Īstus izstāžu plūdus kā Rīgā, tā provincē ir devusi Mākslinieku savienības 40 gadu jubilejas atzīmēšana. Arī pašdarbinieku pienesums nav bijis mazais. Ne visas izstādes gūst kritiķu ievērību un ir labi, ja tās vispār presē atzīmē. Par vispārēju kultūras dzīves vitalitāti nav šaubu. Tāpēc varam iztikt bez iedziļināšanās statistikas atskaitē. Daudz auglīgāk būs pie skarties reprezentatīvai caurmēra izlasei, kas tipiska apskatāmai panorāmai.

Padomju iekārtā mākslai piekrīt arī sabiedrības audzināšanas funkcija, ja tā varētu teikt, ar ideālizēšanas palīdzību. To aktīvi atbalsta PSRS mākslas fonds un Latvijas PSR Kultūras ministrija ar pasūtinājumu sistēmu. Bieži tiek izsludināti konkursi par dažādām temām, ko dēvē par „jaunu mākslinieku aktivizēšanas formu”. Būtiski te darīšana ar koncentrētu saimniecisku, polītisku un karjeras spiedienu. Praksē mākslinieki rēķinās ar padomju dzīves realitātēm.

Šādās izstādēs ir veltīgi meklēt ko jaunu, atklājamu, tās drīzāk kalpo mākslinieku profesionālās gatavības apliecināšanai. Runājot vispār par izstādēm, dizaineris Jānis Borgs domā, ka „... joprojām turamies pie akadēmiskām izstādīšanas formām. Izstādes sāk jau apnikt; gandrīz var neiet – jau iepriekš zināms, kas tur gaidāms.” (LuM, 13).

Šinī kategorijā var ietilpināt izstāžu zālē „Latvija” iekārtoto plašo tēlotājas mākslas izstādi, veltītu LKP 23. kongresam, kur bija arī redzami labākie darbi sakarā ar speciālo konkursu PSKP 26. kongresam un 10. piecgades sasniegumiem. Izstādes atmosfairu ļoti trāpīgi raksturo Velta Lapacinska, izsakoties par grafikas ekspozīciju (LuM, 4):

... Tematiskajos darbos dominē svētdienīgā, piepaceltā un dažkārt arī deklaratīvi illustratīvā tonī pausts slavinājums dažiem pozitīviem vispārinājumiem. Tie ne reti atstāj arī virspusēji apzināta, trafareti izprasta un par bezproblēmatisku atzīta materiāla iespaidu. Līdz ar to grafikas lapās maz patiesi saviļņojoša, mākslinieciskā lielumā izjusta redzējuma.

No daudzajām izstādēm Rīgā vai provinces centros, kas ir guvušas plašāku atsaucību, būtu atzīmējama mākslinieka Heinricha Vorkaļa personālizstāde Zinību namā. Tur bez akvareļiem eksponētas garbārkšķu dekoratīvas segas un gobelēni. Vorkalis ir plaši pazīstams un cienīts ar savu intimi introverto pasaules skatījuma izpausmi mākslinieciskajā darbībā. Viņa lieliskā techniskā varēšana labi pakļaujas šādu ieceŗu realizēšanā. Arī Dzidra Bauma, akvareļu izstādē Slampes kultūras namā, pārliecinoši demonstrē labi izprastu, iejūtīgu akvarelisku plūdumu un atkarībā no temas ar drāmatiski skarbiem vai liriski maigiem virstoņiem. Baumai piemīt arī ekspresīvas koloristes spējas.

Māksliniece ar visai savdabīgu rokrakstu ir keramiķe un akvareliste Sarmīte Munde. Savdabība pa daļai veidojusies Rīgas porcelāna fabrikā pavadītajos gados. Šīs rutīnas sinteze ir viņas akvareļu glezniecības mugurkauls: porcelāna apgleznojumu dizainība un virzība. Gustava Šķiltera memoriālā mūzeja izstāžu zālē bez akvareļiem māksliniece ir eksponējusi porcelāna servizes. Tajās un pat nedaudzajos māla un šamota veidojumos jūt tālu atbalsi no rokoko rotaļīgās vijības.

