BALTIEŠU VIENĪBAS CENTIENI PAGĀTNĒ UN NĀKOTNĒ
 

1259. gadā žemaiši smagi sakāva Livonijas ordeni pie Škodas un 1260. gadā kopā ar kuršiem pie Durbes. Bet ne tikai žemaiši un kurši, arī zemgalieši un prūši centās nokratīt vācu jūgu un raudzījās uz Lietuvu kā savu palīgu un Mindaugu kā vadoni cīņā pret vāciešiem. Nav šaubu, ka kopējiem spēkiem šī viltīgā un spējīgā valdnieka vadībā vācieši no Baltijas būtu padzīti un Lietuvas ekspansija būtu virzījusies ziemeļu un rietumu virzienā, nevis kā vēlāk uz dienvidiem un austrumiem. Bet 1263. gadā daži leišu kungi sazvērestības rezultātā nonāvēja Mindaugu, līdz ar to mainot vēstures gaitu.

Vai ir pareizi sākt apskatu par Baltijas tautu vienības centieniem ar Mindaugu? Viņa uzvaras gadījumā taču atsevišķa „latviešu tauta” nemaz nebūtu izveidojusies; varētu vienīgi runāt par leišiem vai baltiem. Un vai tādā gadījumā varētu vispār par kādu Baltijas tautu savienību? Nē. Gluži tāpat par Baltijas tautu savienības-federācijas izveidošanas centieniem polītiskā plāksnē nevar runāt līdz pat feodālisma likvidēšanai Baltijā 1918. gadā. Ir jāizprot lielā atšķirība starp viduslaiku uzskatiem, kad kādu zemju vai apgabalu apvienošanās vai sadalīšana bija karaļnamu un vadošo feodāļu savstarpēju strīdiņu, ģimenes attiecību, intrigu un ticības kaŗu rezultāts, un moderno uzskatu par nacionalitāti, tautas gribu, drošību un labklājību kā noteicējiem faktoriem. Tātad arī laikā no vācu varas nostiprināšanās Baltijā līdz mēģinājumam radīt „Baltijas hercogisti” 1918. gadā, igauņiem un latviešiem bija tikai nodevu maksātāju, klaušu izpildītāju un kaŗavīru devēju loma. Un tomēr Mindauga nāve it kā novelk robežu, aiz kuŗas sākās vāciskā iespaidā esošo igauņu un latviešu attālināšanās no vēlāk lielā slavu atkarībā nonākušajiem leišiem. Ar šīs sazvērestības sekām mums jācīnās vēl šodien, jo kulturālā plaisa brāļu tautu, leišu un latviešu, starpā ir daudz lielāka nekā ar mums etnogrāfiski svešajiem igauņiem.

Kaut arī polītiski pilnīgi beztiesīgi, jau sākot ar tautas atmodu mēs sajūtam tuvību ar leišiem, gan tikai tīri sentimentāli emocionālā plāksnē, jūsmojot par iespējām, kas rastos, nodibinot vienotu leišu-latviešu karaļvalsti u.t.t. Reāli centieni kopēju pasākumu izveidošanā un abpusēju domu izmaiņa bija visai nenozīmīga. Turpretī ar igauņiem mūsu sakari izveidojās daudz ciešāk, galvenokārt, kopīgo centienu dēļ atbrīvoties no feodālo vācu muižnieku aizbildniecības. Igauņu un latviešu jaunatne satikās arī Tērbatas un Pēterpils augstskolās.

Vispār, raksturojot šo periodu līdz pirmajam Pasaules kaŗam var teikt, ka Baltijas tautas, bet sevišķi igauņi un latvieši, bija saistīti ar kopējiem centieniem, mērķiem un uzskatiem daudzās nozarēs. 1918. gadā proklamēja neatkarīgu Lietuvu, Igauniju un Latviju. Kā veidojās šo jauno valstu attiecības? Kā izpaudās Baltijas valstu integrācijas centieni pēc neatkarības iegūšanas?

