Aina Siksna

BUBUĻA PRĒMIJA JEB LIESĀ GOVS
Luga vienā cēlienā

 

Personas:

Televīzijas reportieris Ķēniņš
Princese Doroteja
Princese Kunigunde
Princese Karolīna
Princese Bernardīne
Profesors Eitingers
Profesors Brauns
Profesors Ferlingeti
Vilis Neretnieks no Vilimantikas
Profesori: Kālunds, Bālunds, Vālunds
Akadēmijas sekretārs Kronholms
Latviešu delegācijas priekšsēdis
Latviešu tautu meitas
Viesi, galminieki, ļaudis

* * *

(Skatuves iekārtojums: Vidū ir ķēniņa tronis, tam abās pusēs krēsli princesēm. Labā pusē četri sēdekļi laureātiem, kreisā krēsli profesoriem un akadēmijas sekretāram. Skatuve izgreznota ziediem un zaļiem kokiem).

Uznāk televīzijas reportieris ar mikrofonu rokās un nostājas skatuves kreisā pusē.

Reportieris: Cienītās dāmas un kungi! Sāksim televīzijas pārraidi no pilsētas nama svētku zāles, kur pēc dažām minūtēm sāksies šīgada Bubuļa prēmijas pasniegšanas ceremonija.

Kā visi zinām, Bubuļa prēmiju nodibināja Kristofers Bubulis 1897. gadā. Viņš bija bagāts vīrs, kas pelnīja naudiņu, taisīdams šaujamo pulveri. Viņa naudas lāde tagad glabājas pils pagrabā, un no tās ķēniņš var katru gadu pagrābt pa saujai un izdalīt svešzemju mācītiem vīriem. Kā jau zināsit, šogad prēmijas piešķīra profesoram Eitingeram ķīmijā, profesoram Braunam fizikā, doktoram Ferlingeti medicīnā un Vilim Neretniekam literātūrā.

Pamazām pildās zāle, ierodas princese Bernardīne zaļā zīda kleitā ar māmiņas diadēmu, princese Doroteja − baltā zīda kleitā ar tantes Ingrīdas kronīti, princese Kunigunde − sarkanā kleitā ar baltu šķidrautu un princese Karolīne − zilā kleitā ar vecmāmiņas mežģīņu aubīti, kas mantota no ciltsmātes Lavīzes.

Princeses ieņem savas vietas. (Laikā, kad reportieris runā par princesēm, klusu spēlē Mocarta Andante grazioso no klavieŗu Sonātes n: 011 [Köchela numurs 331])

Ierodas profesori Kālunds, Bālunds, Vālunds.

Zāle pamazām pildās. Lūk, ierodas laureāti. Profesors Eitingers no Erlangenas, ķīmijas prēmijas laureāts, (paklusu) viņš mīlot makšķerēt un spēlēt popa mūziku.

Profesors Brauns no Oksfordas, fizikas prēmijas laureāts, (paklusu) viņam esot balts zirgs, kas piedaloties jāšanas sacīkstēs.

Profesors Ferlingeti no Milānas, medicīnas prēmijas laureāts, (paklusu) viņš krājot pastmarkas un cienot sarkanvīnu.

Dzejnieks Vilis Neretnieks no Vilimantikas, (paklusu) viņš īstenībā esot latvietis un dzimis Neretā.

(Visi pieceļas) Lūk, ierodas ķēniņš, un viņam seko sekretārs Kronholms, (paklusu) viņam tā vājāk ar angļu valodu.

Profesors Bālunds tagad uzrunās profesoru Eitingeru, ķīmijas prēmijas laureātu.

(Profesori ir tērpušies melnā ar cilindriem un medaļām pie krūtīm).

Profesors Bālunds (iznāk priekšā): Cienītās dāmas un kungi!

Sēra ķēdītes, kristalla režģīšus, molekuliņas, formuliņas, konstantiņus, stariņus, spektriņus, struktūriņas, elektroniņus, protoniņus, neitroniņus, elektromagnētiskos vilnīšus vareni pētījis profesors Eitingers no Erlangenas. Profesor Eitinger, lūdzu saņemiet Bubuļa prēmiju no princeses Bernardīnes rokas.

(Ķēniņš pasniedz prēmiju princesei Bernardīnei, kas sniedz profesoram Eitingeram. Fanfaras.)

Profesors Etingers (paklanās princesei, ķēniņam un publikai): Paldies, ķēniņ, paldies princese Bernardīne.

(Atskan turku marša pirmais motīvs no augšā minētās Mocarta sonātas)

Reportieris: Profesors Kālunds tagad uzrunās profesoru Braunu, fizikas prēmijas laureātu.

Profesors Kālunds (iznāk priekšā): Aiz troposfairas un stratosfairas ir eksosfaira un jonosfaira. Tur saules vēju, saules kronīti, zemes garoziņu un ziemeļblāzmiņu pētījis profesors Brauns no Oksfordas. Profesor Braun, lūdzu saņemiet Bubuļa prēmiju no princeses Dorotejas rokas. (Ķēniņš pasniedz prēmiju princesei Dorotejai, kas to pasniedz tālāk profesoram Braunam. Fanfaras).

Profesors Brauns (paklanās princesei Dorotejai, ķēniņam un publikai). Paldies, Doroteja. Paldies, ķēniņ.

(Atskan turku marša otrs motīvs no augšā minētās Mocarta sonātas).

Reportieris: Profesors Vālunds tagad uzrunās profesoru Ferlingeti, medicīnas prēmijas laureātu.

Profesors Vālunds (iznāk priekšā):

Cienītās dāmas un kungi! Profesors Ferlingeti, pētīdams virsnierīšu dziedzerīšu šūniņas, atklājis hormoniņus, kas regulē aizspriedumus. Viņa pētījumi rāda attīstības līniju, kas nākotnē novedīs pie potēšanas pret aizspriedumiem, galvenokārt tautu starpā. Pirmos mēģinājumus varēs ievadīt jau nākamgad, kad potēs zviedrus pret aizspriedumiem pret amerikāņiem un vāciešus − pret žīdiem. Mēs visi ceram, ka Ferlingeti darbs ir pirmais solis uz saprašanos tautu starpā. Profesor Ferlingeti, saņemiet Bubuļa prēmiju no princeses Kunigundes rokas. Lai jūsu darbs vainagojas panākumiem.

(Ķēniņš pasniedz prēmiju princesei Kunigundei, kas to nodod profesoram Ferlingeti. Fanfaras).

Profesors Ferlingeti (paklanās princesei, ķēniņam un publikai): Paldies, princese Kunigunde, paldies, ķēniņ.

(Atskan turku marša trešais motīvs no augšminētās Mocarta sonātas).

Reportieris: Akadēmijas sekretārs Kronholms tagad uzrunās latviešu dzejnieku Vili Neretnieku no Vilimantikas.

Kronholms (iznāk priekšā):

Cienītās dāmas un kungi, mīļais Vili Neretniek! Ar Bubuļa prēmiju literātūrā jau nav viegli. Arī šogad nezinājām, ko iesākt, vai dot afrikāņu rakstniekam Jančam no Kongo, vai Vietnamas tautas dzejniecei Šim-Šim-šai. Bet tad atradām Ņujorkas antīkvāriātā Rūtiņas tulkoto latviešu dzejas krājumiņu un pēkšņi bija skaidrs, ka tā pienākas latviešu dzejniekam Vilim Neretniekam, kas savas tautas traģiku izteicis ģeniālās rindās:

Hei pumpiņrasā
Losandželosā,
varēšu dzīvot tepat
Rīgas priekšā.

Mīļais Vili, saņem savu Bubuļa prēmiju no princeses Karolīnas rokas.

(Vilis Neretnieks saņem prēmiju no princeses Karolīnas, kuŗai to pasniedz ķēniņš. Fanfaras).

(Pa durvīm ienāk latviešu delegācijas priekšsēdis ar tautu meitām un plakātu „Pret lieso govi”.)

Latviešu delegācijas pārstāvis: Kungs un ķēniņ, cienītie kungi! Es nāku no „Vispasaules latviešu protestētāju apvienības”. Tā kā zinu, ka šis raidījums sasniedz diezgan daudzas zemes, tad gribu izmantot izdevību teikt dažus vārdus. Latviešu dzejnieks Vilis Neretnieks nav Bubuļa prēmiju pelnījis. Viņam ir „peršolītis” par vecu vīru ar liesu govi Padomju Latvijā, ko viņš mums iesaka mīlēt, mums, brīvās pasaules latviešiem.

Liesas govis Latvijā radās tikai pēc krievu ienākšanas. Brīvajā Latvijā govis nebija liesas. Ne velti vadonis teica: teļos mūsu nākotne. Viņa laikā piens un medus tecēja, un ar sviestu smērēja pat ratu rumbas. Liesu govi latvietis nevar mīlēt, kaut arī tā ganās mūsu tēvzemes pļavās. Krievi neprot lopus barot. Tā ir kauna lieta latviešu lietai, ka Latvijā ir liesas govis. Cienītā Bubuļa komiteja, ja gribat godināt latviešu dzeju, tad piešķiriet prēmiju Kurzemnieku Kārlim, kas ir apdzejojis mūsu karogu, bārenīti un seno kuŗšu cīņas pret apspiedējiem. Viņš ir arī sludinājis mūžīgo naidu pret krieviem un komūnistiem. Vilis ar savu lieso govi prēmiju nav pelnījis.

(Tautu meitas vicina mutautiņiem un aplaudē.)

Ķēniņš: Nu redzat, kas iznāk, kad pielaiž latviešus kādā ceremonijā! Likšu ministram priekšā, lai piešķiŗ no minoritāšu fondiem summiņu vēl kādas latviešu biedrības dibināšanai. Bet tagad pietiks. Mums jāiet uz balli. Nebēdājiet, Vili Neretniek, par Bubuļa prēmiju literātūrā vienmēr ir strīdi. Tagad ņemiet princeses Karolīnas roku un iesim paēst. Lai dzīvo liesā govs! (Fanfaras).

(Ķēniņš, tad laureāti un princeses un pārējie atstāj telpas, atstājot skatuvē latviešu delegāciju. Spēlē pirmo variāciju no augšminētās Mocarta sonātas).

Beigas

 

 

 

 

Baiba Kangare

CILVĒKI VIEN ESAM, CŪCIŅ!

 

Vīrs: Paldies par garšīgam vakariņām, pelīt.

Sieva: Ņem par labu, kaķīt. Te būs jaunā latviešu avīze.

Vīrs: O jā! Jauki palasīties, pirms sākam skatīties televizorā, vai ne, mušiņ?

Sieva: Dzīve ir patiešām jauka, ja var apprecēties ar tādu cālīti kā tevi!

