Šodienas pārmaiņu (Rīgā teiktu ZTR) laikmets pilns paradoksu tikpat kā seno dienu suns blusu. Elektroniskās komunikācijas brīnums ļauj Honkongas vai Singapūras tirgotājam momentā pārbaudīt tavas kredita pirktspējas tāpat kā Vašingtonas un Maskavas drošības iestādēm tavu politisko uzticamību; bet tai pašā laikā pasts no Rīgas uz Toronto ceļo gandrīz tikpat gausi kā laikos, kad to veda ar buru kuģi un pasta ratiem!

Tā nu tikai visai nesen lasījām (aizgājušā gada Mākslas trešajā laidienā) Maijas Tabakas rakstu „Vitāli būvēt mākslu” – par aizjūras latviešu mākslinieku izstādi Aizrobežu mākslas mūzejā 1981. gada maijā. Raksts bagātināts astoņām melnbaltām gleznu reprodukcijām un divām pilnas lapas reprodukcijām krāsās (L. Eglīša un O. Šteinera darbi), un par to noteikti jāpriecājas. Varētu argumentēt, ka interesantāk būtu bijis reproducēt E. Strautmaņa „Pirmos starus” ar attiecīgu piezīmi, ka pēc izstādes glezna iekļauta Latvijas Valsts mākslas mūzeja kollekcijā, bet jauka bija arī „Melnā sala”. Visumā vairāk būtu priecējusi analītiskāka pieeja skates klāsta mākslinieciskām kvalitātēm un mazāk paviršības paprāvajā aprakstošajā daļā, bet Maija jau ir augstas klases māksliniece un nevis mākslas zinātniece, un raksta galvenā dominante ir nepārprotami pozitīva. Interesants ir aprakstītais epizods, kur 3 apmeklētājas lūgušas Tabakai izskaidrot izstādītos nelaiķa Sigurda Vīdzirkstes darbus. Vispirms jau nenoliedzams prieks, ka Vīdzirkstes māksla (kaut arī tikai divas gleznas) izraisījusi augstu skatītāju interesi. Aizkustina tautas gandrīz vai naīvā ticība saviem lielajiem māksliniekiem – viņi var, redz un saprot visu! Un tad vēl, ka mākslas darbs ir noteikti jāizskaidro un jāsaprot. Arī Maija to uzņem par visai pašsaprotamu, vienīgi neapmierinātība, ka tas jādara bez iepriekšējas sagatavošanās – tā uzreiz!

Iejūtīgi vārdi veltīti Arnolda Treiberga darbiem. Žēl, ka mākslinieka vārds iespiests kļūdaini.

Katrā gadījumā izstādes aprakstus var rakstīt visai atšķirīgi, par ko dzīvu liecību dod Juŗa Soikana par to pašu izstādi Vācijas Latvijā publicētais gabals (20. jūlijā, ar turpinājumu 27. jūlijā). Visumā Soikana daudzvārdīgais traktāts iezīmīgs ar pompozi pretenciozu stilu un visai zemu iejūtības koeficientu iepretim savu pārjūras kollēgu mākslai. Tā klusuma noskaņas iestrāvotiem Vīdzirkstes audekliem veltī tas šādas rindas: „S. Vīdzirkste kā optiskas informācijas elementus lieto punktus un līnijas, tos kārtodams seriālos rindojumos. Tā ir kibernētikas aistētikas izpausme, kas programmēta optiskās informācijas impulsu došanai, bieži vien dinamiskus vēstījumus spēj koncentrēt šķietami ļoti primitīvā artikulēšanā. Kibernētikas aistētika nepazīst tukšas bravūras, ar kuŗu sirgst, piemēram, J. Pollaka ‘skolas’ sekotāji.” Ja nu tas nozīmētu Vīdzirkstes mākslas saprašanu un izskaidrošanu, tad paldies Dievam, ka Rīgā tā palikusi neizskaidrota!

