Dr. Vaira Vīķe-Freiberga

JAUNATNE UN SABIEDRĪBA: PAAUDŽU MAIŅA LATVIEŠU TRIMDAS APSTĀKĻOS (1)

 

Apceres autore 4. VLJK. ASV. Autore Dr. Vaira Vīķe-Freiberga ir profesore Montreālas universitātē un daudzu zinātnisku darbu autore vairākās valodās.

Ja veŗamies pēdējo desmit gadu latviešu skolu statistikā, tad konstatējam, ka bērnu skaits latviešu skolās nemitīgi slīd uz leju. Jau 1971. gada Kanadas tautas skaitīšanas dati atklāj, ka no 18,175 toreiz apzinātiem Kanadas latviešiem tikai 46 procentiem (8,350) vairs mājas valoda bija latviešu. Nav paredzams, ka 1981. gada tautas skaitīšanas dati rādīs mazāk atbaidošu ainu, nedz arī, ka situācija būtu daudz labāka jebkuŗā citā latviešu trimdas zemē. Toronto, lielākajā latviešu centrā brīvajā pasaulē, vienīgā organizācija ar augošu biedru skaitu ir − pensionāru apvienība. Šādā sakarībā vēlos šeit pievērsties jautājumam par paaudžu maiņu mūsu sabiedrībā.

Tautai, kas dzīvo savā valstī vai zemē, katra nākošā paaudze tiek ieaudzināta sabiedrībā tā sauktajā sociālizācijas procesā. Sākotnējā, freudiskā nozīmē sociālizācijas jēdziens attiecās galvenokārt uz bērnības pašiem pirmajiem gadiem, uz bērna visprimitīvāko, instinktīvo dziņu ievadīšanu sabiedrībai vēlamā gultnē. Bet sociālizācijas jēdzienu var iztulkot arī daudz plašākā nozīmē kā procesu, kas turpinās cauri bērnības un jaunības gadiem ģimenē, skolās, līdzinieku organizētās vai neorganizētās grupās un mūsu laikos arī vēl ļoti spēcīgā masu komūnikācijas līdzekļu ietekmē.

Efektīvas sociālizācijas gala produkts būtu jaunietis, kas apguvis visas mākas, kuŗas palīdz tam produktīvi darboties savā sabiedrībā. Tās būtu, pirmkārt, fiziskās un profesionālās mākas, kas nodrošina materiālo iztiku un neatkarību, otrkārt, sabiedriskās mākas, kas atļauj harmoniski ar citiem sadzīvot un sastrādāt un, treškārt, attiecīgai sabiedrībai īpatnējā dzīves filozofija, vērtību skāla, pārliecības un svarīgākie uzskati. Visas šīs mākas kopā varam apzīmēt ar vārdu „kultūra” tā plašākā, antropoloģiskā nozīmē.

Jaunietim, kas dzimis un audzis trimdā, bet vēlas būt latvietis, neizbēgami jāiziet cauri divkāršam un parallēlam sociālizācijas procesam, lai ieaugtu tiklab vietējā, kā latviešu sabiedrībā un kultūrā. Un par cik abas šīs sabiedrības nav savā ietekmē pilnīgi līdzsvarotas, par tik šis process līdzināsies akultūrālizācijas procesam, tas ir, asimilācijai no vienas sabiedrības otrā, kur dominējošās vides ietekme gūs pārsvaru. Ja pirmajos dzīves gados trimdas latviešu bērnam vēl varētu dominēt latviskais, tad, skolā ejot, pakāpeniski pieaugs vietējās vides ietekme, kas ar laiku neizbēgami gūs virsroku, ja vien to neatsvērs līdzvērtīgas latviskās izglītības un sabiedriskās vides ietekme. Par latviskās audzināšanas mērķi trimdas apstākļos tātad varētu uzskatīt līdzsvarotas divkultūras izveidošanu, audzinot jauniešus, kas vienlīdz labi ieauguši tiklab latviskā, kā vietējā mītnes zemes kultūrā, abās spēj vienlīdz labi funkcionēt un kam šī divkāršā piederība nerada nekādus emocionālus konfliktus.

Pie ieaugšanas savas vides kultūrā ir atbildīgi divi vispārēji procesi. Pirmais ir identificēšanās un sekošana mīlētiem vai cienītiem sabiedrisko lomu paraugiem (sākot ar vecākiem), kas norit galvenokārt emocionālā plāksnē un pa daļai neapzināti. Šie emocionālie procesi ir galvenais pamats individuālās („man ir sarkani mati”), dzimuma („es esmu meitene”), sabiedriskās („es esmu dāma”) un nacionālās („es esmu latviete”) identitātes veidošanai. Otra tipa procesi norit galvenokārt kognitīvā, t.i., prāta plāksnē un tajos ietilpst vairums no tā, ko bērni un jaunieši iemācās no skolotājiem, grāmatām, žurnāliem, bet arī, ikdienas saskarē ar biedriem un vispārējo sabiedrību. Emocionālā identificēšanās cilvēkus situē attiecībā pret citiem, radot grupas jēdzienus „mēs” un „viņi”. Kognitīvie elementi dod jau emocionāli diferencētām kategorijām precīzāku definīciju un saturu, gan bieži stereotipā veidā: „Mēs. latvieši, esam krietni un strādīgi”, „Viņi, itālieši, ir ķildīgi un strauji” u.t.t.

Jāuzsveŗ, ka atšķirība starp emocionāliem un prāta procesiem nebūt nav absolūta un ka, jaunietim pieaugot, aba veida procesi ir nemitīgā mijiedarbē. Tā minoritātes grupas jaunietim, augot vidē, kur dominējošā ir vairākuma kultūra, bieži nākas sastapties ar stereotipiem, kas vadošo grupu izceļ, bet mazākuma grupas nonievā. Ir tādēļ vajadzīgi spēcīgi pretspēki no mazākuma (mūsu gadījumā − latviešu) vides, lai šādos apstākļos saglābtu jaunieša nacionālo pašapziņu, viņa ticību savai personīgai un savas kultūras vērtībai.

Mazam, emocionāli nenobriedušam bērnam pietiek ar ļoti vienkārša veida apstiprinājumiem viņa vērtības izjūtām. Pietiek, ja viņam kāds apstiprina: „Mēs neesam vis sliktāki par viņiem, mēs esam pat labāki!” Bērnam pieaugot, šādi elementāri formulējumi kļūst arvien mazāk apmierinoši. Viņš gribēs zināt, kāpēc citi domā, ka viņi ir labāki un kāpēc mēs varam teikt, ka esam tik pat labi vai pat labāki par viņiem. Bet arī šai stadijā bērnu vēl var apmierināt ar diezgan virspusīgām un trafaretām atbildēm. Tas ir līmenis, kuŗā darbojas vairums pamatskolu un vidusskolu un ne jau latviešu vien. Šai stadijā ir iespējams bērnam iemācīt ierobežotu, specifisku priekšrocību krājumu, ar ko attaisnot un valorizēt viņa latvietību: „Latvietim ir sena valoda”; „Latvietim ir skaisti tautas tērpi”; „Latvieši varonīgi izcīnīja sev brīvību 1918. gadā” u.t.t.