Vīrs: Es jau vienmēr esmu teicis, ka man ir bijusi liela laime tevi apprecēt, irbīt.

Sieva: Ak tu runcīti tāds! Bet kas labs rakstīts avīzē?

Vīrs: Nekas daudz, žubīt. Bumbulis atkal ievēlēts par priekšsēdi.

Sieva: Tas gan ir jauki, vai ne, trusīt? Tauta izsaka pateicību savam vadonim.

Vīrs: Es gan būtu gribējis kādu citu. Bumbulis jau nekāds gudrais nav, stirniņ.

Sieva: Nu kā tad tu tā vari teikt, mērkaķīt! Vai tad tu esi aizmirsis, ka viņš jau visus trīsdesmit gadus vada mūsu sabiedrību?

Vīrs: Tas jau neliecina par viņa gudrību, vistiņ.

Sieva: Nu kāds pasaules ģēnijs būtu vajadzīgs, lai vadītu mūsu sabiedrību, auniņ? Bez tam Bumbulis nav nemaz zemē metams.

Vīrs: Met viņu zemē, vai cel viņu gaisā, zostiņ. Bumbulis paliek Bumbulis.

Sieva: Es atkal saku paldies tiem prātīgajiem cilvēkiem, ēzelīt, kas Bumbuli ievēlēja.

Vīrs: Un es atkal saku, ka jābūt pilnīgam idiotam, lai to darītu, aitin!

Sieva: Es par tadu izteicienu varētu apvainoties, žurciņ.

Vīrs: Ko nu par patiesību daudz vainosies, gosniņ.

Sieva: Mēs tik ilgus gadus esam kopā nodzīvojuši, veprīt, un tu tikai tagad pasaki, ka turi mani par neloģisku cilvēku, sunīt?

Vīrs: Es jau nesaku, ka tu esi neloģiska, kaziņ. Es tikai saku, ka es esmu loģisks un ka tu nedomā tā kā es!

Sieva: Tu laikam mani vairs nemīli, degunradzīt!

Vīrs: Nu kā tu tā vari teikt, ķengurmātīt! Tikai tāpēc, ka tu no polītikas nekā nesajēdz, tas nenozīmē, ka es tevi nemīlu, gorilliņ.

Sieva: Es no polītikas saprotu daudz vairāk nekā citi, kas šinī telpā sēž, zirdziņ.

Vīrs: Ja tu ar to domā mani, cērmīt, tad tu stingri maldies.

Sieva: Ja kāds te maldās, tad tā neesmu es, lentenīt!

Vīrs: Es jau arī ne, kucīt!

Sieva: Tu tikai te plāties, lopiņ.

Vīrs: Es vabolīt, varu plātīties. Es vismaz zinu, par ko es runāju!

Sieva: Nezini vis, nīlzirdziņ!

Vīrs: Zinu gan, badadzeguzīt!

Sieva: Nezini, sumpurnīt!

Vīrs: Zinu, čūska!

Sieva: Čūska! Tu neteici: čūskiņ! Tu mani vairs nemīli. Tu patiešām mani vairs nemīli, tārpiņ.

Vīrs: Nu piedod, dzērvīt, man tā izspruka! Es tā nemaz nedomāju!

Sieva: Kā lai es tam ticu, lācīt?

Vīrs: Es, zvirbulīt, biju iekarsis debatēs. Nu, vai tu man piedod, pūcīt?

Sieva: Kā nu citādi, pērtiķīt! Bet citreiz gan vairs tā nesaki.

Vīrs: Tā susuriņ gadās, kad runā par polītiku.

Sieva: Kādēļ mums vispār par to jārunā, zilonīt. Tā jau nav mūsu darīšana.

Vīrs: Gadās kādreiz. Cilvēki vien jau esam, cūcin!

 

 

 

 

MERFIJA, OTŪLA, ĒDELŠTEINA, KOVAČA, JEIBOGUVA, BLOTTO-KANOLI UN BĒRZIŅA (vai KALNIŅA) LIKUMI, AKSIOMAS, TEORĒMAS, PRĀTULAS, KOMMENTĀRI, PAREĢOJUMI.

pierakstījusi, pārstrādājusi, piesavinājusies un citādi semiplagiātiski rīkojusies Nadīne Skosta, kas ir mans pēdējais nom de plume

 

_ _ _ _ _ _ _ _

Katrai sidraba maliņai ir savs mākonis.

Ja liekas: sliktāk vairs nevar būt, tad būs.

_ _ _ _ _ _ _ _

Ja rādās, ka būs labāk, tad kaut kas ir samežģījies.

_ _ _ _ _ _ _ _

Ja vairākas būšanas, kam vajadzēja saiet dēlī, nesagāja dēlī, tad beigās tomēr būtu bijis labāk, ja tās būtu sagājušas dēlī.

_ _ _ _ _ _ _ _

Nekas nav tik tīkams tuvumā kā tālumā.

_ _ _ _ _ _ _ _

Mums nekad nav pietiekoši laika, lai visu izdarītu kā vajag; tikai lai to izdarītu otrreiz. Un trešu.

_ _ _ _ _ _ _ _

Labs plāns šodien ir vērtīgāks nekā perfekts rīt.

_ _ _ _ _ _ _ _

Grūts uzdevums jānodod sliņķim. Tas atradīs, kā to visvieglāk veikt.

_ _ _ _ _ _ _ _

Tam, kas smaida cauri grūtībām, ir prātā kāds, kam uzvelt vainu.

_ _ _ _ _ _ _ _

Pavisam ir divu veidu plāksteri: tie, kas nelīp, un tie, kas nenāk nost.

_ _ _ _ _ _ _ _

Jo vienkāršāka ideja, jo komplicētāks žargons.

_ _ _ _ _ _ _ _

Vienalga, cik tu arī darītu − nekad nebūs diezgan.

_ _ _ _ _ _ _ _

Mazgājot savu automobili, neceri pieburt lietu.

_ _ _ _ _ _ _ _

Progress ir iespējams katru otru piektdienu.

_ _ _ _ _ _ _ _

Katrā uzņēmumā ir viens cilvēks, kas zina, kas īstenībā notiek. Šis cilvēks ir jāatlaiž.

_ _ _ _ _ _ _ _

Skaistums ir ādas plānumā; neglītums iet līdz kaulam.

_ _ _ _ _ _ _ _

Piedod, bet neaizmirsti.

_ _ _ _ _ _ _ _

Vēsture neatkārtojas. Atkārtojas tikai vēsturnieki.

_ _ _ _ _ _ _ _

Pusgadā trīs visinteresantākie sarīkojumi notiks visi tai pašā vakarā.

_ _ _ _ _ _ _ _

Ikviena pārprotama pavēle tiks pārprasta.

_ _ _ _ _ _ _ _

60 dienu garantija parasti garantē, ka nopirktais produkts piedzīvos pašiznīcināšanos 61. dienā.

_ _ _ _ _ _ _ _

Iepirkšanās aksiomas: Ja patīk, nav pareizā lieluma. Ja patīk un ir pareizā lieluma, tad nepieguļ. Ja patīk, ir pareizā lielumā un pieguļ, tad nevar atļauties. Ja patīk, ir pareizā lielumā, pieguļ un var atļauties, tad pirmoreiz mazgājot izjūk.

_ _ _ _ _ _ _ _

Lidostu aksioma: Attālums līdz lidmašīnai ir apgrieztā proporcijā ar minūtēm, kas atlikušas, lai to laikā sasniegtu.

 

NEPAREIZO LATVIEŠU KARTOTĒKA

 Ar Dinda Dimbas palīdzēšanu šo būšanu sakārtojis Kartotēkas centra sirdspuksts Cipers Čukurs

 

Tāda tīrā, pareizā, taisnā domāšana, esmu drošs, man ir iedzimta un arī mantota no taisniem domātājiem. Dzīvē tā tas ir bijis un būs: kam karsta prāta nav, tam arī nebūs; kam ir, tam pieaugs. Saprašana par it visām latviešu un pasaules lietām man ir bijusi ļoti skaidra kā „lvory” ziepēs mazgātās alus glāzes dibens, bet man nav bijis laika šo skaidrību pasviest tiem, kam tās nav bijis un nebūs. Esmu kristīgs latvietis un zinu, kas ir tuvākā un tālākā latvieša mīlestība. Tagad esmu brīvkungs, saņemu pensiju un jūtu, ka tuvojoties tiem maniem 70, manī radusies milzīga, nekad agrāk neizlietāta, tautiskā enerģija. Un mans redzes aploks ir kā tālskats ar potēto lādiņu iekšā: es redzu visu un visus līdz apvāršņiem dienā, bet vēl vairāk naktī un, kad labi padomāju, mana sirds kā šņācoša bulta skrien tālu, tālu aiz tiem.

Es, Cipers Čukurs, nebūtu nekāds Cipers Čukurs, ja nezinātu, ka prātu vajag kustināt pa taisnu, slaidu līniju un tikai − uz priekšu! Iemācījos no vārdnīcas tādus svarīgus vārdus, kā analize, analizēt un tā tālāk. Lietas vārds lai paliek, bet darbības vārds nekad nav lietāts tā pa īstam un pareizi visos trimdas gados. Redzu nu vispakārt, ka viss lielais vairums mūsējo ir tādi kā lāga nekristīti, duraki plāniem prātiņiem bez pareizās un taisnās domāšanas! Viņu kaklasaitēs, skaidri redzu, ir platas rozā strīpas, bet šie to noliedz un vēl kliedz man pretī: „ Vecīt, tev rādās!” Viņu runās un rakstos var atrast, ja labi ieklausās un pamatīgi lasa, pa tādam baigam teikumam, kas rāda, ka šie − ir un ir pakalpiņi! Daži no šiem saka − nē, nē. Citi smejas. Bezkaunīgākie, iedomājies, sāk vēl griezt pirkstu pie deniņiem! Labi, labi. Ja jūs tā, arī es varu citādāk!

Es, Cipers Čukurs, nebūtu nekāds Cipers Čukurs, ja nezinātu, kā mūsu trimdas saimes analizi turpināt − bezkaunīgos no visām vietām, kur šie iefiltrējušies, padzīt ar kaunu un lai ar nolaistām astēm visi šie iet pie citiem pakalpiņiem. Tikai tad varēs sākt ieviest īsto tīrību mūsu biedrībās, Pasaules Apvienībās, redakcijās, sapulcēs, senioru klubos un skoliņās. Mums vajadzīgi latviešu pagasti visā pasaulē ar attīrītu domāšanu, kas domā taisnā līnijā uz priekšu, neskatās ne uz ko pasaulē, bet sevi deklarē vienā pašā un ļoti vienotā balsī un spēj atkārtot tos vissvarīgos vārdus tā, ka dimd visur: Cīnīties, cīnīties, cīnīties!!! Sist, sist, sist!!!