Aizrobežu mākslas mūzejā keramiķe Olita Ozoliņa rāda interesantu tēlu galeriju dažādās sērijās. Viņas devumi centrēts ap ekspresīvu figūru kustību. Piemēram, fascinējošās „Variācijas par gotikas temu” ir radušās, domājot par izstādes telpu, tās apkārtni. Šīs saistošās darbu virknes Ozoliņa ir darinājusi šamotā.

Gustava Šķiltera mūzeja dārzā un izstāžu zālē ļoti interesanta Solvitas Zāles dekorātīvās keramikas izstāde. Mākslinieci saista virpojums, veidojums un arī apgleznojums, bet pāri visam – absolūta formas tīrība. Paliek iespaids, it kā viss tiek veikts rotaļājoties, taču pretējais stāv patiesībai daudz tuvāk. Efektīvā Zāles kolorīta izjūta skanīgi atklājas visdažādākajās glazūrās.

Jaunās dekoratīvās keramiķes Māras Muižnieces sniegums bija aplūkojams Zinību nama apaļajā zālē. Arī viņas formas ir tīras ar pasvītrotu tendenci atkailināties no jebkādām asociācijām ar dabu un tieksmi nogremdēties klasiskās abstrakcijas izteiksmes pasaulē.

Spriežot no 7. republikas dārza keramikas izstādes Siguldā, kur dominē t.s. mazās formas, jāsaka, ka keramiķus vairāk interesē jaunrades aistētiskie un emocionālie aspekti nekā pašu darbu utilitārā funkcija. Pēdējā ir atkarīga no padomju iekārtas specifikas īpatnībām, kas tālāk par toleranci ne vienmēr sniedzas. Labi arī tā. Izstāde, kā jau tas bija sagaidāms, ir ļoti laikmetiska ar avangardisku formas dziļumu, bet ne modes nozīmē un kontrastaina ar viengabalainu izkārtojumu, ko gan drīzāk ir panākusi izstādes tiešā apkārtne. Ar darbu novietojamās vietas raksturu dārza keramiķiem taču vienmēr ir jārēķinās. Šķiet, pārstāvētas gandrīz vai visas fiziski iespējamās formu koncepcijas, sākot ar ģeometriskām un beidzot ar floras un faunas ietekmē radītām iecerēm. Redzamas kā slēgtas, tā atklātas formas; apvienojumā atšķirīgas keramikas masas – māls un šamots, virsmu spriegumi, krāsu saspēles kontrasti vai harmonijas u.t.t. Būtu jāatzīmē modernajā dārza keramikā interesanta, bet reta parādība, proti, folkloras motīvu ietekmētas temas, piemēram, I. Krolles „Lāčplēša zemei”, A. Ķiģeļa „Akmens laikmets”, E. Detlava „Pilskalns” u.c. Dārza keramika patlaban veido vienu no tagadējās Latvijas tēlotājas mākslas visvitālākajām un, nenoliedzami, ari tās vislaikmetīgākajām daļām.

 

Rēzeknes novadpētniecības mūzejā apdāvinātie keramiķi Ēvalds Vasiļevsķis un Vladislavs Vincēvičs vienlaikus dalījušies ar personālizstādēm. Abi ražīgie Latgales mākslinieki savu daiļradi sapratīgi balsta uz vietējā apkaimē sastopamām trauku formām un droši izveido izteiktu personīgo stilu.

Atzīmējamas divas personālizstādes Tēlnieku nama izstāžu zālē: Evī Upeniecei un Valerijai Mickēvičai. Pirmajā, atskaitot portretus, visi darbi veltīti Salaspils temai ar sievieti degpunktā, ko māksliniece veikusi ļoti neatlaidīgi, izteiksmīgi un ar stingrām personīgā skatījuma iezīmēm. Viņas iecienītais materiāls ir bronza, bet lietots arī marmors. Mickēviča iekļaujas latviešu tēlniecības tradicionālistu grupā ar lietišķu un vienmēr pārdomātu pieeju uzdevuma risinājumā. Taču savas ieceres viņa neīsteno granītā, kā to varētu sagaidīt, bet gan metallā – vaŗā un bronzā.