Pēc pirmā Pasaules kaŗa Eiropā bija zudis vecais līdzsvars, mūsu kontinents bija satricināts pašos pamatos. Nemēģinot šo situāciju tuvāk analizēt, varam teikt, ka īsta stabilitāte Eiropā un sevišķi Austrumeiropā vispār nenodibinājās. Pārvērtības Austrumeiropā un jauno valstu rašanos daudzi uzskatīja tikai par pārejas parādību un domāja, ka Krievija un Vācija, pārvarot iekšējo vājumu, pieprasīs savu „leģitīmo” robežu restaurāciju. Vislabāk šo uzskatu izteic Savienotās Valstis savā Latvijas „de jure” atzīšanas rakstā: „ASV ir vienmēr uzsvērušas, ka krievu lietu juceklīgo stāvokli nevar izlietot kā iemeslu Krievijas territorijas atsavināšanai, un šis princips, šķiet, nav pārkāpts šobrīd atzīstot Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valdības, kuŗas nodibinājuši indigenie iedzīvotāji” (Latvju Enciklopēdija).

Mūsu dabīgā atbilde šādai nostājai varēja būt lielākas sadarbības radīšana jauno valstu starpā, lai tādējādi labāk spētu aizstāvēt savu izcīnīto neatkarību. Šādu uzskatu pārstāvēja pirmais Latvijas ārlietu ministrs Z.Meierovics. Viņš redzēja, ka Latvija viena pati nespēs savu neatkarību nosargāt un tāpēc meklēja atbalstu ne tikai pie Igaunijas un Lietuvas, bet arī Somijas un Polijas. Ar Igauniju un Lietuvu izvērtās sadarbība, kas solīja daudz. Visiem zināms militārais atbalsts, ko Latvijai sniedza Igaunija, bet mazāk dzirdēts par ļoti nepieciešamo 3 milj. Reichsmarku aizdevumu, ko saņēmām no Lietuvas. Šī nauda bija daļa no Vācijas aizdevuma Lietuvai, un Vācijas interesēs nekādā ziņā nebija, lai nauda nonāktu arī Latvijas rokās. Sadarbība bija ļoti dzīva arī kopējā diplomātiskā cīņā par mūsu valstu atzīšanu.

Bulduru konference bija šīs polītikas dabīgs turpinājums. Tur arī parakstīja ciešu polītiskas savienības līgumu Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas starpā, kas būtu radījis zināmu militāru pretspēku kā Vācijai tā Krievijai.

Bet vēl Bulduru konferences laikā, 1920. gada 9. oktobrī, poļu ģenerālis Želihovskis ar 2 divīzijām „sadumpojās”, pārgāja Lietuvas robežu un straujā triecienā ieņēma Viļņu un Lietuvas austrumu apgabalus. Tā atkal vienreiz emocionālā „bijušās varenības restaurēšana” bija guvusi pārsvaru pār saprāta un realitāšu polītiku.

Grūti novērtēt pat tagad šī notikuma tālās un traģiskās konsekvences. Poļu iebrukuma dēļ izjuka plānotā jauno valstu savienība, jo Lietuva nevēlējās nekādas attiecības ar Polijas valdību, kas agresiju atbalstīja. Somija, redzot savstarpējās nesaskaņas, ātri zaudēja interesi par saviem „aizjūras” kaimiņiem un pievērsās Skandināvijai. Šo Somijas nostāju būtībā nemainīja arī īslaicīgā sadarbības un atbalsta meklēšana austrumkarēļu sacelšanās laikā 1921. gadā.

Bet ne tikai savienības izjukšanu var pierakstīt uz Viļņas dēkas lēses; tā saindēja attiecības visu neatkarības laiku arī pašu Baltijas valstu, bet it sevišķi Latvijas un Lietuvas starpā, jo pēdējā nevarēja piedot Latvijai tās neitrālo nostāju šajā konfliktā. No otras puses varētu atzīmēt neelastīgo „bez Viļņas mēs nenorimsim” nostāju, kas raksturīga visai Lietuvas neatkarības laika polītikai un kas padarīja neiespējamu lietišķu domu izmainu.