Lai to panāktu, es, Cipers Čukurs, nebūtu nekāds Cipers Čukurs, ja neizdomātu un neizdarītu lietas līdz galam. Redziet, ko spēj dot viens gudrs vārds, kam ir teikuma priekšmets, izteicējs un tā visa gramatikas būšana vienā pašā gudrā galvā! Ne jau citur, bet manis paša galvā: analize, analizēšana! Tā kā dzīvoju ASV, es esmu Centrs. Mana nodaļa ir Kanadā un to sauc: Dindis Dimba. Šerps vīrs, latvietis no matiem līdz bikšu pogām. Vēl šerpāki vīri mums ir Anglijā, Vācijā un arī tur, kur ķenguri laksta pa tautiešu iekoptiem dārziem − Austrālijā. Šie vīri veltī savu svētīgo darbu, latviešu domu, rakstu, runu un darbu tīrībai un vienībai un sūta ziņas centrālai kartotēkai un Centram pašam − tas ir man. Visi tie, kam nav pareizās, taisnās un tīrās latviskās domāšanas, sāk jau raustīties.

Tas arī vēl nav viss. Lai šie nesāktu padomāt, ka mūsu „Apzinīgo Centrs” atstās mierā šo nezāļu indīgās saknes trimdas tautas dārzos, mēs viņus pārsteigsim: izkapāsim ar metodiskiem sirpjiem no visām kurmju alām! Mums ir sava prese, īsta brīvā prese − Amerikā, Kanadā, Austrālijā −, katrā biedrībā un draudzē. Dindis Dimba ir šerps vīrs, un viņa šerpās vēstules avīzēs var lasīt kā skanīgas, ļoti izjustas dzejas, kas saldumu lej sirdīs un speŗ zibeņus sabiedrības tumšajos kaktos.

Arī tas vēl nav viss. Mana analize nebūtu nekāda Cipera Čukuŗa īstā analize, ja tās rezultāti netiktu nosaukti īstajos vārdos visas tautas zināšanai: kas ir tie, kas visus gadus un arī šodien ir gremdējuši mūsu trimdas tautas morāli, tīro un taisno domāšanu un reiz dzimtenē sasniegto vienību. Tad nu jāsāk no resnā gala.

Nu, tas pats Pasaules Latviešu Ilgvars Spilners. Viņa katrā runā un rakstā varēja atrast pa prettautiskam, pretlatviskam teikumam. Padomājiet, kas tā par latviešu trimdas vadoņa runu, ja tanī nav neviena tāda vajadzīgā vārda, kā: Cīnīties, cīnīties! Sist, sist! Viņš tikai spilneroja. Ir tādi, kas saka, ka viņš esot atdevis no sava mūža desmit gadu latviešu vajadzībām. Nejēgas tādi. Šiem nav pat nojautas par īstu vadonību. Būtu es bijis tāda Spilnera vietā, viss būtu zibeņojis un rūcis kā pie Berlīnes toreiz!

Arī tas Uldis Grava. Puika tāds! Viņš neieteic raut pa degunu tiem, kas te atlien no Latvijas un lasa savas sarkanās dzejas.

Kad ALA-s Jānis Riekstiņš saka runas, tās šim slīd labi. Arī māk sasliet seksti, it kā šis būtu pats prezidents. Bet šo nevar un nevar iesaistīt pakalpiņu vajāšanā. Ja es būtu viņa vietā, tvertu koku un tautas vārdā zvetētu uz visām pusēm tā, ka pajūk.

Ziniet, kādi brīnumi vēl notiek: pat tādi lielie un slavenie redaktori, kā Kārlis Rabācs un Arturs Strautmanis, sāk atmiekšķēties. Vēl nesen Kārlis Rabācs sarunāja ne tā, kā pareizi vajadzētu. Un tas Arturs Strautmanis, ja es šim nosūtu tādu šerpāku, nacionālāku rakstu neliek vis savā Laikā un beigts! Arī redaktoriem vairs nav vajadzīgā, zibenīgā šerpuma. Tagad avīzēs vajadzīgi tādi raksti: bliukt! blaukt! Un lai tādi ar nepareizo domāšanu guļ kā nopļauti!

Un tāda Ilga Grava, „Kursas” direktrise, kas jau gadu gadiem mūsu jauniešus māca, rakstos sāk iedrīkstēties atvērt savu muti kā nevajag! Par ciemošanos Latvijā viņa saka: „Krievu − daudz, bet piederīgo tur man vairāk kā miljons, veļus neieskaitot.” Kā tā var runāt un rakstīt persona, kam uzticēta brīvās latviešu jaunatnes audzināšana? Es tādai Ilgai Gravai skaidri pateiktu vienā pašā vārdā: A-rrrrr-ā!!!

Vēsturnieks Andrievs Ezergailis lēc uz ecēšām ar visādām tādām tezēm, par ko latvietis ar pareizo un taisno domāšanu nedrīkstētu ni mur-mur! Kā tādu drīkst laist pie vārda, par to vēl nav skaidrības pat manā Centra kartotēkā. Brrr!

Rakstnieks Modris Zeberiņš tin kārtu kārtām visādus dīvainus vārdus un skatus pa latviešu labajiem gadiem un ap svētajiem vīriem. Kā lai tādam pakausī iebīda taisnās, tīrās domas un pareizos vārdus? Derētu pārmācības kursiņš!

Valdis Krāslavietis bija reiz īsts kaŗavīru dzejnieks, miesa no miesas, kauls no kaula. Kā aizbrauca ciemos Latvijā, paskatījās turienes debesīs, paošņāja zemi, satika puikas, tā ir sācis sēdēt tāds sērīgs uz sētas: nezina vairs uz kuŗu pusi lēkt no tās sētas nost! Kas tas par kaŗavīru, kas sajauc puses? Vai Valdis tik ātri piemirsis maršēšanas komandu kreiso - labo! Kreiso - labo! Kā drīkst sajukt kreisā kāja ar labo? Tā kā žēl sist − bija reiz savs foršs puika. Kartotēkā ir ierakstīts. Ir melns uz balta, nevar izdzēst.

Jēziņ-Dieviņ! Ir lietas vēl trakākas. Ja nu tikai tādam vienkāršajam zaldātiņam sajūk kreisā ar labo, sirdī tas tev ieduŗ, bet vari izturēt. Tāds Valdis nav vienīgais. Varbūt tā sieviešu suga viņu pataisa par tādu aptaurēto. Ir tādas mātītes, kas šerpiem vīriem izsūknē prātu. Bet ar kādu prātu lai apjēdz tādu notikšanu, ka tāds kalns kā pats virspulkvedis Arturs Silgailis ar abām paša kājām palec uz kreiso, bez kāda pieteikuma, vai atvainošanās? Ko lai viss viņa pulks sāk domāt vai darīt? Un kādā reizē un dienā viņš to podu izgāž: Lāčplēša dienai veltītajā runā Bostonā, kur pirmie latvieši Amerikā sāka dzīvot un cīnīties! Tā raksta pareizo latviešu oficiālā prese Bostonā. Viņš savā runā noliek Latviešu leģiona cīņu nozīmi blakus to sarkano latviešu strēlnieku cīņas nozīmei Krievijā. Arī šie sarkanie cīnījušies ar nacionālu apziņu. Tas arī nav viss! Virspulkvedis speŗ vaļā vēl tādu šāvienu −: Tos māksliniekus, kas te iebrauc no Latvijas, nevajag uzskatīt par nodevējiem jo arī viņos pukstot latvieša sirds! Viņa formulējumi tik miglaini, ka tie ir kaitīgi. Virspulkvedis Silgailis kļuvis pagalam mīksts un lokās austrumu vējos. Jāliek kartotēkā iekšā, ar sarkanu jautājuma zīmi aiz viņa vārda!

Sirds saraujas tādā kā sausā piepē, kad jādomā par vīru, kas līdz šim bija tīrs: rakstnieks un dzejnieks Nikolajs Kalniņš galīgi sašmucējies! Padomājiet vien, viņa rakstītās dziesmas, pēdējo šmuci nezinādami, ļaudis dzied baznīcās. Pats bijis skolotājs vis. Šis, kā paša nelabā dīdīts, ņem un uzraksta tekstu dziesmu spēlei Gaŗezerā − „Masku balle.” Tur tādas negantas lietas iekšā, kas grauj autoritāti un respektu Gaŗezera skolas direktoram un Gaŗezera visaugstākai priekšniecībai. Kas notiks ar bērniem, ja tiem nepateiksim skaidri − ko un kā godināt: Direktora kungs! Priekšnieka kungs! Un tā tālāk. Un ko šai dziesmu spēlē paši bērniņi dara? Šie uzņem uz krūti kā paši direktori, kad bērni neredz. Vai tā drīkst rādīt uz skatuves, ka bērni dzertu kādu stipro? Kā skolotājam Nikolajam vajadzēja zināt, kā labus latviešu bērnus parādīt uz skatuves: tie sēd mierīgi, rokas salikuši uz galdiem; puikas nelūr uz meitenēm, un meitenes nedomā par puikām, bet tikai par tēvu, māti un direktoru. Tāda dziesmu spēle būtu − ef, ef! Vai viņu, to Nikolaju Kalniņu jau tūlīt likt kartotēkā, nezinu. Kaut kā viņam uzsist vajadzēs. Lai mācās domāt latviski un pareizi!

Dindis Dimba man atsūtīja savas kartotēkas norakstu no Kanadas. Tur notiek lietas vēl trakākas. Padomājiet vien: pats Tālivaldis Kronbergs jau sāk nošķiebties no taisnā, pareizā −, īsti latviskā ceļa! Viņš sāk rakstīt un jau tā kā norāt: Eu, jūs, veči, mazliet lēnāk, mierīgāk... Negrieziet zobus un neklabiniet žokļus tā, ka šo kaulu žņirkstēšanu citas tautas var sākt uzskatīt par latviešu etniskās kultūras pazīmi! Ir skaidrs kā rīts pēc paģirām, ka vienmēr līdz šim solidais Tālis to ir zīmējis uz mums − Dindi Dimbu un mani, Ciperi Čukuru. Gribētu viņam atgādināt, lai ar mums labāk neķimerējas. Arī tu, Tālīt, vari tikt mūsu kartotēkā. Tad ir nedomā, kā to varēsi izdzēst! Lai tu varētu noturēties savā latviešu vadoņa amatā, arī tev, Tālīt, katrā savā rakstā, runā un vietā vajadzētu atkārtot un uzsvērt: Cīnīties, cīnīties! Sist, sist, sist! Bet tu tāds kā atšālējies saki: veči, lēnāk, mierīgāk... Tā jau ir skaidra padošanās Latvijas okupantiem un visādiem pakalpiņiem. Te nu bija! Dindi Dimba, tev labi jāpadomā, ko ar tādu jaunā stila Tāli iesākt

Ar to Latvijas konsulu, Dr. Eduardu Upenieku, arī īstās būšanas nav nekādā kārtībā. Kādā runā vai rakstā šis ņem un sarunā tā: viņa dzimtajā pusē Latgalē krucifiksi ceļmalas un krusti katoļu baznīcu torņos esot stiprāki par komūnistiem arī šodien. Kā tik aplami drīkst runāt vīrs, ko saucam par Latvijas konsulu? Tas ir skaidrs mājiens mūsu jaunatnei, ka pret komūnistiem nav jācīnās ik dienas un viņi nav jāsit tā, lai neceļas, jo tie it kā iznīkšot paši. Arī par šo tev, Dindi Dimba, jāpadomā. Būs tā kā jāsāk nozāģēt. Ja nav īsta sitēja tad nevajag nemaz!