Kā solis projām no tradicionālās koncepcijas ir jāuzlūko 8 vidējās paaudzes tēlnieku izstāde Aizrobežu mākslas mūzeja Velvju zālē. Tie ir Ojārs Breģis, Kārlis Dane, Ligita Franckēviča, Ojārs Feldmanis, Dagnija Nīcmane, Bruno Strautiņš, Jānis Strupulis un Vēra Veisa. Te, acīm redzot, darīšana ar ļoti apdāvinātu mākslinieku grupu, kur visi ir izteikti individuālisti ar akūtu sava laikmeta formas izjūtu konceptīvā nozīmē. Noārdot vai vismaz paplašinot vecā redzējumā iežogotos apvāršņus, viņi ir radījuši jaunas tradicijas, kā jau tas dzīvai mākslai pienākas. Katram laikmetam jau ir sava seja. Varbūt grupas lielākais nopelns tomēr ir mazo formu ieviešana izteiksmes skālā un spēja mākslinieciski pārliecinoši izteikties tās apjomā.

Grupa nebaidās lietot tēlniecībā mazāk ierastus materiālus, ja tas dod īsto atbildi speciālam plastikas problēmas uzdevumam. Piemēram, K. Dane attapīgi izmanto dažādus metalla lokšņu kalumus; Ligita Franckēviča atrod perfektu akmens un bronzas saskaņu u.t.t. Jāatzīmē ne tikvien izstādes ļoti augstais standarts medaļu mākslā, bet vispār šīs mākslas specifikas vērienīgums plastiskā risinājumā. Minētā 8 mākslinieku grupa tagadējā latviešu tēlniecībā reprezentē izrāvienu − viņi ir izgāzuši tradicionālistu slūžas...

Eduarda Smiļģa mūzejā uz skatuves iekārtoto mākslinieces Margas Spertāles personālizstādi varētu uzskatīt par retrospektīvu, ja vien ekspozīcijā būtu pārstāvēts arī viņas darbības sākuma posms Jelgavas teātrī (1924-33). Taču savu pilnbriedumu viņa sasniedza Drāmas, Operas un baleta teātŗos. Viņa mākslinieciski dziļi izjūt teatrāla kostīma specifiku kā asi raksturojošā, tā drāmatiskajā un poētiski liegajā skālā. Spertāle ir izveidojusi pati savu figūrālu šamota plastiku, kas ekspozīcijas izsvērtajā apgaismojuma gaisotnē spēj radīt neatkarīga mākslas darba eksistenci.

Pazīstamam, izdomā bagātajam scenogrāfam Andrim Freibergam izstāde Aizrobežu mākslas mūzejā, kur viņš eksponējis vairākus savu iestudētu lugu maketus un kostīmus. Vēsturiskajās lugās Freibergs nekopē, bet gan brīvi interpretē. Jāatzīst, ka māksliniekam šai nozarē ir savs svars un pieprasījums arī ārpus Latvijas robežām.

Tekstilmākslas miniatūrā iekārtotajā izstādē Gustava Šķiltera mūzejā pārstāvēti trīs mākslinieki – Ilma Austriņa, Vija Jansone un Aina Muze. Šāda veida sīkforma sevišķi pateicīga visdažādākajiem eksperimentiem savas momentārās pārskatāmības pēc, kas tanī pašā laikā kļūst arī neatkarīgs māksliniecisks veikums ar patīkamu intimitāti. Austriņa labprāt gremdējas krāsu mijiedarbes problēmās, izmantojot dažādas technikas; Jansone ir izkopusi pinuma paņēmienus kā galveno izteiksmes līdzekli, bet Muzes individualitāte saistās ar baltās krāsas niansēm variāciju sērijās.

Pēterbaznīcā skatāma tekstilmākslinieces Lilitas Postažas pēdējo 20 gadu darbu izlase kopš Mākslas akadēmijas beigšanas. Viņai piemīt tīkams personīgs rokraksts un laba formas izjūta, kas atspoguļo galvenās tendences latviešu tekstilmākslā, sākot ar izteiktu dekorātīvismu, atsacīšanos no klasiskā četrstūra formāta un ieiešanu trešajā dimensijā, abstrakcijā līdz stilizētai figūrālitātei. Saista Postažas eksponētās māksliniecisko ieceŗu skices un zīmējumi. Pēdējie netieši kommentē un tādējādi palīdz skatītāju pietuvināt viņas mākslinieciskā snieguma koncepcijas jēgai.

