JG14: Richards Rīdzinieks. Laimes brīži

Kad bataljons divi dienas atpakaļ bija ieradies atstātajā Birkenvaldes miestā, nevienam pat prātā nebija ienācis, ka dzīve sestā kaŗa gada frontē varētu būt ari mierīgi harmoniska un skaista. Mūžīgajā bēgšanā un ielenkumu kaujās izplūkātie karotāji tādai iespējai ticēja vēl mazāk nekā vācu slepeno ieroču baumām.

Bataljona vadība ar vezumniekiem apmetās pašā miestā, un strēlnieku rotas izmetināja pa zemnieku mājām, apmēram divus līdz četrus kilometrus uz krievu pusi. Šis mājas, savā ģeografiskajā sakarībā veidoja kaut kādu frontes līniju, kas pastāvēja no atsevišķām patšauteņu un strēlnieku bedrēm. Krievus manīja maz, tikai pie otras rotas. Citur - labi ja dzirdēja mežā lamājoties.

Neskatoties uz silto laiku, sniegs vēl turējās, un tas bija labi, jo tumsā posteņiem bija vieglāk ko saredzēt.

Stābs sāka atgūt savu spožumu. Ārējā disciplīna atgriezās - vēl aizvakar tik flegmatiskie vezumnieki, ieraugot adjutantu, pieņēma pamatstāju. Kaut visai apkārtnei jau reizi bija pāri gājuši krievi, labumu pietika visiem, kas vien nebija par slinku.

3. rotai Vedzinska sētā ir labi. Dienas (vai tā bija piektdiena, pirmdiena vai svētdiena, kas to zināja) ainava: Vedzinska goda istabā grīda noklāta salmiem. Vienā stūrī guļ četri neizģērbti viri: Salna, Hāzenfūss, Popovs un Birze - pagājušās nakts posteņi. Māja sakurināta karsta jo karsta. Vīri guļ, sarāvuši segas uz augšu, redzamas tikai kājas dažāda skrandainuma zeķēs. Pie galda, uz kura mētājas izdegušas zābaksmēra bundžām līdzīgās sveces, sēž Bērziņš un, kreklu novilcis, savā nodabā kauj utis. Sēž ari Ivanovs, šķirstīdams Vedzinska ģimenes albumu: Vedzinska vecāki, Vedzinskis, daiļūsaini piepūties pirmā kaŗa uniformā, Vedzinsku laulības, Vedzinski ar bērniem, trīs jauni Vedzinski šī kaŗa tērpos.

Pagalmā rotas darbīgākie vīri pašreiz svilina Vedzinska cūku. Kurina uguni un darbojas, kreklos izmetušies, ar nokaitētām laidara eņģēm un ūdens spaiņiem. Ap cūku un vīriem ir salmi un izspārdīts sniegs. Ir pašķidra migla, un saule spīd mierīgajā dūmakā.

Vienīgi Vanags ir nelaimīgs. Viņš stāv, atspiedies pret ratnīcas stūri, un tukšu skatu lūkojas vistās, kas kašājās salmos. Vanags ir rotas pavārs. Patiesībā tikai vārda pēc, jo viņš vāra tikai rotniekam. Un šodien rotnieks ir pārlieku negants: Vanags neprotot gatavot mērci, Vanags esot tikai pārpratuma pavārs, un diez ko visu. Viss tas tik nepareizi! Vanagam Krievijā bija pašam sava lauka virtuve tad, kad rotnieks vēl sēdēja kaut kādā Rīgas kantorī un kad rotas komandēja īsti virsnieki, nevis kaut kādi studēti virsnieku vietnieki! Mērce! Kāds bija rotnieks pie Landekas un Flēderbornas? Notrūcies kā trusīts! Mērce!

