VISI JAU NEVAR BŪT KANĀRIJPUTNI

Ilga Rismane. Starp sarkano un balto āboliņu. Rīgā: Liesma, 1979. 104 lp. 30 kap.

 

Ilgas Rismanes simpatiskais dzejoļu krājums Ķimenes nemierā, ķimenes mierā (1972) izcēlās ar spilgtiem un ietilpīgiem, bieži personificētiem dabas tēliem, ar īpašu savdabīgu dabas izjūtu. Arī savā otrā dzejgrāmatiņā Starp sarkano un balto āboliņu, kas tapusi veselus septiņus gadus, dzejnieces mīlestība visvairāk brāzmo uz dzimtās zemes dabu jeb Lielo Vijoli, ar ko tad viņa cenšas dažādās toņkārtās "atskaņot un saskaņot sevi" (101), arī aizmirst visas rūpes, raizes un pelēkās ierastības spaidus tās tuvumā. Visu Latviju viņa redz

skanīgu pa pilienam un
vējsmaržīgu kā visas
Baltijas jūŗas selgas kopā (92)

"Ak, spārno mūs, ozolu gatve - - zaļā ikdienas piepilde tālāk pelēcībai pa priekšu!", viņa izsaucas, "Pelēcībai pa priekšu -- stara aizmetni nest akliem un salušiem" (8). Rismanes liriskā "es", iemērkdama rokas "līdz pašiem elkoņiem" vasarā (64), arī citu gadalaiku skaistumā, cildina gan kumelītes, kas "purina krēpes ar medus smaržu" un "gaisos zviedz ar plašuma balsi" (65), gan dzeltenās pīpenes, kas "dzidrina acis" (7), gan vīgriežu pļavu, kas "balta kā cukurs un spoža kā pērkona negaiss" nāk pār viņu "ar savu zibu" (66), gan zaļo lapu skaņu, kas "uzskaņo dzirdi" (7).

Es cildinu ābeli,
kuŗai pārgatavi āboli
ķeŗas un tveŗas
pie zariem rudenīgiem.
Es cildinu zāli,
kas aug zem šīs ābeles,
pret kritiena paukšķi
nobriedusi.
Es cildinu ērkšķi
starp pērnajām lapām
un šī gada pumpuriem.
Es cildinu sakni un galotni,
pa kuŗām plūst sulas
uz putnu asinstraukiem.
Es cildinu svēteli,
kas atgriezies pie savas
ligzdas - dzīvot bērniem
un nomirt - pats sev... (76)

Rismanes tuvība dabai ir slavējama, bet pārāk daudzi dzejoļi atgādina tukšziedus. Tie ir pārāk sakonstruēti, īstenība tur elpo ar pārāk lielu piepūli, vārdi nereti nograb kā tukšā telpā. Īpaši tas jāsaka par to dzejas līniju, kur mēģināts appoētizēt lauku darbus un to veicējus. Ar negribētu komiskumu robežojas tāds mēģinājums ievirzīties saulainajos darba klajumos kā:

Ai, darbs, tu spēku
cilvēkos atmodini.
Šogad ziln klusi
labi auguši lini (37).

Vai atkal:

Darba zābakos
raženi bridām dubļus - -
lasījām kartupeļus,
nopelnījām rubļus (39).

Tikpat nepārliecinošas ir rindas par gurķi, kas aug "kā jēriņš zaļš un ganāms" (33), par briestošo ķirbi, kas spīd "uz komposta kaudzes" (42), par govi, kas "skaisti gremo (..) vienā mierā un svētsirsnībā" (32), gan arī par to kā pati liriskā varone "dakšas stingri tur rokā," kamēr "kabatā sildās launaga rupjmaizes rika" (36), vai ar grābekli iegrābjas vālos, laiku pa laikam manīdamās "uz kārklu pie krūzes," lai "ar veldzīgu padzeršanos" pagarinātu vingrumu (35).