Kanadā ir tāda jocīgās psīcholoģijas profesore Vaira Freiberga-Vīķe. Visādi glīta un slavena tante. Bet arī ar viņu ir tāpat kā ar visiem profesoriem: tie bieži vien pajūk savās galvās paši no savas lielās gudrības. Savā rakstā par mūsu būšanām viņa sāk sacīt tā: par Latvijas brīvību nav jācīnās tagad, bet jāpagaida, kad nāks izdevīgi vēsturiski notikumi. Tikai tad vajag grūst vaļā... Atkal tāda kā pakalpiņu runa: pagaidiet, neleciet acīs tiem, kas Latvijā pielaulājušies pie krievu biksēm... Pagaidām viņai tā puslīdz piedots. Ne Dindis Dimba, ne es pats, Centrs − Cipers Čukurs, mēs vēl nekaujamies ar sievietēm. Esam Latvijas labajos laikos un labākajā sabiedrībā trenēti džentlmeņi.

Tad tas rakstnieks un mierīgiem latviešu nerviem uzbāzīgo bilžu taisītājs Tālis Ķiķauka ir slavena latviešu profesora dēls, bet kā pareizās un taisnās latviešu domāšanas nav, tā nav. Aizdzimis projām no tēvu tikumiem! Kā tik tie peršotāji vai zinģētāji sarodas no Rīgas, šis tūlīt sadzeŗ ar šiem kopā. Būtu bijis īsts sava tēva dēls, vajadzētu iet šiem ar koku pretī. Mīkstpēdiņš ar lielo galvu, vairāk nekas, bet visas mūsu avīzes mērī, dīrā un saliek visādos punktos kā nezkāds gudrais. Kartotēkā iekšā!

Tas Jaunās Gaitas Laimonis Zandbergs ir īsts vērša kakls. Dindis Dimba saka, ka jau gadiem ir mēģināts viņa sprandu palauzt, bet tik spītīgs, ka turas atspēries ar visām četrām. Zmet cik rupji viņš atrunājas: šis savā Jaunajā Gaitā par visu un katru cenu gribot uzturēt un paturēt vārda un domu brīvību visiem... Kas tā par brīvību, to mēs redzam: pa Jauno Gaitu mudžēt mudž ne vien visādi pakalpiņi, bet arī īstie − šodienas Rīgā ceptie un svētītie. Tie esot tādi paši latvieši kā mēs te. Laimonī netrūkst nekaunības tos salīdzināt ar tādiem īstiem pareizo, taisno un tāpēc īsti latvisko domu domātājiem un darbu darītājiem, kādi esam mēs − Dindis Dimba un es pats Cipers Čukurs! Arī šim derētu tāds pārmācības kursiņš.

Dindis Dimba nopūšas piecreiz, kad runā par Veltu Tomu. Bija reiz kaŗavīru mīlēta dzejniece. Rakstīja un deklamēja: Es − latvieša sieva! Es − sava kaŗavīra gaidītāja! Tā sieva un gadītāja ir mirusi. Tagadējā Velta dodas kārtu kārtām un pazemodamās uz Rīgu pie tiem, kas karavīrus mocīja cietumos un dzina uz Sibiriju. Viņa devās uz Rīgu − pēc uguns. Dabūja uguni. Tad steidzās pēc maizes no mājām. Arvien vēl brīnos: kāpēc viņa nepaliek tur Rīgā, sildīdamās pie tās uguns un ēzdama to labo maizi uz vietas, bet vienmēr nāk atpakaļ? ... Eu, Dindi Dimba, tu asaro un acis slauki? Tik vāju neesmu tevi redzējis vēl „kad − Dimba nopūšas: „Par tiem citiem man dusmas, bet par šo kaŗavīru gaidītāju nan jāraud. Nekā te nesaprotu. Kā būtu, ja vaicātu psīcholoģijas profesorei Vairai Freibergai-Vīķei, lai šo Veltas būšanu izskaidro soli pa solim. Ko tu saki?” Dimba vaicā man.

„Es − Centrs, Cipers Čukurs, nevaru vis būt kaut kāds jūtelīgs burbulis. Velta ies kartotēkā pie visiem citiem pakalpiņiem!”

Ja tā tu, pareizais latviešu cilvēks, pa taisno un pareizo līniju padomā, tev tautiski šermuļi pārskrien. Un kā lai ne! Pat tādas zaļās meituškas, īstās spičkas, kā tā pati Baņuta Rubesa sāk sliet augšā un grozīt tādus kā kazu ragus. Vai viņa kādam prātīgākam cilvēkam no mums pienāca un parunājās pirms kā šī mūsu īsto Lāčplēsi iztaisīja par tādu kā hipiju čali tanī burleskā – „Varoņdarbi”? Cik negulētu nakšu ar to tāda spītīgā pusaudze sagādāja. Kāpēc Centrālās iestādes tādām padsmitniecēm neaizliedz smērēt baltos papīrus? Ir pat tādi no pieaugušo paaudzes, kas jūsmo: Ui, vai, kas tai meitenei par talantu, kas par galviņu! Ar Rodes starptautisko stipendiju studē pašā Londonā! Tā saslavēta, ziniet ko šī dara Londonā: sasitušies ar kādu tur angļu režisoru Neilu Bartletu un grib uzvest mūsu Aspazijas „Sidraba šķidrautu” abās valodās reizē: angļu un latviešu! Kā tā skaisto latviešu valodu drīkst tur ņurcīt blakus tai angļu mēlei, kas ļurbojas kā ar kartupeli mutē? Ne es, ne Dindis Dimba nevaram un nevaram no tās angļu kartupeļa vārīšanas daudz ko saprast. Tāpēc tādas izrīcības kā tās Baņutas Rubesas, kas neiet pa pareizo un taisno latvisko līniju, aizliegt un beigts! Kad atgriežas mājās, to meiteni nopērt. Par mācību tādām citām spičkām!

Anglijā, kā jau tradiciju un godīgas karalienes zemē, latviešu domāšana un uzvedība turas taisnākā līnijā un ir pareizāka. Tikai tas Jānis Andrups izlec no pareizā vezuma ilksīm un sarunā pretī vīriem ar pareizo domāšanu un cienīgumu. Jāni Andrupu turēsim zem rūpīgas novērošanas.

Zviedrijā tas velna zellis Uldis Ģērmanis ārdās. Ar savu Dr. Jāņsona aso mēli viņš liek Rīgā tiem Brežņeva algādžiem lēkt gaisā. Par to viņš malacis. Citā reizē ne no kā viņš sāk cūkot ne vien Dindi Dimbu, bet arī mani − Ciperi Čukuru. Tad tu, Uldīt, lēc vienu pašu soli par tālu! Zinu, kāpēc tu to dari: es esmu pareizi domātājs latvietis, bet tu − zociks! Tāpēc es zinu, ko var ar tevi izdarīt. Neviens taisni un pareizi domātājs latvietis nedrīkst šķielēt pa kreisi. Tas bojā acis un smadzenes. Nevien tas. Zociks nedrīkst sastāvēt tik tautiskās, latviskās un pareizās organizācijās, kādas ir − korporācijas! Tāpēc, Uldīt: Ā-rrrr-ā!!!

Austrālijā īstais nepareizo domātāju perēklis ir − Sidnejā, pa kādam arī Melburnā. Pats Preses biedrības šefs Aleksandrs Zariņš izlec no taisno domu sliedēm, sabrūķē tādu muti, ka šermuļi pārskrien. Arī biedrības priekšnieks Vidvuds Koškins nav labāks. Tāds pats tas režisors Imants Sveilis, un visa tā Sidnejas teātra banda nav labāka! To īsto zociku pamanījām par vēlu. Padomājiet, cik tas Spodris Klauverts bija izlaidies un slīpēts: iespītējās, sadomāja un nomira pirmāk, nekā mēs no kartotēkas paspējām šo notvert pie apkakles! Ja uzmet tādu vērīgu pusaci Melburnai, tad − ko lai saka par pašu Emīlu Dēliņu: viņš ļauj savā avīzē publicēt visādu kreiso un pakalpiņu vēstules! Vai tāds ir patriots? Profesors Edgars Dunsdorfs ne mazāk izlaidies: viņš raksta visādas grāmatas un runā par mūsu svētām lietām tāpat kā par nesvētām! Nezinu, vai vecam sunim var iemācīt jaunus, latviskus tikumus? − Dzejnieks Inārs Brēdrichs ņirgājas par mūsu pareizās un taisnās latviskās domāšanas tikumiem un likumiem, un tautas darbiniekiem tā, ka šim bullēnam derētu pamatīgs pārmācības kursiņš!

Visādus citus, šādus un tādus, kas skrien uz Rīgu, glaužas turienes aparatčikiem pie kājām kā runcīši, kad tiem gribas ēst un glāstu, lai ieliek pa peršiņai Karogā un Dzimtenes Balsī, negribam nemaz pieminēt. Tādi paši ir tie teātrinieki, kas skrien uz Rīgu ar tikko izceptu lugu, par ko vēlāk tie paši Kultkomitejas vīri ņirgājas un smejas: tad nu redzējām augstāko sasniegumu, ko spēj dot tie trimdotāji, ha hā! Visiem šiem pazemīgajiem gara maizes un uguns meklētājiem Rīgā ir kopēja pazīme, ka viņi atgriežas, šo citādi skaļās mutes ir slēgtas: mēs Latvijā nekā neredzējām, nedzirdējām un par to nerunājam. Mūs uzņēma ļoti laipni... Un viņi sagaida, lai Dindis Dimba un es, Cipers Čukurs, būtu pret šiem ļoti laipni. Vēl jau redzēsimies! Ar šo kompetento ziņojumu pārbaudīsim, cik tā Laimoņa Zandberga sludinātā un apsolītā vārda brīvība viņa Jaunajā Gaitā ir īsta. Ja šis mūsu ziņojums tur neparādās, Dindis Dimba solās viņu paaicināt, lai noņem savas biezās brillītes un iznāk tumšā ielā uz tādu mazu konferencīti, tautiskām pārrunām, kā sacīt jāsaka tādā reizē.

