Henrijs Moors
NEGALS AR AIZGĀJUŠIEM
Plašajā telpā dunēja cilvēku balsis un atbalsis. Reiz dzirdētas, aizmirstībā ieraktas un atkal atmodinātas mūzikas skaņas gaudulīgi kunkstēja no kautkurienes. Spuldžu puduri pie griestiem bija pa daļai aptumšoti, daudzu resno sveču liesmas bronzas svečturos raustījās, klīstošu vēsmu tramdītas. Vīstošu ziedu drēgnās smaržas bija gaisā.
Pēteris un Denisa virzījās cauri viesu pulkam. Viņiem likās, ka redz dažus pazīstamus, ar citiem sasveicinājās, tomēr palika neziņā, vai nav maldījušies.
- Cik viņiem visiem aukstas rokas, teica Denisa.
- Nu, protams.
- Man liekas, ka mūs tur aizdomās.
- Ko tie mums var izdarīt? Aicināt pievienoties?
Labi ģērbies vīrietis vidējos gados saņēma Pētera elkoni.
- Labvakar, draugi, - svešais smaidīja, bet viņa acis bija nekustīgas. - Es tā steidzos. Gandrīz nokavēju pats savas bēres. Vai sen jau esat šeit?
Pēteris samulsis paskatījās uz jauno sievieti sev blakus.
- Es jūs, nešķiramos, redzēju jau no tālienes, - turpināja pienācējs. - Jūs man nolikāt mīļākos ziedus - japāņu chrizantemas, paldies. Ko dara draugi klubā?
- Nav tevi aizmirsuši, Dītrich, - Denisa teica klusi.
- Bet es esmu saniknots. Tāpēc te atnācu. Liku savam advokātam visu izkārtot un kapa akmenī iekalt vārdus: Kāds izniekots laiks! Bet skaists... Bet radu bars, pēc ilgas dziesmu grāmatas lapu plūkāšanas izvēlējās citu uzrakstu:
Ko kavējies vēl velti,
Kad topi aicināts.
Kam pasaulē cel telti?
Pie īstā drauga nāc!- Bet nu, piedodiet, draugi. Mēs vēl tiksimies. Viņš zīmīgi pasmaidīja un pazuda.
Lielajiem logiem nebija priekškaru. Pilns mēness, melnā stiklā ielipis, izskatījās kā no skārda izgriezts, nedeva gaismu un nemaz nebija pavirzījies, kā abstraktā dekorācijā nomaldījies.
- Pēter, vai esi ieklausījies? Ļaudis te runā dažādās valodās, bet mēs visu saprotam.
- Jā, man tas tūliņ uzkrita. Mazliet baigi, vai ne?
- Pēter, dod man savu roku, pieskaries man. Man vajadzīgs tavs siltums. - Izklaidīgi tie paņēma dzērienus no viesmīļa pienestās paplātes. Uzmanību saistīja jauneklis gaŗiem matiem, kā iesācējam dzejniekam. Jaunais cilvēks izskatījās neuzposies, un viņam bija novalkāta klade padusē. Varbūt viņš juta, ka ir ievērots un mazliet sērīgi pasmaidīja. Pēteris tuvojās viņam un uzmanīgi runāja:
- Esmu pārsteigts. Man liekas, ka redzēju laikrakstā jūsu fotogrāfiju ar atzīmi, ka esat miris. Lūdzu, neņemiet ļaunā.
- Vēl ne, vēl ne, - jauneklis atsaucās. - Man jāsaka, kā reiz teicis Marks Tvēns: Ziņas par manu nāvi ir stipri pārspīlētas. Tiesa, man bija jāizšķiras starp diviem ļaunumiem, un es izvēlējos to, kas vēl nebija izmēģināts. Es izvēlējos viņpasauli. Bet biju vīlies. Man tur kļuva gaŗlaicīgi.
- Gaŗlaicīgi? - iesaucās Denisa.