Aizrobežu mākslas mūzejā labi iekārtota kontrastējoša kopēja izstāde gleznotājam Vilim Vizulim un keramiķei, bērnu grāmatu illustrātorei Aijai Zīlei. Vizulis ir konsekvents kolorists. Šim nolūkam viņš izmanto kluso dabu situācijas. Tagad atsacījies no tradicionālā galdiņa aranžējuma, viņš pievērsies drāmatiskākam, horizontāli savdabīgam laukumu izkārtojumam. Zīles ekspozīcijas spēks sakņojas tradiciju tēlainībā un folkloras motīvos. Atzīstamu virtuozitāti māksliniece ir sasniegusi figūru modulējumos.

4. miniatūrgrafikas izstāde Zinību namā liek domāt par apmēros līdzīgu mākslas darbu intensitāti viduslaikos. Atzīmējama tendence ar izsvērtiem, simboliskiem krāsu akcentiem atsegt darba pamatjēgu. Piemēram, zilā krāsa B. Ancānes Madonnas tērpā „rada mātes svētuma, iekšēja miera pārliecību” (LuM, 1). Skatītāju saista arī liela techniku bagātība, sarežģītu struktūru koncepcijas, abstraktizētas konstrukcijas, it sevišķi jaunāko autoru darbos.

Neparasta, ja neteiktu vairāk, ir Zinību namā iekārtotā jaunās grafiķes Lilijas Dineres pirmā personālizstāde. Neparasta padomju apstākļos tāpēc, ka šī spējīgā un uzdrošināšanās pilnā māksliniece operē gandrīz tikai ar abstrakcijām. Izstādes pamatā noenkurots cikls „Spēle ar apli”, aplis krāsu laukumā kā simbols. Tas patapināts no indiešu erotiskās Tantra mākslas, kur aplis resp. ola ir visa sākuma avots... Viņa ir neparasti iejūtīga koloriste ar dziļu konceptuālu izjūtu – labu segumu savām tālākām gaitām. Zīmīga ir Pētera Bankovska atziņa (LuM, 22): „... L. Dinere izvēlējusies ceļu, kuŗā ceļa biedru diezgan maz. Bet vai dažreiz nav tā, ka ceļš izvēlas savu gājēju?...”

Atzīmējama ir grafiķes Mārītes Klušas pirmā personālizstāde, kas iekārtota Madonas novadpētniecības mūzeja telpās. Māksliniece ir izvēlējusies zīmēšanas disciplīnu kā galveno izteiksmes līdzekli, specializējoties tušas technikā. Taisni te viņa parāda savu personīgo rokrakstu, sievišķīgu jūtelību un maigumu ar virzību uz ekspresīvu spēku. Neatkarīgi no temas, vizuālās izteiksmes objekta, viņa spēj atbrīvoties no visa liekā un koncentrēties uz sintētisko būtību, uz pārlaicīgo.

Vēstures mūzejā grafiķis Jānis Riekstiņš sarīkojis savu pirmo personālizstādi, kaut gan mākslinieks bijis aktīvs jau 25 gadus. Viņš pieder pie reālistu skolas ar izkoptu un patīkamu glezniecisku tvērumu gaismēnu saspēlēs ofortos un litogrāfijas. Aplūkojami arī zīmējumi un akvareļi.

Pazīstamā grafiķe Malda Muižule dalījusies izstādē Zinību namā ar citiem pēdējās Tallinas grafikas triennāles laureātiem. Viņa ir izcila iekšēju noskaņu atklāsmes meistare ar lirisku, bet ekspresīvu piedevu bagātinātu skatījumu un strādā oforta technikā.