Ir ļaudis, kas nekad nepāraug šo stadiju un kas visu mūžu turpina savu tautisko identitāti pamatot šādās bērnībā apgūtās klišejās. Bet tie, kam prāts turpina nobriest un attīstīties, ar laiku pāraug šo stadiju un sāk meklēt dziļākas atbildes. Neapmierinoties ar „labu vai sliktu īpašību” konkrētiem katalogiem, viņi sāks pārdomāt par to, kas vispār dara cilvēku labu, vēlamu, vērtīgu, viņi nonāks pie abstraktas, filozofiskas cilvēcīgo vērtību analizes.

Kā varam šos vispārējos procesus attiecināt tieši uz latviešu sabiedrību? Ja atceramies, cik liela loma bērna un jaunieša attīstībā ir paraugiem (bieži idealizētiem), tad kļūst skaidrs, ka izaudzināt latvietībā dedzīgu un iesaistītu jauno audzi būs iespējams tikai par tik, cik vecākās paaudzes spēs dot piemēru šādu ideālu iemiesošanā. Bet par cik vidējās un vecākās paaudzes locekļi paši būs šaubīgi, kautrīgi vai remdeni savā latvietībā, par tik viņi ne tikai nebūs spējīgi jauniešus pievilkt latvietībai, viņi tos pat aizdzīs un atbaidīs. Pieaugušie bieži aizmirst, ka bērni un jaunieši spēj uztvert melus, izlikšanos un iekšējās pārliecības trūkumu ar apbrīnojamu asumu. (2)

Otra galvenā prasība, kas jāizpilda, lai izaudzinātu latviski efektīvu, pārliecinātu jaunaudzi, ir latviskās izglītības sistēma, kas pielāgota dažādiem vecuma un intellekta attīstības līmeņiem. Tas nozīmē, ka maziem bērniem galvenokārt jāgādā, lai pieredze latviskā vidē būtu saistoša, patīkama un kas rada drošību. Pamatskolā bērni jāsāk apgādāt ar vienkāršotiem, viegli saprotamiem priekšstatiem un pieredzi par to, ko vērtīgu un interesantu var viņiem sniegt latvietība. Beidzot, nedrīkstam aizmirst augstāko līmeni, kur jaunietim jāpalīdz kritiski izvērtēt savs mantojums un atšķirt tajā tas, kas viņam pašam vērtīgs vai nederīgs. Pārāk bieži sabiedrība vilcinās to darīt, baidoties, ka kritiskā domāšana atbaidīs jaunieti no latvietības un ka tādēļ viņš jāturpina barot visu mūžu ar virspusīgām nacionālā pozitīvisma klišejām. Bet tieši latviskā mantojuma izvērtējums ir tas, kas palīdz katram jaunietim izveidot personīgu sintēzi starp latviešu un vietējās kultūras elementiem, kas palīdz saskatīt, tieši kādā veidā latviskais paplašina un papildina vietējā vidē iegūto.

Domāju, ka varam pieņemt kā vispār atzītu faktu, ka paaudžu maiņa trimdas latviešu sabiedrībā nenotiek ideāli efektīvā veidā, jo to bērnu un jauniešu skaits, kas izaug par latviešiem gadu no gada, lēni, bet nemitīgi sarūk. Tas nozīmē, ka daudzos gadījumos sociālizācijas process latviskā audzināšanā ir bijis neveiksmīgs un pilnīgu virsroku ir ņēmusi vietējās vides ietekme. Bez tam šis progresīvākais atbirums no latviešu sabiedrības neskaŗ tikai jauniešus, kas vēl ir dažādās attīstības stadijās, bet arī jau pieaugušus cilvēkus, kas asimilējas vietējā sabiedrībā.

Immigrantu mazākuma grupas asimilēšanās vietējā sabiedrībā, protams, nav nedz nedabīga, nedz neparasta lieta, bet gan ļoti parasta un dabīga parādība. Tādēļ arī katra latviešu ģimene, kas skatās uz savu dzīvi tikai no individuālās perspektīvas, no materiālā oportūnisma viedokļa un uzskata sevi par emigrantiem, neizbēgami būs padota ātrai un efektīvai asimilācijai jau otrā paaudzē. Tikai tiem, kas identificējas ar plašāku kollektīvitāti, ar latviešiem kā tautu un kā polītisku bēgļu grupu, vispār ir kādas cerības asimilācijas dabīgām tendencēm pretoties apzinīgi un ar gribas spēku.

Pieņemot, ka pielīdzinām sevi šai pēdējai grupai, kādi būtu tie faktori, kas veicina asimilāciju un kādi būtu pret tiem iespējami pretsoļi? Bez šaubām šādu faktoru ir daudz, un tie ir dažādi. Šeit gribētu izcelt un izanalizēt trīs tādus, kas man šķiet esam it sevišķi nozīmīgi un svarīgi. Tie būtu: pirmkārt, dziļi iesēdusies mazvērtības sajūta par savas lautas, valodas, kultūras vērtību, otrkārt, paaudžu plaisa attiecībā uz autoritāro domāšanu un treškārt, nepilnīgi attīstītas solidaritātes vai brālības jūtas tautas locekļu starpā.

Mazvērtības kompleksu kā individuālās psīcholoģijas aspektu ir analizējuši psīchoanalitiķi Jungs un Adlers. Man šķiet, šo kompleksu gluži viegli varētu arī attiecināt uz grupām. Šai plāksnē mazvērtības komplekss neskaŗ personīgās identitātes dziļākos slāņus, bet tikai to identitātes pusi, kas saistās ar piederību savai tautai, šādi kompleksi simptomatoloģiski var izpausties gluži pretējos veidos. Atklāta savas tautas un kultūras nicināšana, kauns no piederības tautai, tās ir tiešas un nepārstrādātas mazvērtības jūtu izpausmes. Bet tās pašas jūtas var arī izpausties mazliet maskētā veidā kā pārspīlēta un plātīga pašcildināšanās, šovinisms un nikni aizspriedumi pret citām tautām, it sevišķi pret citām minoritātēm. Pēdējā nostāja it sevišķi ir raksturīga: nekas drošāk neliecinās, ka cilvēks ir nedrošs pats par savu sabiedrisko vērtību kā meklēšana pēc kādas citas grupas, kas varētu būt par viņējo zemāka, uz kuŗu novadīt to nicināšanu, ko pats jūtas no augstāk stāvošām grupām ne tikai saņēmis, bet arī pelnījis.