Pitsburgas universitātes profesora Ģirta Puriņa darbi noraksturoti kā „divi sliktas gaumes tapešu gabali”, bet no asākas Soikana kritikas viņu paglābis kāds iepriekš periodikā publicēts raksts. Redz nu, kā tam Puriņam laimējies!

Mazāk žēlastības turpretim parādīts Ņujorkas profesionālim Edvīnam Strautmanim –„liela dūša un kārtīga ‘izšvunkošanās’ uz liela audekla ar lielākajām otām un bez izpratnes par krāsu faktūras funkciju neliecina pat par modernās mākslas izpratni.”

Rakstā ietvertā, smagi uzlādētā didaktika savu kollēgu darbu kaismīgā artikulācijā rāda, ka Kultūras fonda goda diploms par sasniegumiem mākslas paidagoģijā „likumsakarīgi” nopelnīts!

Gandrīz vai solītā un noteikti gaidītā recenzija par izstādi Literatūras un Mākslas slejās neparādījās (bija gan informācija par skates atklāšanu 15. maija numurā).

Aizrobežu mākslas mūzejs pārdeva gandrīz 7500 izstādes ieejas biļešu. Ja nu pierēķinām vēl apmeklētājus, kam biļešu nevajadzēja (izstādi esot apmeklējuši vismaz divi ministri), tad kopējais apmeklētāju skaits šais desmit dienās būtu aptuveni līdzīgs tam, ko Kanadas latviešu mākslinieku vienības „Latvis” gadskārtējās skatēs pulcinātu apmēram 20 gados. Bet ar šādiem salīdzinājumiem jau krietni vien jāuzmanās. Par Anatola Baranovska un Tālivalža Kronberga kopēju pieminēšanu kādā iepriekšējā rakstā pēdējais ne pa jokam noskaities un uz līdzenas vietas iesūdzējis rakstītāju korporāciju tiesā. Ja nu tas nerāda sevišķi augstu demokrātisma izpratni vai pietāti pret rakstītā vārda brīvību, tad kvēlu cīņas sparu noteikti – sparīgs „vāles vicinātājs!”

 

*

Drīz pēc Otra pasaules kaŗa beigām līdz savai izceļošanai uz Grieķiju 1977. gadā Džordžs Kostakis (George Costakis) savā Maskavas dzīvoklī bija savācis un izveidojis visaptverošu krievu avangarda mākslas darbu kollekciju, kā arī ļoti plašu šīs mākslas dokumentāciju. Kollekcijā pārstāvēti 58 mākslinieki (to starpā latvieši Gustavs Klucis un Aleksandrs Drēviņš), tā aptvērusi apmēram 6000 priekšmetu, kas radīti laika posmā no apmēram 1910. līdz 1930. g. (jācer, ka Latvijas ZA-s mākslas vēstures sektors piedos tik „aplamu” periodizāciju.) Apmēram 80% no savas kollekcijas Kostakis pirms izceļošanas dāvinājis Tretjakova galerijai Maskavā, bet ap 1200 priekšmetu izvedis uz Rietumiem, kur tie pirmo reizi bija izstādīti Diseldorfas mākslas mūzejā 1978. gadā. Aizgājušā gada beigu posmā (no 16. oktobŗa līdz 1982. g. 3. janvārim) nozīmīga atlase no šiem darbiem bija izstādīta Gugenheima mūzejā Ņujorkā, bet nākamajā vasarā tā būs redzama Kanadas Nacionālā galerijā Otavā.

Kvalitatīvi noformētajam Gugenheima skates katalogam interesantas esejas devušas M. Rovela (Rowell) un A.Z. Rudenstaine (Rudenstine) – „Art of the Avant-Garde in Russia: Selections from the George Costakis Collection”. Vienlaicīgi Ābrama mākslas publikāciju apgāds Rudenstaines redakcijā izdevis komprehensīvu pārskatu par Kostakisa izvestās kollekcijas daļu ar 122 reprodukcijām no Tretjakova galerijas darbiem (Russian Avant-Garde Art – The George Costakis Collection).

