Tālivaldis Ķiķauka
ŠIS UN TAS PAR MŪSU VALODU
Bonnas Universitātes mācībspēks Austris Grasis pirms kāda laika viesojies Austrālijā. Sakarā ar viņa referātu Ņina Luce cita starpā Londonas Avīzē raksta:
Daudz mēs ikdienas presē lasām par mūsu rakstu valodas problēmām, bet nekad nemēdzam par tām debatēt, droši vien zināšanu trūkuma dēļ. Mēs mēdzam gan debatēt par mākslu, literātūru, teātri, jo mums vienmēr liekas, ka par to spēj runāt katrs, jo kādas gan zināšanas tur nepieciešamas. (..) Austris Grasis atzīst, ka okupētajā Latvijā nenoliedzami dzīvo latviešu tautas vairums. Tur joprojām strādā arī latviešu filologi. Lai latviešu valoda trimdā nekļūtu archaiska, mums jāpieņem turienes pareizrakstība, vai tas mums patīk vai ne.
Maza atkāpe būtu derīga, lai rastu vajadzīgo perspektīvu. Mums emigrācijā ieviestā latviešu valodas gramatika, fonētika un arī rakstība resp. ortografija ir tieši bazēta uz Valerijas Bērziņas-Baltiņas Latviešu valodas gramatiku, kas iespiesta vēl Latvijas brīvvalsts laikā, balstoties uz izcilā valodnieka prof. J. Endzelīna Latviešu valodas mācību, un kas ceturtajā izdevumā iznāca Vācijas nometņu laikā, Štutgartē, 1946. gadā. Tur ievadā autore raksta:
Šī gramatika svešumā gribētu būt mūsu latviskās valodas sargs un vairogs pret visu svešo kā mūsu jaunatnei, tā ikvienam latvietim, kas tic savai valstij un tautai.
Valodas veidošanās posmi modernajos laikos ir dažādi: ir valodas, kur ievērojami dzejnieki un rakstnieki ir tai devuši zināmu slīpējumu, un ir arī tautas, kur izcili valodnieki ir bijuši tie, kas precīzējuši gramatiskās normas, rakstību un fonētiku.
Kā tad tas ir ar mūsu valodu?
Prof. Dr. P. Ķiķauka piecdesmito gadu sākumā savās "Piezīmēs par mūsu valodu" rakstīja:
Bet mums, kā šķiet, vai nu ir trūcis izcilu rakstnieku, vai arī gadījušies izcili valodnieki, kas savā kompetencē pārņēmuši izlemšanu par visiem latviešu valodas jautājumiem. Būdami latviešu valodas pētnieki, tie kļuvuši arī par tās likumdevējiem un ievadījuši latviešu valodas pūrifikācijas kampaņu, kas notika galvenokārt Latvijas neatkarības laikā.
Protams, ka, atkāpjoties atpakaļ līdz 1898. gadam, mēs sastopam mūsu dzejnieku Raini, kas toreiz bija pārtulkojis Gētes Faustu latviešu valodā, un lai atrastu saturam piemērotu izteiksmi, bija kļuvis par valodas jaunradi. Teodors Zeiferts par šo notikumu savā Latviešu rakstniecības vēsturē rakstīja (1925.g.):
Rainim bija jātop par valodas jaunradītāju. Viņš ņēma palīgā savu augšzemnieku dialektu, vecās vārdnīcas, ķērās arī pie jaunu vārdu atvasināšanas. Tā "mīlestība" kļuva par "mīlu", uzticība" par "uztici", "satikt" par "tikt", bet gadījās arī jauninājumi, kas valodā vēlāk neieviesās, kā, piem., "raujums", "ģaubas" u.c.
Tas, kā Latvijas neatkarības laikā, mūsu valodas izteiksme neiedomājami ātri uzlabojās, attīstījās un attīrījās, ir labi vērojams, ja palasām, piem., K. Skalbes agrīnos darbus, kur nemana nekā no vēlāko gadu slīpējuma.
Ja mēs runājam par mūsu rakstniecības prozas stilistiem, kā vistīrākos, spilgtākos un veiksmīgākos, es vēlētos minēt Ēriku Ādamsonu un Anšlavu Eglīti, kas abi izauga un attīstījās laikā starp abiem pasaules kaŗiem. Kā viena, tā otra prozā mēs sastopam literārus šedevrus, izvēlību, daudzpusību, māku stilu piemērot saturam, veiksmi teikumu uzbūvē, plūdumā, salīdzinājumu izvēlē. Šie abi ir lieliski vārdu gleznotāji mūsu valodā! Ne J. Ezeriņam, P. Rozītim, J. Klīdzējam, J. Sārtam, nebija tā slīpējuma, kas Adamsonam un A. Eglītim.
