Jaunā Gaita nr. 137, 1982. g. 1. numurs

 

 

 

Izsmeļošu un interesantu rakstu par meiteņu kori „Dzintaru” lasām Liesmas 11. novembŗa numurā. Raksta autors Aldis Krišjānis. Lasītāju uzmanību varētu saistīt rindas par Lindenholchauzenas konkursu:

Mēs gaidām „Dzintaru”. Meitenes sāk ar Imanta Kalniņa smalko „Vijolīti”, telts saausās, tad nāk Jēkaba Graubiņa apdarinātā „Tek saulīte”, telts it kā ieslīgst glāsmainumā, un vēl Paula Dambja „Danča dziesma”, un telts uzplaukst ovācijās. Kamēr aplausi nerimst, es redzu viņu sasārtušās sejas, un gribas atklāt kādu mazu ameriku, ka tik brīvas un kustīgas, un vienkāršas uz skatuves es viņas redzu pirmo reizi. Kaut kur ir pazudis esošais vai arī radītais uzskats par dzintariešu neatkarīgi lepno stāju. Bet viņas ir tās jaunās četrdesmit. Nākamajā dienā konkursa atklāšanas koncertā, pēc tam – sieviešu koŗu konkursā un vēl pēc tam – noslēguma koncertā, viņas visas būs atkal savos augstumos. Protams, tie ir augstumi, bet ne jau vienmēr no tiem būtu jānāk mazliet aukstiem smaidiem.

Kāds Lindencholchauzenas vakars bija sevišķi dīvains. Pieraduši pie vāciskās akurātības, laikus atbraucām uz konkursa atklāšanas koncertu.

Vietējie runas vīri koncerta sākumu salīdzināja, bet, kad runā polītiķi, mūzas klusē. „Dzintara” mūzas nīkst. Cik tad ilgi tā var. Un tas sākas pamazām, līdz halle pland brunčos un smieklos, rotaļās un dziesmās, plaukstiņpolkas tūrēs un nebeidzamos riņķojumos. Stunda, varbūt pat vairāk, un tā kārtīgi – līdz pēdējai vīlei.

Bet hallē lēkā trīsbalsīgs „Kur tu teci, gailīti!”. Pa tam vietējie latvieši uzrīkojuši bāru. Ak Coca-Cola, paldies, te jums lūdzu Rīgas pastkartes, Fanta, paldies, vai nevēlaties šo dzintara piespraudi? Mums jau arī ir tautastērpi, un mums jau arī ir koŗi. Un meitenes saka – ak tā?

Trijos naktī pēc Rīgas laika „Dzintars” kāpj uz skatuves vienos aplausos. Kā uzvilkta atspere.

 -  -  -  -  -  -  -  -  -  -  -  -  -  - 

Pēc tam Rīgā.

Ausma Derkēvica meditē. Viņa runā par savu zeltu, kuŗu nevar nodeldēt, bet kas var nodilt. Par savām un Imanta Cepīša zelta meitenēm. Vai tas nav jauki, ka meitenes, kuŗām vēl nav astoņpadsmit vai arī ir, bet kuŗām nav divdesmitpieci, izvēlas tik smagu sevis izteikšanu – kori. Lai arī apkārt ir miljons citu iespēju. Un tomēr. Viņas nāk. Ne jau no visām Rīgas skolām, bet ir tādas, no kuŗām nāk katru gadu ļoti labas meitenes. Kāpēc no citām nenāk? Nāk no tām mūzikas skolām, kur koris nav tāpat vien koŗa pēc. Un, kad viņas ir uz „Dzintaru” atnākušas, viņas šeit iegūst to, kas nav ar uguni atrodams diskotēkās, deju pulciņos un citur. Tā nav tikai mūzika un komponisti partitūrās. Tam apkārt ir diriģenti, dzejnieki, komponisti un mūziķi. Un, protams, koncerti’, skaņu ieraksti, braucieni, tur nejas, konkursi. Meitenes skolojas, un no šī oreola, kas. ir ap,,Dzintaru”, daudz kas paliek viņās.