Visā cienībā,

Kartotēkas Centra Idejas Ideālists –

Cipers Čukurs

 

 

SAULAINĀ FLORIDA JŪS SAUC

Mūsu mājai bija atvēsināts gaiss, skats uz kluso okeānu un bīdamās durvis. Logi bija nokasīti, ķitēti un nokrāsoti. Mēs ēdām „Old Country Delikatessen” no „Karl Ekmer Pork Stores”. Saktas veikalā Klīvlendā varēja pasūtināt novadu tērpus. Dimantus un latviskas rotas varēja pirkt Toronto, tāpat kažokus pie Rīgas kažoknieka „Artur Kārkliņš Fur Co”. Uz Latviju sūtījām standartsaini 56. num. ar trim metriem vilnas drānas elegantam kungu uzvalkam un diviem metriem krimplēna drānas kleitai, tāpat kafijas pupiņas, krustnagliņas, piparus un lauru lapas.

Brīžiem ieskanējās vecā dziesma. Jaunās skaņās, kas skanēja tālu tāl. Pāri Rīgai, Mārburgai, Getingenai. Daži slinkoja un puva. Uz brīvību nolādētās dvēseles tika ietītas baltā palagā un uz kapiem izauga sārtas rozītes un sirdspuķītes. Dažiem ļoti gribējās ēst rupjmaizi rītā un vakarā arī Amerikas mūža mežos. Citi gulēja krodziņā zem galda. Kādos dziesmu svētkos Māris ar matiem kā Antiņam sasita olu pie klavierēm un teica: modrējieties, lai nerod jūs gulošus, studēsim kultūru un polītiku. Citi to sūtīja gulēt un dēvēja par gaisa grābekli un astronautu. Andris, kas bija Kembridžā mācījies ar kuŗu naža galu kasīt pauri, runāja par garīgo potenci un logiem un pasauli. Daži skatījās caur pirtslodziņu un atsacījās darīt dubultu darbu arvien, arvien. Daži pazuda kokos, taču Grundmanis pārņēma komandu.

Bāliņš un Bračka gulēja stadulas salmos un ēda cietummaizi. Zemeņdārzā sēdēja baltgalvīte saraudātām acīm un sakām kaklā. Bāleliņi bija bāli un bērotāji sēroja. Mēmā māsa sēdēja dzidrā vietā, dziļā alā, liepu lejā. Vadātāja zināja. Bija jāklausās uzmanīgi.

Aina Siksna

 

 

 

AR JĀNI MIKULĀNU PIE GRIEĶA

Ksāvera Poļa humoreska

Kads latviešu psīchologs, kas tagad dzīvo Amerikā, man pastāstīja sekojošos piedzīvojumus.

„Toreiz, pirms daudz gadiem, kad es vēl Adelaidē studēju, Jānis Mikulāns bija mans mecenāts; un šaubos, vai es bez viņa financiālā atbalsta būtu varējis universitāti nobeigt. Lai gan Jānis bija lielisks būvnieks, viņš bez manis nevarēja iztikt. Es viņam kārtoju visu korespondenci un taisīju lieliskas reklāmas avīzēm, jo toreiz firma „Janis Mikulans, builder” pirka vecas mājas, kas krita kopā, tās pārtaisīja, un tad mēs tās laidām avīžu slejās par modernām vasarnīcām. Ar lieliem panākumiem. Toreiz − pirmā un otrā psīcholoģijas kursā būdams, man ar Jāni bija lieliskas attiecības, un lai gan man bija tikai divdesmit un divi gadi, bet Jānim piecdesmit un viens, viņš man kā psīchologam aizvien izkratīja savu sirdi, pabieži arī prasot padomus. Tā es kļuvu par viņa biktstēvu. Uz mani viņš pilnīgi paļāvās.

Mēs parasti − vismaz reizi nedēļā − satikāmies kādā intimā grieķu restorānā, kas bija Adelaides centrā. Tur − pie grieķa − mums pie loga, kas iziet uz ielas, bija savs speciāls galdiņš. Un tur mēs abi jo bagātīgi baudījām grieķu gardos ēdienus un lieliskos vīnus. Pie šī paša grieķa mans mecenāts man arī aizvien iedeva aploksnīti ar naudu − tā sakot, manu nopelnīto algu. Tā es ar Jāni labi iepazinos. Viņam, protams, bija savas īpatnības. Viena no tām bija viņa kaislība uz ķiplokiem: ķiploku stādīšana, ķiploku audzēšana un kopšana, un ķiploku ēšana. Ķiplokiem virsū − kā rītišķi − Jānis aizvien mēdza uzdzert krietnu porciju zivju eļļas, arī krietni norēkdamies. Un tad vēl: pie Jāņa Mikulāna izskata vajadzēja pierast. Tas tiešām šķita mazliet savāds. Dažas no manām studiju biedrenēm, kas arī šo grieķa restorānu apmeklēja, par Jāni mēdza zoboties. Tās gan nekad neatteicās, kad Mikulāns viņas pa reizei aicināja pie mūsu galdiņa apsēsties un gardajās maltītēs piedalīties. Bet pēc tam, manam labvēlim aiz muguras, tās ņirgājās: „Mans Dievs! − kas šis Mikulāns gan par briesmīgu vīrieti! − izskatās pēc orangutāna... vēders kā balons... spiežas no biksēm laukā... kakls − tas vienās krunkās... lūpas tādas izvalbītas... un tad šī seja! − tā jau tīrā pankūka! − ar tādu kā māla piku deguna vietā. Tad vēl šīs mazās šaurās ačteles... Tās tik jocīgi iedegas, kad tavs draugs uz mums meitenēm paskatās... Jā, un tad: kāpēc tavs bagātais draugs sev nenopērk labu parūku? − viņa plikais pauris tik nejauki spīd − kā jaunizdēta ola!” (To teica kāda meitene no laukiem).

Es personīgi jaunizdētu olu redzējis neesmu. Bet man, atklāti sakot, par šādām runām aptecējās dūša − ne vien tāpēc, ka šīs jaunās paglītotās dāmas nupat vēl bija baudījušas Mikulāna viesmīlību, bet arī tamdēļ, ka no viņām, kas Adelaides universitātē studēja literātūru, būtu sagaidījis atturīgāku valodas stilu. − Vai tad tās tiešām nespēja iedomāties, ka šajā robustajā ārienē slēpjas cilvēks ar delikātu dvēseli un romantiskām ilgām? − ilgām, kuŗas neviens un nekāds masāžu kabinets nebija spējis remdēt.

Pirmo divu studiju gadu laikā manas attiecības ar Mikulānu bija lieliskas. Bet trešajā gadā mani ķēra liela nelaime, un proti: Jānis Mikulāns pēkšņi nelaimīgi iemīlējās. Un pilnīgi bez jebkādām cerībām. To es tūlīt redzēju: kontrasts abu starpā bija par lielu. Tā bija Marija Graudiņas kundze − šķirtene vidējos gados. Tā bija slaida, iznesīga un patīkama, šī interesantā sieviete bija viena no tām gaisīgajām būtnēm, kas parasti lidinās kaut kur augsti kamermūzikas un tēlotājas mākslas sfairās. Viņa pati arī nemitīgi gleznoja − lielus un dinamiskus abstraktus. Tur − vasaras vidū un pa logu − Jānis viņu bija redzējis − sarkanā peldkostīmā darbojoties.

Visu to, no sāniem skatoties, apsvēris, es sev jautāju: kā gan mēs ar Mikulānu varētu cerēt, ka šī dāma nonāktu lejā Jāņa pelēkās īstenības pasaulē un − tā sakot − pie viņa ķiplokiem un zivju eļļas?! To es savam draugam vispirms mēģināju aprādīt.

Tas, protams, bija absurds − jo mīlestība taču tik ļoti akla! Tad kādu lielāku laiku cerēju, ka šīs absurdās jūtas kaut kādi norimsies. Bet kamēr tas vēl nebija noticis, es biju spiests Mikulāna iedomām un viņa trakajai iegribai izdabāt, jo − jo − galu galā − es bez viņa naudas nevarēju iztikt.

Līdz ar Graudiņas kundzes parādīšanos Mikulāna dzīvē man radās vairāk darba. Jānim pēkšņi ievajadzējās smalkākas manieres; īpaši mīlestības laukā; piemēram, kā mīlestību atklāj, jo tur viņš bija pilnīgs analfabēts. Tāpēc viņš mani lūdza to apmācīt. Dienām ilgi Mikulāns ar savu raupjo balsi atkārtoja attiecīgās frāzes, velti mēģinot imitēt manas izkoptās valodas toni. Bet pēc vairākām nedēļām viņš šos mēģinājumus uzdeva − pagalam noguris un pilnīgi bezcerīgs, jo, par savu iemīļoto iedomājoties, Jānis sāka ne vien aizvien vairāk sarkt un bālēt, bet arī nelabi stostīties. Un tā mēs šo lietu atstājām.

Pēc tam es viņam ieteicu pielietot dažus vecos, labi pazīstamos paņēmienus − un proti: Graudiņas kundzei sistemātiski sūtīt sarkanas rozes, Šveices šokolādi, franču parfīmus un pirmizrāžu biļetes uz baletu un operu izrādēm. Es savam draugam arī ieteicu eleganti ietērpties un šo izrāžu laikā nosēsties Graudiņas kundzes tuvumā. Es savam draugam paskaidroju, ka varbūt, varbūt šīs brīnumsārtās rozes, smaržojošie franču parfīmi, Šveices saldā šokolāde, baletu un operu brīnišķīgie sapņu tēli un mūzika kaut kādi labvēlīgi asociēsies ar Jāņa neparasto personību, padarot to Graudiņas kundzei simpātisku. Patiesību sakot, es visam tam neticēju. Bet ko gan visu cilvēks nedara − tās pašas naudas dēļ!

Protams, arī no visa tā nekas neiznāca: Mikulānu savā tuvumā ieraudzījusi, Graudiņas kundze aizvien sarāvās un novērsās. Un pēc kāda laika viņas vietā pirmizrādēs parādījās vecas un cienījamas kundzes − ar sārtām rozēm klēpī. Arī dārgo šokolādi un franču parfimu Graudiņas kundze noteikti atraidīja. Avīzēs parādījās ziņa, ka šīs luksa lietiņas noziedotas labdarības iestādēm un baznīcām.

