Šogad paiet 10 gadi kopš Teodora Zaļkalna nāves un 107 gadi kopš viņa dzimšanas.
Meistara vārds pazīstams tālu ārpus Latvijas robežām. Viņš viens no latviešu profesionālās tēlniecības pamatlicējiem. Dzimis 1876. gada 30. novembrī Allažu Zaļajā kalnā, zemnieku ģimenē. Izglītību mākslinieks ieguvis Stiglica centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā, neilgu laiku Parīzē apmeklējis Ogista Rodēna studiju. No 1907. līdz 1909. gadam viņš Itālijā, Florencē papildina zināšanas marmora un bronzas apstrādē. No neparasti garā mūža (gandrīz 96 gadi) septiņi gadu desmiti atdoti tēlniecībai, arī pedagoga darbam, mākslas kritikai, grafikai, dzejai.
1973. gadā LPSR Valsts Mākslas akadēmijai piešķir Teodora Zaļkalna vārdu, bet 1976. gadā mākslinieka simtgades jubilejā, viņa bijušajā darbnīcā Rīgā atklāj memoriālo muzeju.
Par Teodora Zaļkalna devumu tēlniecībā runāts un rakstīts daudz. To darījuši ne vien latvieši, bet arī cittautieši: Martins Ratšprehers, Helge Kjellēns, Klements Morro un citi. Maz pētītas ir viņa atziņas par mākslu, par dzīves un mākslas, mākslinieka un tautas savstarpējām attiecībām, par darba lomu radošas personības dzīvē, kā arī viņa pedagoģiskie principi. Izmantojot materiālus, ko glabā T. Zaļkalna arhīvs centīšos sniegt nelielu ieskatu šai jautājumā. (Rakstā nav izmantots T. Zaļkalna 1947. gadā uzrakstītais apcerējums Tēlnieciski būtiskais, kurā izklāstītās atziņas par svarīgākajiem plastiskās mākslas principiem var interesēt galvenokārt tēlniecības speciālistus).
Īstā māksla nav rotaļībā, tā iet dziļumos. Cilvēks kā vērtība ir tik liels, cik tāli un dziļi viņš tver: kā mākslinieks cik viņš no šī tvertā teicis, tā 1932. gadā kādā vēstulē raksta Teodors Zaļkalns.
Tēlnieks labi iepazinis pasaules tautu mākslu, īpaši viņu saista seno ēģiptiešu tēlniecība. No renesanses māksliniekiem tuvākais un radniecīgākais viņam šķiet Leonardo da Vinči.
Taču, pētot senos mākslas pieminekļus, T. Zaļkalns gūst pārliecību, ka nevar ne tā gleznot, ne akmenī cirst, kā to darījuši vecmeistari. Katram māksliniekam jāatrod savs patstāvīgs daiļrades ceļš. Un viņš to atrod izveido atšķirīgu, zaļkalnieciski īpatnēju rokrakstu, kurā rada dziļi tautiskus darbus.
Latviskās mākslas laukā mūsu lielais korektors ir latviskā dzīve latviskais cilvēks un latviskā daba atzīst T. Zaļkalns. Nozīmīgākā viņa darbu tematika latviešu kultūras darbinieku pieminekļi, portreti, medaļas. Lai atceramies kaut daļu no tiem: pieminekļus R. Blaumanim, A. Kronvaldam, memoriālus J. Porukam, Fr. Bārdām, A. Gulbim, Aspazijas, Akurātera ģīmetnes, medaļas R. Blaumanim, J. Rainim, J. Porukam. Pēckara gados tiem pievienojas pieminekļu meti Kr. Baronam un Alfr. Kalniņam, Fr. Blūbaha, Alfr. Kalniņa, A. Kirhenšteina ģīmetnes uc. darbi. 1947. gadā T. Zaļkalns ar pilnām tiesībām var teikt: Esmu tēlnieks. Saviem tēlnieka uzdevumiem kalpoju visu savu mūžu. Tur ir bijis mans prieks, un tur satecējušas manas raizes. Kā tēlnieks pūlējās viņu izprast un savos tēlos dot tautai to mūsu latviešu dzīves un latviešu cilvēka saturu, kurā saskatīju mūsu tautas būtību. ... Ar zemi, ar laukiem, ar latviešu darba tautu ir saistīta visa mana dzīve, viss mans darbs.
Latvijas daba, tās dzīvnieki devuši ierosmi arī viņa animālijām. Spilgtākās no tām sirsnības un humora apdvestais Jērs, tramīgais Zaķītis un vairāki Cūkas varianti. Tēlnieku īpaši saista cūkas lielās, smagnējās, plūstošās formas. ... pats par sevi necils, pat banāls sižets iedvesmo saistošu kompozīciju, paver māksliniecisku skatījumu uz tādām dabas parādībām, kurās profāna acs nekad to neatklātu, tā 1937. gadā granītā cirsto Cūku vērtē Klements Morro.
