Lolita Gulbe
SNIEGA DZIESMA |
|
I |
Mans ceļš vēl apsnidzis no rīta. Balts. Nesamīts. Kas atnāks pirmais Un atstās iemītas pēdas Kā zīmes, kā rakstu Jaunai, baltai Dienas lapas pusei? Tad atkal Pārklāsies sniegiem Sniegs ir mūžīgs Un mūsu pēdas Ir tikai mazi, nepastāvoši Iespiedumi Laika skrējā. Mūžības krāsa ir balta. Kā sniegs.
|
II |
Cik bagāta ir Ziemas karaliene! Viņas klēpis piebērts Smalkām, vizošām rotām Un viņa dāvā tās Izšķērdīgi, Smejoties par mūsu steigu Pēc laicīgām mantām. Neviena pasaules rota Nav tik smalka un tīra Kā viena sniega pārsla. Cik bagāta ir Ziemas karaliene!
|
III |
Tik bezgala vientuļas un vienaldzīgas par visu bariem, bariem nākdamas no tumsas izkūst uz paceltās sejas. Katra pārsla, aizskaŗot mūsu siltumu, pazaudē vienaldzību, pārvēršas asarā, raudātā par mūsu vārdiem un soļiem. Laikam nepareiziem.
|
IV |
Es skatos balts spiets griežas un nosēžas. Katra pārsla citāda vizēdama, laistīdamās pēc uzsala. Debesis atsūtījušas dimantus. kuŗu cena ir tikai skaistums uz mirkli. Skaistums un nepastāvība.
|
V |
Sniegs smaržo pēc tīrības, Pēc vientulības, Pēc vieglas plaukstas glāsta. Drusku asi Kā svaigs ūdens smaržo, Kā aizritējis mirklis Sīkiem dūrieniem dzeļot Atmiņu adatām, Par citiem baltiem sniegiem, Citām vientulībām un labi Ir staigāt vienam, sniegā, Mierā Ar visām aizgājušām ziemām Un šodienu. Šodienu.
|
Astrida Stānke
|
|
PĒC ZVAIGŽŅU DIENAS KALPONES MONOLOGS
|
Moto: Viņi atgriezās uz savām mājām pa citu ceļu. Mateja ev. 2:12 . The Journey of the Magi by T. S. Eliot
Debesis šonakt ir apmākušās. Līst lietus, Un neviens ceļinieks neklauvē, neprasa naktsmājas, Neprasa man ne ēdienu, ne dzērienu, ne guļas vietu. Es nedzirdu kamieļu soļus Un kalpus, kas, lādot savus kungus, Meklē tumsā liķieri un sievietes Un zvēr, ka viņi nekad vairs neatstās savas sievas un laukus, Lai kalpotu negudriem vīriem, Kas skrej pakaļ zvaigznēm. Es nedzirdu šonakt rupjas balsis saucam vējā un manās ausīs, Ka viss ir muļķības, viss tikai maldi. Es nedzirdu neko. Es nedzirdu viņa soļus. Tikai lietus lēnām, ritmiski, vienaldzīgi sitas gar manu tumšo logu Un smagām lāsēm līst manā sirdī.
Es sēžu tumsā un gaidu, Gaidu, kad viņš nāks atpakaļ jo viņš noteikti atnāks Viņš man apsolīja Un man sacīs, ka tā tas bija, Ka Dieva apsolītais ķēniņš piedzima Betlēmē... Es gaidu jau septiņdesmit dienas un septiņdesmit naktis, Bet nedzirdu neko itin neko. Un es neredzu neko, Tikai mākoņus un lietu nakts tumsā... Bet pirms septiņdesmit naktīm, Tikai pirms septiņdesmit dienām un naktīm, Debesis mirdzēja zvaigžņu zeltainā gaismā, Un pasaules trīs visgudrākie vīri Apstājās pie mana nama durvīm. Viņi gribēja to, ko vīrieši parasti grib no sievietēm: Ēdienu, dzērienu un guļas vietu. Viņi mani uzmodināja nakts vidū tā kā lai to izskaidroju? It kā viņiem būtu tiesības, It kā es jau no pasaules sākuma būtu bijusi viņu paredzētā rokas meita. Paēduši un nometuši savas tukšās vīna ādas, Viņi, izvilkuši savas kartes un ruļļus, Pētīja nesaprotamas zīmes un vārdus. Viņu pirksti slīdēja pāri zemēm un jūrām Un zodiaka zvēriskām zīmēm Un apstājās vietā, kur nebija zvaigžņu.
