Rakstot šīs rindas, zem marta sniega un ledus segas varam jau apjaust pavasaŗa atmodas neapturamo, nekādu spēku neapstādināmo tuvošanos. Dabas mūžīgo izmaiņu ritmus šodienas urbanizētā pasaulē ir izdzēsuši modernās megapoles līdz nežēlībai asie stakato ritmi. Troksnis ir aizstājis klusumu, un cilvēks ir kļuvis kurls un neiejūtīgs. Tagadnes Rietumu pasaules māksla atspoguļo šīs pārmaiņas. Tāds ir viens no Roberta Hjūza (Robert Hughes) grāmatas Shock of the New (BBC - London 1980) domu pavedieniem. Latviešu mākslā kā Latvijā, tā svešumā visumā vēl dominē dabas vērojumā sakņojusies aistētika. Ja arī, teiksim, Dainas Dagnijas plakano formu valoda ir atrāvusies no šīs dabas aistētikas, tad „Sniega lauks” ir atvedis Dainu atpakaļ pie dabas un visai cieši.

Tāpat Hjūzs atkārto jau arī citu izteikto domu, ka līdz galējībai sakāpinātā mākslas komerciālizācija ir nokāvusi avangarda mākslu. Šī sakāpinātā mākslas pārdošana patiesi atrod visdažādākos izpausmes veidus. Komerciālo interešu uzbūvēta un, saprotams, arī izmantota ir kāpināta interese par Austrumeiropas, it īpaši Padomju Savienības kultūru un mākslu.

Tā marta mēnesī slavenajā Ņujorkas Soho rajonā durvis atvēra iespaidīgs galeriju un luksa kondominiju komplekss ar īpašu uzsvaru uz krievu mākslu gan no Padomju Savienības, gan eksila. 12 stāvu kompleksā plānotas 60 galerijas ar bijušā rīdzinieka Barišņikova deju studiju 12. stāvā. īrējamo galeriju lielumi svārstās no 650 līdz 9000 kvadrātpēdām, un veselu stāvu aizņēmis Krievu Mākslas Centrs, kuŗā savu plašo klāstu izstāda Kremona (Cremona) fonds − Vašingtonā esošā „bezpeļņas” organizācija.

Neapsargātās robežas Kanadas pusē Hamiltonas komerciālā galerijā nesen notika krievu disidentu mākslinieku izstāde. No Parīzes izstādi reklamēt bija atbraucis impresārijs Aleksandrs Glezers. Glezers savu reputāciju un reklāmu dibina kā 1974. gadā nojukušās nu jau slavenās Maskavas neoficiālo mākslinieku „buldozeru izstādes” galvenais organizētājs un pašreiz Parīzes tuvumā vada Krievu muzeju eksilā. Garlaicīga otras šķiras eklektika, necila ekspozīcija ar kāpostu smaku, bet Toronto rīta laikrakstā The Globe & Mail turpat vesela lapa ar varenu Glezera bildi (patiesi nozīmīgas Toronto izstādes The Globe & Mail slejās labi ja atzīmē ar īsu paragrāfu).

„Russian Images” Pensilvēnijā pie Pitsburgas ir „pirmā komerciālā galerija pasaulē”, kas specializējas tagadnes padomju mākslā. Saviem klientiem galerija piedāvā „izlasītus augstākās klases darbus ar visplašāko diapazonu technikā, tematikā un cenā. Par „mērenām cenām” plašā izvēlē piedāvā gan „kraukšķīgas abstrakcijas, gan augstas meistarības iezīmētus tradicionālus darbus, gan mīlīgus primitīvās mākslas paraugus un vēl daudz kā cita.” Galerija reklamējas, ka pārstāv 22 latviešu māksliniekus. Sarakstā atrodami tādi pretmeti kā Harijs Veldre un Māris Ārgalis, Staņislavs Kreics un Ilmārs Blumbergs u.t.t. Galerija pat rīko latviešu māksliniekiem pastāvīgas izstādes un cik latviešu zinās, ka Pensilvēnijā nupat beigusies Maldas Muižules izstāde „ Fantāzijas pasaule”?