Četri profesionāli dizaineri – Ģirts Kiršteins, Helga Krūkle, Aivars Krūklis un Dzintra Kāve ir iekārtojuši savu izstādi Pēterbaznīcā, rēķinoties ar celtnes gotisko interjeru. Redzamas pielietojamās grafikas zīmes, arī radio, elektronikas un citi rūpniecības produkti maketos vai tieši no produkcijas lentes. Modernajam rūpniecības dizainam ir racionāla konstrukcija, vienkāršības bagātība, aistētiskums. Taču padomju rūpniecības sistēmai, pretēji kapitālistiskai, nav jāražo konkurencei. Tas atstāj pēdas uz dizainisko domāšanu. Apsveicams lēmums dibināt Latvijas dizaina centru, kas palīdzētu pilnīgākai jeb totālai dizaina inkorporācijai industrijā. Jākonstatē, ka pielietojamā grafikā nejūt tautas mākslas elementu profanāciju, kas iesākās jau tautas atmodas laikmetā un ko tik ienesīgi turpina daiļamatnieki emigrācijā.

Kombināta „Māksla” kārtējā izstādē Mākslinieku namā pārstāvētas visas nozares. Profesionāli nevainojama līmeņa darbus uzrāda ādas plastika. Īpatnēju stikla plastikas izpratni demonstrē S. Auere un Ā. Ēmane, bet vislielāko daudzveidību sniedz rotkaļu nodaļa. Zināmu pelēcību nav pārvarējuši rokdarbu un aušanas meistari, par ko arī sūdzas Dace Lamberga (LuM, 16): „Praksē kombināta audējas paliek aiz tautas meistariem. Izstādītās segas, kas pretendē uz tautisku stilu gan rakstos, gan kolorītā, ir gauži primitīvas, un rodas sajūta, ka no piecdesmito gadu pārprastā tautiskuma laikiem nemitīgi tiek „muļļātas” vienas un tās pašas standartkompozicijas. To tiešām grūti saprast laikā, kad latviešu dekoratīvā tekstilmāksla izgājusi pasaulē.”

Par vērienīgu fotografu-mākslinieku sevi ir pieteicis Raimonds Rencis ar personālizstādi Zinību namā. Viņš ir nodevis apskatei ainavas, portretus un foto montāžas. Pēdējās ir relatīvi jauna parādība latviešu foto mākslā, un taisni šai branžā Rencis ir vissekmīgāks kā vēstījumā, tā koncepcijā. Renča pieeja nav ignorējama un jācer, ka viņa izstāde ierosinās dziļākas debates par foto mākslas uzdevumiem...

Valsts mākslas mūzejā atklāta Republikas portretu izstāde, kur „... krāsa aizpilda to tukšumu, ko rada nodeldēts vārds un noplicinātas emocijas...” (LuM, 27). Teiktais saprotams kā kommentārs par dažādību no tradicionālā akadēmisma (I. Vecozols) līdz pusabstraktam ekspresionismam (L. Eglīte), tātad uz daudzveidību kādreizējās uniformētās vienveidības vietā. Pārmaiņas mēģina nostiprināt jaunās paaudzes mākslinieki. Viņu centienu īpatsvars, izņemot koncepcijā, atgādina šī gadsimta sākuma pirmo dekāžu modernistu ievirzes latviešu glezniecībā. Tagadējo situāciju sentimentāli summē Ingrīda Burāne, apcerot Miervalža Poļa gleznoto Jāņa Poruka portretu (LuM, 27): „Miervaldis meklē tajā romantisko varoni. Tas ir ļoti mūsdienīgi laikā, kad vispārējā tieksme un nostalģija pēc cēliem vārdiem, tīrām domām, dziļām kaislībām (bet tikai visu ar mēru, citādi nebūs tik skaisti!), īpaši jaunatnes vidū, aizvien vairāk pieņemas spēkā.” Tās pašas ilgas, tikai citos vārdos ietērptas, Burāne tēmē uz populārās gleznotājas Maijas Tabakas pašportretu: „... Maija Tabaka grib būt zilos dienvidos, bet aukla, uz kuŗas jābalansē, reti aizved tālēs...”