Domāju, ka latviešu kollektīvajai mazvērtības sajūtai ir dziļas saknes, kas meklējamas mūsu tautas vēsturē. Tas ir sava veida mantojums no mūsu tautas ilgajiem apspiestības laikiem. Visām audžu audzēm, kamēr mūsu senči bija kalpu tautas kārtā, bija jāpanes materiāla ekspluatācija, beztiesīgums, pazemojumi un nicināšana. Fiziskā apspiestība neiet tālāk par katra atsevišķa cilvēka kapu, bet garīgās apspiestības sekas redzamas vēl trešā un ceturtā augumā un pat vēlāk. Trimdā tagad latvieši dzīvo gan brīvi kā kungi, bet dažkārt vēl domā kā kalpi. (3)

Vēl tikai ap pagājušā gadu simta vidu latviešu tauta savā zemē bija iesprostota zemāko sabiedrības slāņu līmenī. Kaut skaitliskā vairākumā savā zemē, tiesību ziņā viņu stāvoklis bija atbilstošs minoritātes grupas stāvoklim. Un minoritātes grupu psīcholoģija ir ļoti raksturīga. Tiklīdz kāda minoritāte sāk mēģināt uzlabot savu stāvokli sabiedrībā, tā psīcholoģiski sāk identificēties ar vadošo kārtu vai tautu un pieņemt tās uzskatus un vērtības. Tā kā vadošie slāņi visus citus atklāti vai apslēpti nicina, tas nozīmē, ka mazākuma grupas locekļi šo nicināšanu akceptē paši un pārņem. Tieši tas atkārtoti vēstures gaitā ir noticis ar latviešiem. Kad pagājušā gadu simta vidū latvieši ievērojamā skaitā sāka gūt augstāku izglītību, lielais vairums pārvācojās, kļuva par „kārklu vāciešiem” un drīz vien arī vienkāršāki ļaudis, kas gribēja būt smalki, buldurēja vāciski, kā nu prazdami, un izlikās, ka ar latviešiem viņiem nav nekāda sakara. Cik dziļi šī mazākuma sajūta bija iesēdusies tautas apziņā, liecina sekojošā kāzu daina, kur jaunās idejas redzam ietērptas senā tautasdziesmu ritmā un valodā:

Mūs’ māsiņas panāksnieki
Kā mēreni muižinieki:
Citam bija vācu drēbes,
Citam vācu valodiņa;
Kam nebija vācu drēbes,
Tam bij’ vācu valodiņa.
(Nr. 19047)

Baltvācu nostāja vēl visu 19. gadu simteni kategoriski noliedza tādu iespēju, ka izglītots cilvēks varētu arī būt latvietis, ka latviešu valoda varētu būt lielo tautu valodām līdzvērtīga kā sazināšanās līdzeklis vai ka latviešu „prasto bauru” tautai jebkad būtu iespējams izveidot latvisku kultūru. Nav sagadīšanās, ka tautas atmodas laika redzamākie darbinieki (izņemot Krišjāni Baronu) apņēma vācietes par sievām un savās ģimenēs runāja vāciski.

Apmēram pirms simt gadiem (1882. un 1883. gadā) krievu senators N. Manaseins tika sūtīts uz Baltiju izdarīt revīziju, atsaucoties uz ilgām un nemitīgām latviešu un igauņu sūdzībām. No latviešu puses Manaseinam iesniedza vairākus tūkstošus sūdzību un prasību, ieskaitot prasību pēc izglītības latviešu valodā. (4) Bet revīzijas ziņojums caram panāca tikai to, ka vācu valodas priekšrocības tika ierobežotas, to aizstājot ar krievu valodu. Ģermānizāciju, kas bija notikusi pašplūsmas veidā, tagad tikai aizstāja oficiāli organizēta rusifikācija. Tie latvieši, kas gribēja „taisīt karjeru”, tagad bieži to darīja, pieņemot krievu valodu un kultūru. Kāds zīmīgs piemērs: latvieši, kas sasniedza virsnieka pakāpi cara armijā, gandrīz visi apprecēja sievas krievietes no „labām” ģimenēm.

Tikai pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanās pavērās iespējas brīvi un bez represijām kopt savu valodu, savu nacionālo kultūru un savu nacionālo pašapziņu. Ka šāda attīstība bija latviešu tautai nepieciešama, tas pats par sevi nav nekas sevišķs. Nav tādas tautas Eiropā, kam nav bijis jāiziet cauri vēsturiskam procesam, kuŗā vadošie gara darbinieki palīdzēja savai tautai atkratīties no kādas vecākas kultūras epigonisma un pārliecināja vispirms savu tautu, tad citas par savas valodas un kultūras vērtību. Bet tas vienmēr ir bijis gaŗš un lēns process, kas sācies intellektuāļu vai domātāju aprindās, tad guvis aristokrātijas balstu un tikai tad lēnām sācis iefiltrēties tautas plašākās masās. Latviešu īpašā nelaime bija tā, ka tautas lielais vairākums bija norobežots zemākos sabiedrības slāņos un ka valsts iedzīvotāju šķiriskā sadale sakrita ar nacionāliem nogrupējumiem. Latvijas brīvvalsts laikā daudz tika paveikts latviskās pašapziņas celšanā, bet daudz kas arī palika aizsākts un nepabeigts, jo laiks bija vienkārši par īsu. Bez tam Ulmaņa laika propaganda par „garīgo stāju” jau brīvvalsts beigu posmā daļēji sabojāja latviskās pašapziņas jēdzienu, to saistot ar aklu paklausību un sekošanu Vadoņa režīmam. (5) Tādēļ nav pārsteidzoši, ja neatkarības laikā plašām latviešu tautas masām izdevās uzliet tikai tādu kā trauslu, virspusēju pašapziņas glazūru. Zem tās dziļākos apziņas slāņos nacionālā nedrošība turpināja gruzdēt, dažkārt kompensēta smieklīgā lieluma mānijā („Gaiziņš − latvju milzis” − ar visiem saviem 312 metriem!) vai arī patētiskā konkrētu sasniegumu atskaitē („Latvija sviesta eksporta ziņā bija otrā vietā aiz Dānijas, un kas attiecas uz bekonu...”). Pēc kaŗa okupētajā Latvijā atsākās cara laika rusifikācijas programmas tiešs turpinājums, tikai izpildīts vēl nesaudzīgākā un psīcholoģiski vēl kaitīgākā veidā. Pie tagadējās situācijas ļaunākais ir tas, ka zemošanās krievu tautas priekšā ir noteikta kā ideoloģiska prasība. Partijas dižvīri laiku pa laikam latviešiem Latvijā atgādina, ka „mums visiem dziļi un operatīvi jāatmasko šie (nacionālie) aizspriedumi, jāveicina nesamierinātība ar jebkāda veida nacionāla naida, savrupības vai augstprātības izpausmēm”. (6) Šādas un līdzīgas deklarācijas nacionālo pašlepnumu pielīdzina sabiedriskai kaitniecībai vai pat polītiskai noziedzībai. Līdz ar to arī savā dzimtenē dzīvojošie latvieši ir zināmā mērā novesti iekšējās trimdas situācijā.

