Laima Kalniņa

DAMALAS NAMĀ

 

„Mūs ielūgusi Damala,” sacīja Maruta. „Mēs paēdīsim vakariņas un tad skatīsimies manus Indijas ceļojuma uzņēmumus. Vai tu nāksi?”

Maruta Kalniņa baro ziloni.

Tādēļ ka arī man gribējās redzēt tālās Indijas skatus, es uzaicinājumu pieņēmu, un saulainā Sietlas pēcpusdienā devāmies ceļā pie Marutas tibetiešu draugiem. Es zināju, ka Damalas vīrs ir budistu lama un pagodināms ar titulu „Rimpoče” – Brīnišķīgais”, kas lietojams, uzrunājot augstākos garīdzniekus. Protams, es mazliet bažījos, vai pratīšu pareizi un labi uzvesties, un vai mana nereliģiozitāte un svešās zemes tikumu nezināšana nebūs šķērslis, bet Maruta lūdza nerūpēties un mani mierināja, ka Damalas namā viesošanās esot neformāla un nepiespiesta.

Klusā ieliņā, kur koptu zālāju un ziedošu krūmu vidū rindojas vienģimeņu mājiņas, Maruta aptur ratus.

„Mēs esam klāt. Un skaties, tur jau stāv Rimpoče pats.”

Ielā sarunājas trīs vīri – kaimiņi. Divi slaiki, gaišmataini, viens plecīgāks, nelielu stāvu, tumšām acīm un matiem, viegli iezīmētiem austrumnieka vaibstiem. Tik pierasta, miermīlīga priekšpilsētas aina, budistu lama „Brīnišķīgais” tik vienkāršā, ikdienas apkaimē?

Maruta mani iepazīstina: „Mana māte.”

Mazs, priecīgs, labvēlīgs smaids. Es redzu – ir labi tikt iepazīstinātai kā Marutas mātei.

Glītas, koptas telpas. Daži austrumu mākslas priekšmeti, jā, bet citādi telpas varētu būt arī izglītota amerikāņa namā.

Un tad Damala. Arī tas nav vārds, bet gan tituls, kādā godājama Rimpočes sieva. Es domāju – vai nav asprātīgs atrisinājums rietumnieku pārmērīgai familiāritātei? „Es esmu Damala,” un aiz šiem vārdiem slēpjas gadsimtiem vecas tradīcijas, vesela paslēpta pasaule.

Damalai ir gari, vaļēji mati. Pakausī sasaistīti ar mazu pērļu sprādzi, tie izplūst pār muguru kā melna zīda vēdeklis. Es ievēroju vienkāršo bezpiedurkņu tibetietes tērpu, kas Damalai sniedzas līdz potītēm. Melnas vilnas ar sarkanām lielām rūtīm, tas, gaŗus lenču svārkus atgādinot, ir ļoti gaumīgs un kaut kā gandrīz pazīstams, it kā nebūtu pārāk tāls radinieks mūsu Krustpils tērpam.

Vienu brīdi es šaubos – vai, tiešām, Damala ir Rimpočes sieva, piecu dēlu māte, kam vecākam jau 25 gadi? Nē, nav šaubu – lūk, virs kamīna ģimenes uzņēmums, un Rimpoče mani iepazīstina: „Tas pirmais dēls – Minzū. Viņš Kalifornijā.” Balsī maza nožēla, ka dēls tik tālu. „Tas otrs dēls – Anī. Tie abi vecākie dzimuši vēl Āzijā. Šis trešais Matī.. To jūs satiksit, pašreiz pagalmā labo ratus. Šis ceturtais – Zaja – un piektais dēls Sadū.”

Vēlāk vakarā runājoties, Matī smejas:

„Mums jau nav vārdu – tēvs sauc mūs pēc kārtas skaitļa.”

Rimpoče ar tibetiešiem raksturīgo tieksmi pazoboties par sevi un citiem pārķeŗ joku un turpina:

„Jā, man galva veca, kas gan var atcerēties – Minzū, Anī, Matī, Zaja, Sadū, kuŗš ir kuŗš. Vienkāršāk, ja saucu pēc skaita.”

Ierodas jaunāko gadu gājumu studenti no universitātes.

Rimpoče pašlaik vairs nav mācībspēks – izbeidzies piešķīrums fakultātei, bet tomēr studenti prasa padomu. Jauna, gaišmataina meitene sniedz bijīgi lapu Rimpočem, lūdz izlabot. Viņš atrod nepareizu vārdu, labo.

Daži citi palīdz galda sarīkošanā Damalai un Anī-čimē, Damalas mātes māsai, budistu mūķenei, kuŗas īso matu kārtojums, kas melni un sudraboti vijas biezā vilnī ap smalko seju, un brūnais vienkāršais tērps piešķiŗ tai īsti rietumniecisku skatu.