Daudzsološa jauna gleznotāja, kā tas redzams no personālizstādes Zinību nama apaļajā zālē, ir Dace Lapiņa. Tā liek domāt ritmiski un dekoratīvi organizētās formas labi noskaņotās krāsu attiecībās. Architektu namā eksponēti gleznotāja-reālista Matīsa Zavicka darbi. Šoreiz skatāmi portretu zīmējumi visdažādākajās technikās un sieviešu akti pastelī. Portreti imponē ar savu mirkļa tvēruma momentu, bet aktus atdzīvina modeļa nostatījums, radot ekspresīvu kustību.

2. republikas „Ainava un klusā daba” izstāde Jūrmalas izstāžu zālē neiezīmējas ar kādu kopīgu stilu par spīti temai, drīzāk ar izteiktu autoru individualitāti.

Taču tēlotājas mākslas izstāžu nomācošais vairākums, neskatoties uz zīmīgiem izņēmumiem, paliek izteikti konservatīvs un ar demonstratīvu nokrāsu. Par šo parādību tiek debatēts un dzird izteiktas dažādas domas par iespējamiem iemesliem. Gleznotājs Ojārs Ābols (LuM, 16), piemēram, saka: „... Es būtu teicis, ka galvenā mūsu tendence ir turēties pie tradicijas, un iespaids ir tāds, ka šī nosliece pastiprinās. Bet ir jautājums, ko mēs katrs uzskatām par tradiciju. Cits Parīzes skolu, cits beļģu skolu, cits Pēterburgas Akadēmiju...”

Literātūras un Mākslas debašu sērijā „Pārrunu kārtībā” (47. num.) Ābols izsakās daudz izsmeļošāk:

Asa konfrontācija ar laikmetu glezniecībā klaji neparādās; to redz grafikā, plakāta mākslā. Mēs turamies pie pārbaudītā. Savā izvairībā šāda māksla atgādina vecu, savā mūžā daudz pieredzējušu vīru, kuŗš tagad raksta memuārus. Viņš ne ar ko riskēt vairs nevēlas, raugās dzīvē apskaidrots, jo visas problēmas viņam šķiet izšķirtas, visas mācības jau gūtas. Viņš stāv pāri likteņa draudiem. Viņa memuāri iemantos nemirstību, to viņš apzinās un noenkuro sevi mūžībā. Viņš bauda cieņu visapkārt un ir ar sevi apmierināts.

Domas var dalīties, bet vispārīgi izsakoties šķiet, ka vispamatīgāko puritānismu jūt tieši cilvēka figūras koncepcijā gan no redzējuma, gan no kustības viedokļa, plikņus ieskaitot. Pēdējie bieži pat atkailināti no erotikas (!)... īsti kristīgā garā... Šīs nelaimes vienveidības sastinguma kodeks liek domāt par seno ēģiptiešu vai bizantiešu līdzīga tipa formulas mākslām, piemērotām aizgājušam laikmetam.

Protams, šie vispārinājumi nav attiecināmi uz latviešu mākslu tās totālitātē. Noteikts izņēmums ir Boriss Bērziņš un viņa māksla, kā to rāda viņa ilgi gaidītā otra personālizstāde Valsts mākslas mūzejā. Nav jābrīnās, ka par Bērziņu padomju presē relatīvi maz raksta... Šeit darīšana ar atšķirīgu mākslinieku, īpatni „reālistu”, izveicīgu zīmētāju, konstruktoru, labu koloristu, kuŗa personīgās vizijas pasaules pamatā ir spēcīga figūrāla forma, piesātināta līdz eksplozijas punktam. Taisni pēdējais aspekts ir viņa oriģinalitāte un rokraksts – izjusta, dizainiski pārdomāta, ekspresīva, skulpturāla, „bērziņiska” forma. Tā operē kā atkailināts nervs un stāv tālu no konvencionālā padomju skaistuma ideāla... gluži kā Igo Parīzes Dievmātes katedrāles kupris... kas kaisli runā uz savu laikmetu... Bērziņš domā un izsakās ar formu, tāpēc viņš ir iegājis vizuālās mākslas specifikas visdziļākajās dzīlēs. Ir kārdinājums Bērziņu salīdzināt ar otru latviešu mākslas visu laiku lielāko īpatni – Kārli Padegu, kaut gan abi koncepcijā atšķirīgi, viens „abstraktizēts”, otrs – narrātīvs. Par sava veida izrāvienu var uzskatīt arī Romulda Geikina personālizstādi Zinību namā, kas rāda vienpati mākslinieku koordinētā, reglamentētā sabiedrībā. Geikins brīvi izmanto visdažādākos glezniecības paņēmienus, koncepcijā svaidīdamies starp illustrātīvi stāstošo līdz simboliskai formu valodai. Kritiķis Pēteris Bankovskis (LuM, 41) starp citu spriež, ka „... šiem darbiem nav gandrīz nekā kopēja ar mūsdienu latviešu glezniecības, arī akvareļglezniecības likumībām...”

