Dzintars Mežulis sava Toronto studijā 1980. gadā, strādājot pie darba „Sazvanot aitas”

Maija Šlesere

ENIGMATISKĀS FANTASTIKAS

Par Dzintaru Mežuli un viņa darbiem runājot

 

Telefona sarunā Dzintars Mežulis saka, ka mēdz darīt vairākas lietas uzreiz. Ne jau kā sešrocīgs austrumzemju Siva, bet kā tāds, kas radis mērķtiecīgi dzīvot katru sekundi, pārslēgt ātrumus un degt pie viena projekta dienām, pat mēnešiem ilgi, jo prāts ir darbojies kā milzu akumulators.

Norunājam tikties pēc pāris nedēļām pie kādas Toronto pazemja stacijas. Diena atnāk skaudri ziemota. Ledains vējš vārsta stacijas durvis, kad atskrien Dzintars pelēcīgi apdubļotā, dzeltenā hondā. Ap kaklu bieza šalle, uz augšu sagriezti ūsu gali, kreisajā ausī mirdz trīs mazās sudraba ausadatas, rokā vicina Toronto „Pērk un pārdod” avīzi. Pēc brīža jau kāpjam pa augstām kāpnēm kraujā, kas ved uz viņa namu. Pāri ielai vējš ērģelē Haiparka kokos. „ Vasarā parks ir kā oāze,” saka Dzintars, „ar celiņiem, pa kuŗiem var braukt ar divriteni.” No augstākās vietas viņa namā var pārredzēt lielus plašumus, un tur viņš pavada gaŗas stundas, veidodams savu darbnīcu. Jau tagad tajā ir kaut kas no burvja mājokļa, no skatu panorāmas torņa. Viss šajā namā liekas mazliet neparasts: gaŗkājainās tējas krūzes (Pētera Jansona keramika), antīkais stacijas pulkstenis virtuvē, stūrainie gaiteņi un darbnīcu istabiņas, plašais bēniņu kambaris, izplēstām sienām. Virs galvas zilgo liels dienas gaismas burbulis, zem tā elpo terārija zaļie augi un paša iecerētie tēli. Namu Dzintars ieguvis ne pārāk sen. Nesen apprecējis Inesi, kas māca angļu un franču valodu vidusskolā. Ir apskrieta puspasaule (varbūt arī vairāk kā puse), un aiz muguras palicis melnu dienu mežs. Tagad kā dziļjūras nirējs Dzintars metas jaunā projektā: stāvu pa stāvam, istabu pa istabai izplēš un pārbūvē telpas, veido pats sava muzeja un darbnīcu pasauli.

Mežuļu nams liekas misticisma apdvests. Varbūt to izstaro priekšmeti, ceļojumu trofejas, daudzie mākslas darbi, varbūt arī dīvainie plaukti, krēsli, paštaisītais sudraba rotu galds, kurvji un lādes. Lietu atrašana ir prasījusi laiku un izdomu. Tagad, staigājot pa nama gaiteņiem un istabām, rodas sajūta, kā kad būtu muzejā.

Kas ir Dzintars Mežulis? Fantasts, kas attēlo pasakainību un murgus, hiperbolizētus aizlaiku un nākamo pasauļu iemītniekus citiem ne vienmēr izprotamā valodā?

Novators, kas atslēdz iekšējo zemapziņu galerijas ar tās rēgainiem Pandoras šķirsta iemītniekiem, kuŗu priekšā dažs labs skatītājs jūtas samulsis?

Varbūt reģis un zintinieks reizē, jo viņš ir bijis tur, kur retais: uz dzīvības robežpārejas sliekšņa un atgriezies, lai radītu izjusto. –

Vispirms, viņš ir un paliek izšķērdīgi apdāvināts mākslinieks ar pārgalvīgi bagātu fantāzijas pūru.

Autogēns ar pārasām uztveres antennām.

Viņa mazajiem akmens māla tēliem piemīt īpatnēja rezonance. Tos var pazīt jau ar pirmo acu uzmetienu.