Kā redzat, „vietējie runas vīri” ir visur, ne jau pie mums vien. Labi aprakstītas rotaļas, brunči, dziesmas, plaukstiņ polkas u.t.t. – lietas, kas pie mums tiks drīz vien noliegtas, ja var ticēt svētku runātājiem. Taču nav viegli būt koristei „Dzintarā”, bet skaisti gan. Gandrīz aizmirsu, virsraksts ir – „Alianse ar „dzelzs lēdiju”. Bet nepārprotiet, te nav domāta mūsējā, bet „Dzintara” diriģente Ausma Derkēvica.

Un viņas, jaukās, smukās dzintarietes dievina savu „dzelzs lēdiju”, kā Ausmu Derkēvicu iesaucis Marģeris Zariņš. Un viņās paliek šis spīts, un šis spēks, kas dzeļ un kož, un plēš. Kāda dziesma aizmirstas. Lai. Burvestība paliek priekšdienām.

 

*

1981. gadā pagāja 40 gadi kopš poļu klavieŗu virtuoza un patriota Paderevska nāves. 1941. g. viņš protestēja pret Padomju Savienības un Vācijas līgumu, kas sadalīja arī Poliju. Šī protesta laikā Paderevskis mira, un viņš ir apglabāts Arlingtonas nacionālā kapsētā. Viņa patriotisms sākās jau agrā bērnībā, kad krievu kazaki arestēja viņa tēvu par piedalīšanos poļu nemieros. Pēc Pirmā pasaules kaŗa Vērsaļas miera konferencē Paderevskis pārstāvēja jauno Poliju kā tās premjers. Klemanso, ieraudzījis Paderevski, jautājis, vai viņš esot slavenais pianists. Saņemot pozitīvu atbildi, Klemanso nopūties un noteicis: „Un tagad tikai polītiķis! Cik zemu gan var cilvēks krist!”

Viņa polītiskā karjera bija tomēr īsa, un viņam nācās atteikties novadošiem polītiskiem amatiem. Sarūgtinājumā Paderevskis atstāja Poliju un nekad vairs dzimtenē neatgriezās. Sākoties Otram pasaules kaŗam, viņš atkal aktivizēja savu polītisko darbību, sadarbojoties ar ģenerāli Sikorski. Taču bija jau par vēlu.

Vēsturē nav daudz gadījumu, kad mūziķi nodarbojušies arī ar polītiku. Latvijā Melngailis kandidēja t.s. „putnu listē” (prof. K. Balodis, Markus Gailītis u.c). Viņa vēlēšanu sauklis skanēja šādi:

Kad Melnais Gailis dziedāt sāks,
Tad Latvē labi laiki nāks!

Melngailis bija cieši pārliecināts par savu ievēlēšanu, jo bija taču tautā pazīstamāks par dažu citu putnu – kā komponists un dziesmu svētku diriģents. Diemžēl, viņu neievēlēja.

Trimdā savā laikā polītiski aktīvs bija dziedonis Mariss Vētra, dibinot Kanadas Latviešu Nacionālo Apvienību, taču drīz šo nodarbošanos atmeta. Pašreiz sevišķi aktīvs ir komponists un diriģents Longīns Apkalns ar savu Eiropas Atbrīvošanas Centru. Šeit lieta ir pavisam nopietna, jo šīs organizācijas Kultūras daļas vadītājs R. Legzdiņš savā rakstā „Tēvzemes brīvībai” Latvijas 1981. g. 19. oktobŗa numurā saka:

Mums ir jābūt polītiski sagatavotiem pārņemt valsti, kad „PLSR” kritīs, kā to LAKEC priekšsēdis L. Apkalns iesniegumā Latviešu dienām Toronto raksta (sk. „LATVIJA” nr. 23, 1976). Jābūt valdībai, kad Latvija spēji kļūs brīva, ļai nebūtu tukšums kā Portugālē pēc diktatūras.