Izstāde un abas grāmatas izvirza Gustavu Kluci kā vienu no nozīmīgākiem abstraktās krievu avangarda mākslas pārstāvjiem. Pats Kostakis deklarē, ka uzskata Kluci par nozīmīgāku mākslinieku kā Rietumos labi pazīstamo El Lisicki (Lisitzky).

Gugenheima katalogā pavisam 33 Kluča darbu reprodukcijas (Ābrama grāmatā pāri par 50) – gleznas, litogrāfijas, zīmējumi, konstrukciju fotogrāfijas un plakāti. Rudenstaines esejā augstu vērtējumu izpelnījusies Kluča glezna „Dinamiskā pilsēta” (1919.-1921.). Šī glezna ietveŗot konstruktīvisma un suprēmatisma sintēzi, kur ar cirkuli un līneālu zīmētais centrālais veidols peld ar krāsu demateriālizētā suprēmatisma fonā. Diezgan daudz reproducēti Kluča propagandas kiosku un ar tiem saistītās atribūtikas zīmējumi no produktīvisma perioda. Viens no reproducēto kiosku dizainiem ietveŗ produktīvismam raksturīgu saukli – „Nost ar mākslu, lai dzīvo propaganda!” Vairumu Kluča darbu Kostakis nopircis no mākslinieka atraitnes (Valentina Kulagina) pēc tam, kad mākslinieciskā mantojuma lauvas tiesa jau bijusi nodota Rīgas mūzejam, kur 1970. gadā notikusi Kluča retrospektīva izstāde (norāde vedina secināt, ka Rīgas skates katalogs bijis krievu valodā). Pirmā Gustava Kluča pēcnāves izstāde tomēr bijusi Maskavā jau 1961. gadā (Majakovska bibliotēkas mūzejā?). Abās publikācijās latviešu mākslinieki, diemžēl, pazaudējuši savu vārdu latviskās galotnes, bet aplaimoti ar Gustavoviča un Davidoviča piekarinājumiem.

Par zaļās puķes meklētāju Aleksandru Drēviņu uzzinām, ka jau 1933. gadā viņš apsūdzēts formālisma grēkā (O. Beskina grāmatā Formālisms mākslā), bet 1938. gadā apcietināts un pazudis. Viņa sieva krievu avangarda māksliniece N. Udaļcova, baidīdamās no represijām, šai laikā iznīcina visus savus darbus. Drēviņa daiļrade plaši pārstāvēta krievu diplomāta Vladimira Semenova kollekcijā Maskavā. Ābrama grāmatā 10 Drēviņa gleznu krāsu reprodukcijas (7 no tām pašlaik Ņujorkā), kas nepārprotami parāda šo latviešu vecmeistaru kā izcili smalku un savdabīgu gleznotāju. Rakstot šīs rindas, gribas cerēt, ka šobrīd Rīgas mūzejā ir skatāma ilgi gaidītā un grūti dzimusī Aleksandra Drēviņa piemiņas izstāde.

 

*

Lielu interesi šī paša laikaposma māksla izraisījusi arī Rīgā, galvenokārt sakarā ar aizgājušā vasarā Puškina mūzejā Maskavā notikušo plašo izstādi „Parīze-Maskava” 1900-1930 (atkal tās nelaimīgās periodizācijas „kļūmes”!). Skatē (kas iepriekšējo vasaru bija eksponēta Pompidū centrā Parīzē) atkal nozīmīgu vietu ieņem Gustavs Klucis. Pārstāvēti arī latviešu mākslinieki: Zaļkalns, Zāle un Apsītis. Par skati raksti un foto reportāžas Rīgas presē (LuM, 1981. g. 21. sept.) un pārraide televīzijā.