Enigmatisms nav viņa pašmērķis. Drīzāk tā ir tāda savmaļus iešana, paša savrupība, sajaucot, apvienojot vēsturisku, mītoloģisku, leģendāru detaļu metaforas ar rotaļīgo, radot citu galaksiju un pasaules telpu apdzīvotājus, kas balstās uz tikpat neiespējami vienreizējiem fantastikas salikumiem; Homēra, Vergilija un Kafkas ierosmes, kas ir atradušas augsni austrumu zemju krāšņajā misticismā. Fantāzija nepazīst laika mēra. Tā mērī iekšējo pasauļu kāpņu telpas, murgu šachtas. Tā rodas irracionālais − kā tēli ar padziļinātu, ārpus savas formas izlaušanās gribu, kā Harzaks, kā Džins, kas saplēsis akmens prizmu, kuŗā bijis no pirmlaikiem ieslodzīts.

 

 

Simbolists, ne sirreālists

Mazie tēli veidoti it kā ar sirreālisma pieskārienu. „Bet nē,” saka Mežulis, „neuzskatu sevi par sirreālistu.”

Agrākajos gados ietekmējis, viņam paticis beļģu simbolists Felisjens Rops (1833-1898). Ropa ietekmē gleznota violeti sārtos toņos putna dieviete. Arī pārējos darbos ir šī simbolistu rezonance. Burvīšu sērijā raugoties, atplaiksnī it kā kaut kas no Bosa, Gojas un Dali pasaulēm. Katrs mazais tēls nāk ar savām vērēm, artifaktu piederumiem, kas var būt bāzēti mūsdienu banālajā patērētāju preču klāstā vai arī vēsturiskajā pagātnē. Tā radušās amalgamas: pus putni, pus zvēri; spārnotie, vienači, mūmificētie tēli. Kā izkāpuši no Borhesa (Jorge Luis Borges) misticisma labirintiem, no alefa punkta, kur visas vietas universā krustojas.

Viņš ir uzaudzis mātes Otīlijas Mežules latviskās daiļamatniecības bagātā, rosinošā vidē.

Dzimis Saseksā, Anglijā, 1950. gadā. No tēva jau bērnībā iemācījies lietot dažādus darbarīkus. Pirms gadiem piecpadsmit pie keramiķes Velgas Jansones reiz radusies iespēja eksperimentēt ar māliem. „Tas bija kādu dienu pēc skolas,” Dzintars stāsta. Velga Jansone pratusi ierosināt. Tā radušies pirmie mēģinājumi tēlniecībā, kas pēc nozušanas dedzināti ceplī. Ar laiku šī nodarbība saistījusi arvien vairāk un vairāk. Bet bērnībā vienmēr patikusi darbošanās ar darbarīkiem.

„Kamēr citi zēni laukā sita bumbu, es gatavoju pats savas spēļu lietas,” viņš saka un noņem no plaukta mazu kokā grieztu cirka cilvēciņu. Tam jau ir kāda īpatnēja gatavības pakāpe. Un tad, kādā citā reizē − apmēram desmit gadu vecumā − iepaticies marionešu teātris. Uztaisījis pats savas lelles kustīgiem locekļiem, tērpus, uzcēlis skatuvi. Pie tēlošanas palīdzējis paša brālis un draugi. Izrāde izsludināta ar afišām uz telefona stabiem, dārzā sanesti soli. Skatītāji sanākuši vesels bars.

Tāpat patikuši arī burvju mākslinieku acu apmānīšanas triki. Vienmēr neizskaidrojamais, maģiskais un neparastais saistījis interesi jau no mazotnes.