J. Jaunsudrabiņa stils bija pārāk tiešs, vienkāršs un tīrs, kā no tautas mutes, bagātināts ar apvidus vārdiem un izteiksmes līdzekļiem. Ar visu to, ka Edv. Virza mums arī būtu jāpieskaita pie stilistiem, klasikas un franču valodas ietekmē veidotie ritmi bija svinīgi pasmagi, kas viņa prozā labi parādās hiperboliskajā stāstā Straumēni. No šāsdienas prozistiem šajā "izlasē" kandidē rīdzinieki Alberts Bels, Marģeris Zariņš un dažreiz arī Regīna Ezera. Te emigrācijā nenāk prātā neviens cits, kā Anšlavs Eglītis un daļēji nelaiķe Ilze Šķipsna.
Beidzot šo īso uzskaiti, jājautā, vai ir runa par literārās valodas jaunradi? Vai mums ir rakstnieki, kas šodien spēj sacensties ar valodniekiem?
Prof. J. Endzelīna mūža darbs mūsu valodas pētīšanā ir zinātniski kolosāls, bet tajā pašā laikā mēs zinām šī mūsu slavenā valodnieka dogmatismu un autoritāro nostāju, kas neatļāva brīvi diskutēt pat kontroversālo divdabju ar galotni "-ošs" lietāšanu.
Vajadzēja tikai kādam citam mūsu valodniekam atklāti nostāties pret prof. J. Endzelīnu un viņa secinājumiem, lai iegūtu viņa dusmas. Tā, piem., Prof. E. Blese un arī prof. P. Ķiķauka savā laikā izpelnījās lielā valodnieka ostracismu, par to, ka abi bija iedrošinājušies atklāti kritizēt J. Endzelīna ieteikumus.
Likums paredz, ka no pārejošiem verbiem divdabi ar galotni "-ošs" nevar darināt, bet šis noliegums ātri vien pārsviežas arī uz nepārejošiem verbiem un rezultātā runā par "lidotājiem škīvjiem" un nevis "lidojošiem šķīvjiem". Par kādiem "lidotājiem" tad gan te rakstītājs runā?
Jau apzinoties to, ka mēs tagad konsekventi nepieturamies pie J. Endzelīna rastajiem likumiem par "-ošs" lietošanu, norāda, ka šajā sava valodas tīrīšanas likumdošanā cienījamais valodnieks bija izdarījis kļūdu. Pirmkārt, var diskutēt par pārejošo un nepārejošo verbu robežu, jo nepārejošie gandrīz visi ar zināmiem papildinājumiem var kļūt par pārejošiem, piem., "tālu ceļu iet" (Ko iet?). Otra galvenā problēma ir tā, ka darītāju vārdus sāk lietot atribūtīvi, kā, piem., "viņš raudzījās ar mīlētāju skatu", "viņa uzmeta vērtētāju skatu" utt. Varam kādreiz lasīt par "mīlētāju un radītāju" garu, jo pēc J. Endzelīna ieteikumiem nevar lietāt "meklējošu un vērtējošu".
Tā J. Endzelīna, resp., viņa skolnieces un valodnieces V. Bērziņas-Baltiņas, gramatikas ietekmē dažkārt notiek sajukums, kur autors jauc oficiālo un neoficiālo versiju. Jau prof. P. Ķiķauka piemin kādu pazīstamu pētnieku, kas rakstījis: "bet tas pateikts īsti un aizkustina". Autors ir noteikti vēlējies teikt: "bet tas ir pateikts īsti un aizkustinoši", bet beidzamā brīdī ir atcerējies likumu par divdabi "-ošs".
Sajukums un nekonsekventā "-ošu", "-tāju" un "-tēju" lietošanu vēl tagad norāda, ka šajā laukā mums rakstu slejās ir vēl daudzi "dadži", kas būtu skaužami.