Rotnieks guļ, atlaidies Vedzinska laulības gultā. No vistas cepeša viņam laiku pa laikam nāk taukas apcepuma garžas atraugas. Nav labi tik daudz ēst, bet, ja māga tur, tad ir tāda dzīvnieciska pieēšanās laimes sajūta. Skrienot vai bēgot būtu grūti, bet tagad ir labi. Ziņnesis Spārītis ir labs zēns - drošs un vienmēr pie rokas. Bet Vanags gan ir tenters. Neveikls un gauss! Mērces un garžvielas ir puse no laba ēdiena. Rotnieks skatās uz savām biezās vilnas zeķēs ģērbtajām kājām. Derētu vēl kāds pārītis. Ivanovs liekas inteliģents - vajadzētu apmainīt ar Vanagu. Būtu ar ko aprunāties un vakaros uzspēlēt kārtis. Gan jau to vārīšanu aptiks. Spēcīga atrauga iesit rotnieka nāsīs kuņģa sulu, un viņš sāk centīgi rīt siekalas, lai atbrīvotos no sūrkstēšanas deguna dobumā.

Stābā valda miers. Bataljona komandieris, vecs lielā kaŗa virsnieks, izlaidis ziņu, lai zēni atpūšoties un krājot spēku nākamo dienu grūtībām. Naktī dežūranti, un pendeļu posteņiem jāapstaigā miests. Stāba sardzē vezumnieki.

Rakstvedis Lībergs iet uz vezumnieku māju. Naglotie zābaki neskan, jo, kaut samīdīts, sniegs visu dara mīkstu un vilnainu. Metas krēsla. Mazie nameļi izskatās pret debesīm tumši un spokaini. Tukši nami biedē vairāk nekā apdzīvoti. Cilvēki, lai cik ļauni un sveši, savos mitekļos ir miermīlīgi un aizpilda neredzamo, nezināmo.

Lībergs domā par laikmetu - drausmīgu, nežēlīgu; par dzimtenes, kultūras, skaistuma bojā eju. (Kabatā viņam ir mazs krājums Misē dzeju. Ne jau viņš tās lasa, pārāk maz prot franciski, bet pievāca tad, kad citi laupīja nekam nederīgus galda pulksteņus. Pacēla dubļos iemītu dārgakmeni. )

Viņš atceras savu draugu, Priežu Rolandu, par kuŗu zināms, ka tas kritis, lecot pa logu no ielenktas mājas.

Trosa vīri iekārtojušies bijušā bērnu namā. Zirgi ar visiem pajūgiem blakus mājas noliktavā. Guļvietām savilkti pēļi, kaktos saslietas šautenes. Siņickis un Kārkliņš pašreiz kurina skaistu podiņu krāsni ar bērnu klucīšiem. To ir liela kaudze visraibākajās krāsās, ar un bez burtiem. Virtuvē Ricāns cep pankūkas. Ricāns no dabas ir piesardzīgs, nekad bez vajadzības degunu briesmās nebāzīs. Bet, kad Jastrovas atstāšanas beigās vezumu vīri kāvās savā starpā ar pātagām, lai ātrāk tiktu ārā no briesmām, un krievi jau bija pie baznīcas, tad Ricāns mierīgs, gandrīz vai apgarots cepa pankūkas. Ja kāds nobīlī saka: visam beigas, tad Ricāns paskaidro, ka kaut kā jau pārdzīvos. Neliela auguma, pasīks, viņš pašreiz pie sevis dūc: "Gar jūras zeltmirdzošo krastu." Blakus stāv Vīķis ar šķīvi, lai dabūtu savu tiesu īstā biezuma brūni apcepušu pankūku. Istabā uz galda saliktas burkas ar Birkenvaldes saimnieču konservētiem augļiem un tumšas, puspilnas bišu kāres - zēni bērnu nama pagalmā uzlauzuši bišu stropus. Lībergs izstāsta par sardzēm un jautā pēc sāls. Tiek cienāts, ēd pankūkas, mērcēdams cukurā, un klausās, ka Siņickis stāsta, lielajā pārtikas veikalā pie baznīcas viss esot izlaupīts; palikuši tikai makaroni, krustnagliņas, pudiņa pulveris un sāls. Dzīvokļu pieliekamajos kambaros daudz vairāk no visa kā. Lībergs klausās, pa brīdim pārtraukdams ēšanu, lai piedzertu aukstu kafiju vai noslaucītu taukaino muti piedurknē. Uzēdām iztukšo ķiršu burku. Vezumnieki taisās uz palikšanu - piestumj Lībergam puķainu zupas terīni, kur spļaut kauliņus. Klucīši kuŗas, garo kalstošās drēbes. Ricāns vēl cep, tagad dūcot citu meldiņu.