Līdzīga veida pasākums, šķiet, ir Benjasu pāŗa Hermitāžas galerijā Rietumberlīnē. Kopējais saucējs visiem šiem pasākumiem ir reklāma, kas akcentē it kā austrumnieciski eksotisko, gandrīz vai aizliegto un ietēmēta klientūrai, kuŗa mākslas pasaulē orientējas visumā vāji. Tirgus, šķiet, nav vēl visai liels, bet to kompensē ar augstu uzcenojuma procentu. Pārdošanai palīgā tiek ņemtas Maskavas eksporta aģentūras „Mezhdunarodnaya kniga” publicētās brošūras. Šīm brošūrām kvalitatīvas krāsu reprodukcijas (labākas par Rīgā iespējamo) un techniskais noformējums, bet savam mērķim (pārdot mākslu kapitālistiskās zemēs) gaužām mazderīgs saturs. Teksts visumā sastāv no Krievijā tik ierasto dežūrfražu saāķējumiem, kas zinīgu rietumnieku drīzāk izsmīdinās nekā ierosinās izdot vairākus tūkstošus dolāru! Tā, piemēram, brošūrā Painters of Latvia lasām: „Briljantie un augsta garīguma piesātinātie Aleksandra Zviedra darbi vienmēr piesaista skatītāju uzmanību. Mākslinieks, kas kaislīgi mīl jūŗu, stāsta par tās majestātisko skaistumu ar entuazismu un intensitāti. Viņa dzejiskais, plašais un asais pasaules skatījums iestrāvo viņa darbus ar dinamismu...” No vienas puses prieks, ka latviešu māksla tiek pārdota un iet pasaulē, no otras puses vēlēšanās, lai tas tiktu darīts vērienīgāk un profesionāli prasmīgāk!

*

Aizgājušā gada decembrī Rīgā izstāžu zālē „Latvija” notika 14. jauno mākslinieku izstāde. Izstādē piedalījušies 257 jaunie mākslinieki. Skaits jau, saprotams, nav viss, bet viena dimensija tā tomēr ir! Patiesi 257! Šo daudzo skaitā − Frančeska Kirke, Ieva Iltnere, Kristaps Zariņš, Marta Skulme − ģimene, turpinājums, tradicija, briedums! Par skati izteikti dažādi vērtējumi un uzskati. Pēteris Bankovskis raksta:

Ko grib tie cilvēki man apkārt, kuŗi MOOG sintezatoru ielenkumā mācās kokli spēlēt vai pastalauklas sasiet? Ko grib tie jaunie architekti, kuŗu projekti vecās apbūves saglabāšanai un atdzīvināšanai noteikti būtu īstenojami, kaut „objektīvie apstākļi” tos gandrīz vienmēr pārvērš saldsērīgās sapņu ainās? Ko grib rūnakmeņu meklētāji un upurozolu skaitītāji? Vai viņi grib dibināt jaunu bāleliņu un kumeliņu laikmetu, varbūt mest sprunguļus vēstures riteņu brīžiem nežēlīgajā ņirbēšanā? Es saku: Nē! Es saku: arvien vairāk sev apkārt jūtu paaudzi, kas, ganos negājusi, arī īpašas grūtības nepārdzīvojusi, pēkšņi jūt sevi kā izmēģinājuma lauku, kuŗā ik brīdi jaunos īssavienojumos zibsnī kultūras pārmantojamība, sevis kā pasaules kultūras daļas apzināšanās...

Tas ir teikts ar pārliecību. Varam ticēt!