 

 

Mēs, fiziskie trimdinieki, tā sauktajā brīvajā pasaulē, kaut trimdā aizgājuši tieši, lai saglabātu no iekarotājiem savu latvisko pašlepnumu, esam nonākuši apstākļos, kas (vismaz trimdas pirmos 25 gadus) gluži vai divkāršoja atmodas laikmeta latviešiem uzliktos psīcholoģiskos spiedienus. Esam kļuvuši sīkas, nepazītas mazākumtautas locekļi daudz lielāku tautu vidē. Tagadējās mītnes zemēs ierodoties, mums bija jāsastopas ar to, ka vietējie iedzīvotāji uz mūsu pašu un mūsu tautiskā mantojuma varbūtēju vērtību noraudzījās ar vislielāko skepsi. Tie no mums, kam tautiskās pašapziņas glazūra bija visplānākā, pirmie ielūza zem šī spiediena, mēģināja atkratīties no savas pagātnes un, dažkārt ar traģikomiski izmisīgām pūlēm, centās pēc iespējas ātrāk asimilēties un „pasargāt” savus bērnus no minoritātes grupas locekļu likteņa. Daži, kas Latvijā bija dzīvojuši materiālā pieticībā, ar prieku un pateicību slavēja savu likteni, kas bija tos novedis lielākā pārticībā jaunajās zemēs. Citi, kas Latvijas brīvvalsts posmu bija izmantojuši, lai apgūtu tikai pilsonības, ne latvietības vērtības, vietējā pilsonībā jutās gluži kā mājās. No tiem, kas aizgāja trimdā, tagad jau vairāk nekā puse ir latvietībai zuduši vai izmiruši. No tiem, kas paliek, ar katru paaudzi zaudējam vairāk nekā pusi jauktās laulībās, kur tikai izņēmuma kārtā ģimenes valoda vairs būs latviešu un kuŗu bērni vairs būs tikai puslatvieši, ceturtdaļlatvieši... un tā līdz izzušanas punktam. Mūsu rindas top arvien retākas un, pašreizējām tendencēm nemainīti turpinoties, mēs kā sabiedrība dzīvojam nāves ēnā. (7) Tādēļ, dažkārt raugoties savā nākotnē, jau tagad varam izjust uz mēles savas iznīcības pelnu garšu.

Mazākumtautu kulturālo mazvērtības sajūtu līdz šim vienmēr veicinājušas lielākās tautas, kas savā imperiālismā dažkārt mēģinājušas sev piedēvēt tādu kā kultūras vērtību monopolu. Ironiskā kārtā šī nostāja stipri ir mainījusies pēdējās desmitgades laikā. Dažādām minoritāšu grupām uzstājīgi pieprasot savas tiesības, jaunās pasaules immigrantu zemēs multikultūrālisma jēdziens ir aizstājis senāko kausējamā katla polītiku. Izceļot principiālus iebildumus pret dažāda paveida imperiālismiem, ir lēnām sākusi izplatīties izpratne par plurālisma svarīgumu cilvēces garīgā attīstībā. Nicinoša nostāja pret minoritātēm tagad vismaz oficiāli vairs netiek atzīta. Šīs pārmaiņas apkārtējās vides nostājā ir noteikti radījušas labvēlīgu pagriezienu attiecībā uz mūsu kollektīvās pārdzīvošanas izredzēm. Nelaimīgā kārtā apmēram tai pašā laika posmā mūsu pašu vidū ir cēlušies negatīvi spēki, kas draud mūsu eventuālu iznīkšanu drīzāk paātrināt nekā aizkavēt.

Kamēr turpinām dzīvot trimdas apstākļos, katras nākamās paaudzes ieaudzināšana latviskās gara un kultūras vērtībās kļūst ik gadu grūtāka. Lai saglabātu savu tautisko eksistenci, mums būs jāpieliek arvien lielākas pūles, lai bērnus un jauniešus piesaistītu pie latvietības, lai varētu tiem sniegt latviskās vides pārdzīvojumus, kas spētu sekmīgi sacensties ar tiem, kas atrodami vietējā vidē. Lai to sasniegtu, latviskās izglītības sistēmas izveidošanai un latviskās kultūras līmeņa celšanai vajadzētu būt trimdas sabiedrības pašām augstākajām prioritātēm. Diemžēl, tieši šai fundamentāli svarīgajā punktā mūsu sabiedrībā ir izraisījušies asi konflikti, kuŗos nelietderīgi tiek izšķērdēts daudz citur vajadzīgu spēku.

Konfliktu šķietamais objekts ir mums kā polītiskiem trimdiniekiem īpaši svarīgais nacionālās stājas jautājums. Konfliktu īstenais cēlonis ir jēdzienu sajukums starp nacionālu pārliecību un autoritāro domāšanu līdz ar mākslīgu virsnormu uzcelšanu latviskai piederībai.

Iesākumā redzējām, ka jaunietim, savā vidē ieaugot, ir jāapgūst tās attiecīgā dzīves gudrība, vērtību skāla, pārliecības un svarīgākie uzskati. Viss tas pieder pie sabiedrības normām, kuŗām (atkarībā no laikmeta un no sabiedrības) ir lielākā vai mazākā mērā jāseko. Taču jebkuŗas sabiedrības normas nekad nestāv pilnīgi uz vietas: tās nemitīgi mainās, vai nu lēni, progresīvi un tikko manāmi vai arī strauji, pēkšņi un eksplozīvi. Jo straujākas pārmaiņas sabiedrisko normu saturā, jo lielāka jau no senseniem laikiem pazīstamā paaudžu plaisa. Pārāk liela paaudžu plaisa nevienai sabiedrībai nav vēlama, jo apdraud kontinuitāti vērtību pārnešanā no vienas paaudzes uz otru.

Mūsu gadījumā „normālo”, dabīgo paaudžu plaisu pasliktina apstāklis, ka tieši pēdējos gadu desmitos pārmaiņas sabiedrisko normu pašos pamatos ir notikušas vēl nepiedzīvoti ātrā tempā, īpaši demokratiskajās valstīs Rietumu pasaulē. Pēdējais pasaules kaŗš un ar to saistītās masveidīgās šausmas ir bijis tāds kā vēsturisks lūzuma punkts attiecībā uz pašu pamata jēdzienu par sabiedrības normu vajadzību un nozīmi, ne tikai par to īpašo saturu. Agrākos laikos (un autoritārās iekārtās vēl tagad) pie pamata normām piederēja stingra „pareizā” ticība un nekritiska, absolūta paklausība „kronim” respektīvi valdošajai polītiskai iekārtai un ideoloģijai. Tas viss vēl pēdējo simt gadu laikā mainījies uz (caurmērā) lielāku demokratiju, polītisku plurālismu un ticības brīvību. Mūžsenā pretpolu asī starp konservatīvo un liberālo, formālo un spontāno, autoritāro un egalitāro caurmēra tendence Rietumu pasaulē ir bijusi arvien izteiktākas liberalizācijas un egalitārisma virzienā (un tas, neskatoties uz dažkārtējiem plūdiem un atplūdiem šai ziņā). Kaut neizbēgama paaudžu plaisa šādos apstākļos ir sagaidāma visās Rietumu zemēs, latviešiem tā ir droši vien lielāka, jo jebkuŗai trimdā aizgājušai grupai piemīt dabīga tendence uz konservatīvismu. Kopš trīsdesmitiem gadiem, kad auga mūsu „brīvās Latvijas paaudze”, ir tātad notikušas nozīmīgas pārmaiņas attiecībā uz to, kas saprotams ar krietna un vēlama sabiedrības locekļa jēdzienu, ne tik daudz principiāla satura, bet galvenokārt stila ziņā. Kad tagadējā vecākā paaudze bija vēl jauna, bija pieņemts, ka savus mērķus, ideālus un atzītās patiesības tauta un tās vadoņi laiku pa laikam publiski deklarētu un drāmatiski apliecinātu. Savu respektu pret sabiedrības mērķiem cilvēks izrādīja savā ārējā izskatā un uzvedībā. Tie bija laiki, kad diplomāti vēl staigāja ar zeltīti izšūtiem svārkiem (franču Akadēmijas locekļi to dara vēl tagad) un strausa spalvām pie cepurēm, virsnieki valkāja krāsainas uniformas un romantiski plīvojošus apmetņus, tauta gāja parādēs, soļoja ierindā un svinīgi nesa karogus. Šīs senāko laiku normas, cita starpā vēl arvien ir spēkā autoritārās iekārtās.

