Šā gada marta dienās pagāja 50 gadu kopš slavenā komponista Eižena d’Albēra (1864-1932) nāves. Viņa dzīves gājums nobeidzās Rīgā. Arī manas personīgās atmiņas saistās ap šo laiku, kad slaveno un dēkaino komponistu redzēju Latvijas valsts konservatorijas koncertzālē. Tos laikos notika tā saucamie regulārie audzēkņu vakari, kuŗus varēja apmeklēt, nopērkot 30 santīmu programmas lapiņu. Kādā šādā audzēkņu vakarā ienāca Jāzeps Vītols ar kādu maza auguma vīru, raibā uzvalkā, pliku pakausi. Pirms programmas sākuma Vītols piecēlās un īsi iepazīstināja ar minēto kungu: „Dāmas un kungi, mūsu vidū ir komponists Eižens d’Albērs!” Zāli pāršalca aplausi, un slavenais komponists priecīgi un veikli klanījās uz visām pusēm. Toreiz visi pazinām d’Albēra operu Ieleja (Tiefland), galvenokārt jau populārās ārijas „Mantiljā jo ciešāki ietinies” dēļ. Pēdējo bieži dziedāja Ādolfs Kaktiņš. Vēlāk dabūjām zināt, ka d’Albēram neveicas ar sievām, un viņš atbraucis uz Eiropas šķiršanās paradīzi − Rīgu, lai tiktu vaļā no astotās sievas. Kad ticies ar Vītolu, pēdējais brīdinājis, lai neprecoties tikai devīto reizi, jo „devītā nāk ar kori”, t.i. Bēthovena devītai simfonijai līdzīgi devītā sieva var sagādāt lielu bērnu pulciņu. Ārzemju avīzes rakstīja, ka slavenais komponists iejaukts arī Ēģiptes kapeņu atrakšanu pasākumos, līdz ar to iemantojot Tutanhamona noslēpumainos lāstus. Viņš bija dzimis Glazgovā un klavierspēli mācījies pie paša Fr. Lista. Savā laikā viņš bija slavenākais koncertpianists Eiropā, sevišķi izceļoties kā perfekts Bēthovena interprets. Līdztekus komponējis apm. 20 operas, tāpat simfonisko un kamermūziku. No operām Rīgā uzveda jau minēto Ieleju (Tiefland) un Aklās acis (Die toten Augen). D’Albēra mūža darbs nobeidzās Rīgā, kur viņš bija iesācis jaunu operu Misters Vu. To uzveda drīz pēc viņa nāves Drēzdenē. Meistaram Rīga un visa latviešu mūzikas dzīve ļoti patika. Viņš pat iedomājās, ka gribētu rakstīt vēl jaunu operu no latviešu dzīves. Diemžēl tā palika neiesākta.

Rīga, kā zināms, agrāk bija ievērojams Eiropas mūzikas centrs. Nerunājot par Vāgneru, te viesojušies un koncertējuši Lists, Maskaņji, Sibeliuss, Glazunovs, D’Endī, Šillingss u.c. Dīvainā kārtā Rīgā uzturējušies arī dažādi bēgļi − eksmonarchi, piem., Amanulla no Afganistānas 20. gados, tāpat Achmeds Zogu no Albānijas, nosaucot tikai dažus. Kā Rīgā jutās pēdējie, lai stāsta toreizējie polītiķi, taču varu liecināt, ka Rīgu ļoti mīlēja viens no ievērojamākiem pasaules pianistiem un komponistiem Eižens d’Albērs, gribēdams tai veltīt operu no latviešu dzīves. Nezinu pateikt, kāda tā būtu, bet zinu, ka to uzvestu arī Eiropā. Katrā ziņā d’Albērs būtu pelnījis kādu piemiņas zīmīti arī sirmajā Rīgā, varbūt tur, kur viņš dzīvoja. Ja nemaldos, tas bija kaut kur Raiņa bulvārī uz Valdemāra ielas pusi.

