Rasma Bite

JĀNI VESELI PIEMINOT

 

Noņemiet smagos vākus no savu dvēseļu traukiem,
Palaidiet brīvākus vējus, kas lai savanda dzelmes...

(J. Veselis, Latvju valoda.)

 

Jānis Veselis (Atmiņas un apceres). Redaktori Arturs Kaugars, Lilija Puze. Jāņa Vesela Fonda izdevums, 1980. 308 lp., 44 foto att., 2 gleznu repr., 1 graf. zīm. Arnolda Sildega apvāks, iekārtojums.

Pirmais Jānim Veselim veltīts rakstu krājums, mūžībā aizgājušā drauga, dzejnieka Artura Kaugara, iesākts, Lilijas Puzes turpināts un nobeigts. Iedalīts trīs daļās: biogrāfiski un atmiņu raksti; apceres; pārskats par Jāņa Vesela dzīvi un bibliogrāfija, piezīmes; astoņi pirmpublicējumi, Jāņa Veseļa un viņam veltīti dzejoļi un viņa darbu fragmenti.

Atmiņas un apceres rakstījuši gan agrāko, gan tagadējo laiku dzejnieki, mākslinieki, literāti un literātūrkritiķi, rakstnieki, zinātnieki, kā arī Jāņa Vesela paziņas un tuvi draugi. Ikviens savā īpašā skatījumā ļauj it kā ieskanēties kādai līdz šim vēl neapjaustai īpatnībai Jānī Veselī kā cilvēkā, tā rakstniekā, dzejniekā, rodot atbalsi paša Vesela izteiktajam viņa atstātajā literārajā mantojumā.

Īsumā nav iespējams pieskarties pilnībā ikvienam rakstītājam, bet no krājumā teiktā izriet, ka galvenos vilcienos Veselis savos darbos izsaka kaut ko mums visiem tuvu, mūsos no senseniem laikiem dziļi dvēselē ieaugušu, svētu, gadu simtiem klusi gailējošu. No pagātnes caur tagadni Veselis runā uz nākotni: „Mūsu tautai bija jādzīvo pēc tās iekšējās kārtības un rājuma, ko tā pati bija izstrādājusi gadu simteņu gaitā un ietvērusi dziesmās, tikumos, vēlāk rakstniecībā paplašinot ar jaunlaiku atzinumiem.” (47. lp.)

Kopš agras jaunības, nemitīgi zinību kalnā kāpdams, Veselis vienlaikus raka kā dziļumā, tā plašumā, nereti smagi pārdzīvodams lietu un parādību būtību savā un savas tautas attīstības gaitā: „Man patika stāvēt pie galējām robežām, zinot, ka malas nav ne bezgalīgai telpai, ne mūžīgam laikam. Man patika ielūkoties cilvēka dabā, likteņu izpausmēs.” (34. lp.)

Neviena virsotne Veselim nebija par augstu, neviena dzelme par dziļu. „Jānim Veselim bija apbrīnojama zināšanu kāre un pašdisciplīna: pilnīgi patstāvīgi viņš bija iemācījies svešas valodas − vācu, franču, angļu... krievu valodu viņš bija apguvis neilgā skolas laikā... patstāvīgi bija iedziļinājies arī eksaktajās zinātnēs pat augstskolas kursu apmēros...” (Angelika Gailīte, 29. lp.)