Ārā kļuvis tumšāks un vēsāks. Lībergs, padusē turot sāls tūtu, atkal iet gar tukšajām mājām. Kāds gan miests bija agrāk? Pavasaris miera laikā? Skolas bērni, žīdu veikalnieki, laucinieku pajūgi, kaimiņu sievu tenkošana uz ielu stūriem ar groziņiem rokā; kārtībnieks, kas pūlas izskatīties cienīgs, reprezentējot valsts varu; mazpilsētas pārīši, kārīgi aprunāti. Tagad krēslā pelēkais sniegs un atstātie nameļi, tukši un bīstami kā žurku alas.

Stābā vīri gatavojas naktsmieram. Bataljona komandieris, padzēris tēju, jau guļ. Telefonists Grieze kā pirmais ieņēmis vietu pie aparāta. Adjutants, kas labprāt vēl ko būtu iesācis, izpriecu trūkuma dēļ raksta pazīstamai meitenei uz Drēzdeni. Lībergs apmeties otrā stāvā kopā ar telefonistiem. Arī šeit savilkti pēļi. Viņš staipās, žāvājas un sāk atģērbties. Nav tikai, kur uzlikt drēbes. Taču vēders ir smags, un Lībergs krēsla meklēt par slinku. Viņš noliek drēbes glītā kaudzītē uz grīdas, abus zābakus blakus. Pie sienas galvgalī šautene un divas rokas granātas - Lībergs ir ideālists. Tad apakšbiksēs un kreklā pēļos. Kaklā uzkārtais maciņš ar karavīra numuru - suņa numuru traucē; viņš to izvelk virs krekla. Kāda sajūta! Pēlis mīksts un maigs glaužas pie vaiga, kā mātes pieskāriens modinot. Sajust sevi - liekas, ka ādas nervi labpatikā kutētu. Blakus vaļēju muti šņāc Sliede. Lai laime kavētos ilgāk, Lībergs pievēršas sapņošanai. Viņš ir tūrists Parīzē. Pilsētā ar Eifeļa torni un Dievmātes katedrāli. Viņš ir tīri, glīti ģērbies, ar foto kameru plecā un mūzeju katalogiem rokā. Neskaitāmie auto virmo, ietnes pilnas priecīgu, elegantu ļaužu. Viņš ir viens no tiem. Viens no tiem... Domas sāk ķerties, viņš mēģina vēl miegam izrauties, taču tālāk kā - viņš ir starp tiem un viens no tiem, Lībergs netiek. Viss izgaist saldā miegā, kas apņem visu.

Arī citi iet gulēt. Adjutants mokās ap domu formulējumiem, pūlas labāk un smalkāk izteikties. Pie sevišķi grūtām problēmām viņš plūkā mazo ūsiņu. Ar sevi viņš ir apmierināts: leitnants, kādam leitnantam jāizskatās. Arī balsij īstais tonis. Derētu pie formas kāds ordenis, bet gan jau dabūs. Tikai tie teikumi! Daudz vieglāk ir dudināt pie auss un smaidīt īstos brīžos. Cik labi būtu tagad kādu meitēnu paķircināt. Ja tiktu atvaļinājumā... Meitenītis jau nav viņu kā leitnantu redzējis. Vienalga - vēstule gatava. Adjutants parakstās lieliem burtiem beidzamajā puspierakstītajā lapaspusē. Lai meitēnam pieturas domas.