Mākslas dzīves dažādību kuplina Herberta Sīļa darbi Aizrobežu mākslas mūzeja telpās. Šis neparasti ražīgais mākslinieks lieto vitālas un pulsējošas krāsu attiecības, un tieši tāpēc stāv savrup, jo lāgā neiederas remdenās mērenības gleznotāju pulkā. Arī Tukuma mūzejā eksponētās Ērikas Gulbes gleznas pieskaitāmas pie nedaudzajiem izņēmumiem. Viņa mīl lietot sevišķi spilgtus krāsu salikumus, tos uzziežot it kā ar šķietamu gaŗāmgājēja nevīžību „uzšvunkotā” manierē. Tomēr reālitāte ir pretējā, jo visa pamatā ir stingra kontrole, kas ļauj māksliniecei savas izjūtas ietērpt vizuāli baudāmos veidolos. Gulbes darbos „nekas nebrūk un negrūst” (LuM, 3).

Jāatzīmē arī t.s. kultūras sakaru rezultāti, jo to logatos ir notikusi ASV/Kanadas latviešu mākslinieku apmaiņas izstāde Aizrobežu mākslas mūzejā. Optimistiski skatoties, te varētu runāt par ūdens šķirtni... it sevišķi, ja atceras pirmo šāda veida pabailīgo mēģinājumu septiņdesmito gadu sākumā un tā likteni – Raimonda Staprāna izstādi kultūras sakaru komitejas namā, provizoriski iekārtotu un atvērtu tikai speciālai publikai. Šī izstāde ir radījusi dzīvu atsaucību, jo tā pienācīgi reklamēta padomju presē. Profesionālo kritiķu klusēšana šai kontekstā saprotama... bet tie neklusē par pianista Ozoliņa koncertiem, Siliņu teātŗa debijām...

Tomēr Pārslas Kalabui personālizstāde Architektu namā lāga neiederas kultūras apmaiņas atmosfairā. Mākslinieci, bijušo rīdzinieci, kādreizējo „Saktas” dejotāju un aktrisi, tagad PSSR pārstāvi UNESCO, taču nevar pārtaisīt par emigranti.

Beidzot vēlreiz jānorāda uz latviešu mākslas anachronismu, tēlotājas un lietiskās mākslas dalījumu, šķiet, – kultivētu. Parādība grūti saprotama, jo ik dienas tiek apbrīnoti un citēti augstās renesanses meistari. Vai tad Leonardo, Mikelandželo, Čellini u.c. nebija vienādi aktīvi un sekmīgi visās mākslas nozarēs?

Pa kādu ceļu ies Latvijas jaunās paaudzes mākslinieki, dizaineri, jo no tiem atkarīga nākotne? Ka tiem ir pašiem savs Olimpa kalns ar saviem dieviem, to konstatē arī Rasma Lāce („Cilvēkproblēma. Vērojumi glezniecībā”, LuM, 42): „Satrauc jauno mākslinieku inerce attieksmē pret laika biedra tēlu, vēlēšanos skatīt to kopumā ar laikmeta progresīvo virzību, enerģiju.”

Katra spekulācija šeit neauglīga – viss atkarīgs no neparedzamiem vietējiem un lokāliem apstākļiem. Varbūt sakarīgāk būtu jautāt, vai padomju sistēma var atļauties mākslām bez norādēm organiski attīstīties, kad pārtrūks tās tolerances diegs?, Nākotnes aspekti stāv zem Damokla zobena...