Dzimtenes dabu un ļaudis Teodors Zaļkalns cildina arī savā dzejā. Tāpat kā savā laikā Aspazija, arī Zaļkalns atzīst, ka ir pasaulē daudz krāšņākas zemes, bet ne mīļākas:
Pelēkā zīmējas
Manas dzimtenes vaigs
Pelēka tā pavasara palos,
Kad daba mostas ziedu smaidam,
Melni pelēki tās arumi
Un pelēkas ir viņas ēkas,
Pelēkā rit čaklā darba dzīve,
Tās miera pilnās lauku gaitas.-------------------------------
-------------------------------Pelēka ir mana dzimtā zeme,
Un balta viņā saule spīd.No tautas tēlnieka pārmantojis savas darba tradīcijas: Visi mēs esam darba cilvēki, un visi mēs nākam no zemes. Viņš ārēji aktīvs, pats sevi dažkārt saucis par sapņotāju.
Darbos vienmēr tiecies ne uz kvantitāti, bet gan kvalitāti. Raksturīgus vārdus par Teodora Zaļkalna darba stilu teicis kāds viņa laikabiedrs: Zinādams, ka kāda mākslas darba kļūda ir tas pats, kas plaisa ēkā, viņš savus darbus virza uz priekšu ar neatlaidīgu lēmumu, lai tajos nepaliktu tukšu vietu, caur kurām varētu iezagties šo darbu nāve.
Apbrīnojami stingrs un prasīgs viņš ir pret sevi un savu darbu. Gandrīz paradoksāli skan dažas rindas kādā vēstulē pēc vienas no viņa poētiskajām memoriālajām skulptūrām Friča Bārdas pieminekļa uzstādīšanas: ... cik nepatīkami ir nodot jēlu, negatavu darbu un ka vēl viņu slavē.
Šo atbildības sajūtu, prasīgumu un pienākuma apziņu viņš māca arī saviem audzēkņiem, kad viņš Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā vada tēlniecības katedru. Te izkristalizējas viņa galvenie pedagoģiskie principi: Par savu skolotāja un audzinātāja uzdevumu uzskatu modināt audzēkņu radošās spējas, dot pēc iespējas brīvi attīstīties viņu radošajai patstāvībai. Jāieaudzina viņos darba mīlestība, apzinātība un tieksme pēc augstas darba gatavības. Viss augošais tiecas prom no saknēm arī šī atziņa pieder T. Zaļkalnam.
14 gadu laikā (1944.-1958.) akadēmiju beiguši 59 tēlnieki. 54 no tiem - T. Zaļkalna diplomandi. Vairāki no viņiem kļuvuši ievērojami tēlniecības meistari un ar cieņu un mīlestību atceras savu skolotāju.
... gadiem ejot, pateicība un mīlestība pret meistaru nav izbalējusi, tā aug un staro ne tikai atmiņu spožumā, vēl šodien mēs bieži it kā jautājam meistaram padomu, jūtot viņa tuvumu kā labo sirdsapziņu tā par savu skolotāju viņa simtgadē rakstīja tēlniece Lilija Līce.
Cits T. Zaļkalna audzēknis, Kārlis Krasts, atceras, ka tēlnieks, zinādams, ka šis viņa audzēknis, nedzīvodams Rīgā, dažkārt akadēmijā pārnakšņo, reiz vēlu vakarā devies uz akadēmiju, lai izteiktu dažus aizrādījumus par viņa diplomdarbu A. Brigaderes skulptūru. Atrazdams durvis aizslēgtas, cienījamais meistars rāpies pāri sētai (81 gada vecumā!!!), bet nelaimīgi aizķēries, tā ka studentam nācies savu skolotāju glābt. K. Krasts pārsteigts bildis, ka meistars taču varējis pagaidīt līdz rītam, taču T. Zaļkalns atteicis, ka baidījies: students varbūt strādās arī pa nakti un kļūdu darbā vēl pastiprinās.
Darbs ir mūsu dzīves mērs,
Kā mantojums
Tas aug no audzes audzē
kādā dzejolī raksta sirmais meistars. Un, kad 1966. gadā viņu jubilejā sveic daudzi viņa talanta cienītāji, tik likumsakarīgi šķiet deviņdesmitgadīgā tēlnieka vārdi:
Šodien es vēl karstāk piederu darbam piederu vadošai rītdienai. Tikai cik tālu mana rītdiena vēl sniegsies? Cik tālu vēl drīkstu tiekties laikā? Ir arī man robeža. Taču daudzo ilga radoša darba mūža novēlējumu atbalstīts, es šodien aizmirstu gadus.
Gadu vairs nav!
Teodora Zaļkalna mūžs noslēdzas 1972. gada 6. septembrī. Viņš apbedīts Raiņa kapos.
Nu jau piekto gadu viņa memoriālais muzejs atvērts skatītājiem. Te pieklust balsis, apstājas soļi, aizmirstas ikdienas rūpes, jauns vai vecs katrs ļaujas lielā meistara tēlu valdzinājumam.