Veselis ir tulkojis Ļ. Tolstoju, V. Reimontu, E. Zolā, F. Dostojevski, Plutarchu u.c., iedziļinājies citu tautu un savas tautas kultūras vērtību apcirkņos, sijājis, vērtējis, ieklausījies atsevišķu tautu sirdspukstos, saklausījis arī savas tautas. Dainas Veselim atklāj, ka mums ir sava tūkstoš gados izkopta dievestība, kas tautā nekad nav bijusi pilnīgi izzudusi, par ko viņš savā rakstā „Dievs latviešu tautas izpratnē” (Labietis, 1, 1955. g.) cita starpā savlaicīgi rakstījis: „Dainas ir uzrakstītas, pretēji citu tautu reliģiskajām liecībām, vēlu − mūsu vecāko ļaužu, arī mūsu paša mūža laikā, 19. g.s. otrā un 20. g.s. pirmajā pusē. Te mums nav jāpieņem nekāds mistisks sanskrita, izzudušas valodas, runātājs, kas veidoja Rig-Vedu, nekāds pusmītisks jūdu Mozus, kas deva Toras bauslību, nekāds aizvēsturisks senģermānis, kas ielika savus reliģiskus priekšstatus senajā Eddā. Dainas ir saglabājis atmiņā, atminējis, skaitījis un dziedājis modernais latvietis, mūsu laika biedrs. Viņš tās tradiciju ceļā pārņēmis no agrākām latviešu paaudzēm; cik tas zīmējas uz Dieva priekšstatiem, viņš tur neko būtiski nav pārgrozījis, kaut gan to varēja sagaidīt, jo oficiāli viņš jau labu laiku atradās zem citas reliģijas organizēta, lāgiem visai uzmācīgā, spiediena. Bet svešas mācības tikpat kā nav skārušas dainu dievestības kodolu − priekšstatu par Dievu, nedz teiksmas, kas ap to apvītas. Svešās mācības dainās pazūd kā nebijušas.”

Veselis bija viens no tiem spēcīgajiem raksturiem, kas spēja pārvērtēt savas ticības pamatus. Savos darbos viņš ieauda dievestības tēlojumus savā skatījumā, ar laiku izkopa sev piemērotu izteiksmes veidu − teiksmu. Skaidrības labad minams viņa paša paskaidrojums:

Esmu dzirdējis, ka daži nesaprot, ko nozīmē vārds ‘teiksma’, lai gan tas ir vecs vārds un mūsu valodā sen lietots. Teiksma, atšķirībā no teikas, manā un Medeņa uztverē ir mīts. Teika parasti saistās ar noteiktu vietu, laiku un personu (piem., teikas par pilskalniem), teiksma jeb mīts turpretim ir pārlaicīga. Teiksma var gan piesaistīties konkrētiem notikumiem un cilvēkiem, bet viņas saturs ir būtisks tautas garam, tas runā par augstākiem gara atzinumiem un tautas dievībām. Var sacīt, ka tauta dzīvo ar saviem mītiem, ar savām teiksmām no pat savas pamošanās garīgā dzīvē līdz savas kultūras galējai iznīcībai. Tāpēc nav nekāds anachronisms, ja dzejnieks arī šo laiku latvietim liek pārdzīvot savu Dievu, Laimu, Māru, Veļu māti, jo šīs dievišķās būtnes pieder latviešu garam visos laikos. Jaunākā laikā teiksma, bez savas mītiskās nozīmes, ir īpatnējs latviešu dzejas un prozas veids. (241.-242. lp.)

Veselis savās teiksmās rāda to, kas būtisks tautas garam, skaŗ latviešu tautas dzīvības jautājumu. Veselis atgādina, ka latvieša dvēseles saskaršanās ar savu Dievu ir pārlaicīga, tātad iespējama ikkuŗā laikmetā − dainu, mūsu, nākamības. Veselim šī saskaršanās ir radoša mērķtiecība − pati dzīvošana: „Tiešām, cilvēce bez latviskā gara ir nabaga, mocīta, netaisna, tai nekad neiziet no sava posta, no savām bailēm, iekams tā nebūs pieņēmusi latvisko attieksmi cilvēku starpā. Nevienu neaiztikt, būt dižam garā.” (Vēstulē Augustam Annusam, 53. lp.)

Veseļa gars bija brīvs no uzspiestiem baiļu biediem, viņš nevienam neuzbāzās ar savām atziņām, viņš ticēja cilvēka gara dabīgai izaugsmei. Pāri visam – viņš nekaunējās savas senās dievestības, viņa dvēsele nesamulsa saskarē ar savu Dievu. Veselis bija latvietis šī vārda patiesākajā nozīmē.

