Jaunā Gaita Nr. 14, 1958. gada martā, aprīlī

 

 

Viņš tur sēdēja jau tad, kad pārnācu no darba. Un vēl tagad kvernēja uz tā paša sola. Paspēju aiziet līdz veikalam pēc maizes un margarīna, izstāvēju pat rindu pēc desas un, atpakaļ nākot, redzēju viņu atkal. Bet kāda man tur daļa? Lai sēž! Varbūt kādu gaida.

Es te dzīvoju. Dzīvoklis kā jau visur vecpilsētā un, ja tas ir omulīgs, tad tikai tādēļ, ka pats izremontēju. Daždien atnāk mana pašreizējā draudzene Ņina un sāk šiverēties pa mazo virtuvi. Ai, kādas apetītlīgas smaržas tad piepilda manu vecpuiša istabu! Ne jau tādas kā šodien. Pie velna! Kaut kas piededzis! Laikam nekad neiemācīšos cept maizi eļļā. Pat istabā dūmi. Izvēdināšu.

Mans logs ir uz ielas pusi. Pāri ielai mazs parks. Vasarā tas pilns krievu virsnieku bērnu, jo tur, pāri Valdemāra ielai, ir kaut kas līdzīgs kazarmēm. Ziemā parks lielāko tiesu tukšs. Taču nē... Nu skaties tikai! Viņš vēl joprojām tur tup! Ja aizietu un uzprasītu, ko viņš tā sēž? Mani šis tips sāka uztraukt. Krita slapjš sniegs, bet šis nekust no vietas. Es uzvilku mēteli un gāju.

- Ē, graždaņin! - uzsaucu, nez kāpēc, krieviski. Uz mani pavērās divas zilas acis. Cik bēdīgs paskats! Laikam tomēr nebūs krievs, kaut gan mugurā tam vatētais frencis-pufaika un kājās armijas zābaki. Viņš, vēl vienmēr klusēdams, skatījās uz mani.

- Vai kādu gaidāt?

Viņš tikai noraidīgi papurināja galvu.

- Jā... - Es nezināju, ko lai vairāk saku un gribēju doties projām. Kādēļ tad vispār te biju nācis? Tomēr vēl piebildu: - Man tikai tā dīvaini likās, jo jau no pieciem redzu jūs te sēžam.

- Es... najā. Nezinu, ko citu lai iesāku, - sēdētājs rezignēti atmeta ar roku un pieceldamies uzmeta uz pleca mazu maišeli.

- Jūs no laukiem?

- Jā, tikai ne no šiem.

- Krievijas?

- Jā -

- Un kurp tagad? Meklēt darbu?

- Tas pats par sevi. Vispirms pajumti.

- Ak!

- Man tur, tanī mājā, dzīvoja viena radiniece. Domāju palikt pie viņas, bet tur, izrādās, tagad dzīvo citi...

- Tad viņa pārvākusies?

- Nē. Cik nopratu, esot mirusi.

- Citu paziņu Rīgā nav?

- Ja būtu, tad te nesēdētu. Nekas, iešu uz staciju, varbūt varu tur pasildīties.

Un pamādams man ar roku, viņš lēnām sāka iet uz kanāla pusi. Nezinu kāpēc, bet devos viņam pakaļ.

- Un rīt? - es jautāju, domādams par to, ko gan viņš iesāks tālāk.

- Rīts gudrāks par vakaru, - viņš atteica un atkal paskatījās uz mani ar tādu smagu skatu.

- Jūs bijāt uz jaunapgūstamām zemēm? - prasīju, atcerēdamies, ka viņš atbraucis no Krievijas.

- Drusku tālāk. Sibirijā.

- Ak! - es atkal iesaucos. Šis tātad bijis Sibirijā.

- Izsūtīts?

- Ne jau zeltu meklēt!

- Par ko?

- Par ko! - viņš iesmējās. - Par to, ka nepiederēju strādnieku šķirai.

- Sen?

- Esmu tur vecs palicis.

- Cik tad jums gadu?

- Divdesmitastoņi, bet jaunība beidzās ar divdesmitvienu.

- Pagaidait! - es piepeši iesaucos, un viņš apstājās. - Vai jums tiešām nav kur palikt?

- Tad nē...

Likās, viņam mana taujāšana sāka apnikt.