Tad viņu pirksti sadūrās It kā vienā kvēloša, degošā punktā Man likās tur, kur būtu jābūt Betlēmei vai Jeruzālemei Un pāri klusumam dzidra balss sacīja: Šeit, šeit jāpiedzimst brīnumam.
Es nesapratu svešos vārdus un rakstus, Bet mana sirds kvēloja liesmās, Un manā istabā pēkšņi pietrūka gaisa. Es izlauzos ārā un skatījos zvaigžņotās debesīs, Un asaras kā lietus lija pār manu seju.
Kur? es saucu vējā un zvaigznēs, Kur piedzims brīnums? Un kam? Vai arī man? Sievietei? Kalponei? Vai tikai pasaules gudriem vīriem?
Pēkšņi zvaigznes un konstellācijas griezās straujā virpulī man apkārt, Virgo, Andromeda un Pēgazs vilka sagrieztus greizos ratus, Lauva gulēja ar aunu, Un Oreons šāva savas uguns bultas no zelta loka.
Es nedzirdēju soļus, kas man sekoja; Es nezināju, ka visgudrākais vīrietis Stāvēja man aiz muguras un dzirdēja manu saucienu naktī. Es tikai jutu pēkšņi, bez trokšņa Viņa rokas skārienu uz mana pleca Un viņa balsi man šķita tā bija eņģeļa balss sakām, Skaties tur! Un viņa pirksts aizskāra debesis vai Betlēmi. Bet es neredzēju nekā Tikai parastās zvaigznes un zvaigžņu vidū mēnesi, Mēmu ar muļķīgi smaidošu seju, Un es novērsu savu vaigu kaunā.
Skaties, mans bērns, skaties tur! Bet manas acis bija slēgtas. Tad viņš viegli cēla manu seju savām staru rokām Un viņa acīs mirdzēja manas dvēseles ilgas, Un viņa lūpas skūpstīja manas acis. Skaties tagad, viņš čukstēja. Tad es skatījos un redzēju Spožu zvaigzni kā Afrodīti izkāpjam no debesu bezgalības Un stāvam pie zemes durvīm it kā klauvējot. Viņa bija tērpta kā līgava, Bet viņa noliecās pāri zemei kā māte, kas raud par savu bērnu.
Galvā tai bija ērkšķu vainags,
Un es vēlreiz novērsu savu vaigu kaunā.
Kad es atkal skatījos debesīs, Es neredzēju vairs spožo rīta zvaigzni, Tikai nakts klusu klāja savus mākoņu plīvurus, Un kalnā trīs kaili koku silueti noliecās vējā. Tad es salu, un mana sirds trīcēja zemei līdz.
Kamēr viņš modināja savus biedrus un kalpus, Kas lādēdamies jūdza kamieļus Un lika uz viņu mugurām zeltu, vīraku un mirres, Es stāvēju viena. Bet viņš atgriezās un man sacīja, Mana mīļā, es nākšu drīz. Esi uzticīga un gaidi.
Esmu gaidījusi jau septiņdesmit dienas un septiņdesmit naktis,
Bet cik ilgi vēl, mans Kungs, cik ilgi?
1980. g. decembrī
|
Lidija Dombrovska
|
|
PAR JŪRAS ĒRGLI |
Lielākā māksla dzīvē ir spēja atbrīvoties, izlauzties, ielauzties, ienirt un iznirt. Katra atjaunošanās ir dabisks pārkāpums pret konvenciju iespīlējošiem krūšturiem. Ideologu stiegrainiem dumbrājiem.
Bet viendien mēs visi ar ieslodzīta noziedznieka atbrīvošanās sērgu, ar vajāšanas drudzi sasirgstam, ar laimes meklētāju un hazardistu maniju.
Jo vēl joprojām ir tādas durvis, kuŗas nevar atvērt, ir tādas telpas, kuŗās nevar ieiet, ir tādi vārdi, kuŗus nedrīkst izrunāt, ir tādas dziesmas, kuŗas nedrīkst dziedāt, ir tādas lietas, kuŗas nedrīkst gleznot.