 

*

 

Žurnāla Māksla 1982. g. 1. numurā A. Darkevics raksta par Imantu Kalniņu:

„Šorīt pulksten 10 un 47 minūtēs pabeidzu operas klavieŗizvilkumu.” Tā pa tālruni priecīgā, gandarījuma pilnā balsī pateica Imants Kalniņš. Radītāja prieks saprotams. Paša izsāpēts, izpriecēts, jaunais daiļdarbs kā dzīvs radījums − mīļš un lolots − aiziet tautās. Kāda būs tā patstāvīgā dzīve? Pret to nekad nebūs vienaldzīgs operas radītājs, jo viņa darbs ir viņš pats.

Šī saruna notika 1981. gada 27. novembrī. Operu sauc Ifigēnija Aulīdā. Tā komponēta pēc sengrieķu Drāmaturga Euripida traģēdijas motīviem.

Kāpēc Ifigēnija Aulīdā, ko XVIII gadsimtā jau komponējis Kristofors Vilibalds Gluks?

Tāpēc, ka šī sižeta pamatideja, ko personificē tās galvenā varone Ifigēnija, saistās ar augstām patriotisma jūtām.

Dažus mēnešus prasīs operas instrumentēšana. Bet nākamajā sezonā − pirmizrāde.

Zināmā mērā līdzīgs stāvoklis bija Latvijā 1936. g., kad Jānis Kalniņš komponēja savu operu Hamlets, kuŗu arī vecos laikos bija komponējis kāds cits. Taču par to jau runāts diezgan daudz.

Imants Kalniņš ir vienreizēja personība starp daudziem Latvijas tagadējiem komponistiem. Viņu jūs pazīsit starp tūkstošiem citu. Vienalga, ko viņš rakstītu šodien vai rīt, tam visam būs vienreizēja vērtība. Ar interesi gaidīsim un klausīsimies arī šo jauno operu.

 

 

Amerikas latviešu sabiedrībā sevišķu popularitāti ieguva Imanta Kalniņa 4. simfonija. Tagad skaņu platē iznākusi arī komponista 5. simfonija. Simfoniju iespēlējis Valsts simfoniskais orķestris Vasilija Sinaiska vadībā. Visumā Kalniņa mūzikā sastopam tautas mūzikas un rokmūzikas sintēzi, tā veidojot t. sauc. folkroku. Tāpat klausītāji var tagad iepazīties ar jauno Imanta Kalniņa orātoriju „Rīta cēliens”. To iedziedājis Valsts akadēmiskais koris ar Valsts simfoniskā orķestŗa pavadījumu. Diriģents A. Viļumanis. Tekstu lasa D. Kuple un K. Sebris, bet kā solisti piedalās L. Andersone-Silāre (mecosoprāns), K. Zariņš (tenors), K. Miesnieks (bass). Tekstam izmantota režisora un Drāmaturga Pētera Pētersona sakārtotā Andreja Upīša proza un dzeja. Kā to liecina komponiste Ingrīda Zemzare, Imants Kalniņš te pievēršas atkal jaunas vienkāršības meklējumos. Orātorijā parādās arī polītiska groteska par Fr. Veinberģi. Cits jautājums, saprotams, vai mūzikai jānokārto arī veci polītiski rēķini.

 

*

 

No Latvijas komponistiem arvien redzamāku vietu šejienes koncertos gūst Pauls Dambis. Tā nesen Toronto jaunā apdāvinātā dziedātāja Lilija Zobena savu koncertu nobeidza ar Paula Dambja veselu sešu dziesmu ciklu „Vidzemes dziesmas”. Klausītāju un kritiķu atsaucība bija ļoti liela.

 

*

Neskatoties uz manu aicinājumu pat Kanadas dziesmu svētku Vadonī, nekur trimdā nepieminēja Jurjānu Andreja 125 gadus un viņa nopelnus latviešu mūzikas pirmsākumos. Līdz ar to varam puslīdz droši teikt, ka nebūs mums arī ne J. Zālīša, ne J. Graubiņa, ne Ād. Ābeles simtgades. Liela daļa koŗu eksistē vienīgi dziesmu svētkiem. Kad Ādolfs Ābele gribēja norāt savu „Dziesmuvaru” par sašķobījušos intonāciju vai citu kļūmi, viņš mēdza teikt: „Nu jau atkal dzied kā dziesmu svētkos!”