Es ar visām šīm izdarībām biju patērējis milzumu laika. Un tagad, kad man nupat tuvojās universitātes gala eksāmeni, man šī laika tiešām vairs nebija. To es Mikulānam arī skaidri pateicu. Viņš gan − aizvien un aizvien − tiecās uz to pastāvēt, ka es taču taisoties par psīchologu un man kā tādam taču vajagot viņam parādīt izeju. Bet beigu beigās − tā man šķita − viņš atstājās. Es varēju mierīgi mācīties.

Bet tieši vakarā pirms pēdējā eksāmena Mikulāns man pēkšņi piezvana. Uztraukumā drebošā zemā balsī viņš saka: ‘Draugs psīcholog! Es bez viņas ilgāk vairs nevaru izturēti − Man viņa jādabūl − Tai lietai jāizšķiras! − Tagad vai nekad! − Tāpēc tūlīt uztaisi Graudiņas kundzei labu mīlestības vēstuli! − Vēl šovakar! − Un tūlīt pat atsūti man ar speciālo kurjeru!’

Nolāpīts! − Velns lai parauj! − Rīt no rīta man grūts eksāmens psīcholoģijā − par Freudu, Jungu, Frommu un citiem zemapziņas bradātājiem, bet Mikulānam man tūlīt un tagad jāuztaisa šī bezcerīgā mīlestības vēstule! Cik absurdi! Cik komiski! Cik traģiski! − Cik absolūti traģikomiski! Savā izmisumā es atkorķēju pudeli grieķu vīna un tad ķēros pie darba. Man vēl uzglabājies šī mana mākslas darba noraksts. Un man vēl šodien šķiet, ka šajās rindiņās ir kaut kas no grieķu klasisko vārsmu ritma. Šī vēstule skan tā:

Ļoti brīnišķīgā Graudiņas kundze!

Ar neizsakāmu aizrautību man gadījās vērot Jūsu izcilās personības iznesību, kad pagājušā sestdienā Jūs redzēju kā kalna gaceli savām neizsakāmi daiļajām kājām pa „North” terasi kāpelējām, lai pēc tam no manām acīm izzustu Mākslas galerijas durvīs. Lai gan mūs šķīra kādi piecdesmit metri, mani tomēr aizsniedza un reibināja Jūsu sievišķīgās būtnes neizsakāmi saldais parfīms.

Un tad uz divām atsevišķām rindiņām es vēl piemetināju:

Cik vienreizīgi brīnišķīga Jūs esat!
Cik vienreizīgi seksīga!’

Nu, man tovakar, grieķu vīnu baudot, acīm redzot, bija šķitis, ka it īpaši šīs vēstules beigu posms lieliski izdevies. Tur atbalsojās Jāņa Mikulāna spēcīgās personības kodols, viņa ‘Es’ − modernākā valodas idiomā izteikts. Un man toreiz šķita, ka Marijas kundzei šī negaidītā pārdrošība patiks, jo viņai kā māksliniecei kaut kas līdzīgs patika arī pie Pablo Pikaso. Šīs svarīgās rindiņas − kā solīts − Mikulānam vēl tai pašā vakarā ar speciālo kurjeru nosūtīju. Un pēc tam − līdz pašam rītam − ķēros pie savām psīcholoģijas grāmatām.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

 

Savu pēdējo pārbaudījumu Adelaides universitātē izturēju. Bet pēc tam man vairs nebija spēka. Caurām dienām tikai gulšņāju, kaut ko ieēdu un klausījos Albinoni un Jāņa Ivanova mūziku. Tad, pēc kāda laika sāku atkal staigāt par āru... un sāku bažīties, jo man bija ļoti maz naudas... un „fridžā” sāka pietrūkt pārtikas.

No tālienes es Jāni Mikulānu uz ielas gan vienu otru reizi pamanīju. Viņš, protams, vēl aizvien staigāja viens pats un sadrūmušu seju − it kā ar visu pasauli ienaidā... Vai arī ar mani? − No manis, šķiet, viņš tagad vairījās...

 

Tā pagāja divas gaŗas nedēļas.

Bet tad, beidzot, telefonā atkal atskanēja viņa pazīstamais bass: lai es taču atnākot atkal pie grieķa − ar viņu pusdienas paēst.

Es, protams, tūlīt aizsteidzos. Tur pie restorāna letes mēs abi sarokojāmies. Bet es tūlīt nojautu, ka kaut kas ar Mikulānu nav īsti kārtībā un ka man ir jāuzmanās. Bet kas − to es, protams, nevarēju zināt. Es izlikos jautrs, lai gan sirds man drebēja.

Nu bija jāpielieto psīcholoģijā un jārunā par lietām, kas manam mecenātam tuvas.

„Nu labdien, mīļo Jāni! Vai šodien savus ķiplokus jau esi baudījis?” „Protams. Kā jau katru dienu. Tāpat kā vīri Kaukāza kalnos. Pēc tam vēl virsū uzdzēru zivju eļļu. Krietnu porciju. Tas veselīgi!” Bet pēc tam Mikulāns man uzmet tumšu skatu un saka: „Bet tu, draugs, gan esi novājējis. Par daudz studē. Arī tāds kā vecāks esi kļuvis. Pirms laika. Matu tev arī tā kā mazāk.”

„Mīļo Mikulān,” − es savam draugam un labvēlim laipni atbildu, − „no Dieva puses taču neskaties uz mani. Man nupat vēl bijis eksāmenu laiks, un es esmu pagalam noguris. − Paskaties labāk prom − tur uz to slaido dāmu ar tumšajiem matiem un šmaugajiem gurniem! Nododies taču patīkamām illūzijām... un nesasniedzamiem ideāliem!”

Ai, ai, ai! − nu redzu, ka Mikulāns nelabi saviebjas. Es manu − daudz par vēlu − ka esmu ar savu universitātē pierasto frivolitāti netīšām sava mecenāta sāpīgākām stīgām pieskāries. Es tiešām biju psīcholoģiski nepiedodami kļūdījies. Bet tur vairs neko darīt nevarēju. Vismaz pagaidām ne.

Es skatos un vēroju: mans labvēlis pieiet pie letes. Tur viņš nopietni pētī daudzos grieķu gardumus. Tie zem spožā stikla tik kārdinoši izlikti, ka man, kas biju ilgāku laiku cieties, tos vērojot, siekalas saskrien ap zobiem.

Nu Mikulāns ar savu spēcīgo īkšķi jaunkundzītei aiz letes norāda: uz veselu rindu brīnišķīgu gardumu. Šie gardumi − acīm redzot − domāti mums abiem. Viņš pasūtina: 15 brūni apceptas desiņas − „čevapčičus”, 6 „tsadiskus” (es zinu, tiem iekšā ir jogurts, gurķīši un ķiploki), tad vēl viņš izvēlas klasiskos „Talmuda Dionisiusus”, arī tie man šķiet tīrā poēzija esam − tik rafinēti ar dažādām garšvielām piesātināti. Un piedevām vēl − ai to prieku! − to redzu: Mikulāns izvēlas milzīgu pudeli Retsinas saldskābā vīna! Arī svaigos „Tartufi” salātus mans mecenāts nepiemirst. Un pašās beigās viņš vēl pasūtina saldumus − šos dievišķos „Banana D’oro”. Divas lielas porcijas!

Es redzu: viss uz mata kā agrāk! Brīnišķīgi!

Mēs abi apsēžamies − ērti pie galdiņa, pie tā paša loga, kas iziet uz ielas.
Pēc kāda laiciņa atnāk grieķu jaunkundzīte, nokrauj uz galda veselu lēveni
šķīvju. Ai cik jauki! − Tur ir visi pasūtinātie gardumi! Tie tik brīnumjauki smaržo!
Arī lielā vīna pudele tur ir! Jau atkorķēta!

Tagad maltīte varētu sākties. Bet kad galds kārtīgi apklāts, pamanu:... man šķīvja nav... nav arī ne naža, ne dakšiņas... arī ne vīna glāzes... Ak tā! − Kā tad: mana pirmītējā nojauta! − Tā mani nav vīlusi. Tātad tur tas suns aprakts! − No šīs puses es savu draugu Mikulānu vēl līdz šim nebiju pazinis. Bet es izliekos itin neko nepamanījis. „Neliecies zinis!” − es sev pats klusu pačukstu, − Tu taču taisies par psīchologu. Tu taču būsi akadēmiķis, kas pratīs citus ļaudis manipulēt.

− Un tā es tikai mierīgi noskatos − un tikai smaidu.

Mans Mikulāns sāk ēst − viens pats un cītīgi: vispirms − pēc kārtas − tas notiesā visus piecpadsmit brūnos „čevapčicikus”; tad viņš − lēnām un sistemātiski − ar dakšu un nazi − sašķaida un apēd šos sešus stipri un patīkami smaržojošos „tsadiskus”, lai pēc tam pārietu uz „Talmuda Dionisiusiem”. Man, par Dionīsa svētkiem senajā Grieķijā iedomājoties, aizvien vairāk siekalas saskrien mutē − tā kā rīkle pēkšņi aizdambējas un jāsāk smagi rīstīties. Pa kumosu starplaikiem mans labvēlis atliec galvu atpakaļ, lai sev rīklē ielietu veselu straumi gardā Retsinas vīna. Šo jauko maltītes daļu nobeidzis, viņš rūpīgi sagrauž un sagremo veselīgos „Tartufī” salātus − zaļus un svaigus. Man visu šo laiku jāciešas. Bet es neliekos ne zinis − arī tad ne, kad Mikulāns ar savu lielo ēdamkaroti dūšīgi pagrābj „Banana D’oro” saldās bumbiņas. Tās viņš no apaļā šķīvīša rūpīgi ievada pašķībi pavērtajā mutē. Manam draugam šodien − acīm redzot − sevišķi laba ēstgriba. Bet pa kumosu starplaikiem − to skaidri manu − Mikulāns mani paslepus novēro. Tas mani netraucē: es − savam mecenātam tieši pretim sēžot − esmu darījis visu, lai viņa ēdienu baudu palielinātu: kad mūsu abu acis sastopas, es viņam aizvien laipni uzsmaidu, − pēc vajadzības viņam piebīdu sāls un piparu trauciņus, − un aizvien no jauna, laikus un uzmanīgi, atkal piepildu nupat izdzerto vīna glāzi. Pie tās pašas reizes es ar pieaugošu interesi vēroju, ko saka mana vecā drauga sejas izteiksme. Tur vispirms parādās pārsteigums, tad tāds kā apjukums, un beidzot tur iezogas nepatika un neapmierinātība. Bet es − es − tikai smaidu.