Tā beidzot nekas cits neatlika, kā 1923. gadā noslēgt Latvijas-Igaunijas divsavienību. Skaidrības labad jāpiemin, ka šīs savienības mērķi bija visai aprobežoti: neprovocēta uzbrukuma gadījumā sniegt militāru palīdzību, savstarpējos strīdus kārtot Hāgas tiesā u.t.t. , un tie pa lielākai daļai palika arī neiedzīvināti. Šo divsavienību nevar uzskatīt par Baltijas federācijas pirmsākumu, jo abu valstu starpā neizdevās noslēgt pat muitas ūniju. Līgums izpaudās vairāk skaistās frāzēs nekā reālā sadarbībā.

Tālākā attīstība arvien vairāk rāda iespēju un intereses samazināšanos Baltijas vienības jautājumā. Meierovica nāve, viņa pēcteča orientēšanās citā virzienā un radikālā A. Voldemāra nākšana pie varas Lietuvā bija jauni triecieni šai idejai. Lietuvas ministru prezidentu A. Voldemāru Latvijas ārlietu ministrs Antons Balodis raksturojis kā tādu, „kas par mērķi uzstādījis lielu un varenu Lietuvu un kam nav nekādas intereses Baltijas valstu tuvākā sadarbībā”. Lietuvai un Latvijai bija tomēr daudz savstarpēju nenokārtotu jautājumu, un, lai spiestu Lietuvas valdību uz sarunām, Antons Balodis pacēla Liepājas-Romnas dzelzceļa jautājumu Tautu Savienībā. A. Voldemārs tomēr nebija ieinteresēts nekādā Latvijai pieņemamā nokārtojumā tā paša nelaimīgā Viļņas jautājuma dēļ. („... ja jūs gribat skatīties tāpat kā Lietuva, viss ir vienkārši, ja ne, mūsu ceļi šķirti” - L. Enc.).

Kad Voldemāru nomainīja Tubelis, sākās ievērojama tuvināšanās abu valstu starpā. 1934. gadā noslēdza sadarbības līgumu starp visām trim Baltijas valstīm, bet līgumam bija dažādas apakšklauzulas un noteikumi, kas tam laupīja efektivitāti un atstāja Lietuvu vienu savās grūtībās gan Klaipēdas, gan citos jautājumos. Jau ātri vien atklājās šī līguma bezvērtība arī citādā ziņā. Mēs bijām jau par daudz attālinājušies no Baltijas vienības idejas, kļuvuši par daudz pašapmierināti un pašpārliecināti. Kā gan lai citādi izskaidro latviešu valstsvīru izteicienus, ka „Latvijas brīvību nekas neapdraud”! Atmošanās no šī sapņa mums visiem zināma.

Un tālāk? Liela daļa trimdas latviešu, domājot par nākotni, vēl arvien tajā saskata tikai 1940. gada stāvokļa un mūsu neatkarības restaurēšanu. Tad, kad mēs atkal būsim savā neatkarīgajā Latvijā, viņi domā, tad varēsim sākt pārspriest Baltijas federācijas jautājumu, stīvēties ap to, visu laiku greizsirdīgi sargot savu suverenitāti un savās sirdīs nemaz šādu federāciju nevēloties. Ja tas notiktu, tad kādā dienā vārēsim konstatēt, ka Baltijas valstis atkal pazudušas no Eiropas kartes un ka gadiem esam cīnījušies par ideju, kas jau tagad ir pārdzīvota un novecojusi.

Kāpēc? Kāpēc šī ideja būtu novecojusi? Polijai pirms otra Pasaules kara bija 35 miljoni iedzīvotāju. Cik ilgi viņi spēja pretoties vācu un krievu uzbrukumam? Apmēram vienu mēnesi. Šis piemērs labi ilustrē, ka Baltijas polītiskās federācijas svars starp pasaules lielvalstīm būs tikpat nenozīmīgs kā atsevišķām Baltijas valstīm.

Bet kādēļ Skandināvijā bieži diskutē reģionālas saimnieciskas savienības iespējas un atrod šai idejai attaisnojumu? Vai tad Baltijā arī šādu savienību nevarētu radīt, vismaz kā pārejas formu uz Eiropas Savienotajām Valstīm?

Salīdzinot Baltijas un Skandināvijas saimniecisko struktūru mēs redzam, kādēļ tas nebūs iespējams. Kamēr Skandināvijā attiecīgo valstu saimniecības viena otru daudzās nozarēs papildina, tikmēr Baltijas valstis ir visas ar ļoti vienādu saimniecisko struktūru un attīstības iespējām, kas neglābjami novedīs pie spēcīgas savstarpējas konkurences. Tas bija arī viens no iemesliem, kādēļ neveiksmi cieta Igaunijas-Latvijas muitas ūnijas projekts.