1980. gadā apgāds „Aurora” Ļeņingradā publicējis reprodukciju albumu Ar sirdi klausot revolūcijai. Reproducētai mākslai zināmi saskares punkti ar Kostakisa kollekciju un izstādi „Parīze-Maskava”. Grandiozam albumam jūsmīgus vārdus (LuM, 1981. g. 6. nov.) veltījis Jāzeps Baltinavietis. Reproducētais Apsīša plakāts, šķiet, pirmo reizi parāda agresīvu, lai neteiktu brutālu, uzbrūkoša kareivja prototipu, kas atbalsojas latviešu glezniecībā sešdesmitajos gados (I. Zariņa mākslā). Apsīša plakāta reprodukcija Literatūrā un Mākslā gan kļūdaini notitulēta ka „1919. gads” (pareizais nosaukums – „Uz priekšu! Aizstāvēsim Urālus!”). Tāpat uzzinām, ka grāmata Padomju Savienībā izpirkta un kļuvusi par bibliogrāfisku retumu. No savas puses varu piemetināt, ka tās pašas publikācijas angļu valodas variants (gan ar mazāk kvēlu titulu – „Oktobŗa revolūcijas māksla”) vēl joprojām visai pieejams Ziemeļamerikas grāmatu veikalos.

 

*

Kā izcili interesantu latviešu mākslas dzīves notikumu aizgājušā gadā gribētos atzīmēt izstādi „Kāda latviešu mākslinieku ģimene.” Rietumberlīnes SFB televīzijas centrā (no 16. aprīļa līdz 7. maijam un tad vēl pagarināta). Oto Skulmes novatoriskā divdesmito gadu sākuma glezniecība 1981. gadā Berlīnē! Pirmās latviešu tēlnieces Martas Skulmes tā paša laikposma skulptūru foto reprodukcijas un Džemmas Skulmes, Ojāra Ābola un Jura Dimitera vitālā šodienas māksla (Dimiters pārstāvēts ar plakātu, scenogrāfijas metiem un gleznām). Patiesi unikāla mākslinieku ģimene!

Gandrīz vai sensacionālu rezonanci šī vērtīgā latviešu mākslas izstāde izpelnījusies sociāldemokrātu Brīvības jaunatnes pielikumā (Darba jaunatne 1981. g. jūlijā). Iesākot ar kļūdaino apgalvojumu, ka skatē bijuši izstādīti Oto Skulmes brāļa Ugas darbi, rakstītājs ar jaunatnei iezīmīgu aizrautību sūrojas, ka neesot bijis iespējams apskatīt Ugas dēla, mākslas zinātnieka Jurģa Skulmes darbus. No jaunatnes jau šādu alošanos varētu sagaidīt, bet kur tad paliek senioru mentori – kaut vai kultūras lietās erudītais un vienmēr modrais Dr. Ulafs? Turpat arī Džemma Skulme nogodāta par „sarkano”, tikai grūti pateikt, vai tas domāts kā kompliments. Kādreiz jau sociāldemokrāti uz šo krāsu bija ne mazums lepni, bet ej nu sazini, vai vecie kaujas karogi gaŗajos svešniecības gados nav Zviedrijas vējos krietni vien izbalējuši? Bet atgriežoties pie mākslinieku ģimenes, Džemmai Skulmei un Ojāram Ābolam bez tam vēl bija nozīmīgas personālizstādes Rostokā, Juŗa Dimitera plakāti izpelnījās prēmiju IV plakātu biennālē Lahti, Somijā, un Marta Skulme (pirmās latviešu tēlnieces mazmeita) debitējusi kā gleznotāja 14. jauno mākslinieku izstādē Rīgā 1981. gada izskaņā.

