LIELISKS BALETA MĀKSLINIEKS

Māris Liepa. Es gribu dejot simt gadu: Ē. Tivuma lit. pierakst. Rīgā: Liesma, 1981. 198 lp. Rbl. 1,10.

 

Maskavas Lielā teātra baleta solista Māŗa Liepas impresijas Es gribu dejot simt gadu ir epizodi par uzņēmības panākumiem ārpus dzimtā novadiņa. Pats autors saka, ka būdams zeļļa gados apskrējis ne vienu vien maratonu un beigās izlīdis cauri adatas acij, nonākot uz Lielās prestiža skatuves. Tēlojums un aktieŗa talants visiem patīk un drīz vien Māris jau ir vadošo dejotāju vidē. Tas par sevi jau ir kaut kas - dejot galvenās lomas uz tik slavenas skatuves. Pēc viņa lomas Krass baletā Spartaks, viņa pārākumu vairāk neviens neapšauba. Šo lomu izmēģinās visi vadošie krievu dejotāji, bet nevienam tā "nesēž" kā Mārim, un, gadiem paejot, nav atradies arī atvietotājs.

Māris Liepa sevi atestē kā dejotāju ar spalvu rokā. Saturīga proza, laba humoristiska piedeva un lirisks zemtonis. Viņš atjautīgi pastāsta savus iespaidus par ievērojamām personām savās mājās un baleta turnejās Rietumos. Skaidrs, ka Rietumos dzīvojošie latvieši vēlētos palasīt viņa iespaidus arī par tautiešiem šajā pusē, īpaši bijušajiem dejotājiem, pie kuŗiem viņš viesojies un baudījis viņu viesmīlību. Šie momenti taču varētu būt pilnīgi apolītiski. Sava veida neuzmanību Liepa pielaiž, nodēvējot ievērojamo angļu dejotāju Margoti Fonteini par "caurspīdīgu" dejotāju. Angļu mentālitāte nav caurredzama. Karaliskās akadēmijas (The Royal Academy) padome 1920. g. Londonā nolēma par dažiem gradiem iesaldēt italiešu un franču baleta interpretāciju. Improvizēts tika īpati atturīgais angļu baleta stils, un Fonteini vēlāk izraudzīja par pirmo dejotāju. kuŗai šis stils vislabāk "gulēja kaulos". Angļu stils izvairās no krieviem raksturīgajiem pārspīlējumiem, trikiem, akrobatikas.

Dīvaini, ka dzejnieki dejotājus visumā vērtējuši poētiski. Tā tas bija romantiskajā periodā, un tā tas turpinās arī mūsdienās. Tas, protams, vērtējumos neienes skaidrību. Skaidrību nedod arī Māŗa "caurspīdīgums".

Nedomāju, ka tas, atstāstot savus panākumus, kas brīžiem kulminējas reibinošās grīstēs, nāk par labu literārai kopainai. Pārāk uzbāzīgi skan daudzās rindkopas par Māŗa Liepas godīgumu. Bet skaidrs ir tas, ka dejotājs ir uzkāpis augstā klintī, turklāt tikai ar "čībām" kājās.

Izdevuma fotografiskais iespiedums vidējs. Māŗa slavai nekas nekaitētu, ja izdevumā būtu ievietoti arī ģimenes attēli. Bet laikam lieliem individiem blakus drīkst stāvēt tikai līdzīgas slavenības. Izdevumā ievietots arī personu rādītājs, bet bez lappušu numerācijas tam nav nekādas praktiskas nozīmes. Es gribu dejot simt gadu ir pirmais atsevišķa dejotāja literārs mēģinājums. Rīgā laiku pa laikam parādās pa konspektīvam kādam baletdejotājam veltītam izdevumam. Izdota arī kompakta Rīgas baleta vēsture ar respektējamu pagātnes vērtējumu. Bet Rīgā izputējis tādas izcilas paidagoģes personīgo atziņu kopojums, kāda bija galvenā choreografe Helene Tangijeva - Birzniece. Savas vērtēšanas spējas un arī rakstīšanas talantu viņa pierādīja jau 30. gados, īpaši baleta recenzijās, kas, neraugoties lakonismu, bija ļoti trāpīgas, izsmeļošas. Viņas nekad nepublicētais apceŗu kopojums, šaubu nav, būtu izvērties par neatvietojamu rokasgrāmatu. Otra tāda atziņu vācele izputējusi emigrācijā - mūsu dižākā choreografa Osvalda Lēmaņa mantojuma pūrs, kas tāpat būtu lieti noderējis jebkuŗam jaunam choreografam.

Par spīti visiem misēkļiem, Rīgas skola pamazām iziet pasaulē. To atzinušas Padomijas mākslas autoritātes. Pirmais durvis atvēra Māris, bet vēlākā laikā tādi pasaules fainomeni, kā bijušie rīdzinieki M. Barišņikovs, A. Godunovs un citi. Citējot Barišņikova teikto kādā televīzijas intervijā, "latviešu balets atrodas uz augsta mākslinieciska līmeņa". Latviešu balets droši solo aiz skanīgajiem burtiem KB un BB.*)

Grāmata, kuŗas saturs atstāstīts arī krievu mēlē, iznākusi 15000 eksemplāros - ar Z. Legzdiņa, A. Makarova, V. Pčoļkina un L. Pendečukas fotoattēliem un U. Zemzara zīmējumiem.

Ed. Keišs

 

*) Kirovskij baļet un Boļšoj baļet.

Recenzijas autors ir baletologs, sastādījis pirmo baleta attīstības diagrammu (The Ballet Family Tree), rakstījis baleta recenzijas Latvijā un trimdā.