Jaunā Gaita Nr. 14, 1958. gada martā, aprīlī

 

 

LATVIEŠU ZINĀTNES KALEIDOSKOPS

Amerikas Latviešu Humanitāro Zinātņu Asociācija - RAKSTU KRĀJUMS I, Rediģējis Dr. Jānis Siliņš, Ņujorkā, 1957. gadā, 208 lapp.

 

Varētu teikt, ka ALHZA pirmo rakstu krājumu vislabāk raksturo vārds "dažādība". Dažādība tematos, dažādība rakstu apstrādājumā, dažādība rakstu nozīmīgumā. Izņemot zvērinātus daiļliterātūras cienītājus, katrs lasītājs šajā īpatnējā kopojumā varēs atrast vismaz vienu rakstu, kas atbilst viņa garīgajām interesēm. Jau apskatot satura rādītāju, redzam, ka krājumā ietverti visai atšķirīgi temati: vēsture, mitoloģija, filozofija, valodniecība, literātūra, māksla, praktiskā psīcholoģija, folklora un vēl citi. Tikpat atšķirīgi ir arī atsevišķo rakstu apjomi, stili un attiecīgo problēmu iztirzāšanas veidi: daļa rakstu sniedz problēmas pilnīgu, pabeigtu apskatu, kamēr citi - tikai ierosinājumus un norādījumus tālākam darbam vai arī atgādina plašāku darbu fragmentus. Labi pirmās grupas piemēri ir R. Driļļa "Latviešu praktiskās psīcholoģijas 30 gadi" un V. Biļķina "Baltu valšķu un valdnieku apzīmējumi viduslaiku tekstos", kā arī, savu samērā šauro tematu apjomā, V. Kalniņa" "Johana Leonharda Parota aizmirstā grāmata", H. Biezā "Daži 17. gadsimta latviešu valodas un kultūras pieminekļi" un B. Jēgera "Vēl pieci nepazīstami Juŗa Manceļa dzejoļi". Par ierosinājumiem un norādījumiem tālākai pētīšanai jāuzskata A. Spekkes "Jaunas vēsmas baltu tautu senvēsturē", P. Norviļa "Par saglabāšanos svešumā" un J. Bičoļa "Latviešu trochaisko tautas dziesmu dipodiju beigu zilbes kvantitāte". Gandrīz vai visi pārējie raksti it kā rada domu, ka to autoriem padomā kāds plašāks darbs un ka rakstu krājumā ievietotais ir tikai šī darba fragments. Par piemēriem šeit var minēt E. Bleses "Latviešu refleksīvo verbu kultūrvēsturiskie un kultūrpsīholoģiskie pamati" un J. Siliņa "Māksla kā cilvēka un viņa pasaules analoģija". Šie abi ir garākie raksti krājumā; kā viens tā otrs sniedz raitu un pamatīgu, bet ne pilnīgu attiecīgās problēmas apskatu. Nobeidzot šos rakstus, lasītājam gribas pašķirt nākamo lapaspusi, lai tur atrastu raksta turpinājumu, kas papildinātu un pamatotu jau lasīto. Jānovēl - kaut arī šie turpinājumi rastos!

Zinātniskiem darbiem, kas tveŗ dažādas problēmas, ir grūti atrast kopīgu mērauklu. Tādēļ, pieskaroties atsevišķo rakstu nozīmīgumam, vispirms gribas teikt, ka nenozīmīgu rakstu šajā krājumā nav - katrs raksts vairāk vai mazāk papildina attiecīgās zinātnes krājumu un tādējādi ir nozīmīgs vismaz šai zinātnei. Nemēģinot nemaz apzinīgi atrast šo kopīgo, objektīvo mērauklu, tomēr lasītājs arī gluži neapzinīgi rod secinājumu par rakstu relātīvo vērtību. Tā šajā krājumā gribas minēt divus vai trīs rakstus, kas gluži neietur pārējo darbu augsto zinātnisko līmeni. Kārlis Kārkliņš rakstā "Dievs latviešu tautas tradicijās" norāda, ka latviešu folklorā sastopami divi ticības veidi - pagāniskais un kristīgais - un tālāk ar apmēram divdesmit tautas dziesmu un dažu pasaku citātiem rāda šo divu ticības veidu izpausmi. Pats raksta temats nav sevišķi oriģināls, bet tas tomēr ir krietni oriģinālāks par autora secinājumiem un raksta stilu. Lai atļauts citēt dažus piemērus: "Visraksturīgākā pagānu dievība ir Pērkons. Tas ir palicis nemainīts no indoeiropiešu pirmtautas laikiem. Tas paturējis savu nosaukumu visu laiku. Tas ir pērkona personifikācija. Tas ir bargs un spēcīgs. " (115. lpp.). "Laima staigā apkārt kailu galvu, basām kājām. Viņa dzīvo vienā steigā. Viņa vienmēr nēsā līdz atslēgas, peŗamo slotu, tuteni un palagu. Tie viņai nepieciešami darbā. " (116. lpp.). "Tādā kārtā vācieši nav vis pirmie, kas nesuši latviešiem kristīgo kultūru. Varmācīgi ielauzdamies latviešu zemē, vācieši nostiprināja kristīgo ticību ar uguni un zobenu. Vācu mācītāji biedēja latviešus par grēkiem ar elles mokām. " (121. lpp.). Ir kārdinājums vaicāt raksta autoram, kādu atzīmi viņš, ģimnazijas skolotājs būdams, būtu devis par šādu rakstu kādam savam audzēknim.