Arī trimdā daudz laika, enerģijas un darba tiek ieguldīts etnografēšanā, tautiskošanā − aušanā, kalšanā, pīšanā, dancošanā, „podošanā”. Bet skatoties uz visām šīm gluži pozitīvajām aktivitātēm, liela, dziļa ticība kaut kā negrib rasties. Šī trimdas bāleliņu un kumeliņu laikmeta iedibinātāju un virzītāju paaudze jau visumā pusmūžā un nereti arī vēl tālāk (nesen Toronto referātā Tālivaldis Ķēniņš sevi pieskaitīja vidējai paaudzei un tad jau arī nebūtu jābrīnās, ka četrdesmit- un piecdesmitgadnieki trimdā sevi uzskata par tādiem kā senioru jauniešiem). Un ko tad mums sola šie 2x2 vadītāji un 3x3 organizētāji? Nupat saņemtajā 3x3 programmā pieaugušiem paredzēts: latviskais ikdienā, godos, sveštautiešiem latvisko ģimeņu seminārs; latviešu literātūras semināri; latviešu mūzika; sabiedriski polītiskais seminārs; pensionāru ievirze; rotkalšana; ādas apdare; jostas, apaudi, ceļi; tautas tērpi un rokdarbi; stellēs aušana; keramika; kokgriešana; kokļu darināšana; latviskā virtuve; latviešu sarunu valoda un rakstu valodas uzlabošana. Lielā izvēle vien padara izšķiršanos visai prasīgu. Izšķiries nu starp latviešu literātūru vai ādas apstrādi! Tīri labi, šķiet, saderētos latviskā virtuve ar praktisko latviešu sarunu valodas uzlabošanu un varbūt vēl koklēšanu! Jokus pie malas, šīs visas ir ļoti pozitīvas, vērtīgas un vajadzīgas izdarības un lietas, bet viss tas tomēr ir aizķēries kaut kur krietni vien virspusē. Trimdas bāleliņu un kumeliņu laikmets − mūsu dzīves realitāte, vismaz viena tās daļa un noteikti ne tā sliktā!

*

Mākslinieku Savienības desmito kongresu gaidot, Literātūras un Mākslas redakcijai interesantus kommentārus par tagadnes Latvijas mākslas dzīvi (1982. g. 12. februāŗa numurā) devuši vairāki mākslinieki un mākslas aprakstītāji.

Edīte Vīgnere tic, ka latviešu tekstilmāksla ir drošās rokās, minot pašus jaunākos šī žanra māksliniekus − Dzintru Vilku, Signi Stumbri, Ilzi Miķelsoni, Ingu Skujiņu, Vitoldu Kucinu un Viesturu Bērziņu. Ja Edīte Vīgnere runā par tekstilmākslu, tad ticēs it visi, kam par to rūpe. Vissvarīgākais jau, ka ticēs Latvijā, bet ticēs arī ārpus Latvijas. Ticēs, gaidīs un gribēs redzēt!

Edīte Vīgnere sapņo par lietiskās mākslas muzeju Rīgā, uz kuŗu lauku ļaudis brauks kā uz svētkiem. Muzeju ar izstāžu telpām, ar lekciju un kinozāli, ar darbu glabātuvēm. Edīte Vīgnere domā, ka mūsu tautas mākslas gadsimtu tradīcijas to ir pelnījušas. Pilnīgi noteikti ir! Skumstam, ka vēl nav, ceram un gaidām! Tad vēl Vīgneres jautājums, vai par piedalīšanos izstādes māksliniekam nepienāktos honorārs? Kanadas kultūras dzīvē honorārs māksliniekam par darbu izstādīšanu (arī no muzeju fondiem) ir tikpat pašsaprotams kā komponistam par skaņdarbu atskaņošanu!

Malda Muižule ieskata, ka jauno grafiķu izaugsmē nozīmīgas bijušas mazās zinību nama (bijušā pareizticīgo katedrāle) izstādes − „Zinātne un zinātniskā fantastika”, „Literārie tēli stājgrafikā” un „Miniatūrgrafika” un ir neapmierināta, ka izstāžu vērtējumi ietveŗ nepietiekamu grafikas darbu analizi.

Skaidrīte Cielava (mākslas zinātniece ar stāžu un nopelniem) domā, ka „radies pat uzskats, ka profesionālo mākslas kritiķu raksti ir neglābjami garlaicīgi neinteresanti, tāpēc jādod tribīne diletantiem.”