Man šķiet, ka jebkuŗas valsts demokratisma vai autoritārisma koeficientu varētu ļoti vienkārši aprēķināt, vadoties pēc medaļu skaita pie vadoņu krūtīm, pagoņu lieluma armijas virspavēlniecībā, parāžu un masu gājienu biežuma un dažādu uzmundrinošu, pozitīvu saukļu izplatības. „Sapuvušajos” − bet taču arī brīvajos −Rietumos šīs normas (uz labu vai uz ļaunu, to rādīs nākotne) ir pakāpeniski zaudējušas savu spēku. Sajūsmas vietā ļaudis ir kļuvuši skeptiski attiecībā uz skaļiem un publiskiem patriotisma vai citu cēlu jūtu apliecinājumiem. Viņiem rodas aizdomas, ka skaļums varbūt sedz seklumu, ka pārspīlēti „ticības apliecinājumi” slēpj dziļākas pārliecības trūkumu un ka pārliekas prasības pēc formāliem rituāliem iznīcina cilvēka spontānitāti.

Kā mazu piemēru šim stila jautājumam varam ņemt kādu no mudēm, kas vēl šodien raksturīgas komūnistu iekārtām:

„Skolēni, skolu audzēkņi un studenti!
... Kvēli mīliet Padomju Dzimteni!
Esiet aktīvi cīnītāji par Ļeņina lietu,
par komūnismu!” (8)

Ja vaicātu mūsu vecākās paaudzes locekļiem, kas viņiem iebilstams pret šādu uzsaukumu, tie noteikti teiktu: „Padomju” dzimtene, Ļeņins un komūnisms. Pret stilu vairumam iebildumu nebūtu, taisni otrādi: viņi labprāt redzētu vairāk šādu uzmundrinošu uzsaukumu arī mūsu pusē, tikai, protams, ar mainītiem atslēgas vārdiem. Un tas būtu dabīgi, jo vecākai paaudzei, tiklab šeit, kā Latvijā, nostāja pret „oficiālām” un svarīgām lietām ir mantota no cara Krievijas autoritārās gaisotnes. Rietumos augušās paaudzes turpretim ir veidojušās citās tradīcijās. Vairāk vēl par pašu saturu šo paaudžu locekļi negatīvi uztvertu šādu saukļu autoritāro stilu. Pavēle „kvēli mīlēt” tiem liktos absurda. Pieprasījums cīnīties par jebkuŗa viena cilvēka „lietu” tiem šķistu grotesks, jo tas noliedz katra indivīda tiesības pašam uz savu spriedumu un izšķiršanos.

Paaudžu plaisa trimdas sabiedrībā tātad centrējas ap vēsturisku apstākļu saasinātām atšķirībām attiecībā uz konservātīvo-liberālo nostāju un uzskatu asi. Pats par sevi tas nebūtu nekas sevišķi traģisks. Diemžēl šīs nostāju atšķirības mūsu sabiedrībā tiek jēdzieniski sajauktas ar nacionālās pārliecības jautājumu, ar mūsu nacionālo būt vai nebūt. Šāds sajukums ir ne tikvien traģisks − tas varētu mums kā sabiedrībai kļūt par liktenīgu.

Sajukuma cēlonis sakņojas mūsu trimdas esamības pašā pamatā, kas mūsu latvietības definīcijai uzliek vienu loģiski nepieciešamu ideoloģisku virsnormu, kas ir: pārliecība par mūsu tautas brīvības centieniem un pašnoteikšanās tiesībām. Šī kopējā pārliecība ir mūsu kollektīvās eksistences pašā pamatā, citādi mūsu trimdai nebūtu jēgas. Līdz ar to mūsu sabiedrībai nepietiek izaudzināt savus jauniešus par šādas vai citas mītnes zemes latviešiem, tai būtu vajadzīgi tādi latvieši, kas kā savu ilgtermiņa polītisku mērķi uzskata brīvu, neatkarīgu un (cerams!) demokratisku Latvijas valsti. Par šīs virsnormas eksistenci kā tādu visumā nav nedz nesaskaņu, nedz konfliktu. Domstarpības gan rodas sakarā ar to, cik plaši vai cik šauri būtu definējamas šādas virsnormas mērauklas.

Ja nacionālo pārliecību definējam diezgan vispārējā plāksnē un „liberāli”, tad konstatējam, ka pēc 35 gadu trimdas latviešu sabiedrībā vēl arvien valda apbrīnojama vienprātība attiecībā uz galveno, mums visiem kopējo mērķi. Pa visiem šiem gaŗiem gadiem, neskatoties uz svešām ietekmēm, mums polītiskā plāksnē ir izaudzis tik maz atkritēju, ka ja tāds kaut kur parādās, tas ir tautā tik pat liels brīnums kā divgalvains teļš lauku gada tirgū. Tieši šai plāksnē varētu teikt, ka mūsu sociālizācijas procesi ir bijuši apbrīnojami − varbūt pat nepelnīti − sekmīgi!

Taču nozīmīgiem mūsu sabiedrības nogrupējumiem nepietiek ar to, ka vidējā un jaunākā paaudze ir pārņēmušas mūsu polītisko mērķu pašus galvenos un svarīgākos vilcienus. Viņiem nepietiek ar kopējiem mērķiem vien, viņi gribētu, lai visi tiem tuvotos kopsolī pa vienu un to pašu, šauri iezīmēto, taciņu. Viņi krauj virsnormu pie virsnormas savās latvietības definīcijās un noteic stingri specifiskas mērauklas tam, kas atbilst vai neatbilst pietiekoši „stingrai un nelokāmai nacionālai stājai”.