Ojārs Jēgens savā esejā „Racionālais un irracionālais Jāņa Vesela darbos” (180. lp.) cita starpā raksta: „Ja vispār, runājot par kāda rakstnieka valodu, lietājam jēdzienu ģenuīni latviska, tad tāda ir Jāņa Vesela Latvju teiksmu valoda. Nav šaubu, ka būs grūti atrast mūsu literātūrā grāmatu, kas leksikas bagātības ziņā tuvinātos Veseļa Latvju teiksmām. Šī leksika sevī ietveŗ kā latviešu valodas senākos slāņus, tā Veseļa dzimtās puses Sēļzemes apvidus vārdus.” Ir arī daudz paša Vesela radītu jaunvārdu ar savām saknēm un radniecībām. Pie tam bez lieka patosa, tēlaini rāmi, dzejnieka Edvarta Tūtera vārdiem izsakoties, Veselis runāja:

... bikli un klusi −
Kā ziedi un zāles.
. . . . . . . . . . . . .

Savādas atplauka jausmas
Telpā ap viņu;
Tuvumi zuda, un tālums
Raisīja miņas..

(94. lp.)

Paula Jēger-Freimane savā apcerē plašāk apskata Veseļa rakstniecības sākuma posmu (romānu Tīrumu ļaudis ieskaitot) un pakāpenisku rakstnieka izaugsmi, min viņa psīches galvenos ietekmētājus faktorus, uzsveŗ, ka jau 21 gada vecumā Veselis savā darbā Aklais ezers rada sākumu „visiem tālāk citos darbos šķetinātiem pavedieniem: tas ir kā mikrokosms rakstnieka apvienoto darbu makrokosmā” (117. lp.).

Lilija Puze tuvāk apskata Veseļa mūža darbu − romānu triloģiju Tērauda dvēsele, kuŗā centrālajos tēlos rādīti divi pie pretēji galējām robežām stāvētāji: Rudājs − („tērauda dvēsele”), kuŗa apņemšanās ir kļūt par universa valdnieku, un Meiklis − kuŗa galvenais mērķis ir izprast savas tautas garīgo pasauli. Šo abu prototipu izaugsme ir svarīgs faktors atsevišķa individa un tautas attīstībā. „Meikļa tēlā atklājas rakstnieka atziņa, ka mūžību un nemirstību cilvēks iemanto arī, sajuzdamies kā daļa no savas tautas, kuŗas saknes ir nezināmā senatnē un kuŗas gaitu vada dievišķīgas varas.” (Lilija Puze, 212. lp.)

„Triloģijas pēdējā daļa Lielais gājiens ir kā romāna formā izveidotas paša Veseļa Latvju teiksmas, varētu to arī dēvēt par sava veida teiksmu kopsavilkumu, rezumē, teiksmām citā veidojumā. − Vai otrādi: ja Veseļa Latvju teiksmas uzskata par stāstiem vai novelēm, tad Lielais gājiens ir no šo noveļu vielas izveidots romāns.” (Ojārs Jēgens, 240. lp.)

Veselis nopietni nodevās rakstniecības teorijas jautājumu un mākslas būtības noskaidrošanai. Neviens teorētiķis tomēr nebija spējis apmierināt viņa vēlmes:

... nedeva pēdējo atziņu par mākslas būtību. To atklāju, tikai pašus mākslas darbus lasot. Līdz ar to saskatīju, ka mākslas darba stilu, kompozīciju, tēlus, noskaņu, domas noteic paša mākslinieka iekšējā būtība, viņa gara īpatnējā ievirze. Atklāt, saprast dzejnieka būtību nozīmē saprast, atklāt arī viņa darbus, īpatnību, formas, stila motīvus. Izstrādāju savu būtisko mākslas darbu vērtēšanas metodi, to stingri pielietodams dzejnieka raksturojumos, apskatos. Patika franču kritiķu lietišķā pieeja dzejai, tas, ka viņi nekad nepulgoja, kā to bija paraduši mūsu kritikas bekmeseri, bet raksturoja, iztirzāja, izceļot relatīvās vērtības. (35. lp.)