Ļoti pozitīvi turpretī jāatzīmē, ka PBLA uzaicinājusi 1985. gadā plaši atzīmēt Krišjāņa Barona 150-gadi. Cerēsim, ka tas izveidosies plaši un cienīgi. Priekšdarbi jāsāk jau tagad.

 

*

 

Kādā no iepriekšējiem JG numuriem pieminēju grāmatu par slaveniem koŗu diriģentiem brāļiem Kokariem. To sastādījis Arturs Verners un izdota „Liesmas” apgādā. Visai interesantas ir grāmatas sākuma daļas, kas apraksta brāļu Kokaru bērnību un agro jaunību. Kā jau tas parasts, Cēsu skolotāju institūtā nav bijis neviena skolotāja, jo tie 1944. g. izšķīrās par trimdu. Ar šīm lietām esam jau apraduši, un lai jau paliek neminēts Cēsu institūta dziedāšanas skolotājs. Toties lielu slavu saņem Jelgavas institūta Jēkabs Mediņš un Jānis Ozoliņš. Grāmatas tālākās daļas kļūst arvien sausākas, chronoloģiskākas, pilnas citējumu. Seko apraksts pēc apraksta, bet visumā maz kritiku un recenziju. Taču pats galvenais − kāda tad galu galā ir Imanta vai Gido pieeja zināmai dziesmai (nu kaut vai „Gaismas pilij”), kādas muzikālās prasības no dziedātājiem − paliek neatbildēts. Šķiet, grāmatu nav rakstījis mūziķis, bet kaŗa ziņotājs. Katrā ziņā Latvijā taču netrūkst labu muzikologu (un te it sevišķi gribu pieminēt dāmas), kas šo darbu būtu paveikušas daudz labāk. Ir daudz labu fotogrāfiju un grāmatas sākumlapā patiesi lielisks ir divu ozolu saaugušais tēls. Tāpat ļoti vērtīgs ir bibliogrāfiskais saraksts. Gala secinājumā − lielajiem meistariem vajadzēja lielāku grāmatu.

Pie tās pašas reizes gribu vēl pieminēt Vijas Briedes Jaunās balsis „Liesmas” 1981. g. izdevumā. Šī grāmata stāsta par Rīgas operas jaunajiem dziedātājiem. Te pieminēti Lauma Vanaga (1937), Kārlis Miesnieks (1938.), Andris Blaumanis (1935.), Vladimirs Okuņs (1943.), Maija Krīgena (1939), Anna Šņukute (1937.), Angelika Voļaka (1946.), Lilija Greidāne(1944.), Ivonna Jakobsone (1938.), Elga Brachmane (1946.), Aleksandrs Lukašāns (1945.), Juris Rijkuris (1948.), Dagmāra Rijkure (1946.), Solveiga Raja (1944.) un Aleksandrs Poļakovs (1953.).

Gan konspektīvi, bet visai pārskatāmi attēlotas šīs jaunās maiņas opermākslinieku sākuma ceļi, pirmās lomas, attīstības gaitas un arī problēmas. Šī grāmata ļoti ieteicama latviešiem, kas nodomājuši apmeklēt Rīgas operu. Rūpīgi un gaumīgi izdotā grāmata palīdzēs rast dziļāku ieskatu Rīgas cildenā operas mākslas pasaulē.

 

*

 

1981. g. Karoga 7. numurā Jānis Liepiņš veltī simpātisku rakstu kārlim Štrālam viņa simtajā gadskārtā. Tajā citēta arī Vilmas Delles vēstule:

(..) Ir skumji un skumji, vienalga skatos vai neskatos, no acīm nepagaist Literatūrā un Mākslā Kārļa Štrāla nāves ziņojumam pievienotais attēls, viņa dziļākās būtības īsts šedevrs: pret debesīm pavērstais akla ubaga vaigs, krampjaini sažņaugtās rokas, sāpīgi sakļautās lūpas, kamēr sirds izmisīgi lūdzas ar Zemes elpas pēdējā dzejoļa vārdiem:

Ave, Maria!