Nodevis vēstuli Griezem, lai to nosūta ar nākamo pastu, adjutants vēlreiz dodas apskatīt telpas. Visos stūros krāc, nomodā tikai Grieze un Vaģis. Vaģis kvern pie sveces - viņa uzdevums celt nākamo sardzes maiņu. Adjutants paveŗ durvis uz ielu, no āra iesitas aukstais ziemas gaiss, kas šķiet vēl aukstāks pret pārkurināto telpu tveici. Adjutants salstot savelkas, tomēr paklausās - gaisā viss klusu. Nedzird ne suni rejam, ne artilērijas dunoņu. Pie mājas stūŗa dreb postenis - vezumnieks. Pamalē pa kreisi vāja gaismas blāzma: deg kādas mājas. Adjutants aizveŗ durvis. No vecā istabas skan pilntonīga, griezīga krākšana. Adjutants iet savā istabā. Taustīdamies meklē sveci, aizdedzina. Blāvā gaismele raustās - laikam no loga velk. Adjutants skaistā kustībā noņem vidus jostu ar pistoles maksti un pakaŗ uz gleznas ieloga stūŗa. Gleznā apstarots Jēzus, paceltām rokām svētījot aitu baru. Šeit dzīvojuši turīgi ļaudis. Gleznas, aizkari, grezna griestu lampa. Gulta jocīga - taisīta no balti krāsotām metalla caurulēm; gultas galu stūros tādas spīdīgas bumbas. Bet pēlis ir pēlis. Nabadzīgi augušais adjutants visu greznību skata ar īdzīgu naidu. Ne skaudību, bet drīzāk nicināšanu. Lūk, jūs mēsli, bet šeit es, vingrais un smukais Rīgas puika! Adjutants noliek sveci uz naktsgaldiņa, blakus sērkociņus, paciņu cigarešu, tad, nopūtis sveci, apņēmīgi ieveļas pēlī. Kad iekustinātā gulta beidz čīkstēt, adjutants ir aizmidzis.

3. rotā, Vedzinska sētā valda miers. No visām telpām skan krākšana. Daža krāciens atgādina divvīru zāģa pirmos vilcienus pār baļķi, kas, izpūšot gaisu, pāriet svilpiena lokā. Uz galda lielajā istabā, kur dienā Bērziņš kāva utis, stāv liela bļoda ar vārītu gaļu. Pie sveces sēž Ivanovs, atbalstījis galvu delnā. Niecīgā liesma atspoguļojas viņa dzeltenajos, izpūrušajos matos. Blakus Vanaga kabatas pulkstenis - katrai maiņai divas stundas.

Ārā uz sniega paugura pie patšautenes guļ Hāzenfūss un Ciris. Ciris ir melns kā čigāns, biedri viņu bieži āzē un jautā, vai šā tēvs latviski arī esot pratis. Tas, protams, nieki, jo vecais Ciris bija tāds pat melnīgsnējs. Diez, ko vecais dara, palika Vidzemē. Kas tur pie tāda laidara ko pieķerties. Tāpat krievi noņems. Aizsūtīs vēl pašu uz Sibiriju.

Hāzenfūss mēģina tumsā apskatīt patšauteni. Lenta pa kreisi izskatās kā nenoteiktas kontūras čūska. Dienā šķiet kā krelles - misiņa čaulītes spīdīgi zilganmelnajos ietvaros. Priekšā ir sniega klajums, tālāk mežs. Krievi te varētu pienākt, cik tuvu vien gribētu: no meža līdz patšautenei te tikai pārsimt metru: pauguraini, labi pielīšanai. Vēl pusstundu jāsalst, un visos stūŗos niez. Ir pietiekami auksts, lai saltu, un ir pietiekami silts, lai utis ložņātu. Debesis ir apmākušās, skatam grūti atšķirt meža melnumu no vispārējās tumsas. Bedrē ir neērti, kaut tā pielikta salmiem.

Cirim ir garlaicīgi, viņš grib ko laipnu pateikt: "Zaķukāja, ko tu tagad teiktu par pusstopu?"

Hāzenfūss: "Hā." Pēc brīža; "Par nāvi jau nebūtu." Un vēl pēc brīža: "Stāsta, ka drīz pienākšot kantīne."

Hāzenfūss pēti pulksteni, piebāzis pie acīm. Dažādi grozās, it kā meklēdams kādu gaismas avotu. Beidzot: "Div - desmit - astoņas minūtes."

Hāzenfūss: "Ja fronte nostiprinātos, tad gan būtu zelta dzīve. Dotu kārtīgi ēst, sanāktu atvaļinājumi, varbūt mēs pat tiktu uz Kurzemi..."

