SUBJEKTĪVĀS PASAULES

Indra Gubiņa. Ir katram sava pasaule, romāns. Bruklinā: grāmatu Draugs, 1979. 261 lp. $8.50

 

Lasot šo romānu, manā atmiņas ekrānā pēc kāda laika parādījās miglainas atceres par Gētes Die Wahlverwandschaften: arī Gubiņas romānā ir ļaudis, kuŗus "sagūstījusi" ne visai laimīga laulība; šie ļaudis - tāpat kā Gētes sacerējuma protagonisti - sastop neatvairāmi pievilcīgus pretējā dzimuma individus un līdz ar to nokļūst konflikta situācijā. Gubiņa šai sakarā izmantojusi arī platonisko teiksmu par "otras puses" (t.i. īsti radniecīgas dvēseles) atrašanu. Pārvarīgas mīlestības sagrābtie ļaudis Gubiņas romānā beidzot atrisina savas "romantiskās" problēmas, pie tam it kā pārceldamies uz drusku augstāku dvēseliskas eksistences novadu, kļūdami labāki vai laimīgāki. (Šādu situāciju un tās atrisinājumu Gēte, ja nemaldos, raksturojis ar vārdiem Polarität und Steigerung.)

Gubiņas romānā šos vides apstākļu un cilvēku iedabas radītos sarežģījumus ("īstā" mīlas objekta atrašanu nelaikā jeb true love sadursmi ar remdenu vai galīgi atsalušu laulību) it manāmi iekrāso polītiskā trimdinieka pieredze: ikdienišķā saskare ar citu tautu, pūliņi savu nacionālo iezīmju saglabāšanā vai noliegšanā, traumatiski pārdzīvojumi īslaicīgā dzimtenes apmeklējumā.

Nozīmīga sastāvdaļa šeit ir arī cilvēka pietuvošanās vecumam, iznīcībai, bezjēdzībai. Neviens no Gubiņas romāna centrālajiem raksturiem, izņemot tikko pilngadību sasniegušo Zani, nav īsti jauns (vairāki gan ir joprojām "sirdī jauni"...). Daži piedzīvo savu novecojušo tuvinieku nāvi. Gandrīz visas romāna galvenās personas vairāk vai mazāk vīlušās, zaudējušas savu jauno dienu cerības un illūzijas. Jāpiebilst, ka šie dezillūzionētie cilvēki vēl mundri un nebūt neatgādina senīlus vecīšus vai katatoniskus "ķertos": viņi nav gluži zaudējuši entuziasmu, ir diezgan apķērīgi.

Gubiņa ir visumā itin kompetenta rakstniece. Viņa prot sameklēt un izmantot savām iecerēm piemērotu vielu, izdevīgi kombinēt svarīgākās iezīmes. Tomēr jāatzīst, ka šis romāns nav apnicīgi blāvs vienīgi tādēļ, ka lasītājs bieži sastopas ar Dāvi Ciekuru. Dāvis ir puslīdz hamsunisks raksturs, tāds, kas tūdaļ un pamatīgi rosina lasītāja interesi. Gubiņas romānu šis diezgan svaidīgais, iedabā mākslinieciskais jūsmotājs atdzīvina līdzīgi košsārtai pasta kastei citādi "atturīgā" dārzu priekšpilsētas skatā. (Varētu runāt arī kaut vai par spilgti dzeltenām būvdarbu mašīnām lietainā rītā...) Pārējie raksturi ir tik ordināri, ka rada drusku pelēcīgu kopiespaidu. Romāna notikumi nav diezcik "aizraujoši", tādēļ labi, ka netrūkst vismaz vienas tiešām spilgtas individuālitātes.

Gubiņai tomēr labāk veicies ar pārsvarā ordinārajiem raksturiem nekā ar Dāvi Ciekuru, kas neliekas gluži tik dabisks kā, teiksim, viņa sieva Ausma vai draugs Ansis Līdums - un ne jau tādēļ, ka Dāvis ir ekscentrisks. Šķiet, ka autorei tuvāki ir parastākie ļaudis; ka viņai daudz vieglāk iejusties ordinārā psīchē. Dāvis (kas atgādina ne tikvien Hamsuna dīvainuļus, bet arī Tarjei Vēsosa "pavieglo" Tustiņu - sk. JG 63) ir notēlots dažā ziņā pasekli un vienpusīgi; viņš tikai pa daļai iederas romāna citādi "reālajā" gaisotnē, jo tuvojas karikatūrai. Žēl, ka šis spilgtais raksturs nav veidots drusku rūpīgāk.

Vai Gubiņas romāna ļaudīm tiešām ir "katram sava pasaule"? Sava individuālās pieredzes un subjektīvu ieviržu noteikta pasaules uztvere, protams, ir katram cilvēku sugas pārstāvim, moronus un idiotus ieskaitot... Gubiņas ļaudis nav ne moroni ne idioti, bet te jāatceras tas, kas šai recenzijā jau teikts par ordināriem raksturiem. Manuprāt, latviešu vairums dvēseles dzīvē ir diezgan nolīdzināti, šai ziņā stipri vien atgādinot anglosakšus (angļiem netrūkst ekscentriķu, bet tie droši vien sastāda niecīgu minoritāti). Prof. P. Jurēvičs savās grāmatās pareizi aizrādījis, ka latviešu "caurmēra pilsoņa" jūtas samērā maz diferencētas un ka latvieši nemēdz būt sevišķi intellektuāli. Šīs īpašības palaikam rada nolīdzinātu mentālitāti (un bieži palīdz iekļauties anglosakšu sabiedrībā). Arī šāda dvēsele izveido "savu pasauli", bet tikai mērenā apjomā. Tas noteikti attiecas uz Gubiņas romāna ļaudīm, izņemot Dāvi Ciekuru, kas šai ziņā ir vairāk radošs gars... No parastiem anglosakšiem latviešus atšķiŗ galvenokārt atmiņas par dzimteni, bažas par latviešu tautas nākotni, kultūras mantojums, nevis temperaments vai intellekts. Šī atšķirība reizēm izraisa nemieru, var radīt konfliktus (piemēram, Raimonds Ķīsis saķildojas ar savu lauleni, neiecietīgu anglieti, kas bieži nopeļ latviešus); citādi jau viss būtu tā puslīdz kārtībā... Latviskums tomēr ir nozīmīgs šo trimdinieku subjektīvās pasaules elements; pat jaunie, ārpus Latvijas dzimušie (piemēram, Anša Līduma meita Zane) gravitē uz latviešu sabiedrību. Šai ziņā "letiņiem" (īpaši gados vecākajiem) noteikti ir sava pasaule.