Dzidri jau skanēja zvani.

Krūtis smagi man elš.

Tvīkstošie plieni no rasas top irdi...

Pārstāvi mani!

Pārstāvi manu nabaga sirdi,

Gratia plena.

Viņš dažkārt mēdza atkārtot šos vārdus. Kad jautāju, kādēļ tos skaita, viņš teica, patīkot citēt labas rindas.

Augšminēto varētu papildināt ar informāciju, ka minēto dzejoli bija komponējis Jānis Cīrulis (1897-1962) un minēto dziesmu daudz dziedāja Rīgā L.U. studentu vīru koris. Trimdā ļoti labu atskaņojumu deva vīru ansamblis „Kalvis”. Tā joprojām ir viena no vislabākām latviešu vīru koŗa dziesmām.

 

*

 

Šim Jaunās Gaitas numuram paredzētā arī humora dzirksts. Tā kā šo rindu autors humorā ir pavisam neiesvaidīta persona, tad palīgā jāsauc latviešu anarchistu apvienības Jaungvinejā izdevums Vīns un Nitroglicerīns. 1982. g. marta numurā lasām, ko „viens putniņš čivina”:

Kad pašreizējais „goda vicekonsuls” pensionēsies vai promovēsies (latīniski: paaugstināsies) uz augstākiem mājokļiem (latviski: apartamentiem), tad nākamā vicekonsule (− konsulaite? − konsulene?) Melburnā būs Roksija Reitere. Iemesls: Ulmanis ir bijis klāt arī viņas kristībās ...

Red. piebilde: Tiktāl jau nu labi, bet pietrūkst tā nobeiguma latviešu aristokrātijas cukurbeķerijā

− franču licejā Rīgā.

Rīgā trīsdesmitos gados cirkulēja dziesma ar visai neskaidriem vārdiem:

Man mīļā atteic:
Tu esi dzērājs,
liels kāršu spēlmanis,
liels franču licējs.

Secinājumā varētu vienoties, ka konsulienei būtu jābūt arī labai franču licējai.

Bet kas gan lai tik sarežģītas lietas izpētī. Šī raksta autors nesen Toronto latviešu centrā runāja par tautasdziesmām. Iznāca pieminēt arī Melngaili, tāpat viņa īpatnējo latviešu valodas runu un rakstību. Melngailis domāja, ka „un” nav latviešu vārds, jo to nevar sastapt tautas dainās. Pēc referāta man pienāca saniknots kungs un paskaidroja, ka mūsdienu vispopulārākā tautasdziesmā esot vārds „un”, pie tam labi uzsvērts. Jūs jautāsit, kas tā par tautasdziesmu?

...Un tā sirsniņ’, ko viņš mīlē −
Lai dzīvo sveiks!

Tiktāl par konsuliem, licējiem un „un”.

Gribētu pieminēt jauno literāro gadagrāmatu Zari, ko izdevis Baltijas institūts Skandināvijā. Redaktore: Velta Rūķe-Draviņa, vāku māksliniecisko apdari veidojusi Sarma Draviņa. Šis izdevums būtu uzskatāms par Raiņa un Aspazijas Gadagrāmatas turpinājumu, jo pēdējā vairs neiznāk. Saturā ļoti daudz labas un svaigas lasāmvielas, ieskaitot Aspazijas vēstules, V. Strēlertes, Māras Rozītes, Margitas Gūtmanes, Mirdzas Krastiņas, Juŗa Rozīša u.c. rakstus. Zīmīgs ir Aspazijas dzejolis grāmatas sākuma lapā:

Ja arī kalnu avotu

Jūs vienā vietā aizbērtu,

Vai cerat to jau pazudušu?

− Viņš otrā vietā lauž klintis pušu.

Imants Sakss