Samākslotu jūtu aromātu, kam dažbrīd pievienojas ar saturu nesaistīta formas manierība, dveš pretim arī Rismanes intimās vārsmas. "Un man jāiet tālu, / tālu - - saprast savu tuvāko" (7), deklarē dzejniece, bet parasti netiek daudz tālāk par ne visai emocionālo "savu puķu piedurkņu" augstu uzrotīšanu un sirds iemērkšanu tuvā cilvēka mīlestībā "līdz laimes padusēm" (64). Tad vēl tādas forsētas un vienveidīgas "es" un "tu" rindas, kā:

Es nevaru elpot
bez tavas vētras klusuma.
Es nevaru liesmot
bez tava saules plankuma.
Es nevaru gaidīt
bez tavas varavīksnes krāsām.
Es nevaru bez sevis
to visu tevī atstarot (22)

Un:

Es sildu, es, pēdējais sniegs,
uz pavasarotas zemes.
-------------------
Es - - dīgšanas spēkā izkusīšu,
grauds manu svētību jaudīs (23)

Un tā tālāk, un tā joprojām. Kopumā šķiet, ka liriskais "es" bez lielas mērķtiecības paklejo pa dzimtenes ārēm, paogo, pasēņo, papeldas, pastaigājas zem bulvāŗu neona spuldzēm, gar Vidzemes jūrmalu, vai arī pa mazdārziņu, lāgiem palasa kartupeļus, paplūc linus un sasien saišķos, pagrābj āboliņu un pakrauj gubās, bet ziemā paslēpē pa Gaiziņu, "lielās saules vislatviskāko bērnu" (88). Un visām tīksmīgajām izdarībām pievienojas periodiska iekošana mīlestības ābolā vai galvas iebāšana "mīlestības sakās", ko pavada gluži jauka paskumšana, ka "Atpakaļceļa vairs nav. / Uz jaunības vientulību," jo "Kopā ar savām sakām. Jākļūst. / Par nelaimīgu. Laimīgo" (56).

Nedaudzie dzejoļi ar lielāku vai mazāku sabiedrisko skanējumu sasaucas ar 60. gadu otras puses un 70. gadu paša sākuma "jaunā viļņa" izteiksmes veidu un arī motīviem, piem., tieksmi pēc visa skaista un tīra "starp izziedējušo un uzplaukstošo āboliņu" (45), vēlme atrast "vienu vienīgu īstu dzidru strautu par dzērienu" (31). Tad vēl drosmes nepieciešamības motīvs, kam reizēm ironisks piesitiens:

Ir liela drosme būt drosmīgai,
kūkumo drosme - - bezbailīgā kaķene - -,
kad vilku suns sūdzas par savām brūcēm
citiem kolēģiem, kas arī ir suņi (48)

"Kad ampelmaņi ampelējas / un cimperlīgie cimperlējas," dzejniece vēlas nosviest no sevis cilvēcisko ādu un mesties Daugavā, lai kā nāra peldētu "pāri straumei uz citu, klusāku ziedēšanu, mierīgāku nepiespiestu atelpu" (54).

Vairāki dzejoļi liek atskatīties, no kurienes mēs nākam un kurp mēs dodamies. Īpaša cieņa un apbrīna izteikta "sentēvu grambpilnajam svabadības ceļam," kas "glaužas pie zemes rūpestu sāna" (101).

Tāpat kā Jeseņinam, mietpilsonisku samierināšanos ar dažādu kalibru paverdzinātājiem Rismanei simbolizē kanārijputniņš, kas jau no 15. gs. dziedot "ditirambus sprosta režģiem," bet "šķīvī ielietu ūdeni pārdzejo par rasu un jūtas tiesīgs iepriecēt sava saimnieka labsajūtu." Tad seko šāds neapšaubāmi drosmīgs dvēseles stāvokļa izpaudums:

Bet visi jau nevar būt kanārijputni,
kas brīvību nepazīst, iekārtojas
savā nebrīvībā, kā spēj.
Kādam ir jābūt ērglim, kas gūstu nepanes.
Kādam ir jābūt mežastrazdam,
kas nekad neaizmirst dzimteni.
Un kādam ir jābūt bez dziedamās rīkles - -
šņācējam, rūcējam, neapmierinātam (70).

Par savu lielāko lepnumu Rismane uzskata ozolu, kas "zeļ uz gadsimtu kapa" vēl no tiem laikiem, kad senču pilis "nelaizīja krustnešiem kājas / un tāpēc nodega" (25). Kaut arī sasniegts ir mazāk par gaidīto, tie dzejoļi, kas patiešām ieauguši dzimtās zemes dabā, tāpat kā tā rindas, kur dzejniece iespēju robežās iedrošinājusies uzņemties nopietnāku idejisko un satura slodzi, ļauj ar zināmu paļāvību raudzīties uz Rismanes trešo dzejoļu kopojumu. Ir cerība, ka tur viņai beidzot izdosies tā pa īstam iepūst dzīvību poētikas māla balodim.

 

Rolfs Ekmanis