Pēdējā laikā par viņu parādījušies raksti, skulptūru uzņēmumi. „Neviena virsmas apdare vai vienkāršā vēsture neizskaidro viņu pašu vai arī to, kas liek viņam nopūlēties ar iejūtīgo pieeju, kas atspoguļojas viņa māla konstrukcijās”, raksta Breds Balfūrs (Brad Balfour) fantastikas žurnālā (1), kur fotoattēlos dokumentēts Harzaka pakāpeniskais veidošanas process, kas prasījis 8-12 darba nedēļas, pa divpadsmit stundām dienā, līdz pabeigšanai. Par šo un citiem liecina līdz pēdējam sīkumam izstrādātās detaļas, sejas izteiksmes, vaibstu spēle, drēbju krokojums, ādas rievojums, pamatīgi izstudētā anatomija līdz visnozīmīgākai detaļai, līdz drēbju vīlei. Un tas viss radīts no akmens māla gandrīz pārcilvēcīgā pacietībā; no vielas, kas šķiet par daudz robusta sīkdarbam, bet ar kuŗas palīdzību ir izteikts ļoti daudz. Dažādos veidos viņa darbos atkārtoti parādās maskēta domātāja tēls, reizē jauns un vecs, pārlaicīgs, meditatīvs. („Tumsa tuvojas”, „Transmutācija”.)

Citreiz tas ir ievīstīts audeklā, sasiets kā pārejas procesā no realitātes uz nereālo, ieslodzīts sevī un savās sāpēs. („Slīdēšana tumsā”.) Tie ir kā iekšējie dialogi pašam ar sevi − par lidojumā izplestiem spārniem un par trieciena priekšstatu, izmisumu, sāpēm, kas liek saasināt visus jutekļus.

Divpadsmit gadu vecumā Dzintars uzsāka cīņu ar cukurslimību. Tad pēc vidusskolas beigšanas nolēmis strādāt, krāt naudu pasaules ceļojumam. Tas gan nav sevišķi paticis viņa ārstiem, bet pats jutis nepiepildāmu vēlēšanos redzēt pēc iespējas daudz. Un drīz. No 1969. līdz 1975. gadam viņš ceļo, pa starpu atgriežoties Kanadā. Cīņa ar slimību viņu noved slimnīcās visādos neiedomājamos pasaules stūros. Toties redzēts ir ļoti daudz: Āfrika, Eiropa, Vidējie Austrumi, Vidus- un Dienvidamerika, Ziemeļamerika un Kanadas plašumi. Illustrētā dienasgrāmatā un neskaitāmās fotogrāfijās dokumentētas sejas, ļaudis, Gvatemalas džungļu būdas ar šūpuļtīkliem, kur naktīs rāpo skorpiji, lidinās sikspārņi; budistu klosteri Himalaju kalnos. Tāpat kā Gogēns, viņš sajutis primitīvo kultūru neiedomājami krāšņo un ierosinošo vidi kā neizsmeļamu aku. Šajā laikā apceļotas pavisam 80 zemes. Rasti iespaidi, kas palīdzējuši izdzīvot vismelnākos brīžus. Bet tad, kad dzīves turpinājums vairs nelicies iespējams progresīvās nieru slimības dēļ, viņš ir saņēmis vienu no vislielākām dāvanām, kādu viens ģimenes loceklis spēj atdot otram: tēva nieres transplantāciju.

Zaļibalts plakāts pie virtuves sienas vēstī par „Dundas Valley School of Art” šī gada lektoru ciklu, starp kuŗiem lasāms arī viņa vārds. (2,3) Šopavasar paredzēti vairāki semināri, slīdīšu iilustrēti priekšlasījumi skolās un bibliotēkās. Tie, kam mājās kabeļa televīzija, pagājušā gada rudenī Toronto droši vien redzēja pusstundas garu pārraidi (sērijā „That’s Life”) par Mežuļa dzīvi un darbiem. Kāds apgāds ir piedāvājis izveidot grāmatu par viņa enigmatisko fantastiku. Kalifornijā drīz iznāks cita grāmata Creating Clay Sculptures, kur arī būs redzami viņa mazie māla tēli. Un tā joprojām: illustrētā ceļojumu dienasgrāmata patikusi kādam citam mākslas apgāda direktoram, kas to vēlas izdot. (4) Tas viss sasniegts pa autodidakta kāpnēm vienam ejot.

