olimpiskajā startā palika otrais. Tik dramatisku sacensību kā tolaik Minhenes olimpiskajā stadionā, kur Jānis zaudēja VFR rekordistam Klausām Volfermanam ... 2 cm, man nav gadījies redzēt. Tā bija izcilu sportistu cīņa, kurā savu liktenīgo vārdu sacīja Fortūna.

Jānis Lūsis Tokijā izcīnītajai bronzas medaļai un Mehiko zeltam pievienoja sudraba godalgu, kļūdams par visa olimpisko medaļu komplekta īpašnieku. Šis unikālais panākums, četri Eiropas čempiona tituli un pasaules rekords tomēr ierindoja Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūta absolventu pasaules labāko šķēpa metēju saraksta galvgalā. Ne velti angļu sporta žurnāls „World Sport” rakstīja: „Rīga ir pasaules šķēpa mešanas galvaspilsēta”.

Daudz patīkamu brīžu sporta cienītājiem sagādāja XXI Olimpiskās spēles 1976. gadā Monreālā. Kā zināms, tajās pirmo reizi tika iekļauts basketbols sievietēm. Un par pirmajām zelta medaļu īpašniecēm kļuva arī divas Rīgas TTT basketbolistes – Uļjana Semjonova un Tamāra Dauniene, kura tagad spēlē Maskavā.

Jūrmalas rūpnīcā „Dzintars” ražotajā pārairu četrinieka laivā kopā ar krievu puišiem Jevgeņiju Duļejevu, Juriju Jakimovu, lietuvieti Vitautu Butkusu bija arī latvietis Aivars Lazdenieks, pasaules meistarsacīkšu bronzas medaļnieks. Kaut arī finālā nācās zaudēt VDR ekipāžai, tomēr sudraba medaļa bija rokā. Tā Latvijas akadēmiskās airēšanas vēsturē, kuras pirmsākumi meklējami pirms vairāk nekā 100 gadiem, pirmais uz olimpisko spēļu goda pjedestāla nokļuva rīdzinieks Aivars Lazdenieks. Sudraba godalgu Monreālā saņēma arī Rīgas – Radio tehniķa – volejbolists Pavels Seļivanovs un tāpat kā Minhenē skrējējs Juris Silovs (4x100 m stafetē). Bronzas godalga – vieglatlētei Intai Kļimovičai, kura skrēja I posmu 4x400 m stafetē.

Vēl gribu atgādināt, ka pēckara gados pirmā republikas sportiste, kura izcīnīja tiesības piedalīties ziemas olimpiskajās spēlēs, bija pasaules eksčempione (tagad Rīgas 7. Bērnu jaunatnes sporta skolas direktore) Lāsma Kauniste. 1968. gadā Grenoblē viņa izcīnīja goda pilno 5. vietu 1500 m slidojumā. 1976. gadā Insbrukā startēja 5 Latvijas kamaniņbraucēji, gan bez īpašiem panākumiem, bet Leikplesidas trase dāvāja Rīgai gan bronzas godalgu (cēsiniece Fizkultūras institūta studente Ingrīda Amantova), gan arī – pirmo reizi ziemas olimpisko spēļu vēsturē! – zelta medaļu. Tās īpašniece – 24 gadus vecā rīdziniecē, pēc profesijas šuvēja, tagad arī neklātienes studente, Vera Zozuļa.

Z.