- Zināt ko, jūs varat palikt vienu nakti pie manis. Rīt domāsim tālāk.

- Jā, bet... - viņš manu priekšlikumu laikam neņēma nopietni.

- Man pašam sava istaba, un sētniece nekā nemanīs ... Jūs tik un tā būsit uz ielas, ja jums nav citu paziņu.

- Baidos apgrūtināt.

Man bija jāsmejas. Vai viņš vairs vispār zina, ko nozīmē vārds - grūtums -? Tā jēga sen ir mainījusies.

- Man par apgrūtinājumu būtu mainīties lomām ar jums, - es teicu.

Atpakaļ ejot, iegriezāmies veikalā. Nopirku vodku.

- Jūs taču smēķējat? - prasīju „Sibirietim”.

- Jā, marku „kabatas gruži”.

- A, šoreiz machorkas vietā pasūksim „Prīmu”, - un es nopirku pusduci cigarešu paciņu.

Kad viņš noģērba pufaiku, es pamanīju, ka viņa kakls sen nav redzējis ziepju. Nu ko, ceļš no Tomskas līdz Rīgai nav vienā dienā veicams.

- Jums derētu laba pirts. - Es pieliku pavardā pamatīgi malku, sameklēju bļodu un ziepes: - Būs jāapskatās, vai man nav kāds lieks gabals veļas. -

Kamēr mans viesis, stāvēdams bļodā, sirdīgi šķieda ūdeni, es istabā pārcilāju savus kreklus, meklēdams ko derīgu. Mani visu laiku neatstāja doma, ka daru kaut ko neparastu. Kopš kura laika esmu kļuvis labdarīgs onkulis? Līdzcietību vairs sen nepazīst mūsu raksturi... Tas ir novecojis jēdziens. Bet man tomēr tā cilvēka žēl!, Padomā tikai - Sibirija! Patiesībā nekas sevišķs...

Ieslēdzu translācijas tīklam pievienoto radio. Pēdējās ziņas. Tātad pulkstenis septiņi. Sameklēju glāzes šņabim un uzklāju galdu. Viņš, droši vien, pamatīgi izsalcis. Arī es reiz badojos. Nevienam to nenovēlu. Tagad visu var dabūt, bet nu vairs neesmu izvēlīgs. Garša sabojāta: rij visu iekšā un neskatās uz kvalitāti. Prātodams nepamanīju, ka mans neparastais viesis ienācis istabā.

Es pat apjuku. Manā priekšā stāvēja gandrīz cits cilvēks. Mans krekls un bikses viņam gan bija drusku par lieliem, bet sasarkusī seja zem mitro matu cekula un, galvenais, zilās acis vairs nerādīja, ka puisis tikko atgriezies no Sibirijas. Jutos drusku neērti. Uzreiz zaudēju to pārākumu, kuŗu katrs izjūt, palīdzot citam likstās.

- Velns lai parauj, Sibirijas gaiss laikam diezgan veselīgs! - Es nezināju, ko citu lai saku.

- Bet Rīgas dzīvinošs. Jūtos taisni kā mietpilsonis, - viņš iesmējās gluži līksmi.

- Nu ko, iedzersim šņabulīti, - es ierosināju.

- Tā kā derētu!

Piesēdāmies pie galda. Ielēju vodku, un sagatavojām uzkožamos.

- Uz jūsu atgriešanos! - Bet tad man ienāca prātā, ka mirklis tomēr ir svinīgs, un piecēlos. - Uz jūsu atgriešanos Rīgā un uz labu veiksmi!

- Sveiks!

Saskandinājām, izdzērām un noškebinājāmies.

- Pirmie trīs gadi tie grūtākie, - atcerējos vecu strēlnieku izteicienu, - bet tad pierod. Un tagad iekodīsim!

Ēdām klusēdami. Es gan vairāk knābāju, bet mans viesis nelikās lūgties. Bijām viena gadagājuma, bet viņš izskatījās jaunāks par mani. Grūti ticēt, ka viņam Sibirijā būtu gājis viegli. Laikam pats esmu vainīgs, ka nekad nejūtos labi. Nu jā, es dzīvoju arī citādi... mīļākās - jo kas gan cits ir manas draudzenes? - „večeringi” draugu pulkā, negulētas naktis pie vīna un prātojumiem par dzīvi. Tā nav izlaidība, bet alkas pēc izklaidēšanās, pēc mazliet jautrības. Līdz kaklam ir mūžīgās sapulces, šabloniskie pašdarbības sarīkojumi... vajadzīgs kaut kas cits, kaut kas dzīvs; ne partijas un komjaunatnes standarta pavēles, rīkojumi, norādījumi un velns viņu zina, kas vēl. Ak, ir gan dzīve pretīga!

