Jaunā Gaita nr. 138/139, 1982. g. 2./3. numurs

 

BRITU INTERNACIONĀLĀ 7. GRAFIKAS BJENNĀLE BRADFORDAS PILSĒTAS MĀKSLAS GALERIJĀ

 

Dziļi iesēdušās saimnieciskās grūtības, vienmēr augošie pašvaldību budžeta ierobežojumi un samazinātas vai pat pilnīgi pārtrauktas piemaksas visdažādāko māksliniecisku pasākumu organizēšanai gandrīz draudēja nogremdēt ar nepacietību gaidīto grafikas bjennāli. To atklāja ar trīs gadu atstarpi parasto divu vietā. Tāpēc zobgaļi izstādi dēvē par pirmo britu grafikas triennāli. Lai nu kā arī tas būtu, taču vienkopus te reprezentēti pasaules redzamāko grafiķu 377 darbi, kas dod retu iespēju ieskatīties mūsdienu mākslas vaibstos un tās tendencēs.

Atkarībā no pieejas, varbūt, bjennāles interesantāko kontrastu un kopējo saucēju vislabāk apgaismo divu pretēju pasauļu mākslinieki: angļu modernists, pazīstamais gleznotājs Viktors Pasmors un Dienvidafrikas grafiķis Azarija Mbata. Pirmajam ekspresīvas, pulsējošas, tipiski pasmoriskas, abstraktas formas; otram dzīvnieciski vitāls, afrikāniski robusts, vienkāršots skatījums par pagājušā gada Anglijas troņmantnieka karalisko kāzu temu. Abi paraugi labi summē ne tikvien atšķirīgu kultūru vizuālo domāšanu, koncepciju, bet demonstrē arī tēlotājas mākslas izteiksmes būtību, kas ir kopēja.

Ar neparastu emocionālu iejūtību un klīnisku tīrību saista itāliešu grafiķa Mario Balloko ļoti pārliecinošais chromatisku saspēļu darbs − divi optiski urbjoši dvīņu apļi, konstruēti pamīšus ar zilo un oranžo krāsu pretstatīgā noskaņojumā. Jāpiemin arī Argentīnas mākslinieku grupas savdabīgais sniegums. Viņi savus darbus bija atsūtījuši ilgi pirms Foklendas salu traģiskā konflikta sākšanās.

Saturīguma ziņā bjennāle garantē apmierināt vai visas iespējamās skatītāju gaumes un untumus. Kā kuriozs šai kontekstā jāatzīmē holandiešu grafiķa Korneliusa Koliga litogrāfija, kas rāda brīvā kritienā cilvēka izkārnījumu izveidotās cilpas, kā teikt, grafiski baudāmos ritmos ... Pats mākslinieks šo neparasto sēriju ir notitulējis par „1234V6789X”. Var jau arī tā. Un publika ir kļuvusi negaidīti toleranta, par dabiskām lietām tā vairs neuztraucās ...

Bjennāle stilistiski pārstāvēti visi mākslas virzieni, sākot ar minimālistu koncepcijām un pirmklasīgiem abstraktās mākslas paraugiem līdz figūrātīvi narrātīviem darbiem. Nevarētu teikt, ka kāds no tiem būtu valdošais virziens. Te drīzāk pamats runāt par saprātīgu koeksistenci, auglīgu nostabilizēšanās periodu. Citiem vārdiem izsakoties, mūsdienu mākslas laikmetīguma iezīme nav meklējama tematikā, bet gan tās koncepcijā − formas un dizaina izpratnē.

Atliek nožēlot Latvijas grafiķu iztrūkumu un līdz ar to viņu tagadējā snieguma salīdzinājumu starptautiskā forumā. Sevišķi interesanta būtu bijusi jaunākās paaudzes pārstāvju grupa. Situācija radusies sakarā ar pēdējo gadu globālajiem notikumiem, − Latvijas apstākļu specifiku un jaunās bjennāles organizācijas vadības nostājas dēļ. Cerams ka nākošo bjennāli vairs nepiemeklēs šādas likstas.

 

Laimonis Mieriņš