Gubiņai labāk veicies ar dvēseles iezīmju nekā ar cilvēku ārienes raksturojumiem. Par "ārienes lietpratēju" palaikam uzskata Anšlavu Eglīti. Lai gan Eglītis ir diezgan aizspriedumains vērotājs ar slieksmi uz patvaļīgiem vienkāršojumiem un pārspīlējumiem, viņam ir spēcīga vizuālā uztvere (Eglītis ir arī gleznotājs). Cilvēku izskata raksturojumi Eglīša prozā visumā ir itin rosinoši, reizēm tiešām neaizmirstami. Dzīvu raksturojumu šai ziņā netrūkst arī Knuta Lesiņa, Ģirta Salnā, Jāņa Vesela un varbūt dažu citu trimdas rakstnieku darbos, bet pa lielākai daļai cilvēku āriene tradicionālā paveida sacerējumos ir, tā sakot, "Anšlavs Eglītis un ūdens". Kaut kas apmēram tāds diemžēl konstatējams arī Gubiņas romānā. Mūsu rakstnieki mēdz orientēties uz ziemeļnieciskiem tipiem, gan varbūt nezinādami, ka daļa ziemeļnieku patiesībā ir "izbalināti" mediterānie, citi - kromaņoniešu pēcteči (kādus vācieši mēdza apzīmēt par die fälische Rasse) un vēl citi - šo pamattipu jaukteņi. Ziemeļnieku paveidi mūsu rakstnieku apziņā tomēr ir "reģistrējušies". (Neziemeļnieki visumā ir nevēlamie, mazvērtīgie, komiskām lomām piemērotie...) Dažs autors (piemēram, G. Janovskis) apbrīno prāvus, masīvus, piekrastes joslas norvēģiem līdzīgus vīrus. Citi vairāk uzslavē slaidos, zviedru vairumam līdzīgos augumus (piemēram, Anšl. Eglītis), nebūdami tik neierobežotā sajūsmā par kromaņonas tipa medinieku pēctečiem. Ja nu iegribas attēlot kaut ko drusku eksotisku, tad kādam no sacerējuma ļaudīm var piešķirt tumšus matus vai brūnas acis; piemēram, Mārai Niedrai, kas ir viena no aplūkojamā romāna centrālajām personām, ir slaids augums, brūni mati, brūnas acis - laikam ziemeļniece ar "interesantu" piejaukumu? - Gubiņa orientējas gan uz slaido, gan uz masīvo tipu, bet reizēm gandrīz it kā pienākuma dēļ: sak tie ļautiņi kaut kā jāuzmālē, pie tam saskaņā ar "pareiziem" viedokļiem, bet ko nu tur tik daudz, būs jau labi diezgan. Īpaši paviršas uztveres piemērs atrodams 129. lp:

"Auguma ziņā viņi stipri līdzīgi, bet tikai auguma ziņā: Vilnis, Dāvis, Raimonds."

No tā, kas lasāms citās lappusēs, jāsecina, ka Raimonds daudz gaŗāks par Dāvi. Ja nu šie džentlmeņi būtu gandrīz vienādi uzbūvē (platumā un biezumā), tad uzkrītošās gaŗuma atškirības dēļ viņi tomēr nevarētu būt "stipri līdzīgi" gan "drusku līdzīgi"). Kā jau teikts - ko tur tik daudz...

Gubiņa nemēģina lasītājus provocēt, rādīt publikai gaŗu degunu (vai kaut ko vēl nepieklājīgāku), bet īstenību viņa atklāj diezgan nesaudzīgi, bez izskaistināšanas vai "diplomātiskas" pieejas. Tas nenozīmē, ka šis romāns būtu "tikai objektīvs" (jau tādēļ vien, ka mākslas proza nekad nav tik objektīva). Gubiņai ir savas ideoloģiskās vadlīnijas attieksmē uz laulības dzīvi un latviskumu trimdā. Šīs vadlīnijas pie tam ir manāmi subjektīvas. Autore lūko romāna notikumus saskaņot ar ideoloģiju; visumā šis mēģinājums ir pietiekami sekmīgs, bet pāris vietās sekmes nav droši konstatējamas (piemēram, jāšaubās, vai Raimondam Ķīsim tiešām diezkā gribētos viņa sievas, anglietes Rondas, klātienē runāt latviski ar kaķi, kas allaž piederējis abiem, nav tikai Raimonda četrkājainais draugs).

Gubiņas romāns ir "saistoša lasāmviela", bet nav vienīgi laika kavēkļa literātūrā: autore ir būtībā nopietna, pietiekami redzīga rakstu māksliniece, kuŗas sacerējums lielā mērā atspoguļo viņas patiesos viedokļus.

 

Gundars Pļavkalns