- - -

P. Ķiķauka sava raksta "Aigu jeb Aigajas jūŗa" sākumā norāda, ka citās valodās nostiprinājies viens noteikts šīs jūŗas nosaukums, kurpretī latviešu valodā lieto veselus piecus nosaukumus. Autors piebilst: "Šāds valodas juceklis nav ciešams, tāpēc jānoskaidro, kuŗa forma te pareizāka un ieteicama." Izsakot visu cieņu šīs problēmas svarīgumam, gribas tomēr iebilst, ka latvieši šodien lieto bezgala daudz vārdu un svešvārdu, kuŗu pareizo formu atrašana ir vismaz tikpat svarīga kā minētās jūŗas pareizā nosaukuma noskaidrošana.

- - -

Ar pāris piezīmēm vēl jāpiemin P. Jureviča raksts "Modernā angļu filozofija". Vispirms jākonstatē, ka raksta nosaukums neatbilst tā saturam - būtu bijis pareizāk to saukt par Ejera (Alfred J. Ayer) filozofijas kritisku apskatu, jo autors visu rakstu bazē gandrīz vai vienīgi uz Ejera grāmatu "Language, truth and logic". Raksta ievadā autors gan min vēl pusduci citu angļu filozofu, piezīmējot arī: "Starp visiem šiem filozofiem, kas no mūsu viedokļa visi var vairāk vai mazāk tikt uzlūkoti par jaunpozitīvisma pārstāvjiem (kaut arī daži no tiem paši to noraidītu), pastāv diezgan lielas izšķirības;... " Būs tiesa, ka šīs izšķirības ir patiesi lielas; jāpieņem pārāk daudz vispārinājumu, lai varētu ievietot tik izcilus angļu filozofus kā Moru (G. E. Moore) un Bertrandu Raselu (B. Russell) tajā pašā novirzienā, kuŗu pārstāv Ejers. Iedomājoties, ka autora nolūks ir bijis dot kritisku pārskatu par Ejera filozofiju, paliek neskaidrs, kādēļ viņš nav lietojis parasto loģiskā pozitīvisma apzīmējumu šim novirzienam, bet mēģinājis atrast kādu citu apzīmējumu.

Ja rakstu krājumam grib meklēt kopēju vadmotīvu, tad tas meklējams ārpus rakstu satura un apdares. Viens šāds vadmotīvs saskatāms izdevēju nodomā rast iespējami daudziem latviešu zinātniekiem trimdā izdevību publicēt savus darbus. Rakstu krājumā ietvertie raksti ir galvenokārt speciālistu vēstījums speciālistiem; lielākā daļa šo rakstu normālos apstākļos būtu publicēti attiecīgo. zinātņu periodikā, bet šodien latviešu zinātniekam nav ne normālu apstākļu, ne savu periodisko izdevumu. Šis, liekas, ir vienīgais veids, kā mūsu zinātnieki šodien savu darbu var parādīt citiem zinātniekiem un plašākai interesentu saimei. Gribas vēl piebilst, ka ir bezgala svarīgi šos zinātniskos darbus darīt pieejamus ne tikai latviešu lasītājiem, bet arī cittautu zinātniekiem. Ar īsajiem kopsavilkumiem angļu valodā katra raksta beigās to nevar panākt. No šī viedokļa raugoties, svarīgāk būtu rakstu krājumā ievietot mazāk darbu, bet visiem ievietojamiem darbiem dot pilnīgu tulkojumu angļu valodā. Visbeidzot nāk prātā vēl kāda kopēja pazīme visiem krājumā ievietotajiem darbiem: laikam gan neviens no šiem darbiem nebūtu varējis šobrīd parādīties atklātībā Latvijā. Ja nebūtu citu iemeslu, tas vien būtu pietiekams iemesls apsveikt šī izdevuma parādīšanos trimdā.

J. P.