Beidzot Mikulāns paēdis. Ar mazu papīrīti noslauka lūpas. Lēni un šļaugani pieceļas. Viņš atvainojas. Viņam tagad esot jāiet.

Es pieklājīgi atsaku − „Protams”, bet tad savu stāvokli steidzīgi pārdomāju. Un redzu: nupat jārīkojas ātri, un psīcholoģiski!

„Vai tu, draugs Jāni, vēl aizvien ej dūšīgi „džogēt”? − Tu, tā man šķiet, esi atkal krietni vien svarā nokrities.”

Mikulāns uz mani paskatās. Viņa seja pēkšņi iestarojas. Viņš man uzmet brīnumlaipnu skatu. Tad viņš ar roku iebrauc krūšu kabatā un no turienes izvelk aploksnīti un to noliek man priekšā uz galda. Savā dobjajā balsī viņš norūc: „Gandrīz piemirsās... Te tava nauda par pagājušajām divām nedēļām... Pēcāk atkal piezvanīšu.”

Tad viņš pagriežas un lēnām virzās uz ārdurvju pusi. Bet tad pēkšņi apstājas, pagriežas atpakaļ un noteiktiem soļiem aizsoļo pie letes. Tur viņš uzmet kādu naudas zīmi un jaunkundzītei kaut ko cieši piekodina − ar lielo īkšķi uz mani norādot. Jaunkundzīte ar galvu piekrītoši pamāj un man laipni un zīmīgi uzsmaida.

Tad vēl pamanu, ka restorāna īpašnieks ātri piesteidzas un manam mecenātam atrauj durvis. „Ai šis varenais Jānis Mikulāns! Kā gan es būtu varējis bez viņa izstudēt?!”

 

 

 

 

 

MĀKSLAS LABAD no cikla „COMEDIA MONASTERIENSIS”

Baiba Kangare

 

(Uz skatuves chaoss, kā jau pirms izrādes: skatuves meistars kārto dekorācijas, kāds nepilnīgi apģērbies aktieris pa reizei pārskrien pār skatuvi u.t.t.)

Skatuves meistars: Kāds ēzelis atvēris priekškaru!

Režisors: Ak vai! Ciet! tūlīt priekškaru ciet! Visi savās vietās! Izrāde sākas!

Sufliere: Ak, mīļais, kāpēc...

Sieviete: Ak, mīļais, kāpēc...

Sufliere: ...tu mani nemīli...

Sieviete: ...tu mani nemīli?

Sufliere: Man grūti...

Vīrietis: Man grūti...

Sufliere: ...tev atzīties”..

Vīrietis: ...tev atzīties”..

Sufliere: bet mēģināšu.

Vīrietis: ...bet mēģināšu.

Sufliere: Esmu aizrāvies...

Vīrietis: ...Esmu aizrāvies...

Sufliere: ...ar kādu citu...

Vīrietis: ...ar kādu citu...

Sufliere: ...sievieti.

Sieviete: (pārņemdama vīrieša tekstu) Sievieti?

Vīrietis: (dusmīgi) ...sievieti!

Sieviete: Ā, sievieti!

Sufliere: Toreiz, kad mēs...

Vīrietis: Toreiz, kad mēs...

Sufliere: Nē, nē! Dāma taču! Tas ir dāmas teksts!

Sieviete: Toreiz, kad mēs...

Sufliere: Abi:...

Sieviete: ...abi...

Sufliere: Abi kopā!

Sieviete: ...abi kopā...

Sufliere: Nē, abi kopā: ak nestrīdēsimies!

Sieviete: (suflierei) Mēs taču nestrīdamies!

Sufliere: Tas jums abiem kopā jāsaka: ak, nestrīdēsimies!

Vīrietis un Sieviete: Ā! Ak, nestrīdēsimies!

Sufliere: Jau tumšs.

Vīrietis: Jau dumjš.

Sufliere: Tumšs, tumšs, tumšs!

Vīrietis: Dumjš, dumjš, dumjš!

Sufliere: Man jāiet!

Sieviete: (suflierei) Ak mīļā, neej! Kā tad mēs nobeigsim izrādi?

Sufliere: Nē, tas taču tev jāsaka!

Sieviete: Man jāiet!

Sufliere: Ne tev, tev!

Vīrietis: Ne tev, tev!

Sufliere: Nē, nē, nē!

Sieviete: Nē, nē, nē!

Sufliere: Ak Dievs, ko lai es daru?

Vīrietis: Ak Dievs, ko lai es daru?

Sufliere: Tā taču nav!

Sieviete: Tā taču nav!

Sufliere: Vai, vai, vai!

Abi: Vai, vai, vai!

Sufliere: Es vairs nevaru! Palīgā!

Abi: Palīgā, palīgā!

Režisors: Priekškaru, priekškaru! Mīļā publika! Man ļoti jāatvainojas, ka tā iznāca, bet tā nav mūsu vaina. Lieta ir tāda, ka netīšam sākām spēlēt otru cēlienu, nevis pirmo, un tā ansamblis mazliet apjuka. Bet esiet tik laipni un pagaidiet kādu laiciņu, jo mēs sāksim vēlreiz, šoreiz no pareizā gala. Jums tomēr jābūt pateicīgiem šiem māksliniekiem, kas upurējuši savu laiku, nākdami uz mēģinājumiem šonedēļ katru vakaru, lai jums sniegtu baudu. Un tas viss tikai latvju mākslas labad!

 

 

 

 

JO DZĪVE IR KĀ SPĒLE VIEN

Šī gada 1. aprīlī uz savu gadskārtējo sanāksmi Pigbridžā priekšsēža Oļģerta Iesmiņa un vicepriekšsēža, biedrziņa, sekretāra un kasieŗa Jēzupa Glupņa vadībā bija pulcējusies skaitā neliela, bet nacionālā nozīmē grūti aplēšama organizācija, kas pazīstama kā TRimdas Apvienotie FAnātiķi REspekta un Tikumu Saglabāšanai, īsi − TRAFARETS.

Šoreiz darba sekā bija nepareizo lugu izvērtēšana. Pēc ilgām un vispusīgām pārrunām TRAFARETS izsludināja sekojošās lugas par nevēlamām:

Rūdolfa Sarkanbrieža ZEM ŠMALCOŠIEM BĒRZIEM,

Viljema Šekspīra HAMLETU,

Antiņa Buberta NEDARBUS II un

Nikoletas Montanetas GAŖI ZOBI STIKLA KALNĀ

Iemesli sekojošie

LUGA NR 1: Rūdolfa Sarkanbrieža („Droši vien − pakalpiņa pseudonims,” teica TRAFARETA Kalifornijas pārstāvis Teobalds Bīlis.) ZEM ŠMALCOŠIEM BĒRZIEM APRAKSTS: Pirmajā cēlienā zem Zviedrijas bērziem launago divi skaisti jaunieši: Jolanta un Marģeris. Drāmatiskais dialogs vispirms rit ap galertu, tad − ap Latviju. Galertu apēduši, Jolanta un Marģeris izlemj aizbraukt uz dzimteni un nošaut visus krievus. Vecmāmiņa ierosina nošaut arī visus vāciešus, bet onkulis Jancis nepiekrīt, jo vācieši kaŗa laikā bijuši lāga zēni. Tā − vācieši izglābti, bet krieviem − vakars.

Otrā cēlienā, vēl aizvien zem Zviedrijas bērziem, tikai citā vietā (bērzu dekorācijas pārbīdot no labās skatuves puses uz kreiso vai − otrādi) sēž Jolanta un Marģeris, kas pusnaktī gaida laivu. Viņi vēlas atdarināt savu vecāku ce|u uz Zviedriju, tikai otrā virzienā − uz Kurzemi, lai tad tur sāktu krievu šaušanu. Viņu laivenieks ir kurlmēms igaunis vārdā Uldissons.

Drāmatiskais dialogs rit vispirms ap jūŗas slimību tad − ap Latviju. Pie jūŗas slimības Uldissons nekā nevar pielikt, ne atņemt, bet par Latviju viņš Jolantai un Marģerim (ar žestiem) māca, ka otrā krastā ar cilvēkiem nav ko runāties, jo tie visi varētu būt čekisti. Drošības labad vienkārši šaut vaļā. Romantiskais dialogs rit ap pienākumu klausīt vecākiem. Jolantai un Marģerim ir katram 45 gadu. Runāšana nokavē laivu, un visiem salst. Īpaši kājas.

Trešais cēliens sākas ar tā saucamo komisko iespraudumu. Zem Zviedrijas bērziem satikušies divi latviešu žīdi, kas jokojas nevienam nesaprotamā dialektā. (Režisors saprot.) Jolanta un Marģeris domā, ka tie krievi, un viņus nošauj. Tad abi piedzeras un darbība rit zem bērziem. Traģiskās beigās viņi asimilējas. TRAFARETA Revīzijas komisijas lēmums: šī LUGA IR NEVĒLAMA. Ar saviem pārspīlētajiem mīlas skatiem tā apvaino Latvijas visnacionālāko simbolu − bērzus. TRAFARETS varētu lugu varbūt pieņemt, ja autors bērzus mainītu uz kādu respekta negraujošu simbolu, piem., palmām, vai novietot lugu Zviedrijas taigā. Tā kā tādas neesot, tas nevienu neapvainos. Absolūti nepieņemama TRAFARETA pārvaldei bija Latvijas vārda lietāšana. Tā kā lugām vārdi to satura izpratnei nav svarīgi, aizrādīja Dusis Lozbers, TRAFARETS ieteic autoram to mainīt uz Bafalo, kas, kā visiem zināms, arī atrodas „otrā krastā” (vismaz no Kanadas). TRAFARETA sanāksmē ilgākas sarunas izsaukušas baumas, ka Jolantas kostīmam paredzēta atpogāta blūze. TRAFARETA vicepriekšsēdis Molberts Ziepiņš esot izteicis visdziļāko sašutumu par šo latviešu autora padošanos amerikāņu seksa mānijai un lūdza Jolantas telefona numuru.

LUGA NR. 2: Viljema Šekspīra HAMLETS (ko paredzējis uzvest Ziemeļdānijas Daugavas Vanagu teātris, Daumanta Le Šķiņķa režijā)

APRAKSTS (saīsināts): Hamlets nevar izšķirties, tādēļ Ofēlijai, skrienot uz klosteri, pa ceļam liekas izdevīgi noslīcināties. Tā kā Hamleta onkulis ir arī viņa tēvs, mātei grūti visus atšķirt. Hamlets situāciju vienkāršo ar to, ka visus nonāvē, sevi arī. Luga īpaši noder trimdas ansambļiem, jo beigās ir lieliska izdevība izgulēties uz skatuves dēļiem.