It īpaši topošiem rakstniekiem un dzejniekiem Veselim veltītais rakstu krājums ir ieteicams avots, kur smelties pārdomu vielu pamatjautājumu noskaidrošanai. Ik rakstītājs, runādams par Jāni Veseli vai viņa darbiem, ir vairāk vai mazāk sniedzis daļu no sevis, sava laikmeta iezīmēm.

Tā Jānis Bičolis ņem fonam Eiropas attiecīgā laikmeta kulturālos un sociālos strāvojumus, to atbalsi Latvijā, tās vēsturē, mākslā, literātūrā; apskata Vesela pieeju viņa mākslai, salīdzinājumā ar citiem latviešu rakstniekiem, it īpaši uzsveŗ Veseļa vēsturisko lomu: „Bet vissvarīgākais ir tas, ka Veselis ir ne tikai dzīvojis līdz neatkarīgās Latvijas gara attīstībai, bet ir palīdzējis šo dzīvi arī aktīvi veidot. To visspilgtāk rāda tādi darbi kā Tīrumu ļaudis, Trīs laimes, Latvju teiksmas, kas izceļas kā ceļa rādītāji visiem tiem, kuŗi vēlas staigāt īpatnus radītāja ceļus latviešu literātūrā vai vispār mākslā.” (Jānis Bičolis, 164. lp.)

Arī ārpus dzimtenes Veselis turpināja savu pasākto: „Viņš nestāsta, ka mēs dzīvojam bēgulībā, bet gan, kā mēs varētu dzīvot. Viņa darbos ir nākotnes domas un ieceres, kas stiprinās nākamās latvju paaudzes. Viņš nav laikmetīgs, bet gan pārlaicīgs rakstnieks − domātājs.” (Augusts Annus, 52. lp.)

Lai nākamās latvju paaudzes patiesi arī tiktu pienācīgi, informētas par Veseļa nākotnes domām un iecerēm, ir nepieciešami izdot Veseļa kopotus rakstus. Lai tie, kas visādi spējīgi orientēties starptautiskās gara dzīves kustībās, sāktu iepazīt arī savas tautas seju, kultūru un gūt ieskatu šīs kultūras kopšanā, ieklausoties cilvēkā, kas savos darbos kļuvis šim mērķim par ceļa rādītāju − dzīves jēgas dzejnieku.

Bez jau minētiem rakstītājiem: Pēteris Ērmanis, Arvīds Dravnieks, Leonīds Slaucītājs, Arvīds Brastiņš, Mintauts Eglītis, Jānis Grīns, Velta Toma, Pēteris Ķikuts, Anšlavs Eglītis, Jānis Kadilis, Arturs Kaugars, Vitauts Kalve − visi sniedz interesantus atmiņu rakstus vai apceres. Gunars Irbe precīzi novērtē Veseļa stilistiskās varēšanas zenītu, Veseļa pēdējo darbu iztirzājot:

Viss romāns ir kā mūzikas mākslas darbs, kur tema izrisināta ar nežēlīgu konsekvenci, tā kļūdama skaista. Skaists nav nekas ‘izfilozofēts’, skaists ir vienīgi tiešums saskarsmē ar dzīvi, dabu, apkārtni, sevi pašu − harmonija, konsekvence, veselums − − Blāzmas staigātāji ir pilni psīcholoģijas, taču ne ‘sapņu tulku’ un gadsimteņa sākuma skolu, bet modernās psīcholoģijas: vide, intelliģence, personība, intellektuālais, emocionālais, bioloģiskais − viss sabalsojas kādā veselumā, kuŗa atsevišķo elementu starpā ir nemitīga mijiedirbe. Nonākt pie tādas skaidrības savā beidzamajā darbā − tas ir apskaužams sasniegums! Blāzmas staigātāji met savu skaidro atblāzmu atpakaļ pār visu ilgajā mūžā veikto, un šī blāzma ir skaista savā gudrībā. (Gunars Irbe, 217.-218. lp.)

Lai pateicība redaktoriem un ikvienam šī vērtīgā izdevuma veicinātājam.