 

 

Strāvojums

Viņš stāsta par darba procesu, kas ir − izdomāt visas sīkdaļas iepriekš, pirms ķeras pie māliem, kamēr izveidojies darba priekšstats, iznēsāta tēla pilnīga iecere un izaugusi sajūsma. Prasu, vai iecere pierakstīta skicēs un uzmetumos, kā Džakometti vai Mūram. „Nē,” atbild Dzintars, „skicēju tikai to, kas attiecas uz technisko pusi. Pārējais viss kristallizējas prātā. Bet ja redzu, ka tas veidojas savādāk, nekā sākumā gribējies, tad nevēlos ne ar vienu runāt. Tad ir tā, ka varu eksplodēt. Tad strādāju, veidoju un veidoju tuvāk iecerei, līdz esmu no sava sprosta ārā. Bet tas nav tā, kā strādāt no deviņiem līdz pieciem. Tas paņem stundas un dienas.”

Bez atelpas. Viņš tiešām var strādāt aumaļām, sevi nežēlojot. Ja kaut kas neizdodas, tad tas tiek iznīcināts. Pilnīgi. Un tā dedzinot sevi līdz alķīmiskajam brīnumam, kur palīgā nāk uguns, līdz tēla apdedzināšanai ceplī. Vairākkārtīgi, − lai nonāktu pie pareizā spīduma, pie subtīlās krāsas acu zīlītēs, dzelzs vai tērauda toņa metalla priekšmetā.

Jāatzīstas, bija pārsteigums uzzinot, ka mazo tēlu acis nav gatavotas no stikla vai nenāk no „acu fabrikas”, bet radušās ar pulksteņtaisītāja precīzitāti veidotā vāpju klājumā.

Par anatomijas studijām runājot, viņš saka, ka tas noticis pašmācības ceļā. Reizēm, lai modelētu kādu stūraināku žestu vai elkoni, palīgā jāņem spogulis. Vai jālūdz kāds no draugiem, kas iegriezies ciemos, uz brīdi „paturēt pozi”.

Skulptūru samēri nav lieli. Lielākās tikai ap 15 collu. Koncentrētas, blīvas domas strāvojums eksistē ikvienā tēlā: aizklātā, ievīstītā, meditējošā, citu vērojošā, izsmejošā, apmātā, leģendārā, izkāpušā no saviem vai cita sapņiem, tur, kur notikusi racionālā un pasakas krustošanās kādā punktā, kas nav kodificējams.

Ontario Mākslas apvienības izstādēs Dzintars sācis piedalīties kopš 1977. g. Tur iegūti apbalvojumi, kam seko PBLA atzinības raksts tēlotājā mākslā (1979.) Viņš ir Kanadiešu mākslinieku organizāciju un mākslinieku kopas „Latvis” biedrs. Izstādījies jauno mākslinieku skatēs „Artworks” galerijā, „Fantasms”, „ Baltic Roots” − (Toronto Dominiju centrā); (5). Vispārējos Dziesmu svētkos Bostonā (1978) un Montreālas „Cilvēks un tā pasaule” humora paviljonā, tāpat arī Ontario keramiķu salonā (4) ar jau apmēros lielākiem darbiem. Gadu vēlāk seko „Art-expo” Ņujorkā (6) „Fireworks” ceļojošā stiklu un keramikas izstāde, Kanadas 7. Dziesmu svētkos, personālizstāde Vizuālās mākslas centrā Montreālā (1981).

Pie apvāršņa vēl citas izstādes − saistošs, intensīvs un nebeidzams darbs.

 

Koka kaijas un sidraba kalumi

Dzintars apliecina, ka viņa draugi ir tādi paši degoši, neparastā ceļa meklētāji kā tējas krūžu autors, keramiķis Pēteris Jansons, kā Imants Barušs, ar ko kopā izdota dzejgrāmata Koka kaijas (1973). Imanta sirreālo, melnā humora un filozofisku zemtekstu caurausto dzeju papildina Dzintara līneāras illustrācijas − enigmatiskas simbolikas detaļām. Imanta dzeja vairākkārtīgi bijusi vadmotīvs Dzintara skulptūrām, zīmējumiem. (7,8). Koka kaijas drīzumā iznāks angļu valodas tulkojumā.