Es ielēju degvīnu. Pagriezu radio skaļāk, jo pārraidīja Čaikovska klavieru koncertu.

- Prost! - teicu.

- Priekam!

- Jums patīk? - jautāju savam viesim, vērodams, ka viņš ieklausās mūzikas skaņās.

- Jā, ļoti. Taču vēl nevienu reizi neesmu bijis īstā koncertā. No dzīves vispār neko daudz nezinu. Tā ir! Aizveda mūs četrdesmitpirmajā, biju tikko vienpadsmit gadus vecs. Pirmais laiks bija drausmīgs, bet pēc kara, liekas, tas bija četrdesmitdevītā gadā, mūsu rajonā - pie Tomskas - nometināja jaunus latviešus. Nebijām vairs tik vieni savā liktenī. Runājām arī vairāk latviski. Neesmu taču aizmirsis? Mani vecāki mira tieši pirms amnestijas. Vispirms māte, tad tēvs ... Varbūt arī viņi būtu piedzīvojuši atgriešanos. Es tiku atlaists. Tagad. Bija ilgi jāgaida... Bet cik palika tur? - Viņš nopūtās un aizsmēķēja. - Aizbraucot no Tatarskas, man bija bail. No vilciena izkāpu tikai tad, kad bija jāpārsēžas. Baidījos, ka mani varētu aizsūtīt atpakaļ. Un baidījos no tā, kas būs te, manā dzimtenē.

Kā jūs domājat, vai uz mani neskatīsies šķībi? Esmu taču no Sibirijas... izsūtītais. Tā arī ceļa zīmē ierakstīts. Izsūtītais... tikpat labi varu būt slepkava, zaglis...

Es klusēju. Ko lai būtu teicis? Dzīve ir tik sarežģīta! Cilvēki samocīti, svārstās, meklē, paši nezina ko... Varbūt tomēr zina? Piecēlos un sāku staigāt pa istabu. Jutu, ka mans viesis nebija pārvarējis kautrību, kāda piemeklē katru, kas pakļauts sveša cilvēka viesmīlībai. Nolēmu izkliedēt neveiklo situāciju, jo arī mani tā mocīja.

- Esam vienos gados un pie tam - vai tas iespējams! - nezinām viens otra vārdu! Laiks iepazīties un pāriet uz tu! - Uzsitu viņam uz pleca un piepildīju glāzes.

- Kārlis, - mans viesis ceremoniāli palocījās.

- Jānis. Nu lūk, viss kārtībā!

- Kā tu īsti tagad jūties? Esi tagad brīvs cilvēks, vari darīt, ko gribi...

- Brīvība? Tjā, grūti teikt. Kādu brīvību tu domā? Dzīvnieka? Es biju par ilgu sprostā, lai atcerētos patiesu brīvību. Jūtos te tikpat brīvs kā tur. Esmu par to domājis, bet skaidrības nav.

- Ko tu domā iesākt? Diez, vai tev atļaus palikt Rīgā, - es iebildu.

- Tas ir skaidrs, ka neatļaus! Man ir ceļa zīme uz Jēkabpili. Varbūt kādā kolchozā mani pieņems. Bet tomēr - es būšu Latvijā!

- Un tas tevi tik ļoti iepriecina? Kārlis izbrīnījies paskatījās uz mani. Es neko neteicu, gaidīju atbildi.

- Tu dīvaini jautā. Vai tad tev tas neko nenozīmē? Vai tad tiešām cilvēkam vajag pusmūža pavadīt svešumā, lai saprastu, ko viņam nozīmē tā zeme, kuŗā dzimis?

- Varbūt arī nē, - es zināju, ka viņam taisnība un tomēr negribēju pievienoties. - Varbūt tikai tad patiesi jūt dzimtenes mīlestību, ja svešumā iet grūti.

- Nē, piedod, es tevi nesaprotu! - Kārļa sašutums bija īsts.