Ciris: "Jā. Un zinātu arī, kas tev pa labi, kas pa kreisi, un vaņkas būtu tikai vienā - " ... Ciris saraujas, nebeidzis teikumu, un saspriegts klausās. Ari Hāzenfūss sastingst, nemainot uz muguras gulošo stāvokli. Knakšķim, kas iztraucēja Ciri, turpinājuma nav. Abi vīri klusi apgriežas šaušanas stāvoklī. Acis mēģina izdurties cauri tumsai. Hāzenfūsam brīdi liekas, ka viņš ko redzētu kustoties: "Lūk, tur pa kreisi," viņš čukst bez balss. Bet tumsa tikai ņirb, un acu priekšā dejo kā tūkstoš mazu plankumu. Pārsprindzinātajai dzirdei pat biedra smaguma centra pārvietošana šķiet kā troksnis. Tad priekšlaukā atskan šļūcoša skaņa, Hāzenfūss spiež plecu patšautenes laidē un turpina acīm urbties ņirbošajā pelēkumā. Šļūcošo skaņu var izšķirt aizvien skaidrāk. Tad kaut kur tālu pa kreisi, apmēram 2. rotas rajonā, iespurks patšautene. Vācu. Ciris, kas tur lentu, piegrūž Hāzenfūsam pie sāniem: "Uzlaid kādu kārtu ! " Tas drusku pagriežas un atbild: "Vēl mazliet pagaidīsim... " Šļūkšana tuvojas, un sirdis bungo savu ritmu. Tuvāk. Tuvāk. Hāzenfūss čukst; "Drošības pēc uzsauc, un tad es šaušu. "

Aiz tuvākā sniega plāceņa, metrus divdesmit piecus, kāds sāk muldēt vāciski.

Hāzenfūss turpina blenzt tumsā, un, seju nepagriezis, skaidro Cirim: "Ja viņš fricis, tad pasaki, ka mēs letiņi, citādi var vēl pārprast... Lai nāk šurp."

Acumirkļa klusums, tad redzams melnums, kas gāzelēdamies tuvojas un izveidojas par siluetu gaisā paceltām rokām. Hāzenfūss tur stobru uz nācēja pusi, un, kad tas pienācis uz soļiem sešiem, izgrūž: "Stop!" Stāvs apstājas un sāk kaut ko vāciski stāstīt. Hāzenfūss nesaprot neko, Ciris uztveŗ tikai pa vārdam: russen, kamerad, kamerad, bet viss pārējais saplūst nesaprotamajās rīkles skaņās. Ciris, kas tagad arī tur šauteni pret ausainā cepurē tērpto runātāju, saņemas: "Nicht viel verstehen. Langsam." Vācietis skatās stobros un, izpalīdzoties rokām, Stāsta atkal. Abi latvieši sāk saprast, ka viņš nāk no krievu aizmugures un ka viņam kamerāds mežā. Ciris izskaidro, lai sauc šurp. Vācietis nosvelpjas. Hāzenfūss aizdomīgs skatās svilpējā, kas nolaidis paceltās rokas. Krievu cepure, vaļenki.

Atklibo mežā bijušais kamerāds. Drusku sīkāks, galvu satinis lupatās. Pirmais vācietis sāk skaidrot otram, līdz abi apsēžas stobru priekšā, kaut Ciris domā, ka viens varētu viņus aizvest uz rotas komandpunktu. Bet Hāzenfūss nocērt: "Lai tik tup. Drošs paliek drošs. " Tad, kā atvainodamies: "Tūlīt jau nāks maiņa. "

Vāciešiem ierodoties, Vedzinska mājā sākas dzīvība. Modina rotnieku, modina Bērziņu, kas prot vāciski. Pirmais fricis sveces gaismā izskatās vēl baigāks - noaudzis, melnu bārdu, krievu vatētajā jakā. Enerģisks, vareni skaidro samiegojušamies rotniekam. Otrs, jauns puika, smēķē iedoto papirosu un skaidro ziņkārīgajiem:

"Liels ielenkums. Ap divdesmit tūkstošu. Turējāmies. Esmu demobilizēts, " viņš rāda uz kājām, "amputēti kāju pirksti, nosaldēju Igaunijā. Vadīju grāvju rakšanu. Beigās dabūju ieroci, atkal iekļuvu kaujas vienībā. Krieviem bija artilērija, viņi nāca ar tankiem un lidmašīnām. Tad aizlaidās ģenerālis. Vēl turējāmies. Tad izklīdām. Mēs bijām septiņi. Vienu nakti gulējām atstātā šķūnī, Ivans pielika pie pakša uguni, mēs izlauzām jumtu un pa otru pusi zemē. Dažus apšāva. Beidzot palikām vieni ar Kēleru, "viņš parāda ar galvu uz rotnieka istabas pusi, kur pašreiz notiek ziņošana.