- Jā ticat vai ne. Svētlaimība, mūžīga gaisma. Iegribējās atpakaļ. Te ir arī mākoņi, citreiz lietainas dienas, tad dažreiz bīstamība un piedzīvojums. Atgriezos, bet neesmu vēl īsti izšķīries. Pagaidām tāpat jaucos Palikušo vidū.
- Ko jūs darāt? - vaicāja Denisa.
- Rakstu dzejoļus. Palikušiem un jums - te atklīdušiem. Pats nezinu, kur piederos.
Viesmīlis stūma dzērienu ratiņus un viņus izšķīra. Balsis bija pieņēmušās skaļumā. Atdunēja smiekli, saplēstu frāžu fragmenti, dobja murmināšana. Negaidītu tikšanos, priecīgu pārsteigumu, arī izbīļa saucieni. Logi bija tikpat melni, tumsa laukā tik bieza, ka to varētu saņemt saujā, ienest šai telpā un izbārstīt pļāpātāju dzērienu glāzēs. Viņiem blakus tagad bija vīrietis ar garīdznieka apkaklīti un glīta sieviete ar pārdrošu kakla izgriezumu.
- Man tā gribējās jums šovakar ko pajautāt, - sieviete čaloja. - Toreiz, Kempbela apbedīšanas namā, Medisona avēnijā, man daži jūsu vārdi palika nedzirdēti. Ko jūs teicāt par Kalvinu?
Vīrietis smaidīja un rotaļājās ar tukšo dzēriena glāzi.
- Kalvins bija teicis, ka, ja viņš nespēs cilvēku novērst no grēka, viņš gan cer viņu atturēt grēkā atrast baudu.
- Un jūs te atnācāt, lai redzētu, kas noticis?
- Jā, biju ziņkārīgs. Bet redzu, cik ātri viss mainījies. Grēcīgajiem baudītājiem vairs nav jābaidās no bargiem sodiem un svētrunām. Tagad tiem jābaidās no mazas sektas, kas slēpjas pagrīdē, no sektas, kas vēl tic - mīlestībai.
Aizliegto prieku brīdī tagad jāuzmanās no mīlestībai ticētāju, sazvērnieku iejaukšanās. Es atnācu, lai šiem pēdējiem palīdzētu vēl saglabāt dilstošos spēkus pirms tiem jāmeklē patvērums zem pieminekļu plāksnēm kapsētās. Bet baudītāji tagad strādā pie kaut kā jauna, pie potes, kas cilvēku pasargās no mīlestības, tāpat kā pote, kas pasarga no masalām.
Sieviete iesmējās.
- Jūs esat optimists. Tie, kas vēl prot mīlēt, savukārt var izgudrot vēl spēcīgāku poti, teiksim tādu kā kalcija propionatu, ko piejauc baltmaizei, lai tā nepelētu.
- Viņi ir par daudz dzēruši, - teica Pēteris.
- Vai mēs piederam pie tās slepenās, iznīkstošās sektas?
- Protams, Denisa. Kamēr būšu pavisam vecs un miršu.
- Nerunā muļķības, mīļais. Labāk būt sešdesmit gadus jaunam nekā trīsdesmit gadus vecam.
- Mēs esam daudz grēkojuši, Denisa, un to vēl turpinām.
- Laikam gan. Bet saka, ka cilvēkiem, kam nav nekādu grēku, nav arī neviena tikuma.
- Cik tu esi laba. Arī es esmu iedzēris un man gribas runāt. Katrs muļķis prot nomirt, bet tikai retie prot dzīvot. Mēs esam piederējuši pie šiem pagrīdniekiem un esam labi slēpušies un turpinām joprojām. Bet kad pienāks mans laiks, tad neaizmirsti, ko teicu. Es došos uz Nevadās tuksnesi. Tur man būs sarunāts jājamais zirgs. Iejāšu tālu tuksnesī, kur vēlāk atradīs mūsu - manus un zirga kaulus. Kādu dienu, kad tu rotaļāsies savā peldbaseinā, no nama iznāks jūsu kalpotājs ar paplāti rokā. Šoreiz tur nebūs tavs rīta dzēriens, bet balta papīra lapa. Ziņa par manu galu.