- Nu tad es teikšu tā: tu nezini, kas ir īsta brīvība, tu šaubies, vai atradīsi to te, bet esi laimīgs, ka vari dzīvot Latvijā. Vai tad brīvība tev neko nenozīmē? - es teicu.

- Tas ir pavisam kas cits! - Kārlis iebilda.

- Nav vis! Es mīlu savu zemi tāpat kā tu, bet varbūt ar to starpību, ka mīlu to līdz ar viņas zudušo brīvību un, ja man liktu izvēlēties starp dzimteni bez brīvības un brīvību bez dzimtenes, tad es tomēr izvēlētos beidzamo.

- Kur tad vēl pasaulē ir patiesa brīvība?

- Kur? Laikam jau ir... - Es sāku dusmoties. Nezinu kāpēc, bet manī sāka vārīties. Vai tā nav verga filozofija? Neesot brīvības! Viņš prasa kur ... jā, patiesībā es arī nezināju. Vai mūsu gadsimtā vispār vairs varēja runāt par brīvību? Mūsu laikraksti katru dienu klaigāja par ekspansijām, tirannijām, diktatūrām un daždažādām apspiestībām kapitālistiskajā pasaulē. Tieci nu gudrs! Tikai pie mums esot brīvība! Bet ko mēs paši redzējām? Burvja loks.

Aiz sienas blakus dzīvoklī dzirdēja svelpjošas, disharmoniskas skanas.

- Laikam Sputņiks, - iesmējās Kārlis.

- Nē, amerikāņu Eksplorers, - atjokoju.

- Mans kaimiņš katru vakaru klausās ārzemju ziņas. Svelpjošie trokšņi ir traucējumi raidījumā. Redzi - krievs, bet ziņas no turiene klausās.

- Vai tad drīkst?

- Sibirijā nedrīkstēja?

- Nezinu. Mums nebija radio un, ja būtu bijis, diez vai ko dzirdētu. Vai tas krievs prot svešvalodas?

- Nav vajadzīgs. Ziņas ir krievu valodā. Ja gribi, vari klausīties arī latviešu raidījumus.

- Ej nu ej! - Kārlis bija pārsteigts.

- Tu laikam esi no mēness? Vai tad tu nezini, ka ārzemēs dzīvo latvieši? Pirms krievu ienākšanas daudzi vēl paspēja izsprukt. Nu, un tagad dzīvo svešumā, cepuri kuldami.

- Nūjā... var jau būt, bet vai tad viņu ir tik daudz, ka pašiem sava raidstacija.

- Par to nemāku spriest. Pa retam „Cīņa” viņus lamā... tos emigrantus. Tad jau laikam būs savs iemesls.

- Viņi, droši vien, ilgojas atgriezties...

- Tu jau pats teici, ka dzimteni nevar aizmirst. Tomēr... mjā... es laikam gan neilgotos. Citādi, ja te nebūtu krievi. Tad gan varbūt ilgotos... ja apniktu klejot pa pasauli. Ak, kā es gribētu būt kaut kur Ņujorkā vai Parīzē! Iekārtotu foršu dzīvokli, nopirktu supermodernu mašīnu, kārtīgi ģērbtos... dejotu to... kā viņu tur sauc?... to rokunrolu... daudz ko varētu iesākt. - Biju vai aizsapņojies.

- Un cik ilgi izturētu? - Kārlis ieminējās. - Ja tu zinātu, kā es ilgojos atgriezties Latvijā! Cik naktis neraudāju kā puišelis, mocījos, cietu, ienīdu visus, kas uzdrošinājās teikt, ka vienalga esot, kur dzīvo, ja tikai varot iztikt. Tā tomēr nav! Ja arī te nav kā Maskavā vai tanī Ņujorkā, tomēr es dzīvoju labāk te un ne citur!

- Tu vienkārši neatceries kaut ko labāku! - es teicu.

- Atceros! Un ko neatcerējos, to pastāstīja vecākie ļaudis.

- Vai tu domā, ka varētu atgriezties Ulmaņa laiki?

- Nē, to es neticu. Pagājušais neatgriežas. Bet var taču kaut kas mainīties uz labo pusi, - Kārlis bilda.

- Kā tu to domā?

- Nu, - Kārlis pazemināja balsi, - mēs tur Sibirijā šo to dzirdējām par Ungāriju un Poliju. Vai... kāpēc pie mums Latvijā nevarētu rasties līdzīgs stāvoklis?