Nomodā esošie bāžas vācietēnam virsū ar tabaku, papirosiem, bet viņš ar nevarīgu, gandrīz nemanāmu smaidu atvairās un atkārto: "Gulēt, gulēt ... " Atkrīt salmos un aizmieg. Blakus pavērtajai plaukstai guļ izkritusi maizes šķēle. Birze pārsedz viņam segu: "Nabaga puika ! " - "Labi, ka mums tagad tik mierīgi. " - "Nepiesauc velnu."

No rotnieka istabas nāk pirmais vācietis, skaļi runādams. Viņš ies uz bataljonu ziņot. Dienests ir dienests, un šņabis ir šņabis. Ivanovs iet līdzi līdz krustcelēm parādīt ceļu. Uzmodinātie liekas atkal blakus gulošajiem. Hāzenfūss un Ciris ir jau labu laiku aizmiguši.

Ivanovs nāk no ceļa rādīšanas. Rīts vēl tālu, mājas tik klusas. Būtu būdā suns, liktos, ka pasaulē ir miers.

Pagalma postenis ir Broks. Lai noslēptu gaismu, pašreiz iegājis ratnīcā uzpīpēt. Viņam ir paštaisīta pīpe; neko skaista nav, bet vēl no Latvijas koka.

Broks, kūpošo pīpi rokā turēdams, izskrien pagalmā. Atkal šāvieni. Vairāki. Miesta pusē. Tad klusums. Broks skrien istabā: "Ivanov, pie bataljona šauj!"

Broka saucienu dzird arī citi. Bērziņš skrien par jaunu modināt rotnieku. Kaprālis Zieds, nosvērts vīrs, uzslienas un līdz ar Ivanovu iet pakaļ Brokam, kas atkal izskrējis pagalmā. Mēģina ko saklausīt. Traucē durvju virināšana, jo ārā klausīties viens pakaļ otram nāk citi. Miesta pusē dzird klaigas. Broks domājas sadzirdējis krieviskas lamas, bet tas jau neko neizsaka.

Tad: soļu dipoņa un - parādās Kēlers. Aizelsies nespēj lāga parunāt, skaidrodams rāda asiņainu roku: "Russen ... Voll mit Russen...

Rotnieks sāk rīkoties plātīgām kustībām: novieto stratēģiski abas brīvās patšautenes, aizsūta Spārīti paskaidrot varbūtējo situāciju posteņiem, norīko Ziedu ar četriem vīriem izlūkos uz miestu.

Hāzenfūss, nikns par izputināto miegu, šauteni vienā rokā, ar otru ķeŗ aukstajā vārītās gaļas bļodā. Popovs, kam paputējis sniega pārvalks, rauj nost baltos logu aizkarus, un ar pūlēm izplēsis vidū caurumu galvai, jož uzkabi pār savādo tuniku. Kad rotnieks atgriežas istabā nogaidīt tālāko notikumu norisi, viņš redz tikai gulošo vācu puiku, vientuļo sveci un aizkaru skrandas pie loga. Ivanovs virtuvē pārsien otra vācieša sašauto delnu.

Lībergs grozījās sapņos, jo pankūkām piestampātā māga spieda. Bars vīru viņu turēja pie rokām, un viņš mēģināja atbrīvoties. Bija liela, liela upe, un tajā viņi cīnīdamies iekrita. Ūdens straumē viņam laimējās tikt vaļā un ar lielu, baiļu pilnu piespiešanos viņš izrāpās slidenajā krastā. Skrēja un skrēja gar krastu. Vajātāji nāca arvien tuvāk. Pirmais bija liels mongolis kailu ķermeņa virsdaļu, rokā vicinot līku nazi. Roku izstiepjot, asmeņa gals jau dūrās Līberga mugurā. Brīdī, kad vajadzēja nākt dūrienam, rakstvedis uztrūkās.

Biedru krācieni šķita labi un jauki - šausmas lēnām noplaka. Lībergs bija nosvīdis, un pēlis likās pārāk tveicējošs un smags. Uzrausies sēdus, viņš mēģināja saskatīt pulksteni: pusviens.

Un tad? Tad nama ārpusē atskanēja kliedziens krieviski: "Ruki verch!" Šāviens, vēl viens. Kaut kur drusku tālāk vēl.