„Bet Dežang-Rimpoče nebūs,” saka nožēlojot Damala, „viņš aizgājis meditēt vientulībā,” un nu mēs visi nobēdājamies, ka man neiznāks satikt šo slaveno, ievērojamo vīru.

„Bet Nīmala būs,” mierina mājas māte, un tūdaļ atnācēju sejās uzplaukst smaidi:

„Ā, Nīmala!”

Nīmala – tibetiešu ārsts, Dežang-Rimpočes brālis, tēvocis Damalai.

„Tev vajadzētu redzēt tos abus kopā,” smaidot stāsta Maruta. „Svētais un jokdaris. Tik dažādi tie ir.”

„Kad es biju jauna,” saka Damala, „es bieži gāju tēvocim līdz kalnos lasīt dziedniecības augus. Es zināju tūkstošiem stādu. Tagad – man kauns – esmu aizmirsusi visu. Un ne tikvien to – es studēju arī astroloģiju un slepenās zīmes, ko glabā cilvēku roku līnijas. Es nebūtu pametusi savas nopietnās studijas, bet kad es apprecējos, tas vairs nebija iespējams. Cilvēki nekad nebūtu sapratuši, kamdēļ tas man vajadzīgs. Pat ja es būtu izskaidrojusi iemeslus, pat tad tie nebūtu sapratuši.”

Un Damala izskatās skumja uz brīdi.

Man jāpasmaida pie sevis: tibetiešu sieviešu tiesību cīnītāja? Vai Damala būtu gribējusi būt neatkarīgāka?

Bet vēlāk – tad, kad jau ieradies gaidītais Nīmala un viņam līdzi jaunais tibetiešu mūks gludi noskūto galvu, un viņi abi novietojušies sakrustotām kājām uz grīdsegas, kur sēž jaunākie studenti un arī kāds Marutas kollēga, doktorands, Damala pēkšņi pamana seno tikumu neievērošanu.

„Savādāk tomēr ir Rietumos,” viņa domīgi saka. „Lūk, mūks sēž uz grīdas un sievietes uz augstām vietām!” Nepareizība tradīciju neievērošanā, laikam, tomēr pārāk liela, jo mazais mūks apsēdies uz grīdas turpat blakus Damalas krēslam – „augstajai vietai.”

Arī Rimpoče jūt, ka stāvoklis jālabo, jo pieceļas, atved un nosēdina kautrīgo jaunekli uz dīvāna tuvu savam un manam krēslam, kas – tagad es ievēroju – abi ir augstām, izgrieztām atzveltnēm, atšķirīgi no citiem. A, es redzu gan, ka esmu tikusi nosēdināta „augstā vietā”, kaut mans vienīgais tituls ir – Marutas māte. Paskatos uz Marutu, kas, mierīgi ierīkojusies uz dīvāna, garšo Damalas sagatavoto vircoto, piparoto „karstās mutes” ēdienu, to slavēdama.

Damala man paskaidro: ja ēdiens neatdzisis, ir karsts, tad tas ir „karsts”, bet ja stipri savircots, tad tas saucas „karstā mute”.

Es nogaršoju visu, un viss man garšo. Pat īpašais sakņu sautējums, kas, laikam, gatavots Marutas labad, kuŗa brīžam ir veģetāriete, brīžam ne.

„Bet lamas – tiem tīk ēst gaļu,” skaidro man Damala. „Lamām vienmēr jāgatavo gaļas ēdieni.”

Jā gan, lamas – ar tiem jāapietas goddevīgi! Es atceros mazā mūka samulsumu, kad tika nosēdināts blakus Rimpočem uz „augstās vietas” – dīvāna.

Tik Maruta dusmojas: „Ak, nesaprātīgie lamas! Viņi ēd tik kaitīgas vielas – lieto pat balto cukuru!”

Jo tāda nu reiz ir pašreizējā mode starp Marutas draugiem – izvairīties no visām mākslīgām barības vielām, tāpat kā no gaļas, un nabaga baltais cukurs nu pieskaitīts nevielām, un lietojams ir tikai brūnais brālis.

Bet tikai vēlāk pēc vakariņām, kad sākam skatīties diapozitīvus, sāku nojaust, cik daudz uzmanības dāvātas šī lamas – man nu pazīstamā Rimpočes – Daktčen Rimpočes – labklājībai Indijas ceļojumā. Maruta man jau stāstījusi par lielisko uzņemšanu visās tibetiešu apmetnēs, bet redzēt to diapozitīvos ir pavisam kas cits. Jā, es atceros gan, ka gatavojoties savam Indijas, Nepālas un Sikkimas ceļojumam, Maruta gavilēja: „Un tas lieliskākais ir, ka mēs ceļosim tikpat kā ar karali! Mums būs pavērtas iespējas, kas parasti nav rietumniekiem!”