- Vai tad Ungārijā „kaut kas cits” radies?

- Tu pats zini, ka nē. Bet varbūt tomēr viņi pielīdzināsies vismaz Dienvidslāvijai.

- Tik vien? - Man bija jāsmejas. Tas jau līdzinājās masu psīcholoģijai! Tepat Rīgā komjauniešu komitejas bažījās, ka jaunieši piesavinājušies „buržuāzisku domāšanas veidu”, redzot Dienvidslāvijā šādus tādus labumus. Tagad dzirdu tos pašus prātojumus no Kārļa, no cilvēka, kas nodzīvojis ilgus gadus Sibirijā. Cik aprobežoti gan esam! - Redzi, Ungārijā nekas nenotika. Kaut arī tā nav padomju republika. Nē, draugs, tas nav atrisinājums! Mēs kļūsim veci un laikam arī nomirsim padomju Latvijā.

Man gribējās Kārli kaitināt. Vai nebiju jau tā sajaucis cilvēkam prātu ar saviem jautājumiem? Un tomēr gribēju izrunāties, dzirdēt citu domas, kaut arī tās nesaskanēja ar maniem prātojumiem.

Atvēru logu. Tagad drusku piesala un vairs nesniga. Kaut kur pāri ielai parkā kāds piedzēries auroja „gģē ēta ūļica, gģē ētot dom ...” Aizvēru atkal logu.

- Esam iesūbējuši, - teicu, aizsmēķēdams cigareti. - Esam kļuvuši pieticīgi un samierinājušies ar savu likteni. Cik nebija cerību! Cik neklīda baumu pēc kaŗa! Kad nomira Staļins, cerības vērsās citos virzienos. Un kādas cerības? Tikt vaļā no krieviem! It kā tad viss mainītos un kļūtu citādi... Pagaidi, ļauj man! Bet ko mēs būtu iesākuši tālāk? Kas notiktu, ja mēs pēkšņi, vienā naktī atgūtu brīvību... Vai teiksim - patstāvību? Vairums zaudēs galvu un varbūt patiesi metīsies Dienvidslāvijas piemērā. Jo tā ir - lielākā daļa jauniešu domā tā kā tu.

- Es domāju to, ko saprotu.

- Skaidrs, kā gan citādi! - es turpināju. - Tu gāji skolā? Tev ir vidējā izglītība? Ko tev mācīja?... To pašu, droši vien, ko visā savienībā.

- Neesmu tik aprobežots!

- Te nav runa par aprobežotību. Tikai - tev bērnībā mācīja atšķirt zilu no zaļa, tagad māca atšķirt citas krāsas no sarkanās.

- Lūdzu... - Kārlis iebilda.

- Jā, tūlīt! Tu zini, ka kapitālisms ir slikts un ja nezini, tad esi bijis slikts māceklis. Tu tāpat zini... un tikai to drīksti zināt... ka komunisms vienīgais ir labs un tāpēc pasaulei nav cita ceļa...

- Nu, vai zini! - Kārlis izsaucās.

- Jā, es zinu, ka tu tā nedomā. Es arī tā nedomāju, bet vai man nav taisnība? Vai pie tāda secinājuma nevar nonākt cilvēks, kas neko nekad nav redzējis - ne citas valstis, ne iekārtas, ne to, kā dzīvo cilvēki cilvēcīgu dzīvi?

- Pa daļai tev taisnība, - ierunājās Kārlis. - Bet vai nav veltīgi lauzīt galvu ar utopiskiem sapņiem?

- Ai, ai, tu, domādams par iespējamām pārmaiņām mūsu dzīvē, baidies aizdomāties līdz utopijai! Un to baidās daudzi. Labāk jau šūt kreklu pēc pazīstama mēra, - es saucu, - tad nevar kļūdīties! Tās ir domas, no kuŗām vaļā netiekam. Jā, kur tu arī iegūsi citus uzskatus ? Cik neesmu izmeklējies literatūru par citām ideoloģijām, bet kur nu! Viss visur ir slikts, tikai mūsu plašajā dzimtenē ļaudis dzīvo pareizā iekārtā; to vien te kladzina. Bet saki, kādēļ mēs tagad Latvijā dzīvojam sliktāk nekā agrāk? Lai kļūtu laimīgi? Tas taču ir absurds! Iekārta mums uzspiesta, un tas ir tas, kas nekad nenoskaņos mūs draudzīgi pret šo „sociālismu”. -

- Varbūt, ka viņi reiz aizies?