Kā visai cītīgam šo rakstu lasītājam jāpievienojas, ka tie visumā patiesi ir neinteresanti no dežūrfrazēm un trafaretiem vispārinājumiem visnotaļ „satamborēti”. Nekādi tomēr nevar atzīt Cielavas secinājumu, ka kā alternatīva šai pelēkai gaŗlaicībai tribīne būtu jāatdod diletantiem. Kādēļ tad nerakstīt interesantāk, analitiskāk, iejūtīgāk, dzirkstīgāk, drosmīgāk un godīgāk? Godīgi būtu jāsaka, ka tādas īsti profesionālas pilna laika mākslas kritikas latviešiem nav arī vēl tagad un ka akadēmijā gan var apgūt mākslas vēsturi, filozofiju un zināšanas mākslas darbu formālai analizei, bet par iejūtīgu un drosmīgu kritiķi skolā iemācīties tomēr nevarēs. Pastāv pat iespēja, ka mākslas zinātnieka diploma iegūšana ir saistīta ar zināma domāšanas modeļa pieņemšanu, kas gandrīz vai neglābjami noved pie neasas „pelēkrakstīšanas”. Neņemos jau apgalvot, ka tas tā patiešām ir, bet zinātniska pieeja prasīt prasās šo jautājumu tuvāk papētīt! Kā gan citādāk izskaidrot, ka par tik krāsainu personību un izcilu gleznotāju kā Jūliju Viļumaini var uzrakstīt tik gaŗlaicīgu, puķaini virspusīgu un anekdotiski seklu monogrāfiju, vai atkal savukārt, ka tik vājai grāmatai var dot visai slavinošu recenziju? (Māksla, 1981, 2) Tad vēl Cielavas kommentāros, tāpat kā Rasmai Lācei Literātūras un Mākslas iepriekšējā numurā, ieskanas tāda nostalģiska stīga. Televīzijas pārraides neapmierinot, jo ietēmētas šauram skatītāju lokam un pārējos atstājot nesaprašanā. Gribot negribot jādomā par veciem labiem laikiem (teiksim piecdesmitajos), kad māksla bija saprotama it visiem un objektīvi zinātniskā mākslas kritika modri sargāja reālās mākslas anekdotiski skaidros ūdeņus pret jebkāda veida subjektīva formālisma duļķi.

Jānis Kaksis visumā izsakās ar godīgu atklātību, sūrojoties, ka latviešiem vēl joprojām nav savas mākslas vēstures un „nav arī zināms, kad būs”. Žēl, Rīgā palicis nepamanīts, ka sirmais profesors Jānis Siliņš, strādājot viens pats svešumā bez Zinātņu akadēmijas, Rīgas bibliotēku un publisko archīvu tieša atbalsta, bet ņemot palīgā pašu Daugavu ir šķēlis divas reizes un vareni un ticis līdz 1914. gadam (Cielava tādā kā sievišķīgā kaprizē gražojas, ka šķēlumi neesot pēc viņas mēriem īsti pareizās vietās). No vienas puses žēl, ka Rīgā šai jomā vēl nekas nozīmīgs nav uzrakstīts, bet no otras puses: ko gan latvieši šodien iesāktu ar sešdesmitos gados uzrakstīto Sampsona, Lāces, Cielavas u.c. ideoloģiski nogludināto traktātu?

Kaksis priecājas, ka izstāžu plānā paredzēta Rīgas grupas un Purvīša un viņa skolnieku darbu izstādes. Šai jautājumā dalāmies priekos bez atlaidēm. Tāpat Kaksim pāris ļoti konkrētu pozitīvu priekšlikumu − aizstāt jau pirms Maskavas olimpiadas uz Brīvības ielas milzīgās sienas uzgleznoto lācēnu (lielās brāļu tautas Miša) ar „mākslinieciski veiksmīgi veidotu izstāžu zāles ‘Latvija’ reklāmu, kuŗā regulāri mainītos izstāžu nosaukumi. Un savukārt izstāžu zāles ‘Latvija’ priekštelpā izvietot plakātus par visām mākslas izstādēm, kas atvērtas Rīgā.”

Māksliniecei Birutai Baumanei „gribas lielas mākslas dziļuma un nopietnības. Gribas, lai izzustu tā dažkārt smieklīgā, nožēlojamā, provinciālā uzpūtība.” Un beigās jautājums − „vai tad mākslu sajust un vērtēt var iemācīt? Paraugs, kā rakstīt par glezniecību, bija intervija ar Borisu Bērziņu.” Knauks!

