MEZGLI - I

Marksisms ir filozofija, vēsture, socioloģija. Marksisms ir mezgls – vesels samezglotu dzīparu vīstoklis. Ja tu marksismu izmet pa logu, – tas atgriezīsies pa aizmugures durtiņām. Ja marksisms ir atmests kā komūnisms, nav ko brīnīties, ja tas atnāks atpakaļ, smaidīdams blondā linu galviņā kā fašisms. Hitlers pieteica „cīņu” marksismam, bet bez marksisma bazes; bez tā pretkapitālisma paklāja, ko vācu sociālisti (arī Markss pats) bija noklājuši vācu pamatšķiru apziņā, hitlerisms būtu izkusis kā sniega pika Belcebula katlā. Hitlers pats, pēc kaŗa dienesta atgriezies Vīnē bez misijas, ir vēstures neatklāts. Hitlera saistība ar marksismu bija gan ideoloģiska, gan taktiska.

Bet kā ar latviešiem? Vai mums marksisms būtu izmetams kā vecas vīzes,? Vai šī filozofija/ideoloģija, kas, bez liela pārspīlējuma mēs varam teikt, ap šī gadu simta sākuma posmu iemācīja latviešus „domāt”, vismaz sapņot, tagad būtu novecojusi, sagandēta līdz pēdējam?

Gani slēpa marksistu pamfletus savās launaga cibās, un ģimnazisti internātos zem segām svecītes gaismā lasīja Marksa tekstus. Vai brīnums, ka 1917. g. ap 70% latviešu nobalsoja par lielinieku sarakstu, (jaunieši ap 90%).

Kopš emigrācijas sākuma daudz lamu vārdu par marksismu esam dzirdējuši, bet nekas nopietns par to nav bijis rakstīts. Tas ir, mēs neesam mēģinājuši savu likteņa sadursmi ar marksismu izprast, vīstokli atšķetināt. Ja nemaldos, tad Alfrēda Braunfelda darbs Marksistu ideoloģija un stratēģija ir pirmā emigranta grāmata par šo tematu un ne tādēļ vien vērā liekams notikums mūsu sabiedrībā. Temats, ko iztirzā Braunfelds, ir ļoti plašs, tas ietver Marksu un marksistus – Marksa mācības izaugsmi no hēgelisma līdz Ļeņina pēctečiem, Braunfelda grāmatai ir savi propagandiski nolūki, bet tajā pašā laikā tā ir arī analitiska. Marksa un marksistu teksti ir nopietni iztirzāti, un plašs avotu klāsts izcilāts.

Marksisms ir viena no šīs pasaules sarežģītākām filozofijām, un lai to pareizi iztirzātu, ir vajadzīga zināma filozofiski pacilāta valodas prasme tekstu tulkojumos un iztirzājumā. Kā vienu no Braunfelda sasniegumiem varam minēt, ka viņš šo uzdevumu ir veicis cienījamā līmenī.

Braunfelda pieeja Marksam ir negatīva. Viņš kā pretkomūnists, un mēs „visi” latvieši (pēc Lešinska liecības arī latviešu čekisti) tādi esam, ir sasējis Staļinu, Ļeņinu, Engelsu un Marksu vienā vīstoklī un ved uz vēsturisko atkritumu kaudzi – droši vien to pašu, kuŗā Trockis savā laikā noguldināja „meņševikus”.

Man pret šo Braunfelda pieeju ir dažādi iebildumi, Braunfelds pārzina marksismu pietiekoši labi, lai zinātu, ka tas pārstāv daudzšķautņainu intellektuālo un filozofisko strāvojumu spoguli, bet viņš savā darbā to ir ielicis vienā „tačkā” ar Staļinu un ved uz mēslaini, nemēģinot atšķiŗot, dzīt ķīļus starp Marksu un padomju varas nesējiem un ideologiem. Man liekas, ka latviešu pretkomūnistiem vajadzētu iet pretējā virzienā –piesaistīt sev Marksu un cīņā pret padomju tiranniju. Markss, vai nu mēs gribam vai ne, ir viens no mūsu civilizācijas dižgariem – ar destruktīvi ārdošu noslieci, bet tomēr dižgariem. Un droši vien ne ļaunāks kā Sokrāts, Ruso (Rousseau) vai Nīče (Nietsche). Protams, nav noliedzams, ka sakarība padomju sistēmai ar marksismu ir liela, bet padomju sistēmai ir arī sakarības ar Makiavelli (Machiavelli), Ruso (Rousseau), Klauzevicu (Clausewitz) un daudz citiem teorētiķiem un praktiķiem. Marksam ir arī bezgala daudz atšķirības no padomju varas. Piemēra dēļ, Markss nekad nav aizstāvējis tiranniju, cietumus vai policiju. Marksa proza pilēt pil no rūgtuma pret visām apspiešanas sistēmām. Markss bija utopists, kas ticēja centralizētas varas sairšanai, impēriju norietam un cilvēces brālībai. Kur šeit ir sakarība ar staļinismu vai pat Brežņeva sistēmu? Par visu vairāk Markss ticēja cilvēka gara spēkam pār ieroču varu. Nešaubos, ka, ja Markss šodien dzīvotu, viņš soļotu poļu „Solidaritātes” karoga nesēju ierindā. Daudz veidos marksisms vēl joprojām ir eksplozīvs ierocis grāvēju rokās, daudz bīstamāks padomju dižvīriem nekā parlamentārām sistēmām. Markss mums atklāja veidus, kā tirannijas un parazītiskas sistēmas maskējas – slēpjas aiz „ideāliem” un „neapgāžamām patiesībām”. Markss bija pirmais, kas izprata ideoloģiju esenci un to atsedza mums bez maskas. Vēsturiskā tecējumā kristiānisms ir smagi cietis no Marksa KRITIKAS, bet domāju, ka vēl vairāk ciestu Brežņeva ielāpainās ideoloģijas „bikses”. Kāpēc atraidīt Marksu, šo vitālo, neiegrožoto garu, reducēt tā devumu uz dažiem taktiskiem principiem un vest uz mēslaini?

Rojs Medvedjevs Maskavā vēl cīnās par Ļeņinu, „jauno” nebirokratisko, utopisko Ļeņinu. Vēlēsim viņam laimes! Latviešu emigrantiem ir pārlieka tieksme norobežoties. Iznirstot no Otra pasaules kaŗa šaurajiem horizontiem, gadu plūsmā mūsu redzes aploks ir kļuvis vēl šaurāks. Tie šaurākie no mums ir pat norakstījuši Raini komūnistiem, citi atdevuši Veltu Tomu un pat Valdi Krāslavieti Kultūras Glābšanas Biedrībai.

Salīdzinot Medvedjeva cīņu Ļeņina dēļ, cīņa par Marksu ir visai viegla. Katrs, protams, cīņā pret tiranniju var izvēlēties savus sabiedrotos, bet ja man ir dota izvēle, labprātāk cīnītos ar Marksu sev blakus nekā bez tā.

Tik viegli savus mezglus mēs neatrisināsim.

 

Andrievs Ezergailis