Jaunā Gaita nr. 138/139, 1982. g. 2./3. numurs

 

Acs, chromēta, spodra metalla acs, uzmontēta uz „Latvijas” viesnīcas stūra, nepārtraukti uzmana Rīgas lielākās maģistrāles satiksmi, Brīvības pieminekli, Vecrīgu un vēl tālāk urbjas dūmakainā Pārdaugavā. Zem šīs modrās acs bulvāra vidū stāv dūšīga, varētu teikt, buržujiska paskata Ļeņins. Ja izstieptajā rokā ieliktu alus kausu, tas neko neatšķirtos no Nīderlandes birģermeistara Hansa Halsa gleznā. Pāri Ļeņina galvai uz nama jumta pretī viesnīcai sauklis: ĻEŅINA IDEJAS DZĪVO UN UZVAR!

Kas tās par idejām? Kuŗas? Vai visas? Vai visi 50 Ļeņina kopoto rakstu sējumi, kā dzejniece Saliņa dzejā, gavilēs lido pāri pilsētu jumtiem un uzvar? Tas tā apmēram būtu, kā padomju propagandas orgāni paredz. Bet, Rīgā padzīvojot, mēs sastopamies arī vēl ar citu Ļeņinu. No viesnīcas augšējiem stāviem „tautu vadonis” bulvāra vidū izskatās tīri plakans, īsām kājām, apaļu rumpi, saspiestu zemē kā pankūku.

Cita veida saspaidīts Ļeņins figurēja uz Dailes teātŗa skatuves Michaila Šratova lugā Zils zirgs sarkanā pļavā. Šratovs, kā izskatās, ir drāmatists, kas specializējas lugās par Ļeņinu, kuŗām devis dialogus, kas apmēram mērķēti divas collas pa labi no Brežņeva laikmeta pieņemtās līnijas, t.i., uz mērenības un izlīgšanas pusi ar iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem. Šogad, kad cīņa varas dēļ jau sākusi virpuļot pāri Kremļa apzeltītiem torņiem, Šratovs ticis iejaukts šīs varas izlemšanas virpulī un viss polītbirojs Maskavā gājis skatīties viņa lugu Tā mēs uzvarēsim. Tā nonākusi polītbiroja uzmanības centrā, kad izplatījušās baumas, ka lugā, kuŗā attēlots triekas ķertais Ļeņins pēdējos dzīves mēnešos, ir dialogi, kas domāti kā kritika pašreizējam triekas sagrauztam slimajam Kremļa vadonim. Lugā Ļeņins prasa no vienas puses pēc lielākas kontroles pār iekšējo partijas vadību un no otras − pēc tautas vēlmju uzklausīšanas, brīvākas ekonomijas, lai valsti atjaunotu no pēckaŗa drupām. Citiem vārdiem, šīs dienas reformistu, ne Brežņeva nogaidīšanas polītika likta Ļeņina mutē.

Ļeņins kā mērenības iemiesojums arī bija redzams uz Dailes teātŗa skatuves izrādītajā lugā Zils zirgs sarkanā pļavā. Šinī lugā karstais internacionālists, proletariāta revolūcijas ideologs tika parādīts veca vīra tēvišķīgā nosvērtībā. Ļeņins ne tikai cīnās pret birokrātiju, kas nebūtu nekas neparasts padomju ielokos, bet dialogos bija sastopami vēl citi dažādi kniebieni.

 

*

Intervija ar Dolgovu, ROSTA žurnālistu, norisinājās šādi:

 

ĻEŅINS: Mūsu plāni Āzijā ir tādi paši kā Eiropā: mierīga sadzīvošana ar visu zemju tautām, kas mostas jaunai dzīvei.

DOLGOVS: Kādi priekšnoteikumi mieram ar Ameriku?

Ļ.: Lai Amerikas kapitālisti mūs neaiztiek. Mēs arī viņus liksim mierā.

Lugas darbība notiek brīdī, kad miera sarunas ar Poliju notiek Rīgā (!), un arī šinī jautājumā Ļeņins pārstāv miera un saticības viedokli. Tas viss vēl varētu būt saskaņā ar Ļeņina nostāju tanī laikā, bet tad dialogs pārsviežas citā plāksnē:

D.: Ak, Vladimir lljič, ja vien es drīkstu izteikties...

