Erna Ķikure

STĀDI

 

Uz palodzes pret gaismu, pret dārzu ar vecu ceriņkrūmu galotnēm un jaunām eglēm tālāk, pret visu to smalko, glezno pavasara vāro, glezno zaļumu logā uz palodzes saliktos vecos māla trauciņos ir sadīguši stādi: pupas, tomāti, puķu kāposti un kādi ķirbju dzimtas stādiņi. Viņi visi ir tikai kādu pussprīdi gari, izņemot divas pupas, kas ir mazliet jau garākas, un viņi visi ir tik glezni, ka gaisma tiem spīd cauri, tāpat kā tas ir ar pavisam mazām, jaunām zivtiņām. Viņi visi kopā ir ļoti skaisti. Pret āru aiz stikla, pret pavasara palsi zaļo gaismu, paši gaismas pilni, viņi ir neizteicami daiļi. Katra grupiņa stādu savā trauciņā savādāka kā citi stādi citos trauciņos. Katra vienādo stādu grupiņa ar savu veidu, zīmējumu un sava zaļuma toni – citāda, katra papildina visu kopējo skatu uz palodzes.

Pupas, kas ir augstkāpējas, sarkanziedu pupas ir divos trauciņos, abās pusēs citiem stādiem. Tās ir visaugstākās – slaidā kātiņā paceltas stāv divas savādi izlocītas lapas. Tās mazliet atgādina kokus – pīnijas. Tomāti ir pavisam sīki, pūkaini un mazliet zilgani, pelēkzilgani. Puķu kāposti – gaiši zaļi, kā virza. Visaizkustinošākie visu vidū ir trīs ķirbju mazuļi – resnos, gaismas pilnos kātiņos divas ovālas lapiņas, vēl cieši sakļāvušās kopā, nav vēl atvērušās, stāv augšup kā zaļas mēlītes... Nē, varbūt kā kaktusi, kā lieli kaktusi pie pīnijām...

Visa mazo stādu sabiedrība pret gaismu, pret āra koku galotnēm, rada fantastisku pasauli, ietver sevī lielu dažādu augu, koku, visas floras pasauli, ja skatās uz tiem, ļaujot vaļu viņu atraisītai iedomai, ja skatās tā uz tiem, piemiegtām acīm, paceltām uz tiem no avīzes lasīšanas. Tad, pieejot tuvāk tiem, noliecoties pavisam tuvu, var just viņu sīkumu, kuslumu, trauslumu un – viņu ārkārtīgo dzīvot spēku, dzīvot gribu.

Kā tie cīnās ārā no zemes! Kā tie stiepjas pret gaismu, kā vētras liekti! Ja mūsu acs to spētu, varētu redzēt viņu kustības. To jau var arī dažreiz redzēt – kā pirmās divi lapas atveras, pēkšņi atraujas vaļā no sava salipuma, kā atbrīvojas no sēklas, kas izcelta augstu gaisā tiek aizmesta prom. Liekas, ja mūsu auss to spētu, varētu tos arī dzirdēt, šī lielā cīņas pilnā stiepšanās pret gaismu, pret sauli, varbūt nenorit gluži bez skaņas, un liekas – arī ne bez sāpēm. Kādēļ kāds ir dzīvs? Lai dzīvotu. Lai justu, lai baudītu dzīvi, šīs lietas ir cieši kopā. Šķiet pilnīgi pareizi, ka viņi jūt, un viņu dzīvot ir arī just, baudīt dzīvi. Vai varētu būt, ka viņi ir pasargāti no sāpēm? Viņi drīz būs jāliek pa naktīm jau ārā, lai tie pierastu, norūdītos, nocietinātos, viņiem drīz, iestādītiem ārā, laukā, sakņu dārzā, būs jācieš aukstums un karstums, slapjums un sausums.

Pārstādīšana ir mazliet bīstama. Bet, ja apietas ar tiem uzmanīgi, ja izņem tos no zemes un ieliek tos zemē tā, it kā tie būtu dzīvi, vārīgi, kādi ir visi mazuļi, viņi no pārstādīšanas necieš. Ja pārstādīšanai ir savs mirstības procents, tas nāk no nelabvēlīgiem apstākļiem – no ātras izgarošanas saulē, vējā, no zemes sacietēšanas karstumā, no nakts gaisa ledainā aukstuma vai zemes aukstā slapjuma... Par to jādomā. Jāsarga visi mazā stāda dzīvie spēki. Stāds jāliek zemē maigi un uzmanīgi tā, kā liek zīdaini vanniņā, uz vienas rokas delnas to viegli turot un ielaižot to ne par dziļu, ne par seklu iepriekš ieveidotā bedrītē, ar otru roku apraušot zemes visapkārt ātri, bet uzmanīgi, nepiešļakstinot ar smiltīm stāda serdīti, bet iestādot to taisni un droši. Jau nākamā brīdī ir jūtams, kā tas labsajūtā sāk izplēst savas saknes siltā zemē, dzer tās valgumu un sāk tūlīt atsperties augšanai.

Šie stādu mazuļi uz palodzes gaidīt gaida un ierosina tādu apiešanos ar tiem. Viņi ir tik mazi, bet visas floras stiprums un augšanas spēks ir viņos. Viņos ir visa pasaules vēsture...

Un – nākotne?