Bet toreiz es nozīmi nenojautu, un tikai vērojot uzņēmumus, kuŗos redzamas sagaidīšanas svinības, man kļūst skaidrs, cik svarīgs bijis apstāklis, ka Maruta varējusi būt Daktčen-Rimpočes pavadoņos. Pirms mēs sākam diapozitīvu skati, Maruta izlemj, ka tās jāredz arī Matī. Kur ir Matī? Jā, Matī, virsvalkā tērpies, pašlaik virtuvē mēģina nomazgāt melni notrieptās rokas: „Tēt, kā tu dabūji mašīneļļu nost no rokām?”

Bet mēs esam nepacietīgi, un Matī ierodas tāpat, rokas vēl pilnīgi nenotīrījis. Durvīs paklanās smaidot Marutai, pirkstus kā lūgšanā salicis. Parastais tibetiešu sasveicināšanās veids. Es pamanīju to jau, kad ienāca Nīmala un jaunais mūks un paklanījās Rimpočes priekšā. Tik Matī gadījumā tradicionālajam sveicienam pamatā arī tas, ka mašīneļļas notraipīto roku sniegt pašreiz nevar.

Un tad slīdīšu skate. Viena tibetiešu apmetne pēc otras. Ceremonijas Rimpoči sagaidot. Vairāki uzņēmumi no sarežģītās ļauno garu aizbaidīšanas dejas, lai viss labi izdotos Rimpočes ciemošanās laikā.

Jā, man šķiet, es sāku mazliet nojaust senāko Tibetas kultūru, uz kuŗas budisms uzplaucis kā zieds virs stāda un saknēm, kā cēlroze uz mežeņa uzpotēts. Varbūt pārņemts reizē ar sanskritu, kas visiem izglītotākiem tibetiešiem esot nepieciešams, kaut arī tauta runā tikai tibetiski, un tā ir seno teiku un sakarību glabātāja. Arī Rimpočes dēliem divējādi vārdi – tie ar sanskrita sakni, ko viņš man minēja un tibetiskie, kam līdz nāk nozīmes un tulkojumi.

Tibetiešu tauta. Damala nosēstas man līdzās un iepazīstina: „Lūk, vīrs, kas pēc sacelšanās apspiešanas Lasā aiznesa ziņu – Rimpoče vēlas zirgu, Rimpoče dosies bēgļu gaitās. Daļai Lama aicināja Rimpoči doties kopā ceļā ar viņu, bet Rimpoče atteica – gribēja atgriezties vēl mājās pēc manis un dēliem. Un lūk, šinī diapozitīvā ir vīrs, kas vadīja Rimpočes zirgu pa kalnu takām, bīstamajām pārejām. Un šī, ai, šī ir mana kalpone. Astoņus gadus viņa bija mana kalpone un biedrene.”

Arvien vairāk pazīstamu, radu un draugu rodas Damalai, kas gadiem ilgi nav redzēti, jo palikuši Indijā. Par visiem tiem viņa interesējas un prašņā Marutu. Ak, Rimpoče, vīrieša cilvēks būdams, jau nav pratis visu pareizi izstāstīt. Tik daudz sīku un zīmīgu notikumu, kas Damalai svarīgi, palikuši neizstāstīti. Kā ar veselību radiem un radu bērniem? Un cik ļoti ir izauguši mazie!

Atkal pazīstama vai radu dzimta pavīd uz ekrāna. Abi vecie – tik laipnas, viedas sejas – tibetiešu tautastērpos, bet viens no dēliem – „viņš tagad profesors bioloģijā”, saka Damala – rietumnieku tērpā ar iespaidīgu fotoaparātu rokās. Un atkal sejas – vīri, sievas, bērni.

„Vai, kāds viņš izskatās šeit!” Izsaucas Damala par kādu paziņu. „Nu, taisni pēc japāņa! Vai nav pēc japāņa?”

Un pārējie skatītāji pievienojas – nu jā, kā pēc japāņa. Taisni pēc japāņa! Tikai es klusēju, jo kā gan man atšķirt tibetieti no japāņa? Un vecais vīrs – „viņš bija Butanas ārlietu ministrs ilgus gadus,” man bijīgi stāsta Damala – tas pats vecais vīrs tibetiešu brūnajā pārvalkā, kam dēls bioloģijas profesors – vai viņš ir tibetietis? Vai citas kādas Āzijas tautas pārstāvis? Jūtu, cik svešā, man nepazīstamā vidē es esmu. Tik maz es zinu un saprotu no visām sakarībām. Saista tik cilvēcīgais pārdzīvojums, kuŗā varu dalīties ar Damalu.

„Šeit,” saka Maruta, „var redzēt to pāreju.”