Jājūt līdz tiem vecākās paaudzes locekļiem, kam nacionālās stājas prasība tik svarīga, ja atceramies, cik reižu savā mūžā viņi nav bijuši liecinieki (vai līdzdalībnieki) nepieciešamībai klanīties (un dažkārt zemiski klanīties) veselai rindai dažādu svešu kungu: cara laika slavofilismam, oktobŗa revolūcijas internacionālajam komūnismam, Baigā gada Staļina vājprātam, Hitlera laika vācu fašisma ekscesiem un beidzot vēl − nometņu laiku Vācijas okupācijas spēku kungiem. Pat neatkarības posma Ulmaņa laika nacionālais pozitīvisms, vienīgais izcēla latvisko pašapziņu, bija autoritārs un pretrunu necieta. (9) Bet kas gan notiek ar cilvēka pašcieņu, ja ik pēc dažiem gadiem jāvelk kažoks uz citu pusi? Kas notiek ar individa personīgo integritāti, ja lielās vai mazās lietās viņš atkārtoti spiests kompromitēt savu stāju, lai nenonāktu atklātā konfliktā ar tai brīdī valdošo iekārtu, lai pārdzīvotu? Dažs, kam raksturs vājāks, pilnīgi pakļaujas momenta konjunktūrai un kļūst par nodevēju, − lielu vai mazu. Un rets būs tas mūsu vecākās paaudzes loceklis, kas savā mūžā nebūs bijis liecinieks vai nu tiešai nodevībai, vai vismaz nacionālās pašcieņas zaudēšanai savu laika biedru vai paziņu vidū. Pie tam, apstākļu spiests, katrs pats būs kādā stadijā pieņēmis vai pacietis daudz kā tāda, kas tam principā pretīgs. Tādēļ nav brīnums, ja nacionālās pašcieņas jautājums mūsu vecākai paaudzei tik neuralģiski sāpīgs.

Nelaime ir tā, ka mūsu jaunākajai paaudzei ir grūti saprast, kādēļ šis jautājums tik sāpīgs. Viss, ko viņi var saskatīt ir, ka latviskās piederības pieņemšana it kā nozīmētu arī pasīvi pieņemt jau iepriekš izstrādātu rīcības un uzvedības programmu. Kur normālos apstākļos piederības normas ir tikai sektām, ne tautām (10), mūsu trimdas sabiedrība dažkārt it kā sagaida, lai jaunietis kā dresēts cirka sunītis izlēktu cauri veselai rindai īpašu prasību apļu, pirms sabiedrības oficiālā balss to atzītu par pilntiesīgu pievienoties pārbaudīto, pasterizēto un homogenizēto, nacionālā stājā un pārliecībā pareizi nostādīto, latviešu saimei. Gluži kā jebkuŗā ražošanas procesā, arī audzināšanā jo stingrāks standarts, jo lielāks atbirums. Lielas tautas, kam nav katrs loceklis svarīgs, brīvi un bez iebildumiem pieņem kā savējo katru, kas no viņu senčiem cēlies, vai kas ilgāku laiku viņu vidū dzīvojis. Trimdas latvieši, kas stāv uz etniskās iznīcības sliekšņa, turpretim izšķērdīgi sijā un vētī savas tautas locekļus un pašnāvnieciskā pārcentībā mudina izstumt no tautas kopības visus tos, kam nav precīzi tie paši uzskati, stils vai nostāja.

Šī nelokāmā neiecietība ir ne tikai autoritāra, tā ir pašā pamatā dziļi egocentriska. Tie mūsu laiku pašieceltie inkvizītori, kam tik ļoti rūp iztīrīt sabiedrību no dažādiem „nevēlamiem elementiem”, būtībā gribētu savu personīgo pieredzi, savu personīgo pārliecību un savus uzskatus uzspiest visai sabiedrībai par standartu. Bez tam atsevišķos gadījumos varam jau runāt par paranoju: cilvēks redz „tautas nodevējus” aiz katra koka tieši tādēļ, ka paša sirdsapziņa attiecībā uz nacionālo stāju nav gluži simt procentu tīra.

Cieši saistītas ar autoritāro latviskuma izpratni ir mūsu sabiedrībā atkārtoti izteiktās bažas par „šķelšanos” mūsu vidū. Bailes par šķelšanos sakņojas ābecnieciskā demokratisko procesu izpratnē, kas pieņem, ka tikai vairākumam ir tiesības izteikt savus uzskatus. Visiem pārējiem vajadzētu klusēt, lai saglabātu pilnīgas vienprātības illūziju. Mūsu sabiedrībai ārkārtīgi nāktu par labu, ja mēs spētu iemācīties anglosakšu tradicijas attīstīto jēdzienu par „Viņas Majestātes lojālo opoziciju”. Angļu stila parlamentārā demokratijā ir pieņemts kā pats par sevi saprotams, ka tiklab pozicija, kā opozicija ir uzticami savas zemes pilsoņi. Ir pieņemts, ka ļaudīm var būt atšķirīgas, pat pilnīgi pretējas domas dažādos, sabiedrībai pat ļoti svarīgos jautājumos, bet ka tādēļ vien viņi nav zaudējuši lojalitāti saviem nacionāliem mērķiem un interesēm. Viena vienīga atzīta partijas līnija valda zem fašisma, zem komūnisma, reliģisku fanātiķu vai patvaļīgu diktatoru iekārtas. Mums, trimdiniekiem, kas taču savu zemi esam atstājuši, lai dzīvotu „brīvā” pasaulē, gan vajadzētu spēt parādīt labāku brīvības un demokratijas izpratni. Būtu pēdējais laiks atzīt lojālās opozicijas vietu mūsu sabiedrībā, neprasot no tās nekā vairāk kā uzticību Viņas Majestātei − latvietībai.

Bēdīgākais pie mūsu paaudžu plaisas ir tas, ka nespējot atšķirt stilu no substances, tiek radīta opozicija, kas būtībā tāda nav; tiek izteikti pārmetumi, kuŗiem nav pamata. Atsaucoties uz virspusīgām atšķirībām un nesvarīgām ārišķībām, vecākā paaudze dažkārt sūdzas, ka vidējā un jaunākā paaudze esot novērsušās no mūsu nacionāliem mērķiem vai pat zaimojot un izsmejot mūsu tautas svētumus. Tuvāka analize vienmēr atklāj, ka sūdzību cēlonis ir kāds triviāls, nenozīmīgs incidents vai detaļa, kas izņemts no konteksta, pārspīlēts un nepelnīti glorificēts, pārceļot to nacionālās pārliecības jautājumu līmenī. Lielākais vaininieks pārpratumos parasti ir humors. Tas tādēļ, ka vecākā paaudze uzskata, ka svarīgām lietām drīkst tuvoties tikai ar bijīgi svētsvinīgu ģīmi un pamatstājā, bet Rietumos augušie uzskata, ka humors ir iespējams jebkuŗā situācijā un ka ir iespējams smieties arī par lietām, kas mums svarīgas. Un tā nu atšķirīgu humora izpratņu dēļ rodas mūsu trimdas lielākās pseudotraģēdijas un bēdīgākie quid pro quo, kas paši par sevi būtu jocīgi, ja tie nesaistītos ar groteskiem un ļauniem uzbrukumiem domātiem vaininiekiem.