Nākotne ir tumša un nezināma. Vairāk kā jebkad tā tāda bijusi. Cilvēks groza to savos kārīgos pirkstos ar šķērēm un pincetēm. Ar smidzinātājiem un indēm.

Vakar kaimiņiene staigāja ar lielu indes pudeli – taisījās iznīcināt visas pienenes savas mājas apkārtnē. Uz pienenēm nākot bites. Viena viņai iedzēlusi dibenā.

Un tā visur smidzina, smidzina, labu un ļaunu. Pati ceļas no rīta – nosmidzina savus matus. Pats nosmidzina savu noskūto vaigu. Pati tālāk nosmidzina cepjamo pannu. Pats izsmidzina visus kaktus, sienas un griestus. Meita nosmidzina savu blūzi un brāļa kreklu pirms mazgāšanas, pirms gludināšanas, pēc gludināšanas, pēc uzģērbšanas. Un viņi iet ārā, dārzā un laukā, un smidzina un smidzina, gan tāpat rokās nesot, gan uz muguras, gan ratos stumjot indes traukus. Tad dēls sēžas lidmašīnā un smidzina ceļmalas, mežus, pļavas, purvus un gatavos kultivēto ogu laukus, lai ogas uz tirgiem tās vedot nebojātos pirms nonāk pircēju rokās. Smidzina lapu utis, skuju tārpus, nezāles, odus – visu kas ceļā un pa kājām. Daži protestē. (Ja sievas nejauši ieēd nezāļu indes skartās ogas – to mazuļi saraujas tāpat kā nezāles...) Protestē arī biškopji – bites mirst līdz ar odiem, un dzīvas palikušās nes saindētu medu. Putnu mīļotāji protestē pret skuju tārpu smidzināšanu kilometriem plašajos mežos. Bet tie, kas stādījuši mežu – ar visu varu grib smidzināt...

Kādas izredzes ir stādu mazuļiem no palodzes?

Šī vasara vēl tiem nekur nepazudīs.

Stādi uz šīs palodzes ir audzēti, lai protestētu pret indēm. Kāpuri, tārpi, lapu utis, gliemeži un visādi mūdži to stādītājiem būs jālasa tāpat ar rokām prom. Nezin arī ko varēs likt mēslojumam? Komposts, saka, būs saindēts, tas ir – pieperināts ar pagājuša gada zāles ēdēju insektu oliņām. Jauns insekts...

Jā, nākotnes izredzes pat šai vasarā stādiem ir neskaidras. Tomēr viņi ir tik stipri, kāpj ārā pāri vecam puķupodam, ieplīsušam, nobirzušām malām. Vēl šo vasaru tie augs, centīsies ražot, cik spēdami ar veciem spēkiem pēc jauno laiku prasībām.

 

 

 

Erna Ķikure

KAD VILCIENS APSTĀJAS

Dažreiz, kad vilciens apstājas, par agru, stāv brīdi pirms ieiet stacijā, vai vilciens ir gaŗš un ir pagadījies iekāpt pēdējā vagonā, kas mazākās stacijās arvien paliek ārpus cementētā stacijas perona, vai autobuss apstājas, stāv gaidot pie kādas pārbrauktuves, pie celtuves gaida baltā celtuve kuģīša pienākšanu, vai kādreiz mašīna jāaptur, jāgaida brīdi pie tilta – uz tilta noticis satiksmes negadījums, jāgaida un jādod ceļš policijas un ambulances mašīnām, jāgaida līdz aizvedīs sasistos, skats tādās reizēs gaŗlaikodamies klejo apkārt, un gadās – apstājas cietajā, zvirgzdainajā ceļa uzbērumā vai kāda saplaisājušā ietves mūrējumā, lējumā... Skats apstājas pie sīkiem stādiem, ziediem, sēklotnēm – tik tikko samanāmiem dūmu, putekļu, atkrišņu sērojumā, monotonā pelēcībā. Skats atrod tur liesus, sīkus stādus, ziedus, puķes, kā caurspīdīgu plīvuru vējā pār cieto, aso, sabērto, salieto, samūrēto, nepieciešamo, bet it kā neskatāmo, nerādāmo, it kā neeksistējošo techniskās pasaules pievārti. Ziedi? Margrietiņas vai kumelītes? Vāri caurspīdīgi, miniatūri ķimeņziedu vēdeklīši... Puķes bālas, maigām, apputējušām krāsām tās šūpojas savu šūpošanos, noliecas, pieceļas, noliecas, savā mūžīgā ritmā – sīki izbālējuši, izdedzināti, nomīdīti stādi zied, zied pret karsto sauli caur putekļiem, gatavo savas sēklas, atdod tās vējam, tam pašam vējam, kas viņas šurp atnesis, atdod aiznest kādu sīku sēklu. Izsēt. Iesēt. Kas zina, varbūt kaut kur dārzā, kādā labā laukā, varbūt arī tur pat blakām vēl šaurākā cementa spraugā. Ak, dzīvot ir visur vienādi. Dzīvot – ir dzīvot.

Jāiesmejas, ja vilciens, autobuss, vai privātā mašīna ved pašreiz kaut kur uz kādu sevišķu dārzu, vai parku, slavenu rožu laukumu, azaliju vai orchideju izstādi tur, kur treknie, leknie, samtainie zīdainie, nodzirdītie, nozīdītie nobarotie stādi, podos pārcilāti no aizvēja uz aizvēju.

Dzīvei dažādi veidi. Bet dzīvot – ir dzīvot!