Vai tu redzēji atbrīvota gūstekņa tāli meklējošās acis? Tāds skatiens ir jūŗas ērglim.
Un tevi iesauca par jūŗas ērgli. Par robežu pārlidotāju, Par drosmīgu uzdrīkstētāju. Par saulesbrāli. (Cildinošā nozīmē)
Jo tu prati visbālākās banalitātes poēzijas purenēs pārveidot tavas vīzijas fatā morganā.
Tu gleznoji ar paletes Mēļajām ūdenskrāsām, ar ūdeņu zaļganajām, ar nāves karmīnsārto, ar zemes sēpiju un savu spārnu sudrabaini balto.
Tu gleznoji rītausmu Kā Botičeli Veneru
no jūŗas izkāpjam. Maģisko dienu un nakšu ērmīgās dubultsejas. Fauna ņirdzīgos vaibstus un Nīcības Maitas putnu.
Un visi šie augsnes dzīlēs sētie veidoli, formas un tēli ir tavu sirds asiņu financēti.
Bet kas jebkad vaicā cik tev ir nācies par to samaksāt dārgi vai lēti?
Vai dzirdi kā vampīri, šakāļi un maitas putni maltīti gaidot, smejas?
Skrej augstāk nerimtīgais, lidinājies, celies, veldzējies velgmainā klaidā tik spārnus nesvilini saules sārtā. Tu esi iesaukts jūŗas ērgļa vārdā.
|
Visvaldis Reimanis
|
|
APVĀRŠŅA JAUTĀJUMS |
man augot jautājumi paplašinās un tie augot plēš manu apvārsni sev līdz ahōō
spēkā pieņēmies aktuāls jautājums ķer mani pie rokas lūk uz horizonta gudrelis tup kas atbildes izkrāso gudras
un jautājums iededzies mani apkamptu grūž paplašinātajam apvārsnim pretī elsāju kāri bet grūti
pēdējā piestātnē gravitācija tomēr panāk plāj zemē saplacinātu caurspīdīgu sentimentālo mani nobriedušais jautājums caururbj
ak patiesību? it kā tu nezinātu galīgu atbildi ļoti atgādina nāve
jeb šķieties jau tik tālu nesaskatāmi ka galīgumam gali nesaskaitāmi?
|
Eduards Salna
|
|
Dzīves dienišķai maizei kā rudzu vai kviešu graudus, pat saulainās dienas vairs nesalasu.
Vēju sapūstas, mūža apcirkņos baltas un dzeltenas smiltis krājas.
Nesēšu tajās neko. Tādā augsnē iezels pašas no sevis kāpu un kapu smilgas.
|
|
NAKTSKLUBĀ |
Kad pēdējais apģērba gabals vīģes lapa ir nobirusi, un, mūzikai apklustot, pieņemta statujas poze, kaildejotāja tomēr nav kaila, pilnīgi kaila.
Krūšu ielejā, tēlojot zeltu, zaigo kaklā pakārtais, paliela auguma, palēta metalla krustiņš.
Bet, visām acīm raugoties krietni zemāk, to nepamana neviens, un arī neviens, lai glābtos no kārdināšanas, nepārmet krustu.
