Šogad pats pirmais ziemeļa brāziens man norāva visas lapas.
Pārsteigts, kaut kā aizvainots − drebēju. Kādēļ uzreiz tā? Tas bija − pārāk agri. Sasteigti. Pēkšņi. Vai kaimiņi, lapotņu puskažokos vēl ietinušies, par manu nelaimi smējās? To nevarēja saprast? Varbūt viņu līgumos paredzēta mierīgāka izģērbšanās, rāmāka padevība... piemērošanās, pielīdzināšanās laika un vēja maiņām. Man vienmēr zari lūzt.
Mums nepatīk domāt par gatavību. Katru gadu, šis brīdis paguvis piebrist arvien tuvāk, zagšus. Nē − zagšus gan ne. Neizrēķināts. Vai lēni, neatvairāmi, gadiem ejot neesmu rudenī nometis lapas − ātrāk? Pavasarī atzaļojis − lēnāk, plānāk? Kļuvis − kailāks, trauslāks? Saule dziest. Neesam gatavi. Mums nav ērti − mūžībai skatīties acīs.
Un mēs to negribam darīt. Visu šo laiku, dienas kā sienu sasteķojot, klausos zaru šalkšanā − tinos dzīvu švīku dziesmā, šūpojos līdz, ziedus kaisu, vētrās sevi pātagoju. Minu, vienmēr minu − lapu valodas zaļos, kustīgos noslēpumus. Baidos − neuzminēt. Baidos, ka pietrūks izšķirošais gaismas mirklis, netikšu līdz tam klusam vakarvēja brīdim, kad viss mans pagasts kā varena dūka pats no sevis uzķers tieši pareizo partitūru. Baidos − ko tā sauks. Baidos uzminēt.
Ziemā par to var tikai domāt. Salt − un domāt. Sulā iekrāt apņēmību nākošai reizei − un domāt. Panest sniegu un ledu − un domāt.
Kad pērkons un apvārsnis savelk savas tumšās uzacis, tad mēs ātri apskatām savus grēkus. Lietus mūs notīra, mums piedod. Bet zilgani cieta ziema mūs ieslēdz − un nevaram no sevis izbēgt. Un tas ir viens no tiem brīžiem, kad bēgšana niez. To gaidīt nav prieks.
Bet sevi izdomāt no jauna nevar. Mums ir saknes tur, kur viņas ir. Saknes − tur. Esmu no dzimtās zemes izrauts un svešā pārstādīts. Jau divi reizes. Divi reizes saknes svešā zemē laidis un svešu barību uzsūcis. Divi reizes mācījies augt un runāt svešās mēlēs, svešos koŗos. Ziedējis, lapojis − un juties kā svešinieks. Lapās lūkojies − un ar savādu sāpi zinājis, ka tās nav īsti ne šejienes, ne turienes. Valodas smaržā dzirdējis − izlokšņu mistrojumu. Es esmu bagātāks − bet man draud nabadzība. Esmu krāšņāks un stiprāks − tāpat, kā visi citi. Tāds es esmu. Tas pats − bet tomēr cits. Puspazīstams un svešs.
Salt, ziedēt, plaukt un nokalst − varbūt burvji grib mūs ritmā iemidzināt. Ziedēt, plaukt, nokalst un salt. Uz to var paļauties. Nav jāpaceļ acis uz apvārsni, uz ceļu, kas ved aiz tā. Kas nāk no tā. Aplis. Mūžīgais aplis. Atgrieztais aplis. Tas mūs lenc un veido. Tajā ieslēdzas mūsu izteiksme. Tajā izskan mūsu dziesma. Un kad visi šie apaļie reizrēķini pieticīgi saskaņojas, saskan − burvji ir apmierināti. Mēs − salstam un domājam.
Mūs uztur − sniegšanās. Lapas atveŗas pret sauli. Saknes dzen barību. Zari aicina putnus. Un viss koks katrā mizas krokā, katrā pumpura galā, katrā šūnā saspringts gaida savu radu un draugu šalkšanu − gaida ziedu puteņus, gaida skaras, gaida vēja vēstis. Gaida to tālo mežu galu gavilēšanu, kas apliecina dzīvību un turpinājumu un sniegšanos. Vēl vienas ziemas pārvarēšanu. Izlaušanos no apļiem un iecirkņiem. Tā ir sniegšanās no sevis − uz āru. Tā ir sniegšanās − pāri. Tā ir sniegšanās − uz.
Kails, ziemelī drebot, es arī sniedzos − uz sevi. Uz iekšu. Pret sāpēm un jautājumiem, kas rūgst aiz vasaras, aiz prieka, aiz sniegšanas. Dziļi saknēs meklēju spēku vēl vienai ražai. Vai būs? Es pārbaudu nolauzto zaru locītavas. Vai sadzīst? Mugurkauls − vai vēl taisns, cik lokans? Vai pie manis − kur? − pārziemo grauzēji un tārpi, kas ar prieku savu darbu atsāks pavasarī? Neesmu vairs tas zaļais un spēcīgais, kas var katrā dzīves iecirknī bezbēdīgi iebrāzt, sak, lai parauj velns visas kaites un sērgas. Tās pārāk labi pazīstu. Es vēl ticu saules jostas derībai − bet ar to vairs nevaru ziemu aizsapņot. Ar to nepietiek. Bet − es sniedzos. Es sniedzos uz − gatavību. Uz vēl vienu sniegšanos.
Un tās ir tās lielākās bailes − nevarēšana. Pēc visas garās pārbaudes − nespēks. Tikai − akla atkārtošanās. Pēdējā apļa pēdējā noslēgšanās. Nokalšana − uz neatzaļošanu. Aiz šalkšanas − klusums, tikai atbalss, atskaņu atskaņas burvju ritmā. Neatšķirība. Iekļaušanās. Pēdējās lapas lēnais, zeltā dārdošais kritiens. Zara sāpe, koka smeldze, sulas apraušanās. Sastingums. Ziema. Miers.
Dot aizvēju, dot ēnu, dot nobriedušu lapu valodu, dot sasaukšanos, dot pēctečus mežu − vēl gribu. Gribu. Šis ir tas laiks.
Bet es arī varu dot sārtam malku. Nepamet mani vienu pēdējā brīdī − ņem un cērt, sazāģē, kurini. Lai sildās visi vienādi. Un pelnus roc dārzā − lai zied, lai plaukst, lai aug, lai atceras.
Juris Mazutis