Klasisks piemērs šāda veida „vētrai tējas podā” bija sabiedrības reakcija uz 3. Jaunatnes dziesmu svētkos uzvesto dziesmu spēli Varoņdarbi. (11) Daudzi vecākās paaudzes locekļi (it sevišķi tie, kas paši izrādi nebija redzējuši...) tajā saskatīja zaimus mūsu tautas svētiem simboliem (it īpaši varonības godināšanas idejai). Bet uz ko pārmetumi balstījās? Ļaudis šausminājās, padzirduši, ka Lāčplēsis valkājis šņorzābakus un būvstrādnieka ķiveri, ka Laimdotai papēži bijuši par augstiem un brunči par īsiem. Izraisījās karstas debates par to, kādas garderobes detaļas un kādas precīzas skatuves rekvizītes būtu vai nebūtu pieļaujamas folkloras, literātūras vai drāmatiskiem tēliem, lai tie pilnam atbilstu „nacionālās stājas” mērauklām. Līdz mākslas darba dziļākās substances analizei šīs debates, diemžēl, nekad netika. Līdz mēģināšanai (vai spējai?) saprast, kas tieši tajā bija domāts un pateikts, nenonāca. Un tā − lieku reizi − pagāja nemanīts un nesaprasts šī darba dziļi nacionālais raksturs, nemaz jau nerunājot par daudzo tajā iesaistīto jauniešu latvisko sirdsdegsmi un pārliecību.

Nacionālās stājas pielīdzināšana gaudulīgai nopietnībai un nostāja pret jebkādām humora vai satiras pazīmēm atstāj negatīvu ietekmi uz jaunās paaudzes iesaistīšanos trimdas sabiedrībā. Tāpat „nacionālai stājai” kļūstot par pirmo un pēdējo sabiedriskās vērtības mērauklu, visas citas kvalitātes mērauklas draud noslīdēt zemākā vietā. Tā, piemēram, Ziemeļamerikas trimdas avīzēs atkārtoti parādās raksti un lasītāju vēstules, kas izsaka sašutumu par ideju, ka latviskās izglītības pasākumos mācību personāls varētu būt izvēlēts pēc akadēmiskām kvalifikācijām, intellektuālām spējām un mākas ieinteresēt un saistīt jauniešus. Galvenais, kas esot noskaidrojams: „vai šie mācības spēki būs arī ar latviešu sabiedrības standartiem atbilstošu nacionālpolītisku nostāju?” (12) Šāds primitīvs antiintellektuālisms latvisko kultūru tikpat kā nostāda senākā „bauru tautas” līmenī. Liegt latviskai izglītībai intellektuālus standartus un akadēmiskas prasības ir tas pats kā rupji apvainot ikkatru izcilu garu, kas mūsu kopējam mantojumam ko paliekošu ir atstājis. Tas ir negods mūsu tautai un apvainojums mūsu jauniešu intelliģencei, ja mēs uzskatām, ka viņu latviskai izglītībai pilnīgi pietiek ar rituālu nacionālo saukļu atkārtošanu, kas kā buŗamie vārdi jānoskaita pāris reižu gadā attiecīgos svinīgos gadījumos; ka pietiek reizi pa gadu − vai četriem − uzvilkt tautas tērpu un nostāvēt goda sardzē pie karoga. Nekad nedarīt nekā jauna, svaiga vai neparasta, lai neizpelnītos sabiedrības dusmas un ostrakismu. Darīt pēc iespējas mazāk ko aktīvu, radošu vai konstruktīvu, lai būtu pilnīgi drošs, ka sabiedrība tevi pieņems kā krietnu latvieti − sabiedrība, kas šādā veidā lēni, bet droši virzīsies pretim savai kollektīvai pašnāvībai.

Kādas tad kopsavilkumā ir galvenās grūtības mūsu paaudžu maiņas procesā, kas rāda, ka mūsu rindas kļūst aizvien retākas?

No ārējiem apstākļiem, protams, pats galvenais drauds ir mūsu trimdinieku situācija kā tāda. Dzīve kā skaitliski mazai grupai, izkaisītai pa dažādām pasaules malām − tie nu reiz nav labvēlīgi apstākļi, lai tauta un kultūra pārdzīvotu. Bet bez šī ārējā drauda mūsu eksistenci apdraud arī mūsu pašu iekšējie vājumi. No tiem kā galvenos izcēlu mūsu tautiskās pašapziņas brieduma trūkumu un vēsturiski novecojušos autoritāro domāšanu, kas uzliek latviskai piederībai nenormāli šauri definētas un pretproduktīvas prasības. Nobeigumā gribu vēl tikai īsumā pieminēt savstarpējās solidaritātes trūkumu kā trešo mūsu galveno vājuma punktu.

Senas, izturīgas tautas, kā žīdi, no bērna kājas saviem bērniem ieaudzina tikumu savas cilts piederīgos atbalstīt, aizstāvēt un vienmēr dot tiem priekšrocību pār „gojiem”, pār citiem. Var jau būt, ka žīdi ar šo norobežošanos gājuši par tālu, taču fakts ir, ka viņiem iznīcība nedraud. Ar latviešiem ir citādi. Mūsu tautas solidaritātes trūkumu ir ievērojuši kā sveštautieši, tā paši latvieši, it sevišķi rakstnieki. Janševska Dzimtenē ir tāds raksturīgs skats, kur ganu puika Jēcis bez prasības, vajadzības vai mudinājuma spontāni nosūdz kungam (kas, tikai sagadīšanās pēc, tai brīdī brauc gaŗām), ka tur par tiem cūku rakumiem ganībās neesot vis viņš, bet otrs gans vainīgs. Raiņa Zelta zirgā, kad Ogļu deģis ar piķi lipinādamies ir tikko mazliet paspējis parāpties stikla kalnā, biedri un kaimiņi aiz kājām viņu novelk zemē. Tāda nu ir latviešu tauta. Kādēļ, to grūti teikt, kaut gaŗie gadu simteņi citu tautu pakļautībā noteikti par labu nenāca. Ja sabiedrībā valda stingra vertikāla hierarchija un zemnieks tai ir pašā apakšā, visas svarīgās attiecības ir vertikālas padotības un paklausības virzienā. Citi, kas atrodas tai pašā līmenī, ir tikai sāncenši uz kunga labvēlību, ne sabiedrotie. Ja zemnieks ar līku muguru un vistiņu padusē tek pie kunga kādu žēlastību (vai kādu treknāku pļaviņu) izlūgties, viņa lielākās bailes būs − vai tikai kaimiņš ar zosi vai lielāku vistu nebūs tam aizsteidzies priekšā. Šādos apstākļos maz iespēju (izņemot talkās) izveidot un attīstīt horizontālas solidaritātes attiecības un savstarpēja atbalsta tīklus. Taisni otrādi − tiek kurinātas savstarpēja konkurence, neuzticība, aizdomas, bailes. Pietrūkst uzticības kopēja darba lietderībai un svētībai. Individs ir sabiedriski izolēts, viens, nedrošs − viegli pakļaujams citu tautu iespaidam, viegli izmantojams, lai kalpotu citu, ne pašam sava kollektīva interesēm. Poļu tautai tagad ir „Solidaritāte”. Mums tādas nav, pat ne ar mazo burtu.