Tēlniece Lea Davidova-Medene − „mākslas aktualitāte apslēpta cilvēka un dzīves virspuses apskrējējam un iekarotājam nav bijis laika ne aizdomāties, ne aiztikt, lai arī cik traks viņa skrējiens būtu.” Jādomā par gadiem un notikumiem, kur Regīnas Ezeras salīdzinājumā „bija atlanti, kas uz kamiešiem turēja laikmetu, bet bija arī seski, kas visur iemanījās palaist vienīgi smaku”.

*

Psīcholoģiskais portrets − ieskatīties dziļi, atsegt vēl citu neapjaustu personības šķautni. Izteikt to ar mākslinieciski vērienīgu novitāti − cilvēki dabiskā lielumā un gandrīz vai pārdabīgā situācijā balansējot uz reālās un sirreālās, fantastikas iztēles robežas. T. Bēma, Tatjana Suta, Tina, Valdis Āboliņš, Regīna − tā ir latviešu gleznotājas Maijas Tabakas unikālo tēlu galerija, latviešu mākslā neapšaubāmi vienreizēja. Maijas Tabakas glezniecība uz savu sprieduma izteikšanu ir pat ierosinājusi kā mākslas kritiķi nu jau sen pieklusušo Anšlavu Eglīti: „Patlaban populārās Maijas Tabakas darbos iezīmīgākais nav glezniecība, bet intriģējošais tematiskais saturs. Piemēram, Valža Āboliņa ģīmetnē redzams ūsains ērms, iemaucies milzīgā melnā platmalē, kamēr otrs viņa tēls lido aizmugurē. Pašportretā Tabaka attēlo sevi plandošā tērpā kā virves dejotāju u.taml.” (Laiks 6.1.82) Visai iespējams, ka, iepazinies ar Tabakas gleznu oriģināliem, Eglītis savu krietni bargo vērtējumu mīkstinātu. Katrā gadījumā izgleznot brīvās pasaules mākslas vērtētājiem pa prātam Rīgas māksliniekiem nenākas viegli. Kādreiz bija par daudz reāli: kaŗavīri un jūrnieki ar spīdošiem ordeņiem, zibošiem durkļiem, slaucējas starp precīzi izgleznotām piena kannām zem anatomiski pareiziem tesmeņiem, zibošiem zobiem spaidot pilnīgi reālus pupus. Tagad figūras nestāv uz zemes, bet peld gaisā vai balansē uz virvēm un ne vēsts no labā sabiedrībā pieņemtām frizūrām, platmalēm un pārējās garderobes! Bet mākslas realitātēs jau diezgan bezcerīgi sameklēt sakritību ar ikdienas dzīves realitāti. To visai spilgti izmanām, skatoties Anšlava Eglīša lugas Ferdinands un Sibila videolentes angļu valodas versiju. Jāmāk tikai ieskatīties zem ierastās ikdienības čaulas, un Ferdinands saklausa brīnišķīgu mūziku, un vecā lelle veikala skatlogā kļūst dzīva un var stāstīt skaistu teiku par senu pagātni, kas atkal kļūst par īstenību.

Pārlapojot „Liesmas” 1980. gadā Rīgā izdoto Viļā Plūdoņa Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas ar Maijas Tabakas krāsu illustrācijām, dzīva atkal kļūst aizgājušā gadsimta mazā Anduļa lauku dzīves pasaule. Bet ne jau tā reālā. Tā ir brīnumaina mazā Anduļa sapņu pasaule. Zinātkāre un atklāsme! Juteklīgas fantāzijas uzburta citas pasaules gaisma un skaņa. Un arī pats mazais Andulis ir citas pasaules, iemaucies lielā melnā platmalē juteklīgām sarkanām lūpām un citas pasaules brīnumu pētījošām acīm. Ērmīgs, bet ne ērms. Tā ir Maijas Tabakas mākslas pasaule, kur viss ir neikdienišķs un savādāks, it kā tikai pirmo reizi ieraudzīts.