Bez tam, apskatot lietu psīcholoģiski, varam paredzēt, ka Baltijas valstu federācijas nodibināšana būs ievērojami grūtāka procedūra nekā Baltijas tautu pievienošanās Eiropas federācijai. Kāpēc? Kamēr Baltijas valstu savienībā mēs greizsirdīgi raudzīsimies uz savu „tiesību un goda” aizstāvēšanu iepretim mūsu kaimiņiem un katru lielāku aktīvitāti no vienas tautas puses kvalificēsim kā „uzkundzēšanās” tieksmes, tikmēr Eiropā mēs pārstāvēsim viena reģiona polītiskās un saimnieciskās intereses un atrādīsimies vienās pozīcijās. Bet kāda tad vispār sadarbība Baltijas tautu starpā var būt?

Kāpēc gan 1923. un 1934. gada līgumi nedeva cerēto? Daļēji tāpēc, ka federācijas ideja nekad nebija populāra plašās tautas masās un cilvēki vispār neizprata iemeslus, kādēļ mums būtu jāsaistās šādā federācijā.

Eiropā ir zināmas tautu grupas, kas ar savu etnisko izcelsmi, vēsturi vai polītiskiem mērķiem ir ciešāk saistītas savā starpā nekā ar citām Eiropas tautām. Kā piemēru šeit varētu minēt Skandināviju, kur šo kopību var izmanīt uz katra soļa: izdod daudz kaimiņtautu rakstnieku darbus, skolās iepazīstina ne tikai ar šo tautu literātūras galvenajiem darbiem, bet, piemēram, Zviedrijā, arī ar dāņu un norvēģu valodas pamatiem. Arī skandināvu vēsturei ir prioritātes tiesības iepretim Eiropas un pasaules vēsturei un to apskata kopā ar savas zemes vēsturi. Pie tam šīs valstis nemaz nav domājušas saistīties kādā savstarpējā polītiskā federācijā.

Dabīgi, ka šādu grupu veido arī Baltijas tautas, bet, ja jautāsim caurmēra latvietim ar, teiksim, vidējo izglītību kādus elementārus faktus no mūsu kaimiņtautu vēstures, literātūras vai neatkarības laika, tad gandrīz vai ar 100% drošību varam teikt, ka uzrunātais paliks atbildi parādā, pat ja viņš būtu mācījies neatkarīgās Latvijas vai trimdas skolās. Kā jau minēts, pirms neatkarīgu Baltijas valstu nodibināšanās sevišķi latvieši un igauņi, bet arī leiši sajuta daudz lielāku kopību nekā neatkarības laikā. Mēs esam 20 gadus dzīvojuši viens otram blakus, viens par otru tuvāk neinteresēdamies. Jaunajiem latviešiem un igauņiem tagad sastopoties Zviedrijas augstskolās, sajūtama šī lielā plaisa. Vai tā nav traģēdija, ja dzirdam šo jauniešu starpā izplatīto teicienu, ka latviešiem un igauņiem Zviedrijā kopēja esot tikai zviedru valoda?

Tagad krievu okupācijā Baltijas tautas atkal atrodas līdzīgā stāvoklī kā pirms 1918. gada. Vai mēs atkārtosim neatkarības laika kļūdas?

Skaidrs, ka tuvākajiem kaimiņiem var izveidoties ne tikai labas attiecības, bet arī zināma „rīvēšanās”, parasti nenozīmīgu „prestiža jautājumu” un pārāk „nacionālas” nostājas dēļ. Daudzi vēl atceras sporta sacīkstes ar mūsu kaimiņiem, kas pa laikam izvērtās „nacionālās” demonstrācijās ar visu, uz ko masu psīchōzes pārņemti cilvēki ir spējīgi. Sevišķi nepatīkama izvērtās Eiropas basketbola meistarsacīkšu finālspēle 1939. gadā Kauņā, kur daži „Lietuvas goda” aizstāvētāji pārāk novērsās no sportā pieņemtiem likumiem. Bet ir skaidrs, ka šādu sīku prestiža jautājumu dēļ nevaram vainot visu leišu tautu vai arī upurēt sadarbības un saprašanās domu. Neļausim jūtām aizmiglot sev acis, centīsimies saskatīt lietu pareizās proporcijas. Varam jau minēt arī ko pozitīvu, piemēram Latvijas armijas delegācijas viesošanos Kauņā. Mājās braucot, latviešu virsnieki bija sprieduši, ka ar tādu draudzību, sirsnību, prieku un laipnību latvieši diezin vai būtu varējuši leišus Rīgā uzņemt.