Sekundes simtdaļā Līberga smadzenēs rodas atziņa: mierīgā atpūta ir bijusi tikai slazds. Visam beigas. Beigas!

Satvēris pagalvī nolikto rokas granātu, viņš falsetā iebrēcas: "Kriiievi!" - un metas logā, ar brīvo roku noraujot priekšā uzkārto segu. Stikli plīst, dzirdams kritiens, kāds sten, stikla šķembas šķindēdamas birst uz grīdas.

Tumšajā istabā no izsistā loga līdz ar vājo gaismu ieplūst aukstums. Pusizģērbtie vīri taustās pēc ieročiem, klūp viens pār otru. Ātrāk reaģējošie jau ir pie loga.

Lībergs gandrīz nesajūt kritienu. Viņš tup sniegā un klausās. Klusums. Arī acis neko neredz kustamies. Basās kājas sāk sūrstēt, un pa roku kaut kas tek.

Adjutants, uzrāvis bikses un zābakus, skrien lejā pa kāpnēm, saduroties ar Griezi. Tas čukst: "Ārā šāva ... kliedza krieviski ... pie telefonistiem izbira logs... "

Apkārt adjutantam drūzmējas iztraucētie. Viņš ir saīdzis par baiļu pilno apjukumu. Sāniski piespiežas sienai un, turot pistoli šaušanas gatavībā, uzmanīgi atgrūž āra durvis.

Sākas skaidrošanās. Jā, lūk, pa ceļu nācis krievs. Siņickis uzsaucis, lai stāv. Krievs bēdzis, un Siņickis šāvis. No visām telpām nāk klausītāji. Tad Šāvuši arī tālāk miestā.

Gar otru mājas stūri nāk Lībergs; nosmērējies asinīm, apakšbiksēs, basām kājām, drebošs, ar rokas granātu rokā.

Otrā dienā abi vācieši devās tālāk uz aizmuguri. Par nakts notikumiem zobojās vēl ilgu laiku. Siņickis tika cauri ar rājienu, bet par Lībergu smējās ilgi. Pārējie šāvēji bija bijuši pendeļu posteņi.

Birkenvaldes idille turpinājās veselu nedēļu. 3. rotu gan pārcēla uz bataljona kreiso spārnu, kur, diemžēl, nebija māju. Vīri dabūja uzcelt zemnīcas. Vienu no tām izgreznoja ar no miesta atnestu sienas pulksteni, kas katru pus un veselu stundu melodiski ziņoja pareizu laiku. Zemnīcas stūrī stāvēja muca ar rīsiem. Pozīcijas priekšā bija grava un tajā dažreiz posteņi ar patšautenēm šāva klaiņojošas zosis. Izlūkos gan neviens negāja, kaut par gūstekni tika solīts dzelzskrusts un divi pusstopi.

Ivanovs palika pie Cirfelzas upītes, Spārītis un Vanags krita pie Kaminas, un Ciris nomira pēc Neugammas un Cēdelgemas gūsta Lībekā ar zarnu diloni. Hāzenfūsam tagad Edmontonā Kanadā ir sava būvfirma, Lībergs ir ārsts Austrālijā. Adjutants ir Amerikā. Par pārējiem nav zināms - 3. rota ir izkaisīta pa pasaules malu malām. Taču dzīvajiem Birkenvaldes laiks ir atmiņu laimes brīži. Un labais joks ar Lībergu - basām kājām, apakšbiksēs sniegā no otra stāva!

MEITENEI

Patīk man
Seja tava.
Tavas lūpas, Tavas rokas,
Tava miesa;
Tad, kad tā
Silta, mīļa, maiga.
Tad kad mute dzeŗ,
Tad kad rokas mīļo,
Tad kad smaržo āda.
Tava seja
Tad, kad modies.

Izzūd miglas -
tikai saule.

ATMIŅA

Putnēna trīsas.
Rasa āboliņā
Un seja, kas smaida.
Debesis zilas, zilas.

SIRDSAPZIŅA

Labāk manu galvu ņēma,
Nekā manu tēvu zem'.

Asaras acīs. Bet galva?
Galva uz pleciem.

Rētas vēl sūrst.
Kad izbeigs -
- dvēsele mirs.