|
Andris Kārkliņš
|
|
MELNĀ TIRGUS VIESNĪCĀ |
Atkal viesnīca bez logiem (!) tik durvīs izplēsti 5 caurumi ar neasu urbi lai atļautu drusku skābeklim ieplūst un kādam sapnim izbēgt... Siena atkal pie gultas aptraipīta ar onanistu centieniem. Kā lai katru nokrustu, vai Bolivara mīļās vārdā, Manuelu jeb Mariju jeb.. ? Kāpēc taču neej citur, nemocies vairs šeit! Bet jau visu rajonu izķemmēji un neviens tevi nepieņēma bez draudzenes un vēlējies palikt vairāk naktis nekā vienu. (Vai ilgi jau šeit pasaule otrādi?) Gaidot savu kārtu pie poda caurejas izmisumā pamet aci spogulī ar sarūsējušu rāmi, ieplīsušu, nošļukušu. Labāk ilgi tam neglūni virsū,
lai dzīvojamo
Dziļi iekšas kliedz pēc atvieglinājuma: Kad tiksi pie savas kārtas! Viesnīcas priekšā galīgi kreisie (greizie) nelegāli izstādījuši grāmatu galdus zem jautras cirka telts. Tie ir tie cilvēki ar atbildēm (jeb bezdarba zemē dzen dienišķo?) Valdība, steigā parādot demokrātisko seju, ar cirvjiem nesadriskā izstādi, ar šļūtenēm neaizskalo, ko kreisie darītu ar bībelēm, korāniem, sutrām pirmā varas dienā. Respektīvi: atļaujiet mums ko mēs neatļaujam(sim) nevienam. 7. iela ir pilna ar viltus policistu pāŗiem, kuŗi aši kā vilki atšķir vietējos no ārzemniekiem un apstrādā 1001 veidos. 7. iela ir apbruņotais zelta muzejs, apsargātā katedrāle ar tīra zelta altāri, nacionālais muzejs, Santander(a) piemineklis (likuma vīrs uz platkrūtaina zirga) un dučiem kokaīna, viltotu emeraldu tirgotājiem. 7. iela ir mazu knīpu ķermenīši, tīši salauzti, čūlājoši, lai iežēlinātu gaŗām steidzošos, vienaldzīgos makus. 7. ielā skaistām sievietēm ir jāpiesargās: Gadās, ka divi nepazīstamie piepeld, viens iešlircē reibinošu narkozi un pavada gaidošā mašīnā, lai aizvestu mūžīgā maucībā. Uz 7. ielas vienmēr ir rindas. Jo par 20% bezdarbs, katrs piedāvājums tādu rada. Ļaundaŗi izveidojas par ģenijiem un bezsirži dzemdē sātanu. (Beigās mana kārta!) Nu esmu atbrīvots iziet... Lai izietu no šīs viesnīcas, Melnā Tirgus Viesnīcas, ir izaicināt kārdinājumu zvērojošām acīm, kuŗu izsalkums pārēno tavas tumšākās iedomas. Toties palikt ir žņaugt sapņus, slāpt pēc gaisa, gaismas, garīguma un varbūt pēdējo izdevību atmodas pārdzīvojumam. Vai, tu briesmu Kolumbija (!) Debesu Tēva vārdā plēs, atplēs, sit, izsit logus savos briesmu mūŗos!
Bogotā, Kolumbijā, 1980. g. aprīlī.
|
MĀRIS MELGALVS
|
|
* * * |
To trolejbusu gaidu, kur vizinās viens smaids. Turpat brauc arī bēda, viens apaukstējies vaids. Kāds izkāpj ārā. Kurš no tiem? Neviens? Un mani nervi vārās. Es aizeju pie nabagiem un grūžu viņu kārās mutēs vien savu dziesmu dienišķo. Nē, dvēsele man neizputēs, es visu naudu lieku stutēs. Nē, dvēsele man neizputēs, kož tūkstoš mutes tūkstoš butēs. Vai zutim tava slava kutēs ? Nē, dvēsele man neizputēs. Ne mūžam nepieļaušu to.
|
* * * |
Cilvēks nāk un nodrāž mietu. Cilvēks iet un mietu sprauž. Kas gan tā par burvju vietu, kur tos mietus nenolauž?
Un cilvēks iet un saiet dēlī. Un cilvēks nāk, bet čiks vien sanāk. Nu, kas gan tā par burvju spēli, kur it ne nieka nevar panākt?
Apnicis dzīt zemē mietus. Jāvar zaļus asnus dzīt. Sauc pēc lietus, sauc pēc lietus, manu muļķa vālodzīt.
|
* * * |
Es ielienu mežā, es ielienu krūmā, es ielienu brūkleņu cerā, jo kur lai es palieku rudenī drūmā kā vardulēns jautrs un nerātns, man mežs vēl ir mājas un krūms man vēl mājas, man mājas vēl brūkleņu cers, bet ko vēl var zināt, ja gadīsies kājas, kas stiprāk par manējām spers, vai spers tās man virsū, vai spers tās man pāri, vai tās man pa pakaļu spers, bet neiešu tajā sulā es vārīties kā viens man jau pazīstams nerrs es ierakšos zemē, es gaidīšu sniegu, un tad, kad tas pāri man nāks, es izgulēšu to lielāko miegu, es būšu vēl spēcīgāks.
No dzejoļu krājuma Meldijās iešana, Liesma, 1980.
|