Ja nu liktenis reiz mums nolēmis dzīvot kaimiņos, mums jācenšas vienam otru pazīt un saprast. Par vāciešiem un angļiem mēs viegli varam uzzināt, ko vēlamies − atliek tikai ķerties pie attiecīgās literātūras, bet kur lai mēs ņemam šādu literātūru par mūsu kaimiņiem? Latviešu rakstos atrodamās ziņas ir, diemžēl, ļoti fragmentāras un nepilnīgas, un tas, ko mums mācīja skolā, ir nožēlojams nieks. Neesam vēl atbrīvojušies no uzskatiem, ka mūsu kaimiņi mums ir tikpat tuvi vai tāli kā jebkurai citai Eiropas tautai.

Baltijas Pētīšanas Institūta izdevumā „Commentationes Balticae” varēja lasīt plašu rakstu par leišu tautas dziesmām, ar ko derētu iepazīties katram jaunietim, kas interesējas par latviešu literātūru un folkloru. Jābrīnās, kā vispār var apskatīt latviešu dainas, tik minimāli izmantojot plašo salīdzināšanas materiālu, ko mums dod leišu dainas. Ar to būtu vispār atvieglināta daudzu jautājumu izpratne un iegūtās zināšanas būtu daudz pilnīgākas. Un kaimiņtautu literātūra? Mūsu apgādi tagad izdod virkni dažādu „bestselleru”, kuŗus bez grūtībām varam izlasīt angļu vai vācu valodās un kuŗu literārā vērtība ne katrreiz ir tiešā proporcijā ar tirāžas lielumu. Bet, ja atskaitām dažus igauņu rakstnieku darbus, tad kaimiņtautu literātūra mums ir pilnīgi nepazīstama, jo, diemžēl, arī Eiropā tā netiek tulkota. Un vai latviešu valodā ir kāds plašāks darbs par kaimiņtautu, sevišķi leišu un senprūšu vēsturi? Vai mums ir kāda latviešu-leišu vārdnīca? Tai būtu liela nozīme ne tikai valodnieku rokās vien.

Bet − mēs runājam šeit par tuvāku iepazīšanos un izpratni Baltijas tautu starpā, literātūras tulkošanu, vārdnīcām u.t.t. Vai tiešām mums būtu jāizšķiež savi spēki tagad tādos pasākumos, ja liela daļa ārzemēs dzīvojošās latviešu jaunatnes vispār neprot pienācīgi latviešu valodu? Un ja vispārīgi mācāmies kādu svešvalodu vai iepazīstamies ar kādas svešas tautas vēsturi un literātūru, vai tad prioritāte nebūtu dodama lielajām kultūras tautām iepretī mūsu nenozīmīgajiem kaimiņiem, sevišķi vēl tagadējā atomu un rakešu laikmetā, kad attālumi uz zemes arvien vairāk sarūk?

Šāds uzskats, kas pa laikam dzirdams ne tikai jaunajā paaudzē vien, ir raksturīgs ilgās trimdas veidojums. Neapšaubot, ka šis uzskats varētu būt derīgs un piemērojams atsevišķiem indivīdiem kaut kur pasaulē, gribētos tomēr norādīt, ka šie atsevišķie indivīdi nekādā ziņā nevar reprezentēt latviešu tautu, pat ne kādu ievērojamāku tās daļu, jo ārpus Latvijas mēs, diemžēl, nedzīvojam ne kādā lielā latviešu kolonijā, ne pat vienas valsts vai kontinenta robežās. Un šajā sakarā sevišķi