 

*

 

Uz zema krēsliņa starp rituāla maskām, grāmatām, fotogrāfijām, žilbinošiem Vidusamerikas „mola” izšuvumiem un plašo eksotisku dunču kollekciju sēžot, viņš stāsta, ka sen jau paticis lasīt Hesi. Jāņa Annusa gleznas pie sienām sabalsojas ar paša mazajiem tēliem, kas paslēpušies plauktos, dzegās, terārijā un nišās. Tie smīn, krata dūres, šķindina nedzirdamus zvanus vai arī apliecina savu mēmo klātieni, noraugoties platām acīm. Daži ir vienači, ieburti izlocītās formās kā rokturos, kā darbarīkos, kuŗu nozīme nav uzminama. Dzintars rāda savu fotouzņēmumu klāstu. Te tā pati savdabība, foto fantāzijās izteikta realitāšu neiespējamība ar sirreālu metaforu iestarpinājumiem. Fotomākslas leksika apgūta ar virtuozitāti: poētiski, atmosfairiski miglojumi (kā Balanšina baletā), neiespējamu kontūru saplūšana ar paša skulptūru illūziski gigantiskajām detaļām degošā, dūmojošā fonā. Viņš pārtiek no savām sidraba rotām. Katrs, kas tās būs ievērojis Dziesmu svētku izstādēs vai Kanadiešu galerijās, būs jau atklājis, ka nav divu pilnīgi vienādu kalumu. Dzintara nolūks nav masu produkcija. Viņš vienkārši vēlas radīt pats savas īpatni mežuliskās kompozīcijas, kuŗās sintezēti latvisko ornamentu apveidi ar Amerikas indiāņu kultūru līklīniju mistiskām formām, ar ēģiptisku hieroglifu fragmentiem un sidraba pilienu faktūrām. Katrā rotā paslēpies totemiska, rituālistiska amuleta gars.

„Iznāk piestrādāt piecreiz ilgāk nekā tiem, kas kaļ to pašu gadu pēc gada.”

*

Darbnīcā uz galda starp sudraba stienīšiem un pusgatavām rotām atpūšas mazs māla santero. To atradis Jānis Annus − cietušu, nolauztām rokām. Kā daudziem svēto tēliem, arī šim bijusi naīva izteiksme, sārti vaigi, acīs tukšums. „Bija galīgi bez dzīvības,” saka Dzintars, „bez savas identitātes.”

Santero seju klāj epoksija dzīslojums, ap acīm izaugušas vārnu kājiņas, norūpējies skats. Rokām kā asni izdīguši pirksti, locītavas, krokojusies āda, jau saskatāmas vēnas. Santero metamorfoze.

 

*

Ja viņš dzīvotu viduslaikos, viņu sauktu par burvi.

 

1982. g. pavasarī 18

VĒRES

1.  Balfour, Brad, „The Maker: Dzintars Mežulis”, Heavy Metal (May, 1981)

2.  Dundas Star Journal (Februarv 10, 1982)

3.  „Art in Stone” The Spectator (February 23, 1982)

4.  Mc Iver, Jack „The Magic of Dzintars Mežulis”, The Toronto Sunday Star (July 5, 1981)

5.  Bulmanis, Nikolajs „Divas izstādes bula laikā”, Laiks (1979. g. 11. aug.)

6.  Šturma, Eleonora „Dzintara Mežuļa un Latvijas mākslinieku darbi starptautiskajā mākslas darbu izstādē ARTEXPO N.Y.”, Laiks (1980. g. 2. apr.)

7.  Šlesere, Maija „Pāradresētā šodiena. Pārdomas 3. Jaunatnes Dziesmu svētku izstādē.” Laiks (1979. g. 19. sept.)

8.  Imanta Baruša dzejoļi, Jaunā Gaita, 106 (1975)