DZIESMAS DOMU GRAUDIEM

Ulda Graša "Zeme, zeme" jau sen kļuvusi daļa no latviešu dziesmu repertuāra trimdā. Arī "Iestāsimies Daugav's Vanagos" izplatās arvien plašāk. Divos laidienos iznākusi skaņu plate Brāļi Graši dzied, bet turnejās, piem., Dziesmu svētkos Bostonā (1978) abus brāļus vienmēr sveic, tā sakot, vētrainām ovācijām.

Samērā nesen klajā laistās Dziesmas domu graudiem ir Ulža pirmais solo izdevums. Vienaldzīgi to noklausīties nevar. Rodas daudz pārdomu, katram no mums aizskarts tiek kāds nervs: auto kults, "es" laikmets, piemērošanās vietējai sabiedrībai, uzdzīve un izdzīve, arī mīlas lietas. Bet vairums dziesmu ir ar svarīgu sabiedriski polītisku tematiku. Blūzu (blues) iespaidotā "Kad vakar biju Rīgā es" ir par krievu iebraucēju masām Latvijā. Uz Ulža vaicājumu, "vai jums tiešām laiks nav klāt uz mājām doties - - jums vīzas notecējušas", tie "tik plecus raustīja un pieres taustīja" Dziesmā ar Imanta Ziedoņa vārdiem "Šitā brāļi dzīvodami " (Mēs kāpā aiziesim) atskan aicinājums celt dzimstības koeficentu ("nost no darba, nost no darba, nu visiemi mīlēties"), bet Jāņa Petera vārsmai "Pastaliņu ģimene" par mūsu kārklu vāciešiem un kārklu amerikāņiem, par "Johann Pastaling" un "John Paistelin", kas "aizmirst valodu un mājas, kam sveša kurpe kājās", Uldis pievienojis savas rindiņas par skalu krieviem Latvijā, par Ivaniem Pastelņikoviem, ko būtu neiedomājami mūsdienu apstākļos sagaidīt no Ziedoņa vai kāda cita Latvijas dzejdaŗa. Asi ironiska ir Ulža paškompozicija "Padomjvara" - - par obligātajiem vadoņu un varoņu slavinājumiem padomju imperijā.

Savu satiras pirkstu Uldis vērš pret dažādām parādībām trimdas dzīvē, piem., tādiem mums visiem pazīstamiem ļaudīm, kā "Žanis Kāpostiņš", kas "allažiņ uz amatiem bij kārs", kas atlocītām piedurknēm "cīnās" trimdas druvā, bet - "tik viena maza nelaime - - ka latviski tam bērni nemaz vairs nerunā". Tad vēl paranoidais "Saša Sārtredzis", kas "visur sārtu redzēja un visur meklēja". Grasis pieskaŗas arī tādām "problēmām" kā Amerikas latviešu ģimnazija un braukšanām/nebraukšanām uz Latviju. Vietā ir jautājums: "Beidzot domāt sāc - - vai neesi pats tik samaksāts, lai trimdu pušu šķeļ?" Maigākas ironijas caurausta ir "Iestāsimies Daugav's Vanagos" - - par šīs organizācijas "varoņgaru". Fascinē dziesma "Koferītis", kur dziesminieks salīdzina sevi ar koferīti, kas, "nokļuvis nepareizās rokās, kļuvis melns". Pamatdoma šeit, šķiet, tabula rasa, bet paliek neskaidrs - - personiskā vai kādā citā plāksnē.

Melodijās plaši pielietoti tagadnes stili - pamatstils ir folk, bet tur ietverti arī blūzu un "CW" paveidi, un piedevām flamenko un Teodorakisa (M. Theodarakis) un Stīvensa (C. Stevens) jaunās grieķu melodijas. Visumā tās teicami piemērotas dziesmu tematikai, tikai reizēm pavadījums dominē pār vokālistu. Ironija ir noteikta un trāpīga un veicina ideju, piesavināšanos. Ieteicams visiem iepazīties ar Ulža sonorajiem domu graudiem un gaidīsim vēl tādus nākotnē.

 

Jānis Grāmatiņš