Tādēļ, manuprāt, maz savai tautai pakalpo tie, kas uzskata, ka mūsu trimdas lielākā bēda esot tā, ka jauniešiem pietrūkstot naida un īgnuma pret savas tautas apspiedējiem. Naids un īgnums ir emocionāls bumerangs, kas draud atnākt atpakaļ pie sava nīdēja. Ne naida mums trūkst, bet mīlestības un cieņas pašiem pret sevi, citam pret citu. Nīstot savus ienaidniekus, mēs nekā neizcīnīsim. Drošāk cīnās tas, kas dziļāk pārliecināts par savu lietu, ne tas, kas pretinieku vairāk nīst. Pārestības, kas mūsu tautai izdarītas, gan vajag zināt, saprast un atcerēties. Bet nekas nebūs panākts, ilgstošu naidu un īgnumu kurinot. Naids nevar pārestību par labu vērst, naids nevar izdarītu ļaunumu labot vai atsvērt. Nav tāda naida pasaulē, kas spētu atsvērt kaut viena bērna nelaikā ņemtu dzīvību, kaut vienas piesmietas sievietes šausmas, kaut viena kareivja kaŗā saplosīto augumu. Ja ilgstoši nīstam tos, kas mums pāri darījuši, mēs ļaujam tiem pār sevi psīcholoģisku varu, mēs turpinām sevi nodot emocionālā atkarībā, mēs neesam brīvi.

Ne naids mums jāmāca saviem bērniem, bet brīvība. Ne šķirot un tiesāt, bet veidot kopību. Ne raudāt par zudušo, bet celt iegūstamo. Ne nicināt svešo, bet mīlēt savējo.

Mācīsim saviem bērniem ne naidu, bet mīlestību. Mīlestību uz to radu saimi, kas pa visu pasauli izkaisīta. Mīlestību uz to, kas tikai mums vienīgiem pieder, kas palicis pāri no mūsu priekšgājēju mūžiem, pūlēm un ciešanām. Varbūt tad to, ko paši esam mantojuši un krājuši, varēsim nodot tālāk tiem, kas mums sekos.

 

 

 

PIEZĪMES UN VĒRES

1. Par šo tematu pirmo reizi runāju 4. Vispasaules Latviešu Jaunatnes Kongresa atklāšanas sesijā, Viljamstaunā, 1978. gada jūlijā. Stipri pārstrādātā versijā par šo pašu jautājumu referēju savā Austrālijas turnejā 1979. gada decembrī, Pertā, Melburnā un Sidnejā. Esmu pateicīga 4. VLJK rīcības komitejai par temata ierosinājumu un Austrālijas tautiešiem par sirsnīgo atsaucību un ierosinoši spraigām debatēm, kas sekoja referātiem. Šeit publicētais raksts ir Austrālijas referātu tālāk pārstrādāta un diezgan atšķirīga versija.

2. Kad vārdos izteiktais ir pretrunā ar patiesību vai iekšējo pārliecību, runātāja ķermenis šo konfliktu signalizē ar dažādām neapzinātām reakcijām, ko kollektīvi dēvē par „ķermeņa valodu”. Mēs visi šādus signālus uztveŗam un zemapziņā iztulkojam, tikai ne visi ar vienādu veiksmi un asumu.

3.  Skat. šai sakarībā Dr. Ulža Ģērmaņa izcilo, par klasiku kļuvušo apceri „Kāpēc esam tādi, kā esam (kā vēsture mūs veidojusi)”, ko viņš nolasīja kā referātu savā 1970. gada Ziemeļamerikas turnejā un kas iespiesta viņa grāmatā no 46. līdz 65. lp.

4.  Baumanis, Arturs. Pa Kronvalda Ata pēdām, Goppera Fonds, 1975. Skat. sevišķi ap 162. lp.

5.  Virza, Edvarts. Jaunā junda. Tilta apgāds, 1976. Skat. 2. nodaļu „Garīgā stāja”, 19.-29. lp.

6.  Citēts no kādas biedra Vosa kārtējām uzrunām tautai (ja nemaldos. 1976. g). Vēl precīzāk izsakās doc. J. Partizpanjana 1977. gada Latvijas Skolotāju Avīzē (16. nrā.). Viņa uzsveŗ, ka ļaudis, kas nacionālo attiecību sfairā saglabā buržuāziskā nacionālisma paliekas, ir „kā nezāles, ar ko jācīnās”. Pie apkarojamām parādībām P. pieskaita: mēģinājumus mākslīgi veidot nacionālo norobežotību, pretstatīt pamattautību kadriem citu tautību kadrus, pārmērīgi aizrauties ar tautiskās pagātnes ideālizēšanu, nekritiski izmantot nacionālās kultūras mantojumu, pārspīlēt nacionālās īpatnības. Skaidrāk to nemaz nevarētu pateikt: padomju iekārtā nacionālā pašapziņa ir nezāle, kas jāizravē no ļaužu apziņas.

7.  ASV latviešu pamatskolās 1968.-1969. mācību gadā mācījās 1808 jaunieši, bet 1980.-1981. gadā vairs tikai 911, tātad 12 gadu laikā 50% sarukums. No aptuveni 12 000 Toronto apkaimē un tuvu pie 20 000 visā Kanadā dzīvojošiem latviešiem tikai 217 jaunieši bija LNJAK biedri 1981. gada oktobrī.

8.  Trekniem burtiem rakstīts uzsaukums avīzē Padomju Jaunatne 1981. gada 1. oktobŗa numurā: „No PSKP CK aicinājumiem Lielās Oktobŗa sociālistiskās revolūcijas gada dienā”.

9.  „Rīgas skolu valdes priekšnieks Ulmaņa laikā, zemnieku savienības loceklis Mīlgrāvis, izstaigājis kopā ar Krusu pilsētas mākslas mūzeju un ar spieķīti norādījis, ka jāizņem ārā visas modernāko virzienu gleznas” − O. Liepiņš, „Mana mūža atmiņas”, Latvijas Amerikā 1978. g. 22. jūlija numurā.

10. Šo jautājumu ļoti interesantā veidā iztirzājis prof. Jāzeps Lelis lekcijā, kas sniegta Rietummičigenas universitātes vasaras programmas „Trimdas seminārā” 1976. gadā.

11. Baņutas Rubesas librets un režija, Daces Štauveres-Aperānes mūzika.

12. Skat. piem. agr. A. Danenberga rakstu par studiju centra celšanu Kalamazū laikraksta Latvija Amerikā 1981. g. 21. novembŗa numurā: „Pēc ALAs propagandas (sic) mācībspēki būšot ar universitātes un latviešu sabiedrības standartiem atbilstošu akadēmisko un latvisko zināšanu līmeni. Kāpēc nepiemin nekur, vai šie mācībspēki būs arī ar latviešu sabiedrības standartiem atbilstošu nacionālpolītisku nostāju?”