- Tu tiešām esi vairāk dzēris, Pēter, - sieviete dusmīgi iesaucās un ieknieba vīrieša rokā. Tā viņa darīja, kad bija saskaitusies, - Vai tu redzi sirmo dāmu, kas tagad spēlē klavieres? Tā taču ir tā pati, kas spēlēja toreiz Parīzes Sanmišela bulvāra kafejnīcā. Atceries, tas taču bija tikai pirms pāris gadiem, kad aizbēgām tur uz vienu nedēļu. Vai redzi? Viņai nav ēnas.
Viņi stāvēja samulsuši, juta sadoto roku un pēkšņo atmiņu siltumu. Atmiņas bija ielipušas arī Denisas mitrās skropstās.
Balsis bija pierimušas. Tā bija Mireijas Matjē dziesmiņa Tu vienmēr pārnāksi. Tad spēlētāja piecēlās un ātri aizgāja. Vai viņai bija jāsteidzas atpakaļ uz mazo kafejnīcu?
Pēteris un Denisa tagad ieraudzīja dzejnieku, ar kuŗu pirmīt bija sarunājušies. Viņš bija nolicis savu kladi uz klavierēm, izņēma dažas lapas un pacēla roku, lūdzot uzmanību. Jauneklis runāja tik klusi, ka bija grūti sadzirdēt. Jā, tie esot no dzimtenes atvestie dzejoļi, daži viņa paša, daži viņa turienes draugu līdz iedoti.
- Nedusmojieties, - viņš stostījās, - varbūt es te nepiederos. Varbūt man te nav vietas. Esmu bēdīgs. Es aizgāju pie citiem Aizgājušiem, nesamaksājis savus rēķinus par vakardienu. Kā lai es dodos svētlaimībā, ja zinu, ka man vēl jānāk atpakaļ, jāatgriežas, kāds vēl jāsatiek, pazemībā jālūdz piedošana? Kur lai tagad sameklēju savu vakardienu? Dāmas un kungi, nedusmojieties.
Viņš paņēma lapu un lasīja.
Un tad es meklēju, pētu,
Kur tad es esmu,
Kur mana pils
Un kas tad es esmu?Apkārt, visapkārt man šalc
Mūžības okeāns zils.Jā, kas tad es esmu?
Varbūt to man pateiks,
Kad būšu miris,
Mans kapracis?Viņš tālāk netika. Atskanēja dobji smiekli un baisu dunoņa atkal pieņēmās.
- Iesim pie viņa, - teica Pēteris.
Dzejnieks lika atpakaļ no vākiem izņemtās lapas, tad kārtoja mazliet pajukušos matus.
- Man te nevajadzēja nākt, - viņš teica Pēterim.
- Man nevajadzēja braukt tālo ceļu. Man vajadzēja palikt pie Palikušiem, palikt manā zemē.
- Tā nav, - Pēteris runāja. - Mēs esam viens otram vajadzīgi. Jūs esat vajadzīgs arī šeit.
- Viņi smejas par mani, - murmināja vēl vienmēr apkaunotais dzejnieks.
- Tas nekas. Daži vienmēr smiesies. Nesteidzieties atpakaļ. Palieciet vēl.
- Varbūt, varbūt.
Jauneklis glaudīja savus matus.
Likās, ka daļa viesu bija kļuvuši nemierīgi. Vairāki skatījās savos rokas pulksteņos, citi gāja uz izeju un pazuda tumsā. Telpas iztukšojās. Garie galdi ar uzkožamiem, ar spīdošiem podiem, mirdzošiem stikliem un sudrabu, ar mirstošiem ziediem, saļimušām svecēm. Tad caur atbīdītajām durvīm un stikla sienām ieskrēja aizkaitināts vējš, izložņāja telpas, izraustīja aizkarus, sāka izpūst gaismas. Kaut kur tālu laukā zvanīja. Vai bija jau pusnakts?
Pēteris un Denisa izgāja pēdējie.
- Varbūt viņš tomēr paliks, - sieviete teica.
- Varbūt.