Uz ekrāna stāv Maruta, un tai aizmugurē lieliska kalnu ainava.

Jā, tā ir pāreja, kas izvadīja bēgļus brīvajā Indijā! Es novēršu skatu no ainas manā priekšā un veŗos sejās man apkārt, kur vaibstos atspoguļojas kādreiz justais, kad, atstājot dzimto zemi, pa šo taku nākot, sasniegta bija glābēja brīvā zeme.

Maruta ļauj diapozitīvam kavēties.

„Tur ir Tibeta,” saka Damala klusu.

Es domāju – vai, tā kā viņa tagad, es raudzīšos pāri Baltijas jūras viļņiem no Gotlandes krasta?

Bet skate turpinās, un mainās oma.

„Tas Viņa Svētuma personīgais drēbnieks,” paskaidro man Damala. („Viņa Svētums” tā Dalai Lamu sauc Damala.)

Nē, nu visiem, tiešām, jāsmejas, cik cienīgi stāv druknais drēbnieks.

„Viņš man pašuva to tibetietes tērpu, ko valkāju ainā, kad baroju ziloni,” saka Maruta.

„Jā,” iejaucas Matī, „tu mūs pārbaidīji visus ļoti, kad tava roka pazuda ziloņa mutē.”

„Ak, nē, jums nevajadzēja rūpēties, lielais radījums bija ļoti maigs un uzmanīgs, viņš tikai negribēja pazaudēt zemesriekstu, kas man bija saujā,” smejas Maruta.

Es nodrebinos. Nē, nav nemaz tik viegli būt Marutas mātei vienmēr! Jau no nākošā uzņēmuma man pretī smejas Maruta starp rindām tibetiešu mūku. Kā viņa var justies labi starp šiem svešiniekiem! Bija jau gan tur arī Daktčen Rimpoče, jaunais doktorands no Marutas augstskolas un Matī, kam blakus uz dīvāna sēž viņa mazā draudzene, kas atnākusi tam līdz no augstskolas – blonda meiča skandināvu vaibstiem. Viņa skatās Marutas rādītās austrumu ainās kā brīnumā: viņas Matī pasaule. Šķiet, tik sveša un teiksmaina tā liekas meitenei.

Nākošā aina – jā, kas tad tas? Mūks tēmē karabīnu?

Jaunais doktorands smejas: „Šo fotografēju es. Nē, tas jau bija tikai pie gada tirgus būdas mērķī šaušanai, bet man iepatikās skats – mūks ar šauteni.”

Es domāju – bet toreiz Lasā, kad tauta sacēlās pret iekaŗotājiem, tad tā nebija vairs spēle. Atceros, man Maruta stāstījusi, ka daudzi atdevuši Budam atpakaļ tā solījumu, tvēruši ieroci un apmainījuši mūka svārku pret kaŗavīra vamzi, lai sargātu savu zemi un savu valdnieku.

Lūk, nākošā ainā jau viņš pats – Dalai Lama – Viņa Svētums – iegrimis sarunā ar Daktčenu Rimpoči un vēl kādu slaidu, jaunu austrumnieku, tērpušos tumšbrūnā atlasa pārvalkā.

„Kas,” man nejauši izsprūk jautājums latviski, „Maruta, ir šis skaistais jauneklis?”

Tā smejas: „Matī, mana māte jautāja, kas ir šis svešais, skaistais vīrs. Vai atzīties, ka tas ir tas pats nejaucēns virsvalkā ar mašīneļļas notrieptām rokām, kas man blakus vēro diapozitīvus?”

Vēlāk, kad mēs atstājam Damalas namu, es raugos lejup no kalna nogāzes ielas, kur atrodas Rimpočes māja, uz Sietlas mirdzošām ugunīm pavasaŗa naktī, un manas domas vēl kavējas pie redzētā.

„Cik savādāks,” es saku, „izskatījās Matī austrumnieku tērpā. Es viņu, tiešām, nepazinu.”

„Ak,” saka Maruta, „ne tu vien. Viņš pats sevi lāgā nepazina tajā pasaulē. Tā bija viņa pirmā tikšanās ar savu tautu Āzijā. Viņš, es atceros, vienu vakaru ienāca pie mums – saviem Rietumu draugiem – kad kārtojām ceļojuma piezīmes, pavisam satraukts. „Kas esmu es”, viņš mums jautāja. „Vai es vēl aizvien esmu tas pats Matī, ko pazīstat jūs? Man šķiet, es taču esmu tas pats, kas dzīvoja Sietlā, apmeklēja skolu tur, sāka studēt inženierzinātnes, un tomēr, tomēr... jā, kur īsti, kas īsti ir Matī?”

Jautājums paliek šūpojamies pavasaŗa naktī. Pār mums mirgo neskaitāmas zvaigznes.

Un mēs, es domāju, un mēs?