*

Iekš Dünā stāv Šteuben, un rīt es jau brauc,
Es nevar šeit bleiben, kad man sauc!
O, bēdīg, bēdīg latvieš baur, ar tavām lietām caur un caur.
Es zin, kur man jābrauc un cik ir to uhr,
Bet kur gan tu tagad ņems to kultūr?

Latviešu tautas švaukstības komplekss ir viens no mūsu tautas rakstura traģiskajiem pavedieniem. Un glaunās svešās zemēs dzīvodami, kur cūkas gaļa nav deficits, mēs visi esam aplipuši ar tādu švaukstīgu augstprātību, kas palaikam pozē kā Rietumu kultūras erudīcija. Visi − cits vairāk, cits mazāk un vēl cits pavisam – jawohl! Un tad nemaz nav „par nāvi” paskatīties atpakaļ, kā tur pie „Dünā” izskatās pēc „Šteuben” aizbraukšanas! Un redzam tur diezgan daudz tādu pamatīgu bauru − lieli, smagi, grūti izkustināmi, kājām kā stampām taisni zemē! Nemētājas ar deficita preci, bet rok to dziļo sakni. Rok cauri importa precei, drazai un ievestās kultūrslānīšiem. Tiem dziļurbējiem vēl vienmēr „smeķē to krējum” un pretēji izseniem pareģojumiem to „māg nav švak”, un nepavisam viņi vēl nav palikuši „trak”! Cīnās ar visādiem deficitiem, bet tomēr ir arī „mantas”, kas tur nav deficits – jawohl! Un tad vēl tiem bauriem ir „to siev”! Oh, kas par siev! Ja neticat, paskatieties Borisa Bērziņa gleznās.

*

Latviešu mākslinieka Lara Strunkes izstāde Stokholmas Mākslinieku namā šī gada ieskaņā guvusi pozitīvu vērtējumu zviedru presē.

Torstens Ekbūns (Dagens Nyheter, 16. janv.) Strunki raksturojis kā „grūtās skolas meistaru”, kuŗa darbos forma reducēta līdz minimam, saglabājot viscaur stingru uzbūvi. Strunkes glezniecības vissvarīgākais izteiksmes līdzeklis ir kolorīts un „viņa jau tā atturīgās krāsas ir pieklusušas, tagad lietojot pelēku uz pelēkā”. E. Vestholms (Svenska Dagbladet, 16. janv.) rakstā „Dzīvā krāsa”: „Kvēloša liesma violetos toņos, atturīga ciešana vibrējošā ainavā, kur koki ir ragaināki nekā to ēnas un ceļš ainavas dziļumā ved uz nekurieni... Laris Strunke runā ar krāsu − siltu, dzīvu, nekad dekoratīvu ... Gaisma, kas iespīd caur logu, ritmiski izdalās pa visu gleznu intensīvi mirdzošos akcentos.”

Vēl Zviedrijā Hegerstenas Mākslinieku biedrības gadskārtējā skatē „Jaunā paaudze - 82” izstādīti 5 Dainas Liepiņas darbi. Šīs ceļojošās jauno mākslinieku izstādes tradicija, kopš tās iedibināšanas 1965. gadā, ir, ka ikkatrs no 8 māksliniekiem izrauga savas stafetes nākamā gada pārstāvi. Interesanti, ka Dainas Liepiņas stafetē 1970. gadā bija pārstāvēta nu jau Zviedrijas mākslas dzīvē zināmā Maija Eiziņa.

Beidzot atpakaļ Amerikā; februārī „Pittsburgh Plan for Art” galerijā Ģirta Puriņa personālizstāde. Skates nosaukums „Ceļā” (In Transit) rosina domāt par izmaiņām mākslinieka daiļradē.

*

Imanta Ziedoņa dzeja vedina domāt par daudz ko, arī par to, kas ir mākslas īstenība:

Nekā − ne iegūt grib, ne ņemt, nekā.
Bet tikai vēl lielākā klusumā
Promatnākt, šurpaiziet. Un stāvēt plūstot
Un visu dabūt, neko neiegūstot.

 

Nikolajs Bulmanis