JG138-9 Baiba Rubesa. ASPAZIJA 1982

Jaunā Gaita: Kas ir „1982. gada teātŗa ansamblis”? Kāpēc tāds nosaukums?

Baņuta Rubesa: Ansambļa sastāvā ir 8 cilvēki. Es esmu vienīgā latviete; pārējie − dažādu tautību: Amerikā dzimusi libāniete, poļu un īru izcelsmju angļi, un daži ‘tīri’ angļi, viens Kanadietis, viena amerikāniete. Dalībnieki ir loti talantīgi: strādājuši kā klauni, aktieŗi, režisori, popmūzikanti, rakstījuši dzejoļus, lugas un tā tālāk. Mēs principa pēc strādājam bez režisora, kopīgi − dalāmies ne tikai režijā, bet arī dizainā, administrācijā, spēlē. Ansambļa nosaukums izraudzīts, lai uzsvērtu, ka mūsu inscenējumi risina 1982. gada problēmas, kaut arī Aspazijas darbs sacerēts pirms 1905. gada un Brechta − Veimāras Vācijā.

JG: Jūs esat gadiem studējusi Raini − bet tagad − Aspaziju?

BR: Mums Aspazija bija it kā pazudusi kādu laiku; pazinām viņu galvenokārt kā ‘mazas, mazas pasaciņas’ autori. Tāpēc Māras Rozītes Drāmatiskā montāža Illūzijas bija tik pārsteidzošs un vērtīgs darbs, nu redzējām dedzīgu, enerģisku, polītisku Aspaziju. Mēs esam aizmirsuši to sievieti, ko pats Blaumanis sumināja kā mūsu lielāko drāmatiķi, kuŗu dēvēja par ‘uguns stabu’, un kuŗa izraisīja tādu skandālu, tādas polemikas latviešu sabiedrībā šī gadsimteņa mijā.

JG: Bet kāpēc angļu sabiedrībai interesē Sidraba šķidrauts?

BR: Aspazijai nav līdzīgu Eiropā viņas laikmetā, nav nevienas sievietes, kas spēja tik ļoti ietekmēt savu vidi ar saviem mākslas darbiem. Tātad Aspazija ir interesanta kā vēsturiska personība. Bet arī Sidraba šķidrauts ieņem sevišķu vietu pasaules literātūrā. Lugai ir vairāki aspekti, kuŗus nesastopam citur. Tanī dominē sievišķīgais kā personās, tā arī pašā dzejā − bet šis ‘sievišķīgais’ ir tik ‘vīrišķīgs’! (lietojot šo vārdu, kā tas ir ierasts latviešu žurnālistikā) − citos vārdos: drosmīgs, enerģisks, kaisls, stiprs, bet nezaudējot maigo, mīļo, lirisko romantismu. Tā ir ļoti savdabīga kombinācija. Uzvedumā izceļam arī vispārcilvēciskās nianses, kuŗas aizskaŗ visus, vienalga kāda dzimuma. Stāsts risinās kaŗa saplosītā zemē, tanī ir ārkārtīgi spēcīgas ainas pret kaŗu, pret varas nesējiem, kas uzsāk kaŗus. Un no paša sākuma mani angļu kollēgas ieinteresējās par Sidraba šķidrautu tādēļ, ka šai lugai bija tik svarīga loma Latvijā 1905. g. revolūcijas laikā. Intriģēja, kā teātris redzami iedarbojas uz sabiedrību un kā jautājums par mākslas polītisko lomu tiek izteikts lugas tekstā.

JG: Uzvedums ir angļu valodā. Jūs − vienīgā latviete. Kāpēc ne latviski ar latviešu aktieŗiem?

BR: Aspaziju uzvēdīsim angļu valodā, jo ir pēdējais laiks, ka mūsu latviešu literātūra − klasiskā un modernā − kļūst pazīstama visplašākai publikai. Aspazija un Rainis paši tulkoja savus un viens otra darbus vācu valodā, jo apzinājās šādu vajadzību. Cita starpā − 1925. gadā Londonā uzvesta Raiņa luga Jāzeps un viņa brāļi − angļu valodā. Sliktā tulkojuma un vājā izpildījuma dēļ tā neieguva angļu ievērību. Bet Rainis loloja lielas cerības par šo izrādi, un tās plakāts tiek glabāts Raiņa mūzejā, Rīgā kā rets dārgums − un tiek rādīts ar lielu lepnumu.

JG: Bet vai ar šādu projektu ir kalpots latviešu kultūrai?

BR: Sakiet − vai latviešu mākslinieks ‘x’ − piemēram, Reinholds ar saviem darbiem, kuŗi neattēlo kaut kādu specifiski latvisku tematiku, vai viņš ir daļa no latviešu kultūras? Taču to neviens neapstrīd. Vai Paula Dambja „Šekspīra dziesmas” − teksts ir anglisks − pieder pie latviešu kultūras? Vai jaundarbu koncertos latviešu dziesmu svētkos nedzirdam to, ko mēs uzskatām par latviešu mūziku − kaut gan bieži pavisam atonālu? Es esmu latviešu režisore, kas palīdz inscenēt latviešu literātūras klasiku − Aspaziju. Mūsu izrāde pilna ar latviešu motīviem. Piemēram, Gunas māte Karga no sākuma runā gandrīz tikai latviešu valodā. Ar to gribējām izcelt Kargas saites ar ‘īsto’ tautu, ar tradicionālo un apspiesto tautu − kontrastā ar neonspuldzes apgaismoto karaļa pili, kur viss ir svešs, auksts un moderns. Lai iepazīstinātu skatītājus ar Aspazijas dzejisko valodu, brīžiem angļu valodas teksts tiek atkārtots latviešu valodā. Svarīgas inscenējuma daļas ir stāsti par Latviju 1905. gadā, par Aspazijas dzīvi.

JG: Kāda ir publikas reakcija?

BR: Mūsu inscenējums prasa lielu koncentrāciju − stila un Aspazijas dzejas dēļ. Bet esam gandarīti, ka dzeja tik ļoti patīk, ka esam saņēmuši pieprasījumus pēc lugas teksta un pēc Aspazijas dzejoļiem tulkojumā. Līdz ko publika pieradusi pie mūsu stila, ierauta stāstā, teātrī valda nāves klusums, tā baidās elpot. (It sevišķi Bradfordā, kur mums bija galvenokārt latviešu publika.) Un visai bieži dzirdam, ka cilvēki aizkustināti raud. It sevišķi pēdējā ainā, kas mūsu inscenējumā ir savādāka nekā Aspazija to bija domājusi. Pārkārtojām ainu secību, lai pastrīpotu lugas vispārcilvēcisko, inspirējošo momentu. Aspazija izbeidz darbību ar lielu ugunsgrēku: Guna, gandrīz kā moderna terroriste, sadedzina varmākas, galmu, bet arī sevi pašu. Izvairoties no tik negatīvām beigām, mūsu uzvedums izskan ar aizkustinošu sarunu starp Gunu un viņas draudzeni Dzirkstīti, kuŗā Dzirkstīte saņem gabaliņu no sidraba šķidrauta, kļūstot par Gunas mantinieci. Cilvēks pārdzīvo. Cīņa turpinās.