VAI RĪTDIENA NAKS?

Henrijs Moors. Rītdiena nekad nenāks. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1979, 197 lp. $8.50.

 

Kā uztvert domu, ka rītdiena varētu nenākt?

Tas atkarīgs no šodienas un no tā, ko no nākotnes sagaidām.

Henrija Moora stāstu krājuma Rītdiena nekad nenāks centrā sastopam latvieti Pēteri, kuŗa šodiena norit viegli ieskicētā Amerikas vidē. Pēteris ir atsvešinājies no savas latviskās pagātnes un nošķīries no sabiedrības vispār, dzīvodams sfairās, kam maz sakara ar parasto ikdienu. Viņu ir savalgojis intensīvais dzīves izjūtas kāpinājums, ko var sasniegt ar koncentrēšanos sevī vai ar egoismu divatā, kas iespējams starp mīlētājiem. Amerikāņu meitene Denisa stāstā "Rupucis", kuŗas bezgala ērtajā mājoklī un siltajās rokās Pēteris ir visumā priecīgs gūsteknis, ir apmierināta ar laimīgo šodienu un nevēlas nekādas maiņas. Pēteŗa laimes sajūtu traucē sirdsapziņas dūrieni. Viņam ir nojausma, ka rītdiena varētu būt savādāka. Stāstā "Rupucis" rītdienas nākšana nozīmētu atgriešanos latviskajā pasaulē.

Krājuma titulstāstam ir radnieciska tematika, bet daudz sasprindzinātāks risinājums. Bezrūpīgā šodienas baudīšana te ir divkārša nodevība - pret saitēm ar pagātni un pret pienākumu kaut ko veikt, kamēr nav par vēlu. Grēka kārdinājums tomēr ir liels un cerības it kā atņemtas jau stāsta nosaukumā. Drauds par grēcinieka bēdīgo galu ieskanas vēl asāk sekojošā stāstā "Bēgšana no otra apļa". Dantes Komēdijā elles otrs aplis, kā zināms, ir negausīgās un nelegālās mīlestības soda vieta.

Mūsu literātūrā neparasta ir iedziļināšanās, ar kādu grāmatā ir attēlota gandrīz vai ekstatiska dzīves baudīšana un tās izraisītie konflikti ar sirdsapziņu, jā, pat ar vēl augstākām varām. Autora nodoms nav bijis rakstīt vienkāršu morālu pamācību. Viņš ir vēlējies iet krietnu soli tālāk ne morālizējot, bet atklājot noslēpumaino vilinājumu, kas slēpjas konsekventi īstenotā dzīves patērētāja nostājā. Tas ir respektējams pasākums.

Ka redzējām, Henrijs Moors nevairās no lielu garu piesaukšanas. Viņa kultūrālās asociācijas lido tālu un augstu. Par cik tās nemākslotā veidā paplašina stāstījuma apvārsni, par tik ir labi. Drusku traucē paviršība, ar kādu ir pieminēti vairāki plaši pazīstami mākslas darbi. Ne jau Rubenss ir gleznojis slaveno "Nakts sardzi". Verdi nekomponēja Otello astoņdesmit gadu vecumā. "Bundzinieka stāstā" liela nozīme ir kādam pēc spraigas ģenerālpauzes paredzētam bungu fortissimo solo iekritienam Richarda Štrausa simfoniskā poēmā "Nāve un apskaidrošana". Nelaime tikai tā, ka minētajā skaņdarbā tādas vietas vispār nav.

Sīkas kļūmes varētu rasties, taču gluži nevajadzīgi mazina ticamību citām, svarīgākām lietām.

Nopietnāk jāiebilst pret grāmatā nereti manāmo noslieci uz izskaistināšanu un melodrāmatiskiem efektiem. Tēlojumam nav jābūt pelēcīgam un vienmuļam, bet ar tādiem pretencioziem izrotājumiem to bagātāku nepadarīt. Stāstā "Viesi pie mirēja" cits Pēteris, pats izmēģinājis roku literātūrā, ironiski piemin kādu trimdas rakstnieku, kas nodomājis sacerēt pamatīgu epu par latviešu bēgļu gaitām un pierakstījis biezu kladi par "dīpīšiem" gatavoto zaļo "lēcu" viru vien. Te nu patiesībā nebūtu ko smīnēt ne stāsta varonim, ne stāsta autoram. Rūpīga materiāla savākšana dod rakstīšanai stingrāku pamatu, un dabiski vienkāršās "lēcu viras" spēka kalorijas nāktu par labu vienam otram Henrija Moora stāstam.

"Lēcu viras" ieteikums nav jāsaprot kā prasība pēc reālisma. Vairāki no grāmatas labākajiem stāstiem, piemēram, "Bēgšana no otra apļa" - ir rēgainas vizijas, savdabīgas un vietām pat fascinējošas. Un tām blakus, kā norādījums par autora daudzpusību, ir vienkārši un dzidri rakstītais īsstāsts "Es dzīvoju trešajā būdā". Vai jums tas lasot paslīdēja gaŗām? Pamēģiniet vēlreiz.

 

Mārtiņš Lasmanis