Ļ.: Ne vien drīkstat, bet tas ir vajadzīgs.

D.: Es tikko atbraucu no Eiropas. Vai zināt, kādu iespaidu tur rada mūsu piekāpšanās, kompromisi un miera līgumi?

Ļ.: Viena miera diena dos sociālisma celtniecībai daudz vairāk nekā desmit uzvarētas kaŗa dienas. Lai to saprastu, acīmredzot, būs vajadzīgs laiks, arī zināms redzes loka plašums.

D.: Nē, Vladimir lljič, kaŗa gājiens pavērstu mums Eiropā tādas iespējas...

Ļ.: Saša Dolgov, mīļais draugs, cik jums gadu?

D.: Divdesmit trīs.

Ļ: (pēc klusa brīža) Polītikā vajadzīga ne tikai karsta sirds, bet arī vēsa galva. Pretējā gadījumā mēs varam palikt ar gaŗu degunu.

Un vēlāk:

Kaŗa gājiens pavērsīs iespējas... Kaŗš ir kaŗš, tā ir cilvēku bojāeja, bads un posts, simtu tūkstošu zemnieku izpostīšana, tas būs atkal bāreņu laiks ... Mūsu cilvēki ir tik daudz pārcietuši, tik daudz pazaudējuši un atkal dzīsim viņus uz fronti?

Tad vēlāk Dolgovs pieskaŗas vecuma temai un konfliktam ar jaunatni.

D.: Man šķiet, ka visa vaina ir tāpēc, ka vecā gvarde vienkārši pagurusi. Aiz muguras cietumi, katorga, trimda, ievainojumi un slimības − arī cilvēku spējām taču ir robežas... Protams, ne velti jaunatnei ir pavisam cits noskaņojums.

Ļ: Un kāds?

D.: Saka, ka jaunatne gribētu, ja Ļeņins kāptu tribīnē un teiktu: „Diezgan ar sēdēm un apspriedēm! Ņemiet rokās šautenes un durkļus un visi kā viens − uz poļu fronti! Parādīsim tai Varšavai!”

Ļ.: Redziet, jūsu tonis man patīk, arī jūsu acis... Bet gvelžat tādas blēņas, piedodiet par izteicienu, ka jābeidzas vai nost!

. . .

Es nevaru saprast tikai vienu − no kurienes jums, Saša, jaunam cilvēkam, šī kundziskā, nicīgā attieksme pret cilvēku kā pret kādu lietu? Ja komūnistam cilvēks ir lieta, slinks dzīvnieks, tad iespējams ir viss. Pasaules revolūciju veikt ar sarkanās armijas durkļiem nevar, un beidzot sapni par komūnismu sargās nūja, vienalga, vai tā būs jūsu vai domubiedru nūja!

Vēlāk:

Tāpēc, ka pārliecināšanas vietā jūs attiecībā uz masām atzīstat vienu vienīgu līdzekli − vardarbību.

D.: Piedodiet, Vladimir lljič, no vardarbības mēs neesam atteikušies un negatavojamies to darīt.

Ļ.: Mīļais Saša, mūsu ideāls ir pret jebkuŗu vardarbību. Vardarbību šai brīdī, diemžēl, var attaisnot tikai kā pretlīdzekli vardarbībai. Kā vardarbību pret varmākām un nevis kā tautas masu vadīšanas sistēmu. Vai tiešām jūs pats nejūtat, cik amorāls ir šāds jautājuma nostādījums?

Ļeņina patriarchālā gudrība sasniedz kulmināciju ainā ar jaunu padomju „birokrati”, kā Ļeņins to vēlāk nosauc, kas pilsoņu kaŗa laikā, kaujas apstākļos likusi nošaut zemnieka ķēvīti. Par šo izdarību Ļeņins ne tikai nosoda jaunās sievietes rīcību, bet to atlaiž no darba un izmet no partijas.

„Ļeņina idejas dzīvo un uzvar!” Kuŗas? Pēcbrežņeva laikmetā cerams, ka uzvarētājas būs tās, kuŗas dzīvo Šratova lugā.

Šodien Rīgā, skatoties no Ļeņina statujas pakājes tanī lielajā acī uz viesnīcas stūra, atspīdumā mēs redzam Brīvības bulvāra lielo ļaužu plūsmu − uz kurieni tā tauta dodas? − Latvijas lielāko satiksmes mezglu.