Latvijā divdabju "-ošs" lietošana ir normālizējusies, un jau 1969. gadā I. Niselovičs rakstu krājumā Latviešu valodas kultūras jautājumi rakstīja, ka "var teikt droši, ka divdabjus ar "-ošs" tagad atvasina gandrīz no visiem pārejošiem darbības vārdiem".
Saprotot, ka valoda nav statisks gramatikas likumu kopums, bet gan vitāla, augoša, visnotaļ elastīga komūnikācijas sistēma, mums, emigrācijā dzīvojot, ir jāsaprot, ka valodnieki Latvijā tagad, turienes valodas institūti un pareizrakstības komisijas pakāpeniski valodu veido tālāk, un, kā jau Austris Grasis to ir pieminējis, mums šie uzlabojumi ir no svara, lai mēs nepaliktu sēžot uz "aizlūzuša zara".
Kuŗš mūsu rakstnieks vai dzejnieks te emigrācijā (trimdā, klaidā - kā vēlaties!) neatrod par derīgu savā izteiksmē lietot tādus vārdus, kā, piem., "labiekārtot, pilnveidot, noformēt, apkopot, līdzpārdzīvot," vai arī "pārveidi, iegremdi, izklāstu, iemaņu", un pareizrakstības vārdnīcās atrodamos "aptvaru, izkliedi, aizredzi, iru, iedažu, iedirbi, kārtulu, līdzojumu, nieci, skaldnību, stiegrojumu"?
Klāt rodas jaunvārdi, atrodas aizmirsti, seni apvidus vārdi, kas atrodami Latvijā izdotajā Latviešu valodas sinonīmu vārdnīcā, kur, piem., verbam "sist" kā sinonimus lasām: "belzt, cirst, triekt, zvelt, dot, bliezt, likt, vilkt, mest, šņāt, dot pa ādu, dot pa mici, gāzt, kraut, mērkt, žaut, smērēt, dot pa ļepu, dot pa ņuņņām, dābt, kliest, kult, dauzīt, blieķēt, bukāt, kapāt, mietēt, mizot, slānīt, sukāt, vālēt utt." Kādi te vērtīgi atradumi izvēlīgam rakstniekam vai dzejniekam! Rainim droši vien nebija tik plašu materiālu, kad viņš tulkoja savu Gētes Faustu!
Var pienākt tā diena, kad arī mēs emigrācijā pieņemsim Latvijā lietoto ortografiju, ar visu to, ka "ch" aizstāšana ar "h" mums nepatiktu, kaut vai tā iemesla dēļ, kā to H. Bendiks paskaidroja 1968. gadā, ka "burtkopas "ch" vietā rakstām "h" pēc Padomju Savienībā 30.- gados, kā arī tēvijas kaŗa laikā lietotās latviešu rakstības parauga". Var jau vienkārši konstatēt, ka ja mēs "c" neizrunājam, tuvāk fonētikai būs "h" viens pats. Vai ar to radīsies kāds haoss? jeb chaoss?
Ir jau arī citi, gluži pieņemami mainījumi: "ilustrācija" (ar vienu "l", korektūra (ar vienu "r").
Un kā tad paliek ar visiem "ģermānismiem" un "rusismiem" latviešu valodā? Daži zobgaļi ir teikuši, ka latviešu valodā nevarot pat glāzi ūdens paprasīt, jo, lūk, "glāze" ir no vācu valodas, un "paprasīt" no krievu valodas aizgūti.
Latvijā izdotajā Latviešu valodas biežuma vārdnīcā (3. sējumā) ir teikts, ka daiļliterātūrā visbiežāk lietotais vārds ir "un", kas protams, ir "ģermānisms" no vācu und. Kā to prof. P. Ķiķauka kādreiz aprādīja "īsti latviska forma šim saiklim agrāk bija "ir", ko lietuvji vēl tagad lieto". Te nu gan rastos pārpratumi, jo mums ir saitiņa "ir" (ist, is, est), pie kam varētu lietot vecāko formu "īra". Bet tā kā divi homonimi līdzās pastāvēt nevarēja, tad saiklis "ir" izzuda un tā vietā ieradās "un".
Te Jaunajā pasaulē, mums ir lielākas bažas par "anglosaksismiem" mūsu valodā. Daudzi no mums iznes "garbedžu", slauka asaras ar "klīneksu", izmaksā "morgedžas", lai vecumdienās nodarbotos ar "hobijiem", kamēr mūsu bērni "izskrien no gāzes" un "iet mugurā spēlēties".