jāuzsveŗ, ka latviešu tautas dzīves vieta ir ne Afrikā, ne Āzijā, ne Amerikā, bet gan Austrumeiropā, un kamēr vien mūsu tauta pastāvēs, tās kaimiņi, draugi un tiešākie sabiedrotie vienmēr būs igauņi un leiši, vienalga, vai mēs dzīvojam atomu, rakešu vai starpplanētu lidojumu laikmetā, vienalga, kādas varas arī valdītu pasaulē, un vienalga, kāds arī izskatītos Eiropas polītiskais iedalījums. Viņi ir un vienmēr būs mūsu pirmie sabiedrotie, un, lai šī draudzība nostiprinātos un iesakņotos tautas apziņā, mums ir jāpazīst un jācenšas saprast mūsu kaimiņi. Tas ir vistiešākās latviešu tautas interesēs − tautas, pēc kuŗas interesēm mums jāvadās un nevis pēc to zemju vai tautu, kur mēs, sagadīšanās dēļ, dzīvojam.

Mums, kas gribam celt labāku Latviju un veidot tādu Eiropu, kur visām tautām brīvība un sava vieta, mums jābūt skaidrībā par to, ka līdzšinējie tuvināšanās pasākumi ir daudz, daudz par vājiem un nenozīmīgiem. Informācija, laba informācija par mūsu kaimiņu dzīvi, problēmām, polītiskiem jautājumiem, literātūru, vēsturi u.t.t. jādara pieejama ikvienam latvietim. Ir jādiskutē par mūsu savstarpējam problēmām, jāmēģina tās atrisināt, jārada kopības apziņa. Un tas būtu darāms tūlīt, jau šodien un nevis „tad, kad mēs atgriezīsimies brīvajā, dzimtenē” vai „tad, kad būs satriekta komūnistu tirannija”. Tad, kad Eiropa būs brīva, tad šīs iegūtās zināšanas būs jāliek lietā un nevis tikai jāmeklē grāmatu plauktos. Un kāpēc mēs, jaunie baltieši, nevarētu šeit būt par paraugu? Kāpēc mēs nevarētu savos izdevumos iztirzāt savstarpējas problēmas, kāpēc mēs nevarētu iepazīties ar mūsu kaimiņu valodu pamatiem, kaut vai tikai ortogrāfijas īpatnībām? Jeb vai mēs atkal teiksim, ka vienīgais, kas mūs vieno, ir zviedru, resp. angļu valoda?

Neviens jau nebūs spiests iepazīties ar kaut ko, ko viņš nevēlas. Šo informāciju neuzspiedīs tiem, kas nav varējuši apgūt elementāras latviešu un vēstures zināšanas. Bet tiem, kas interesējas par Baltijas un Eiropas problēmām, tā būs neatvietojama.

Bet vai tad jau nepastāv liela kopības sajūta baltiešu starpā? Vai šī nebūs „laušanās vaļējās durvīs”?

Kāds latviešu students Šveicē sarunā ar savu šveiciešu draugu izmeta: „Tie franči,” ar ko viņš bija domājis apzīmēt Šveices franču tautības iedzīvotājus. Viņa draugs tūlīt izlaboja: „Jūs domājat franciski runājošos šveiciešus.”

Ja nu mēs − tu un es − nonāktu līdzīgā situācijā, vai mēs bez apdomāšanās teiktu − jūs domājat igauniski runājošos baltiešus? Nē − ne tikai mums, bet visiem eiropiešiem vēl noejams tāls un grūts ceļš, kas prasīs daudz iecietības, piekāpšanās, kompromisu un tolerances līdz mēs sasniegsim šo stāvokli.

Neaizmirsīsim, ka Eiropas nākotne neatrodas tikai polītiķu un valstsvīru rokās. Tās pamati meklējami Eiropas skolās un universitātēs. Tikai tur varēs radīt savstarpēju toleranci un cieņu Eiropas tautu starpā.

 

Agnis Balodis

 

Jaunā Gaita turpmāk regulāri rīkos simpozijus. 15.J.G. izdevumā būs pirmais − par preses brīvību. Simpozijs ir diskusija, kuŗā speciālistu grupa izsaka savas domas sniedz informāciju, faktus utt. par vienu noteiktu jautājumu.