Okupētā Latvijā iznīcināta tautas patstāvības doma, tautas iedaba un dzīves ziņa. Tur polītiskās, partijas likvidētas, un ievesta diktatūra. Var rasties problēmas. Ir lietderīgi, ja to apsveŗ jau tagad, LAK EC jubilejas sesijā. Mums Eiropā, LAK EC ietvaros jābūt it sevišķi aktīviem. Esam taču vistuvāk Latvijai.

„Drebi, Eiropa”, teiktu Napoleons. Daudz trimdas sabiedrībā runāts par trimdas vēstures rakstīšanu, sakārtošanu uzglabāšanu. To visā pilnībā varam uzticēt vienīgi psīchiatriem.

 

*

Vairums latviešu komponistu dzimuši 1906. gadā. Bet vai atcerējāmies Volfgangu Dārziņu? Pāršķirstot vecos laikrakstus, Latvijas Amerikā 1952. g. 14. jūnija numurā lasām mazu interviju ar komponistu V. Dārziņu (1906.-1962) par to, kas ir mūsu lielākā kļūda emigrācijā.

Ja neskaita to sīko apstākli, ka mūsu tā dēvētā iekšpolītika bija reizēm ieturēta it zīmīgā septiņu malēniešu stilā, ja nevērtē to maznozīmīgo faktoru, ka šis stils vēl joprojām uzrāda visai vitālas tendences, tad ārpus tā patiesībā neredzu nekā, uz ko būtu vērts norādīt kā uz kļūdu.

„Cits iet pa tiltu kliegdams, brēkdams, cits pāriet pāri svilpodams”. – Šais divās Konfucija cienīgās rindās, vēl nesen kā uz delnas bija redzams viss mūsu dzīves stils. Citi, iejemdami švābu un bavāriešu maigo bezfūzeļa čvečģinu, tricināja Gaujas līčus un zūdījās par trimdas postu un iznīcību. Citi beidza universitātes un konservatorijas, grieza kokā vai kala sudrabā. Te patiesībā nava ne trūkumu, ne priekšrocību, nedz kļūdu, nedz taisnīguma. Tā ir tikai sugas dabiskā izlase – lietu tecējums laikā. Un mums, pašiem nezinot, tas bija liels laiks, liels līdz hēroismam. Vai atminat „Kazanovas mēteli” Mērbekas teātrī, vai Latviešu stīgu kvarteta koncertus? Vai atceraties latviešu festivālus Bad – Oeinhausenā, izstādes Amsterdamā un Parīzē, „The Latvian trio” brašos puišus, Eslingenas teātri un to milzumu grāmatu, ko esat paņēmuši līdz? Nē, man nava iemesla runāt par kļūdām trimdā. Kamēr latvietis pārstāv mākslu un ir spējīgs, pārstāvēt pats sevi ar viņu, viss ir kārtībā. Kļūdas parasti sākas, kad tas sāk pārstāvēt kādu partiju.

Mans vēlējums rītdienai? Tas ir tas un radikāls: „Vienkāršo savu dzīvi savu sapņu virzienā.” Tas ir vienīgais ceļš beidzot kļūt par to, kas Tu patiesībā esi.

 

*

Es pašreiz lasu un pārlasu Astrīdes Ivaskas grāmatu Līču loki (Ainas un ainavas). To izdevusi „Daugava” Stok holmā ar Ivara Ivaska uzņēmumiem un Normunda Hartmaņa grafisko apdari. Mani personīgi visvairāk aizrāva rindas par Somiju, piemēram, ainā „Laiksne”. „... Un es zināju – ja kāds man pasniegtu baltu ūdensrozes ziedu vasaras vakarā, tad tas varētu būt mana mūža svinīgākais brīdis.”

Baltiem ūdensrožu ziediem bagātu 1982. vasaru!

 

Imants Sakss