Paziņojot TRAFARETA negatīvo viedokli HAMLETA gadījumā Dusis Lozbers norādīja, ka ar Hamleta nespēju izšķirties bez šaubām ir domāts LNAK, ALA, LCBO, PBLABC, jeb kāds cits priekšsēdis. Varbūt Islingtonas makšķernieku biedrības priekšsēdis. Katrā ziņā kāds priekšsēdis. Ar klosteri nepārprotami domāts Latviešu Centrs Toronto un ar Ofēliju − Indira Gudiņa, kas steidzas dzejā Centru aizstāvēt. Bet tā kā Gudiņa prot peldēt, Ofēlijas tēls ir nereāls un literārs nedarbs. Aina, kuŗā Hamlets spēlējas ar galvas kausu, ir īpaši smags apvainojums TRAFARETAM, jo autoram acīm redzams bija zināms, ka TRAFARETA ideoloģijas nozares vadītājs Dr. Pēteris Purkss ir ne vien mediķis, bet arī bieži redzēts, savā nodabā, turot rokās kausu. Reizē ar to autors uzrakstījis bezgaumīgu parodiju par trimdas vissvarigākām iestādēm un to vadību. ŠĀDA LUGA NOTEIKTI NEVĒLAMA.

LUGA Nr. 3: Antiņa Buberta NEDARBI II un LUGA Nr. 4: Nikoletas Montanetas GAŖI ZOBI STIKLA KALNĀ (abi gabali ar A.C. Zaubera-Ūdenskrāna mūziku) nekad nav ne lasīti, ne redzēti, neviens par viņiem nekā nezina un arī nezinās, kamēr vien TRAFARETA komisijas locek|i dzīvos, vai vismaz tā izliksies. TĀTAD ŠĪS LUGAS NAV NEVIEN NEVĒLAMAS, VIŅAS VISPĀR NAV. (Lūdzam šīs avīzes redaktoru, šo nodaļu izstrīpot.)

Sanāksme uzklausīja Mirtas Tenkabīčas skumjās, viedās noslēguma atziņas: „Tāds posts ar visiem šiem vārdiem un personāžam, ka nekad nav skaidrs, kas tas ir un kas tiek apvainots. Tādēļ iesaku vispārīgi vārdus nelietot, bet tikai burtu, KS (X) − piemēram KS-1: būt vai nebūt?, KS-2: pastāvēs, kas pavārīsies.”

BEIGU LĒMUMS: Ja kāds trimdas teātris uzdrīkstētos kādu no šīm lugām inscenēt, TRAFARETS uzaicina tās boikotēt, viņu apmeklētājus apmētāt ar sarkaniem tomātiem (cik zīmīgi!), viņu veicinātājus nepielaist pie māla baloža šaušanas sacensībām. Ja šie norādījumi netiks ievēroti, komisija draud uzvest pati savas lugas, bet ļoti, ļoti cer, ka šāds ekstrēms līdzeklis nebūs jāpielieto.

Sanāksmes pēdējais un visnozīmīgākais lēmums: Komisija iesaka vispārīgi lugas nerakstīt, atskaitot ja tās ir citā valodā. Latviešiem tāds draņķis nav vajadzīgs.

B.

 

 

 

 

SENSACIONĀLA PIRMPUBLIKĀCIJA!

Eksklūzīvitātē Jaunai Gaitai

Kā zināms, Rīgā dzimušais Ivars Ivasks publicējis dzejoļus līdz šim tikai igauņu un vācu mēlēs. Kaut gan viņš vienmēr to svēti noliedzis, latviešu draugi viņu turējuši stiprās aizdomās par dzejošanu latviski. Viņš baidoties no iespējamiem salīdzinājumiem ar savas laulenes veikumiem šai žanrā, tādēļ viņam esot vesela igauņu pūralāde pieblīvēta ar līdz šim nepublicētiem latviskiem vārsmojumiem. Vecgada vakarā Ivasks beidzot padevās savu latviešu draugu ilggadējam spiedienam un atvēra minēto dzejas vāceli. Izrādījās, ka taisnība bija kā autora draugiem, tā autoram pašam − Ivaska latviskās dzejas vācele bija tukša, izņemot trīs šeit pirmreizīgi lasītāju baudījumam sniegtas juvenīlas pērles:

Kā lasītājs viegli pats no šiem paraugiem var noprast, latviešu poētiem nav ko bīties, ka Ivara Ivaska nākamais dzejoļu krājums varētu iznākt − trilingvāls.

 

 

 

 

Ar „ch” un mīkstināto „r” mēs Latviju neatbrīvosim. Juris Mazutis LaRa-s rakstnieku nedēļā 1982. gadā.

 

 

Antons Punkts

IZ GLUPSALAS LATVIEŠU KOLONIJAS VĒSTURES

Tautiešu Biedrošanās Biedrība pēc vēl nepabeigta darbības gada enerģiski uzsākusi nākošā priekšnieka un valdes locekļu ķeršanas mēģinājumus. Lamatas izliktas visos pilsētas stūros. Līdz šim viens iekritis, bet ar tumšsarkanu pagātni, kāpēc atzīts par nederīgu. Tāpēc tautiešus, kas vēlētos pildīt augšminētos amatus, lūdz pieteikties labprātīgi bezprāta brīžos. Vēlams prast lasīt, sekretāra amata kandidātam − arī rakstīt. Bez tam jāpārzina stipro vārdu leksikons, jo paredzamas sīvas cīņas ar citām vietējām jumta un apakšjumta organizācijām.

Putniņu Pašsardzības un Aizsardzības Biedrība
nodomājusi organizēt pie sevis Čivinošu dāmu sekciju. Pagājušajā pašsardzes sanāksmē galdā pasniegti iestāvējušies kāposti un līdz ar to smagi izblamēts biedrības galvenais darbības sektors. Vainīgais nav atrasts, lai gan piesolīts skotu blakšūdeņa stops tam, kas pats atzīsies vai uzrādīs to, kas šos nolāpītos kāpostus atnesis. Noorganizējot Čivinošo dāmu sekciju šīs nebūšanas cer novērst.

Ganāmo Jēru Sadraudze
meklē mācītāja vietas aizpildītāju. Pastāvīgais Gans un Spirdzinošo vārdu teicējs palaikam iekrīt vecu grāmatu kaudzēs un nav tik viegli ārā izvelkams. Tāpēc aizpildītājam vēlams būt lasīt nepratējam. Nepieciešams būt arī labam laipotājam, lai vietējā, sarežģītā sabiedriskā situācijā neuzmītu kādam uz varžacīm. Pēdējie tad, stipro ciešanu mākti, uz baznīcu vairs ceļa neatrodot...

Biedrība „Glupsalas Bumbotāji”
lūdz paziņot sekojošo: „Darām zināmu cienījamiem tautiešiem, ka mūsu biedrības priekšnieks pēc sekmīgi veiktiem desmit vecpuišu rondiem, vienpadsmitajā dabūjis apdullinošu knock out un tiek izskaitīts no vecpuišu rindām. Viņa vecpuiša piemiņu godinot, aicinām visus klusībā pie sevis nodziedāt pazīstamo dziesmiņu − Es ar jaunu autiņu ceļoju uz Franciju...”

Redakcijas piezīme: Izvēlētā dziesmiņa liek domāt, ka Bumbotāju priekšnieks kopā ar „uzvarētāju” − savu jauno otro pusi − devies kāzu ceļojumā uz Parīzi. Tas tiešām liecina par apdullumu, jo ņemt sievu līdz uz Parīzi, būtu tas pats kā braukt uz Mincheni ar zviedru alus pudeli bikšu kabatā.

Jauno Vecīšu Kristaildzidrā Savienība
nodomājusi stipri aktīvizēt nākamā gada darbību. Turpmāk paredzēts apsveikt visus vidū stāvošos Glupsalas tautiešus (ar pa labi stāvošiem tas jau tika darīts agrāk) viņu dažādos jubilejas gadījumos ar pacilājošām runām Savienības priekšnieka persssonīgā izpildījumā. Visus, kas vēlētos saņemt šo godu, Savienība aicina ziedot treknu artavu un parakstīties uz listes sakarā ar Savienības priekšnieka 25. gada sabiedriskā darba atceri.

Sakarā ar straujo skatītāju pieplūsmu un atplūsmu pēdējās teātra izrādēs līdzšinējām divām trupām vairs nav iespējams turēt milzīgo mākslas slodzi, tādēļ talkā nākusi trešā skatuviskā vienība režisora Šnabkalna vadībā. Vietējam autoram Vērsēnam izdevies iešmugulēt jaunās trupas repertuārā savu lugu, ap kuŗu tad notiek cīkstīšanās no abiem galiem. Sākuma un beigu gals jau izmēģināts, tikai pie vidus nekādi nav izdevies tikt klāt. Režisors domā, autoram nepamanot, vidu izplucināt ārā, tā kā izrāde ir sagaidāma izrādes dienā. Līdz tam laikam, cerams, arī kritiķim Ziemcietim visas spalvas būs nodilušas, rakstot par citu trupu izrādēm.

Skološanās iestāde
atgādina, ka Glupsalā pastāv skološanās iestāde tautiešu knēveļiem un knīpām pēc labas un pārbaudītas audzināšanas metodes. Katru bērnu skolotāji pašrocīgi aiz krādziņas (vai citur kur pieķert) ievelk klasē. Ārā no tās bērni tiek paši līdz ko skolotājs pagriež galvu uz otru pusi. Tā kā skolotāju vidū ir gadījušies daži mazāk atzītu lugu taisītāji, tad, lai nodrošinātu saviem darbiem nākotnē aktieŗus, bērni skolā tiek cītīgi apmācīti tejātera spēlēšanā. Bez tam, tā kā tautiskie knēveļi un knīpas savā vecāsmātes valodā lasīt negrib un neprot, tad tā ir vienīgā pārbaudītā iespēja kā šiem radījumiem dabūt iekšā tautisko audzināšanu, sevišķi, ja zuflieri izpilda tik enerģiski savus pienākumus, kā tas bija vērojams pēdējā Ziemsvētku uzvedumā...

Tā kā visas citas biedrības, kā, piemēram, Filozofu Atliekas, Vēžu Apēšanas Klubs, Partiju fragmenti un Iedīgļi par savu darbību nekā nav ziņojuši, tad arī viņu popularizēšanā nekas netiks darīts. Tāpat nekas netiks ziņots par jubilejām, kuŗās nebūs ielūgti tie, kas tautas labā cīnās ar rakstīto vārdu. Nevajag piemirst senseno dzīves gudrību: Ja šņabi presei žēlosi, tad avīzē vis netiksi.