- Naivais! Bet labi - aizies. Un tad? Vai es jau neteicu, ka cilvēki nezina, kas īsti pēc tam būtu darāms?

- Pašiem nebūs daudz jādomā. Ir taču skaidrs, ka neiztiksim bez citu palīdzības.

- Tu man aizsteidzies priekšā, - es iesmējos, - tu esi malacis! Sāc jau domāt pa rīdzinieku modei! Bet kā nu būs? Te krievi... te atkal amerikāni vai citi „kapitālisti”...

- Nu, tik ļauni jau nebūs. Bet pag'! Tu teici, ka ārzemēs dzīvo daudz latviešu. Tad jau viņi atgrieztos?

- Taču laikam atgrieztos. Tikai... vai sadzīvosim?

- Nekļūsti jocīgs! Kādēļ gan ne? - prasīja Kārlis.

- Varbūt nesapratīsimies? Redzi, pat mēs te runājam, strīdamies un pie skaidrības netiekam.

- Vai tad mēs tomēr nesaprotamies? - Kārlis šķelmīgi pasmaidīja un pacēla savu glāzi. Iedzērām.

Turpināju savu domu: - Viņi tur ārzemēs ieraduši citādi dzīvot, bet mēs dzīvojam pakļautībā. Daudzi te samaitājušies, kļuvuši par spekulantiem, rausējiem, un tos nekas neinteresē - ka tikai varētu tikt pie rubļa. Citi iestājušies partijā. Bet mums, tiem, kas līdz šai dienai ceram un risinām problēmas - būs no jauna jāmācās brīvi domāt. Ne katram tas nāksies viegli. Tu teici „dzīvnieka brīvība”, bet neaizmirsti, ka esam cilvēki. Dzīvnieks tikai ilgojas pēc brīvības, ja ir krātiņā, bet mēs domājam par brīvību un par to, kas ar viņu saistīts - brīvības ir dažādas... Un brīvību katrs saprot savādāk. Esam šodien nemierā ar krieviem, bet vai būsim apmierināti ar citiem? Vai nejutīsimies atkal apspiesti? Labi, ja ne tieši apspiesti, tad nostatīti uz zemākas pakāpes nekā tie, kas ieraduši domāt citādi - brīvi? Vai tu man nepievienojies?

Kārlis neatbildēja. Laikam par daudz viņu mulsināju. Bet viņš tikai tagad te - savā dzimtenē - saskarsies ar šiem jautājumiem. Ar jautājumiem, uz kuŗiem nav viegli atrast atbildi; ar jautājumiem, kuŗi varbūt nekad netiks atrisināti. Dievs zina, kas notiks...

- Ja tu neesi noguris, - teicu Kārlim, - tad izmetīsim mazu līkumu.

- Labi, - viņš klusi teica.

Izgājām pa Smilšu ielu līdz Bastejkalnam. Gribēju jau ieiet parkā, bet tad pēkšņi apdomājos citādi. Aizvedu Kārli līdz „Laimas” pulkstenim.

Bija īsi pirms divpadsmitiem. Gājēju nebija daudz, tikai uz pretējā stūŗa, pie kafejnīcas „Luna” ieejas slaistījās daži pārīši.

Gājām pie Brīvības pieminekļa. Balts ielas spuldžu gaismā slējās augstais obelisks pret melnajām nakts debesīm. Pat zelta zvaigznes galotnē zvīguļoja, it kā sveicinādamas no Sibirijas atgriezušos cilvēku.

Virs mums bija akmenī kaltie vārdi: TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI. Kārlis pielika plaukstu aukstajam granītam. Es arī darīju to pašu un paskatījos sava jaunā drauga sejā. Vai tās nebija asaras? Vai viņa zilās acis nebija atkal tādas, kādas ievēroju tās pirmo reizi - dziļas, jautājošas un skumjas?

- Un es tomēr zinu, kas ir brīvība! Es zinu... - Kārlis sacīja.

Vai viņš to teica man, vai mēmajam akmenim? Nē, viņš teica to piemineklim ... Piespiedis pieri aukstajam granītam, viņš tiešām raudāja.