 

*

Vēl par ārzemju izstādēm Rīgas presē lasām, ka Indulis Zariņš (skates plakātā Indulis Zarine) izstādījis intimi skaņotu septiņdesmit gleznu un akvareļu klāstu pašā Parīzē. Izstāde notikusi PSRS vēstniecības īrētajā franču gleznotāja Ležē kundzes salonā. Pēc atgriešanās Rīgā Zariņš presei paskaidrojis, ka viņa akvareļi francūžus patīkami šokējuši, jo „mums ir augsts akvareļglezniecības līmenis. Un, runājot par Parīzi, tad droši saku, ka jebkuŗa latviešu meistara darbu izstāde darītu godu gan mums, gan Parīzei.” Vot optimisms!

*

Cerēt jau var, ja istabai ir logi! Bet vai aiz logiem ir melna zeme un zaļa zāle, un dzīvi koki, puķes un cilvēki? Izlasot Pētera Bankovska rakstu „par sievietēm Daugavas krastos” (Padomju Jaunatne, 1981. g. 2. oktobrī) droši zinām, ka ir. Tas ir raksts par jauno mākslinieču Ineses Jakobi (tekstils), Ilzes Krūmiņas (grafika) un Aijas Zariņas (glezniecība) izstādēm. Lasām un dzirdam, kā no Doles pāri Daugavai skan Ineses Taures, salaužot telpu un, „diktēdamas savus neatkarīgās eksistences noteikumus”, izjūtam, kā Ilzes Jurjānu Andrejam veltītais trejskaldnis spēj nevis „konstatēt jubilejas faktu, bet gan apzināt laikmetu un mantojumu”. Un cik cieņas pilna ir izjūta iepretim Akadēmijas sestā kursa studentei Aijai, kad apzināmies, ka „māksla nozīmē ziedošanos un atsacīšanos un ka ir reizē briesmīgs un skaists apjautas brīdis, kad tu jūti, ka izvēle ir notikusi.” Pēteŗa raksts atslēdz durvis un droši varam ticēt, ka „kādreiz varēs rīkot izstādes bezsvara izplatījumā starp zvaigznēm, kur Taures sāktu īsti skanēt un Spārni lidot.”

 

*

„Dripe drukā dranķi” – jāiesaucas, izlasot pazīstamā publicista gabalu par ciemošanos pie Vācijas latviešiem. Bet brīdi padomājot, jāatzīst, ka īsti pareizi tā teikt nebūtu, jo „drukā” jau tomēr Dzimtenes Balss (1981. g. 20. augustā). Daudz grūtāks jau ir jautājums, vai šis ir tas pats publicists, kas analizēja asi un rakās dziļi, rakstot savas drosmīgās vēstules no kolchoza. Ja nu šis būtu laiks, kad cilvēkam tik ļoti vajadzīga ticība un varbūt vēl it īpaši latvietim, vai pret to mazumiņu, kas jau uzbūvēts, nebūtu jāpieiet ar lielāku uzmanību un atbildības sajūtu? Bet no otras puses – nav jau arī neiespējami, ka latvieši Vācijā nevar atļauties vietējo operu, teātŗu un koncertu un tādēļ sēž mājās pie televizoriem un gaida nākamo vasaru, kad no viesnīcas „Latvija” varēs atkal alkataini baudīt no latviešu kultūras dzīves bagātībām!

 

*

Un tad vēl Māris Čaklais pēc tikšanās ar latviešiem ārzemēs raksta:

„Rau, tās lāses, kuŗas tikko notecēja līk­smojošās vidusskolnieces vaigam vai kuŗas gandrīz vai nimbisku loku aplieca dzejnieces lietussargam, kad viņa mani vadīja atpakaļ uz Stokholmas centru. Pa­liek, iesēžas kaut kādās rievās, dobumos, iešaujas lādītēs un sajaucas ar agrāk re­dzēto un zināto, sirdssaprasto un apjaus­to ... Cēli un reizē drastiski atklājas pasaule un viņas sakarības un mācīties sarunāties tādā situācijā laikam ir ele­mentāri.”

 

Nikolajs Bulmanis jun.